Eiropas Padomes konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju

Varšava, 2005.gada 16.maijs

Preambula

Eiropas Padomes dalībvalstis un pārējās valstis, kuras parakstījušas šo konvenciju,

 uzskatot, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību starp dalībvalstīm;

 būdamas pārliecinātas par to, ka nepieciešams īstenot kopīgu krimināltiesību politiku, kuras mērķis ir aizsargāt sabiedrību;

 uzskatot, ka cīņā pret smagiem noziegumiem, kas ir kļuvuši par arvien pieaugošu starptautisku problēmu, starptautiskā mērogā jāizmanto mūsdienīgas un efektīvas metodes;

 atzīstot, ka viena no šīm metodēm ir atņemt noziedzniekiem noziedzīgi iegūtos līdzekļus un nozieguma rīkus;

 uzskatot, ka šā mērķa sasniegšanai ir jāizveido arī labi funkcionējoša starptautiskās sadarbības sistēma;

paturot prātā Eiropas Padomes Konvenciju par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju (ELS Nr.141 – turpmāk tekstā “1990.gada Konvencija”);

atsaucoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2001.gada 28.septembrī pieņemto Rezolūciju 1373(2001) par terorisma aktu draudiem starptautiskajam mieram un drošībai, it īpaši šīs rezolūcijas 3.panta d) punktu;

atsaucoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1999.gada 9.decembrī pieņemto Starptautisko konvenciju par cīņu pret terorisma finansēšanu, it īpaši šīs konvencijas 2. un 4.pantu, kurā noteikts, ka dalībvalstis terorisma finansēšanu atzīst par noziedzīgu nodarījumu;

 būdamas pārliecinātas, ka steidzami jāveic pasākumi, lai ratificētu un pilnībā īstenotu iepriekšminēto Starptautisko konvenciju par cīņu pret terorisma finansēšanu,

ir vienojušās par turpmāko.

I nodaļa - Terminu lietojums

1. pants - Terminu lietojums

Šajā konvencijā:

a) ar terminu “noziedzīgi iegūti līdzekļi” saprot jebkāda veida ekonomisku ieguvumu, kas tieši vai netieši rodas vai ir iegūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu. Saskaņā ar šā panta b) punktu noziedzīgi iegūti līdzekļi var būt jebkāda veida īpašums;

b) ar terminu “īpašums” saprot jebkāda veida mantu, arī īpašumu, ķermenisku vai bezķermenisku, kustamu vai nekustamu, kā arī juridiskus dokumentus vai instrumentus, kas apliecina īpašumtiesības uz šādu mantu vai cita veida tiesības  uz to;

c) ar terminu “nozieguma rīki” saprot jebkādu īpašumu, kas kādā veidā pilnīgi vai daļēji izmantota vai ko ir paredzēts izmantot, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgus nodarījumus;

d) ar terminu “konfiskācija” saprot tādu sodu vai pasākumu, ko pēc tiesvedības saistībā ar noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem nosaka tiesa un ko piemērojot tiek atņemts īpašums;

e) ar terminu “predikatīvais nodarījums” saprot jebkādu noziedzīgu nodarījumu, ko pastrādājot ir iegūti līdzekļi, kurus saskaņā ar šīs konvencijas 9.pantu var uzskatīt par likumpārkāpuma priekšmetu;

f) “finanšu izlūkošanas vienība” (turpmāk tekstā – FIV) ir centrālā valsts iestāde, kuras pienākums ir saņemt (un lūgt, ja tas ir atļauts), analizēt, nodot kompetentajām iestādēm konkrētu finanšu informācijas ziņojumus

i) kuri attiecas uz iespējamiem noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem un iespējamu terorisma finansēšanu un

ii) kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir nepieciešami, lai apkarotu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu;

g) ar terminu “iesaldēšana” vai “izņemšana” saprot pagaidu aizliegumu nodot, iznīcināt, pārveidot, pārdot vai pārvietot īpašumu vai īpašuma pagaidu arestu vai kontroli, ko veic, pamatojoties uz orderi, kuru izsniegusi tiesa vai cita kompetenta iestāde;

h) ar terminu “terorisma finansēšana” saprot tās darbības, kas norādītas iepriekšminētās Starptautiskās konvencijas par cīņu pret terorisma finansēšanu 2.pantā.

II nodaļa - Terorisma finansēšana

2. pants - Konvencijas piemērošana attiecībā uz terorisma finansēšanu

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu piemērot šīs konvencijas III, IV un V nodaļas noteikumus attiecībā uz terorisma finansēšanas novēršanu.

2. It īpaši ikviena dalībvalsts nodrošina iespēju meklēt, atrast, identificēt, iesaldēt, izņemt un konfiscēt tādu likumīgas vai nelikumīgas izcelsmes īpašumu, kas jebkādā veidā pilnīgi vai daļēji izmantots vai ko paredzēts izmantot, lai finansētu terorismu, vai līdzekļus, kas noziedzīgi iegūti, pastrādājot šo nodarījumu, un šajā nolūkā nodrošina pēc iespējas plašāku sadarbību.

III nodaļa - Valsts līmenī veicamie pasākumi

1.sadaļa - Vispārīgie noteikumi

3.pants - Konfiskācijas pasākumi

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādu noziedzīgi iegūto līdzekļu un legalizētā īpašuma vērtībai.

2. Ar nosacījumu, ka šā panta 1.punkts attiecas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un Konvencijas pielikumā norādītajām nodarījumu kategorijām, ikviena dalībvalsts, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka šā panta 1.punktu piemēro:

a) tikai tad, ja par nodarījumu soda, nosakot brīvības atņemšanu vai brīvību ierobežojošu piespiedu līdzekli uz laika posmu, kas ir ilgāks par vienu gadu. Taču ikviena dalībvalsts var iesniegt deklarāciju par šo noteikumu attiecībā uz tādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, kas iegūti no nodarījumiem nodokļu jomā, lai saskaņā ar valsts un starptautiskajiem tiesību aktiem nodokļu parādu atgūšanas jomā attiecīgā dalībvalsts varētu konfiscēt šādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus gan valsts līmenī, gan ar starptautiskās sadarbības palīdzību, un/vai

b) tikai attiecībā uz norādīto nodarījumu sarakstu.

3. Dalībvalstis var paredzēt, ka konfiskāciju obligāti piemēro saistībā ar tādiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas konfiskācijas režīms. Šajā noteikumā dalībvalstis it īpaši var norādīt tādus nodarījumus, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, narkotiku tirdzniecību, cilvēku tirdzniecību, kā arī visus citus smagus noziedzīgus nodarījumus.

4. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai likumpārkāpējam, kas, kā noteikts valsts tiesību aktos, pastrādājis smagu noziedzīgu nodarījumu vai nodarījumus, pieprasītu uzrādīt iespējamo noziedzīgi iegūto līdzekļu vai cita konfiscējamā īpašuma izcelsmi, ciktāl šāda prasība atbilst vietējiem tiesību aktiem.

4.pants - Izmeklēšanas pasākumi un pagaidu pasākumi

 It īpaši tādēļ, lai atvieglotu turpmākās konfiskācijas veikšanu, ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu nekavējoties identificēt, atrast, iesaldēt vai izņemt tādu īpašumu, kas ir konfiscējams saskaņā ar 3.pantu.

5.pants - Īpašuma iesaldēšana, izņemšana un konfiskācija

 Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka īpašuma iesaldēšanas, izņemšanas un konfiskācijas pasākumi attiecas arī:

a) uz tādu īpašumu, kas radies, pārveidojot vai konvertējot noziedzīgi iegūtos līdzekļus;

b) ja noziedzīgi iegūtie līdzekļi pilnīgi vai daļēji ir pievienoti likumīgas izcelsmes īpašumam, – uz šo likumīgās izcelsmes īpašumu, nepārsniedzot aprēķināto pievienoto noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtību;

c) tādā pašā veidā un apjomā kā attiecībā uz noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem – uz tādiem ieņēmumiem vai cita veida labumiem, kuri cēlušies no noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem, no īpašuma, kas radies, pārveidojot vai konvertējot noziedzīgi iegūtos līdzekļus, vai no tāda īpašuma, kam pievienoti noziedzīgi iegūtie līdzekļi, – šajā gadījumā nepārsniedzot aprēķināto pievienoto noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtību.

6.pants - Iesaldēta vai izņemta īpašuma pārvaldība

Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai saskaņā ar šīs konvencijas 4. un 5.pantu nodrošinātu iesaldēta vai izņemta īpašuma pienācīgu pārvaldību.

7.pants - Izmeklēšanas pilnvaras un metodes

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tās tiesas vai citas kompetentās iestādes būtu tiesīgas pieprasīt pieejamību banku, finanšu un komerciālajiem dokumentiem vai tos izņemt ar nolūku veikt 3., 4. un 5.pantā norādītās darbības. Dalībvalstis nevar atteikties pildīt šā panta noteikumus, pamatojot to ar bankas noslēpumu.

2. Neietekmējot 1.punktu, ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu:

a) noteikt, vai fiziska vai juridiska persona ir viena vai vairāku kontu turētāja vai īpašuma patiesā labuma guvēja kādā no bankām, kas atrodas attiecīgās valsts teritorijā, un attiecīgā gadījumā iegūt visu informāciju par norādītajiem kontiem;

b) iegūt ziņas par konkrētajiem banku kontiem un tām bankas operācijām, kas ir veiktas norādītajā laika posmā, izmantojot vienu vai vairākus no norādītajiem kontiem, tostarp ziņas par jebkuru nosūtītāja vai saņēmēja kontu;

c) noteiktu laika posmu pārraudzīt tādas bankas operācijas, kuras veic, izmantojot vienu vai vairākus no norādītajiem kontiem, un

d) nodrošināt, lai bankas neatklātu attiecīgajiem bankas klientiem vai citām trešām personām to, ka saskaņā ar a), b) vai c) apakšpunktu ir prasīta vai iegūta informācija vai ka tiek veikta izmeklēšana.

Dalībvalstis apsver iespēju paplašināt šo noteikumu, attiecinot to arī uz tādiem kontiem, kas atvērti ārpusbanku sektora finanšu iestādēs.

3. Ikviena dalībvalsts apsver iespēju pieņemt tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu izmantot īpašas izmeklēšanas metodes, kuras atvieglo noziedzīgi iegūto līdzekļu identificēšanu un atrašanu, kā arī ar šādiem līdzekļiem saistīto pierādījumu iegūšanu, piemēram, novērošanu, telesakaru pārtveršanu, piekļuvi datorsistēmām un prasību izsniegt konkrētus dokumentus.

8.pants - Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka ieinteresētajām personām, kuras ietekmē 3., 4. un 5.pantā minētie pasākumi un citi attiecīgie šīs sadaļas noteikumi, ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi nolūkā aizsargāt šo personu tiesības.

9.pants - Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācija

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai noteiktu to, ka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem turpmāk minētās tīšās darbības ir noziedzīgi nodarījumi:

a) īpašuma pārveide vai nodošana, zinot, ka šis īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi, un to darot, lai noklusētu vai slēptu šā īpašuma noziedzīgo izcelsmi vai lai palīdzētu jebkurai personai, kas ir iesaistīta predikatīvajā nodarījumā, izvairīties no savas rīcības tiesiskajām sekām;

b) zinot, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi, šāda īpašuma patiesā veida, izcelsmes, atrašanās vietas, izvietojuma, pārvietošanas fakta noklusēšana vai slēpšana, kā arī tādu tiesību vai īpašumtiesību noklusēšana vai slēpšana, kuras saistītas ar šādu īpašumu,

un saskaņā ar attiecīgās valsts konstitucionālajiem principiem un tiesību sistēmas pamatnostādnēm

c) īpašuma iegāde, valdījums vai lietošana, tā saņemšanas brīdī zinot, ka šis īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi;

d) līdzdalība kādā no nodarījumiem, kas minēti šajā pantā,  vai jebkāda veida iesaistīšanās šādos nodarījumos, slepena vienošanās vai mēģinājums izdarīt šādu nodarījumu vai līdzzināšana, sniedzot atbalstu, palīdzību vai padomu saistībā ar šādu nodarījumu izdarīšanu.

2. Saistībā ar šā panta 1.punkta īstenošanu vai piemērošanu:

a) nav būtiski, vai predikatīvais nodarījums ir bijis attiecīgās dalībvalsts kriminālajā jurisdikcijā;

b) var būt noteikts, ka attiecīgajā punktā norādītie nodarījumi neattiecas uz tām personām, kas ir izdarījušas predikatīvo nodarījumu;

c) šajā punktā norādītos nepieciešamos nodarījuma elementus – apzināšanos, nodomu vai nolūku – var secināt no lietas objektīvajiem, faktiskajiem apstākļiem.

3. Ikviena dalībvalsts var pieņemt tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem kvalificētu atsevišķas vai visas šā panta 1. punktā minētās darbības par noziedzīgiem nodarījumiem vienā vai abos no turpmāk minētajiem gadījumiem:

a) kad likumpārkāpējam ir bijušas aizdomas, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi; 

b) kad likumpārkāpējam būtu vajadzējis apzināties, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi.

4. Ar nosacījumu, ka šā panta 1.punkts attiecas uz Konvencijas pielikumā norādītajām predikatīvo nodarījumu kategorijām, ikviena valsts vai Eiropas Kopiena ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka šā panta 1. punktu piemēro:

a) tikai tad, ja par nodarījumu soda, nosakot brīvības atņemšanu vai brīvību ierobežojošu piespiedu līdzekli uz laika posmu, kas ir ilgāks par vienu gadu; tajās dalībvalstīs, kuru tiesību sistēmā attiecībā uz nodarījumiem ir norādīta zemākā robeža, šā panta 1.punktu piemēro tikai tad, ja par nodarījumu soda, nosakot brīvības atņemšanu vai brīvību ierobežojošu piespiedu līdzekli uz tādu laika posmu, kas pārsniedz vismaz sešus mēnešus, un/vai

b) tikai attiecībā uz norādīto predikatīvo nodarījumu sarakstu, un/vai

c) attiecībā uz konkrētās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem smagajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

5. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka iepriekšēja vai vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo nodarījumu nav priekšnoteikums tam, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

6. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka šā panta 1.punkta a) vai b) apakšpunktā norādītais īpašums ir iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma ieguve.

7. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka predikatīvie nodarījumi saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju attiecas arī uz tādām darbībām, kuras veiktas citā valstī, kuras šajā citā valstī ir uzskatāmas par nodarījumu un kuras būtu uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu, ja tās būtu veiktas pirmajā minētajā valstī.  Ikviena dalībvalsts kā vienīgo priekšnoteikumu var noteikt to, ka attiecīgās darbības būtu uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu tad, ja tās būtu veiktas šajā valstī.

10.pants - Juridisko personu atbildība

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kuri ir konstatēti saskaņā ar šo konvenciju un kurus juridisko personu labā ir izdarījusi kāda fiziska persona, kas rīkojusies vai nu individuāli, vai juridiskās personas institūcijas sastāvā, un kas veic šīs juridiskās personas vadības pienākumus, pamatojoties uz:

a) pilnvarām pārstāvēt attiecīgo juridisko personu vai

b) pilnvarām pieņemt lēmumus attiecīgās juridiskās personas vārdā, vai

c) pilnvarām veikt kontroli juridiskās personas struktūrā,

kā arī par šādas fiziskās personas kā līdzdalībnieka vai kūdītāja iesaistīšanos iepriekšminētajos nodarījumos.

 2. Neatkarīgi no 1.punktā minētajiem gadījumiem ikviena dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka juridisko personu var saukt pie atbildības, ja 1.punktā minētā fiziskā persona nav veikusi pārraudzību vai kontroli un tādējādi šai fiziskajai personai, kura ir minētās juridiskās personas pakļautībā, ir radusies iespēja izdarīt 1.punktā minētos noziedzīgos nodarījumus par labu šai juridiskajai personai.

3. Šajā pantā noteiktā juridiskās personas atbildība nenozīmē to, ka netiek pieļauta iespēja uzsākt kriminālprocesu pret tādām fiziskām personām, kuras ir izdarījušas 1.punktā minētos noziedzīgos nodarījumus, kūdījušas uz to izdarīšanu vai ir līdzdalīgas šādos nodarījumos.

4. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka juridiskām personām, kuras sauc pie atbildības saskaņā ar šo pantu, piemēro efektīvas, proporcionālas un preventīvas kriminālās vai cita veida sankcijas, tostarp naudas sodus.

11.pants - Iepriekšējie lēmumi

Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu iespēju soda noteikšanā ņemt vērā galīgos lēmumus, kurus cita dalībvalsts ir pieņēmusi pret fizisko vai juridisko personu saistībā ar nodarījumiem, kas konstatēti saskaņā ar šo konvenciju.

2.sadaļa - Finanšu izlūkošanas vienība (FIV) un novēršana

12.pants - Finanšu izlūkošanas vienība (FIV)

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai izveidotu FIV, kā norādīts šajā konvencijā.

2. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka tās FIV tieši vai netieši laikus ir pieejama tās lūgtā finanšu, administratīvā un tiesībaizsardzības informācija, kura FIV ir vajadzīga, lai tā pienācīgi veiktu savas funkcijas, tostarp analizētu ziņojumus par aizdomīgiem darījumiem.

13.pants – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumi

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai vietējā līmenī ieviestu vispusīgu reglamentējošu un uzraudzības vai pārraudzības režīmu ar nolūku novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Ikvienai dalībvalstij pienācīgi jāņem vērā piemērojamie starptautiskie standarti, tostarp jo īpaši tādi ieteikumi, kurus pieņēmusi Finanšu darbības uzdevumu grupa noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumos (FATF).

2. Šajā saistībā ikviena dalībvalsts it īpaši pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami:

a) lai gadījumos, kad fiziskas vai juridiskas personas iesaistās tādās darbībās, ko, ļoti iespējams, izmanto noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas nolūkā, šīm personām saistībā ar minētajām darbībām noteiktu pienākumu:

i) identificēt un apstiprināt savu klientu identitāti, kā arī attiecīgā gadījumā norādīt galīgos īpašuma patiesā labuma guvējus un veikt pastāvīgu uzticamības pārbaudi saistībā ar darījuma attiecībām, ņemot vērā uz risku pamatotu pieeju;

ii) saskaņā ar drošības pasākumiem ziņot, kad radušās aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

iii) veikt atbalsta pasākumus, piemēram, veidot reģistru attiecībā uz klientu identifikāciju un darījumiem, veikt personāla apmācību, izstrādāt iekšējo politiku un procedūras, attiecīgā gadījumā pielāgojot to darbību apjomam un veidam;

b) lai attiecīgā gadījumā a) apakšpunktā norādītajām personām aizliegtu atklāt to, ka ir nosūtīts ziņojums par aizdomīgu darījumu vai ar to saistīta informācija vai ka tiek veikta vai, iespējams, tiks veikta izmeklēšana saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

c) lai nodrošinātu (attiecīgā gadījumā pamatojoties uz riska pakāpi) to, ka attiecībā uz a) apakšpunktā norādītajām personām piemēro efektīvu pārraudzības un attiecīgā gadījumā uzraudzības sistēmu ar nolūku nodrošināt to, ka šīs personas ievēro prasības, kas attiecas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu.

3. Šajā saistībā ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai atklātu skaidras naudas un apgrozāmu uzrādītāja instrumentu būtiskus fiziskus pārrobežu pārvadājumus.

14.pants - Aizdomīgu vietējo darījumu atlikšana

Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai gadījumos, kad ir aizdomas, ka darījums ir saistīts ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, FIV vai attiecīgā gadījumā jebkura cita kompetentā iestāde vai organizācija būtu tiesīga nekavējoties rīkoties, apturot vai neatļaujot veikt šādu darījumu, lai analizētu attiecīgo darījumu un apstiprinātu minētās aizdomas. Ikviena dalībvalsts ir tiesīga ierobežot minētos pasākumus, atļaujot šādi rīkoties tikai tādos gadījumos, kad iesniegts ziņojums par aizdomīgu darījumu. To, uz cik ilgu laiku iespējams apturēt vai neatļaut veikt darījumu, nosaka saskaņā ar attiecīgiem valsts tiesību aktu noteikumiem.

IV nodaļa - Starptautiskā sadarbība

1.sadaļa - Starptautiskās sadarbības principi

15.pants - Starptautiskās sadarbības vispārējie principi un pasākumi

1. Dalībvalstis pēc iespējas plašāk sadarbojas, lai veiktu izmeklēšanu un izskatītu lietas ar nolūku konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus.

2. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem nosacījumiem varētu atbildēt uz lūgumu:

a) konfiscēt tādas konkrētas īpašuma vienības, kas ir noziedzīgi iegūtie līdzekļi vai nozieguma rīki, kā arī konfiscēt noziedzīgi iegūtos līdzekļus, pieprasot samaksāt tādu naudas summu, kura atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai;

b) palīdzēt izmeklēšanā un veikt pagaidu pasākumus attiecībā uz jebkuru no iepriekšminētajiem konfiskācijas veidiem.

3. 2.punkta b) apakšpunktā minēto palīdzību izmeklēšanā sniedz un pagaidu pasākumus veic saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts iekšējiem tiesību aktiem. Ja lūgumā attiecībā uz kādu no šiem pasākumiem ir norādītas tādas formalitātes vai procedūras, kas nepieciešamas saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem, lūguma saņēmēja dalībvalsts ievēro šīs prasības arī tad, ja tai tās ir neierastas, un tiktāl, cik minēto lūgumu izpilde nav pretrunā šīs dalībvalsts tiesību aktu pamatprincipiem.

4. Lai identificētu, atrastu, iesaldētu vai arestētu noziedzīgi iegūtos līdzekļus un nozieguma rīkus, ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka citu dalībvalstu iesniegtajiem lūgumiem ir tāda pati prioritāte kā lūgumiem, kas iesniegti atbilstoši iekšējai kārtībai.

2.sadaļa - Palīdzība izmeklēšanā

16.pants - Pienākums palīdzēt

Pēc attiecīga lūguma dalībvalstis cita citai sniedz iespējami plašu palīdzību saistībā ar nozieguma rīku, noziedzīgi iegūto līdzekļu un cita veida konfiscējamā īpašuma identificēšanu un atrašanu. Šāda palīdzība ir visi tie pasākumi, kurus izmanto, lai sniegtu un nodrošinātu pierādījumus par iepriekšminētā īpašuma esamību, atrašanās vietu vai pārvietošanu, veidu, juridisko statusu vai vērtību.

17.pants - Lūgumi saistībā ar informāciju par bankas kontiem

1. Saskaņā ar šā panta nosacījumiem ikviena dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai, izpildot citas dalībvalsts lūgumu, noteiktu, vai kādā no bankām, kas atrodas lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā, fiziskā vai juridiskā persona, saistībā ar kuru notiek kriminālizmeklēšana, ir atvērusi vienu vai vairākus jebkāda veida kontus vai arī tās rīcībā ir šādi konti, un attiecīgā gadījumā sniedz precīzu informāciju par norādītajiem kontiem.

2. Šajā pantā norādītais pienākums ir piemērojams tikai tādos gadījumos, kad attiecīgā informācija ir tās bankas rīcībā, kas uztur attiecīgo kontu.

3. Papildus 37.panta prasībām lūguma iesniedzēja dalībvalsts lūgumā norāda:

a) kāpēc tā uzskata, ka lūgtajai informācijai varētu būt būtiska nozīme, veicot kriminālizmeklēšanu saistībā ar attiecīgo nodarījumu;

b) kāpēc tā uzskata, ka attiecīgo kontu uztur kāda lūguma saņēmējas dalībvalsts banka, un iespējami plaši norāda, kuras bankas un/vai konti varētu būt iesaistīti;

c) visu pieejamo papildu informāciju, kas varētu atvieglot attiecīgā lūguma izpildi.

4. Lūguma saņēmēja dalībvalsts attiecībā uz šāda lūguma izpildi var piemērot tos pašus nosacījumus, kas attiecas uz lūgumiem saistībā ar līdzekļu meklēšanu un izņemšanu.

5. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka šo pantu piemēro tikai attiecībā uz nodarījumu kategorijām, kuras norādītas Konvencijas pielikumā iekļautajā sarakstā.

6. Dalībvalstis var paplašināt šo noteikumu, attiecinot to arī uz tādiem kontiem, kas atvērti ārpusbanku sektora finanšu iestādēs. Paplašinot šo noteikumu, var piemērot savstarpējības principu.

18.pants - Lūgumi saistībā ar informāciju par bankas darījumiem

1. Saņēmusi citas dalībvalsts lūgumu, lūguma saņēmēja dalībvalsts sniedz precīzu informāciju par konkrētiem bankas kontiem un bankas operācijām, kas veiktas konkrētā laika posmā, izmantojot vienu vai vairākus no lūgumā norādītajiem kontiem, tostarp precīzu informāciju par jebkuru nosūtītāja vai saņēmēja kontu.

2. Šajā pantā norādītais pienākums ir piemērojams tikai tādos gadījumos, kad attiecīgā informācija ir tās bankas rīcībā, kas uztur attiecīgo kontu.

3. Papildus 37.panta prasībām lūguma iesniedzēja dalībvalsts savā lūgumā norāda, kāpēc tā uzskata, ka prasītā informācija ir būtiska saistībā ar attiecīgā nodarījuma kriminālizmeklēšanu.

4. Lūguma saņēmēja dalībvalsts attiecībā uz šāda lūguma izpildi var piemērot tos pašus nosacījumus, kas attiecas uz lūgumiem saistībā ar noziedzīgi iegūto līdzekļu meklēšanu un izņemšanu.

5. Dalībvalstis var paplašināt šo noteikumu, attiecinot to arī uz tādiem kontiem, kas atvērti ārpusbanku sektora finanšu iestādēs. Paplašinot šo noteikumu, var piemērot savstarpējības principu.

19.pants – Lūgumi saistībā ar bankas darījumu pārraudzību

1. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka pēc citas dalībvalsts lūguma tā noteiktu laika posmu var pārraudzīt bankas operācijas, kuras veic, izmantojot vienu vai vairākus no lūgumā norādītajiem kontiem, kā arī paziņot šādas pārraudzības rezultātus lūguma iesniedzējai dalībvalstij.

2. Papildus 37.panta prasībām lūguma iesniedzēja dalībvalsts savā lūgumā norāda, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija ir būtiska saistībā ar attiecīgā nodarījuma kriminālizmeklēšanu.

3. Lēmumu par šādas pārraudzības veikšanu katrā atsevišķajā gadījumā pieņem lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

4. Lūguma iesniedzējas dalībvalsts un lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes vienojas par šādas pārraudzības praktisko daļu.

5. Dalībvalstis var paplašināt šo noteikumu, attiecinot to arī uz tādiem kontiem, kas atvērti ārpusbanku sektora finanšu iestādēs.

20.pants - Informācijas sniegšana pēc savas ierosmes

Ikviena dalībvalsts, neierobežojot tās veikto izmeklēšanu vai lietu izskatīšanu, bez iepriekšēja lūguma var nosūtīt citai dalībvalstij informāciju par nozieguma rīkiem un noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, ja tā uzskata, ka šādas informācijas atklāšana var palīdzēt saņēmējai dalībvalstij uzsākt vai veikt izmeklēšanu vai tiesvedību vai ka, saņēmusi šādu informāciju, šī dalībvalsts var iesniegt lūgumu atbilstīgi šīs nodaļas noteikumiem.

3.sadaļa - Pagaidu pasākumi

21.pants - Pienākums veikt pagaidu pasākumus

1. Pēc lūguma, ko izteikusi cita dalībvalsts, kas ir uzsākusi kriminālprocesu vai lietu par konfiskāciju, dalībvalsts veic nepieciešamos pagaidu pasākumus, piemēram, īpašuma iesaldēšanu vai izņemšanu, lai nepieļautu nekādus darījumus ar minēto īpašumu, tā atsavināšanu vai nodošanu citai personai, ja attiecībā uz šo īpašumu vēlāk varētu izteikt konfiskācijas lūgumu vai ja attiecībā uz to šādu lūgumu varētu uzskatīt par pamatotu.

2. Tā dalībvalsts, kas saskaņā ar 23.pantu ir saņēmusi konfiskācijas lūgumu, attiecīgā gadījumā veic šā panta 1. punktā norādītos pasākumus attiecībā uz jebkuru īpašumu, uz kuru attiecas konkrētais lūgums vai kurš atbilst vajadzīgajām prasībām, lai to konfiscētu, izpildot šādu lūgumu.

22.pants - Pagaidu pasākumu izpilde

1. Pēc tādu pagaidu pasākumu izpildes, kurus veic saskaņā ar 21.panta 1.punktu, lūguma iesniedzēja dalībvalsts pēc savas ierosmes pēc iespējas drīzāk sniedz lūguma saņēmējai dalībvalstij visu informāciju, kas var kādā veidā ietekmēt šo pasākumu apjomu.  Lūguma iesniedzēja dalībvalsts turklāt nekavējoties sniedz visu lūguma saņēmējas dalībvalsts lūgto papildu informāciju, kas vajadzīga, lai īstenotu pagaidu pasākumus un veiktu pārbaudi saistībā ar pagaidu pasākumu izpildi.

2. Ja tas ir iespējams, pirms atcelt tādus pagaidu pasākumus, kas veikti saskaņā ar šo pantu, lūguma saņēmēja dalībvalsts dod lūguma iesniedzējai dalībvalstij iespēju sniegt pamatojumu, kādēļ šādi pasākumi būtu jāturpina.

4.sadaļa - Konfiskācija

23.pants - Pienākums veikt konfiskāciju

1. Dalībvalsts, kura ir saņēmusi kādas citas dalībvalsts lūgumu konfiscēt nozieguma rīkus vai noziedzīgi iegūtos līdzekļus, kas atrodas tās teritorijā:

a) izpilda lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesas nolēmumu konfiscēt šādus nozieguma rīkus vai noziedzīgi iegūtos līdzekļiem vai

b) iesniedz šo lūgumu savas valsts kompetentajām iestādēm, lai saņemtu konfiskācijas rīkojumu, un attiecīgā gadījumā to izpilda.

2. Lai piemērotu šā panta 1.punkta b) apakšpunktu, jebkura dalībvalsts, ja vien tas nepieciešams, ir tiesīga uzsākt konfiskācijas procedūru saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem.

3. Šā panta 1. punkta noteikumi attiecas arī uz konfiskāciju, kas tiek veikta, izpildot prasību samaksāt naudas summu, kura atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, ja konfiscējamais īpašums atrodas lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā. Gadījumos, kad konfiskāciju veic saskaņā ar 1.punktu, lūguma saņēmēja dalībvalsts tad, ja attiecīgā naudas summa netiek samaksāta, šo lūgumu īsteno, konfiscējot jebkuru šim nolūkam derīgu īpašumu.

4. Ja konfiskācijas lūgums attiecas uz konkrētu īpašuma vienību, dalībvalstis var vienoties par to, ka lūguma saņēmēja dalībvalsts veic konfiskāciju, pieprasot samaksāt naudas summu, kas atbilst īpašuma vērtībai.

5. Dalībvalstis atbilstoši saviem tiesību aktiem pēc iespējas plašāk sadarbojas ar tām dalībvalstīm, kas lūdz veikt tādus konfiskācijai līdzvērtīgus pasākumus, kurus īstenojot tiek atņemts īpašums un kuri nav kriminālsankcijas, ja šos pasākumus veic saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestāžu nolēmumu saistībā ar noziedzīgu nodarījumu un ir pierādīts, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi vai cita veida īpašums šīs konvencijas 5. panta nozīmē.

24.pants - Konfiskācijas veikšana

1. Kārtību attiecībā uz 23.pantā minētās konfiskācijas nolēmuma saņemšanu un šīs konfiskācijas īstenošanu nosaka lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību akti.

2. Lūguma saņēmējai dalībvalstij ir saistoši konstatētie fakti, ja tie ir norādīti lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesas spriedumā vai tiesas nolēmumā vai ja minētie fakti ir šāda tiesas sprieduma vai tiesas nolēmuma pamatā.

3. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, paziņot, ka šā panta 2.punktu piemēro tikai saskaņā ar attiecīgās valsts konstitucionālajiem principiem un tiesību sistēmas pamatnostādnēm.

4. Ja konfiskāciju veic, piemērojot prasību samaksāt noteiktu naudas summu, lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pārrēķina šo summu lūguma iesniedzējas dalībvalsts valūtā atbilstoši valūtas maiņas kursam, kāds ir spēkā tajā brīdī, kad pieņemts lēmums īstenot konfiskāciju.

5. Gadījumā, kas minēts 23.panta 1.punkta a) apakšpunktā, tikai lūguma iesniedzēja dalībvalsts ir tiesīga lemt par prasības pieteikumiem saistībā ar konfiskācijas rīkojuma pārskatīšanu.

25.pants – Konfiscētais īpašums

1. Ar īpašumu, ko dalībvalsts konfiscējusi saskaņā ar šīs konvencijas 23. un 24.pantu, minētā dalībvalsts rīkojas atbilstoši saviem tiesību aktiem un administratīvajam procesam.

2. Rīkojoties atbilstoši lūgumam, ko kāda cita dalībvalsts iesniegusi saskaņā ar šīs konvencijas 23. un 24.pantu, dalībvalstis atbilstoši to tiesību aktiem un tad, ja tas tiek prasīts, prioritāri apsver iespēju atdot konfiscēto īpašumu lūguma iesniedzējai dalībvalstij, lai tā varētu sniegt kompensāciju nozieguma upuriem vai atdot konfiscēto īpašumu tā likumīgajiem īpašniekiem.

3. Ja kāda dalībvalsts rīkojas atbilstoši lūgumam, ko iesniegusi kāda cita dalībvalsts saskaņā ar šīs konvencijas 23. un 24.pantu, tad pirmā minētā dalībvalsts saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem vai administratīvo procesu var īpaši apsvērt iespēju noslēgt līgumus vai vienoties ar citām dalībvalstīm par šāda īpašuma sadali, izmantojot sistemātisku pieeju vai lemjot par šādu sadali katrā gadījumā atsevišķi.

26.pants - Konfiskācijas izpildes tiesības un maksimālais apjoms

1. Lūgums veikt konfiskāciju, kas izteikts saskaņā ar 23. un 24.pantu, neietekmē lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesības pašai īstenot konfiskācijas rīkojumu.

2. Neko šajā konvencijā nedrīkst interpretēt tā, lai tiktu pieļauts, ka konfiscētā īpašuma kopējā vērtība pārsniedz naudas summu, kas minēta konfiskācijas rīkojumā. Ja kāda dalībvalsts uzskata, ka tas varētu notikt, attiecīgās dalībvalstis apspriežas, lai šādu iespēju novērstu.

27.pants – Brīvības atņemšana nesamaksāšanas gadījumā

Dalībvalsts, atbildot uz lūgumu, kas tai iesniegts saskaņā ar 23.pantu, nedrīkst piemērot ne brīvības atņemšanu, ne kādu citu sodu, kas ierobežo personas brīvību, ja lūguma iesniedzēja dalībvalsts to ir norādījusi savā lūgumā.

5.sadaļa - Atteikums sadarboties vai sadarbības atlikšana

28.pants - Atteikuma iemesli

1. Šajā nodaļā minēto sadarbību dalībvalstis var atteikt tad, ja:

a) lūgtā darbība ir pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību sistēmas pamatprincipiem vai

b) lūguma izpilde var apdraudēt lūguma saņēmējas dalībvalsts suverenitāti, drošību, sabiedrisko kārtību vai citas būtiskas intereses, vai

c) lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka lieta, uz ko attiecas konkrētais lūgums, svarīguma ziņā neattaisno lūgtās darbības veikšanu, vai

d) nodarījums, uz ko attiecas lūgums, ir finanšu noziegums, izņemot gadījumu, kad lūgums attiecas uz terorisma finansēšanu;

e) nodarījums, uz ko attiecas lūgums, ir politisks noziegums, izņemot gadījumu, kad lūgums attiecas uz terorisma finansēšanu, vai

f) lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka lūguma izpilde būtu pretrunā ne bis in idem principam, vai

g) lūgums attiecas uz tādu nodarījumu, kas saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem nav uzskatāms par noziedzīgu nodarījumu, ja tas ir izdarīts attiecīgās valsts jurisdikcijā. Tomēr saskaņā ar 2.sadaļu dalībvalsts var atteikt sadarbību šā iemesla dēļ tikai tad, ja lūgtā palīdzība ir saistīta ar piespiedu līdzekļu piemērošanu. Kad šajā nodaļā noteiktajai sadarbībai nepieciešama abpusējā sodāmība, šo lūgumu uzskata par izpildītu neatkarīgi no tā, vai abas dalībvalstis attiecīgo nodarījumu iekļauj vienā un tajā pašā kategorijā un vai šā nodarījuma nosaukšanai izmanto vienu un to pašu terminoloģiju, ja abas dalībvalstis attiecīgo darbību klasificē kā noziedzīgu.

2. Sadarbību, kas paredzēta šīs nodaļas 2.sadaļā, ciktāl lūgtā palīdzība ir saistīta ar piespiedu līdzekļa piemērošanu, un šīs nodaļas 3.sadaļā, var atteikt arī tad, ja lūgtos pasākumus saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem nevarētu veikt saistībā ar izmeklēšanu vai tiesvedību līdzīgā lietā lūguma saņēmējā dalībvalstī.

3. Ja to nosaka lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību akti, sadarbību, kas paredzēta šīs nodaļas 2.sadaļā, ciktāl lūgtā palīdzība ir saistīta ar piespiedu līdzekļu piemērošanu, un šīs nodaļas 3.sadaļā, var atteikt arī tad, ja lūgtos pasākumus vai kādus citus pasākumus, kam ir līdzīga ietekme, nav atļauts veikt saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem vai attiecībā uz lūguma iesniedzējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, ja konkrēto lūgumu nav sankcionējis lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesnesis vai kāda cita tiesu iestāde, tostarp prokurori, kas nodarbojas ar noziedzīgiem nodarījumiem.

4. Šīs nodaļas 4.sadaļā paredzēto sadarbību var atteikt arī tad, ja:

a) saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem īpašuma konfiskāciju nepiemēro attiecībā uz nodarījuma veidu, kas norādīts lūgumā;

b) neierobežojot 23.panta 3 punktā noteikto pienākumu, šāda sadarbība būtu pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu principiem attiecībā uz konfiskācijas ierobežojumiem, vērtējot atbilstību starp nodarījumu un

i) ekonomisko ieguvumu, ko var kvalificēt kā noziedzīgi iegūtus līdzekļus, vai

ii) īpašumu, ko var kvalificēt kā nozieguma rīkus, vai

c) saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem noilguma dēļ konfiskāciju vairs nav iespējams piemērot vai īstenot, vai,

d) neierobežojot 23.panta 5.punktu, lūgums neattiecas uz iepriekšējo sodāmību vai tiesas pieņemtu lēmumu, vai šādā lēmumā izteiktu secinājumu, ka ir izdarīts viens vai vairāki tādi nodarījumi, saistībā ar kuriem ir izdots vai tiek lūgts rīkojums veikt konfiskāciju, vai

e) konfiskācija lūguma iesniedzējā dalībvalstī nav īstenojama, vai arī uz to attiecas parastie pārsūdzības līdzekļi, vai

f) lūgums attiecas uz tādu konfiskācijas rīkojumu, kas pieņemts, pamatojoties uz in absentia pieņemtu nolēmumu saistībā ar personu, uz kuru šis rīkojums attiecas, un lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka lūguma iesniedzējas dalībvalsts veiktā tiesvedībā, kuras rezultātā pieņemts attiecīgais lēmums, nav ievērotas minimālās tiesības uz aizstāvību, kādas tiek atzītas attiecībā uz ikvienu personu, pret kuru izvirzīta apsūdzība krimināllietā.

5. Saistībā ar šā panta 4.punktu lēmumu neuzskata par pieņemtu in absentia, ja:

a) tas ir apstiprināts vai pasludināts pēc tam, kad persona, uz kuru tas attiecas, cēlusi iebildumus, vai

b) tas ir pieņemts pēc pārsūdzības, ja pārsūdzību ir iesniegusi persona, uz kuru tas  attiecas.

6. Saistībā ar šā panta 4.punktu izvērtējot, vai ir ievērotas minimālās tiesības uz aizstāvību, lūguma saņēmēja dalībvalsts ņem vērā to, ka persona, uz kuru tas attiecas, ir tīši centusies izvairīties no tiesas vai ka šai persona ir bijusi iespēja izmantot tiesisku aizsardzības līdzekli, lai apstrīdētu in absentia pieņemtu lēmumu, bet tā to nav darījusi. Tas pats noteikums ir spēkā arī tajā gadījumā, kad attiecīgā persona ir laikus saņēmusi pavēsti ierasties tiesā, bet nav to darījusi, kā arī nav lūgusi lietas izskatīšanu atlikt.

7. Dalībvalsts neatsaucas uz bankas noslēpumu, lai pamatotu šajā nodaļā minētās sadarbības atteikumu. Ja to nosaka dalībvalsts tiesību akti, dalībvalsts var lūgt, lai tādas sadarbības lūgumu, saskaņā ar kuru būtu jāatklāj bankas noslēpums, būtu sankcionējis tiesnesis vai kāda cita tiesu iestāde, tostarp prokurori, kas nodarbojas ar noziedzīgiem nodarījumiem.

8. Neierobežojot šā panta 1.punkta a) apakšpunktā noteikto atteikuma iemeslu:

a) lūguma saņēmēja dalībvalsts nevar atteikties īstenot šajā nodaļā paredzēto sadarbību, par šķērsli norādot to, ka izmeklēšana vai lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestāžu konfiskācijas rīkojums attiecas uz juridisku personu;

b) to, ka fiziskā persona, uz kuru attiecas izsniegtais noziedzīgi iegūto līdzekļu konfiskācijas rīkojums, ir mirusi vai ka juridiskā persona, uz kuru attiecas izsniegtais noziedzīgi iegūto līdzekļu konfiskācijas rīkojums, ir likvidēta, nevar norādīt par šķērsli, kas liedz sniegt 23.panta 1.punkta a) apakšpunktā minēto palīdzību;

c) lūguma saņēmēja dalībvalsts par šķērsli šajā nodaļā paredzētajai sadarbībai nevar norādīt to, ka izmeklēšana vai lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestāžu konfiskācijas rīkojums saskaņā ar šīs konvencijas 9.panta 2.punkta b) apakšpunktu attiecas uz tādu personu, kura lūgumā ir norādīta kā vainīgā gan saistībā ar pamata noziedzīgo nodarījumu, gan noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

29.pants - Atlikšana

Lūguma saņēmēja dalībvalsts var atlikt lūguma izpildi, ja šādas darbības varētu kaitēt tās iestāžu veiktajai izmeklēšanai vai tiesvedībai.

30.pants - Lūguma daļēja izpilde vai izpilde ar nosacījumu

Iekams atteikties no šajā nodaļā paredzētās sadarbības vai to atlikt, lūguma saņēmēja dalībvalsts apsver, vajadzības gadījumā apspriežoties ar lūguma iesniedzēju dalībvalsti, vai lūgumu var izpildīt daļēji vai arī ar tādiem nosacījumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem.

6.sadaļa - Paziņojumi un trešo personu tiesību aizsardzība

31.pants - Dokumentu nodošana

1. Dalībvalstis cita citai sniedz pēc iespējas plašāku savstarpējo palīdzību tiesas dokumentu izsniegšanā personām, pret kurām tiek veikti pagaidu pasākumi un konfiskācija.

2. Neko no šā panta nosacījumiem nedrīkst izmantot, lai radītu šķēršļus:

a) iespējai tieši nosūtīt tiesas dokumentus pa pastu personām, kas atrodas ārzemēs;

b) izcelsmes dalībvalsts tiesu varas amatpersonām, citām amatpersonām vai kompetentajām iestādēm nogādāt tiesas dokumentus ar šīs dalībvalsts konsulāro institūciju vai saņēmējas dalībvalsts tiesu varas amatpersonu, citu amatpersonu vai kompetento iestāžu starpniecību, ja vien saņēmēja dalībvalsts laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, Eiropas Padomes ģenerālsekretāram neiesniedz deklarāciju par pretējo.

3. Izsniedzot tiesas dokumentus personām, kuras atrodas ārzemēs un pret kurām tiek piemēroti pagaidu pasākumi vai konfiskācijas rīkojumi, kas izdoti nosūtītājā dalībvalstī, šī dalībvalsts nosaka, kādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi minētajām personām ir pieejami saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

32.pants - Ārvalstu lēmumu atzīšana

1. Izskatot sadarbības lūgumu saskaņā ar 3. un 4.sadaļu, lūguma saņēmēja dalībvalsts atzīst jebkuru tiesas lēmumu, kas pieņemts lūguma iesniedzējā dalībvalstī un attiecas uz trešo personu lūgtajām tiesībām.

2. Dalībvalsts var atteikties atzīt ārvalstu lēmumus tad, ja:

a) trešām personām nav bijusi pienācīga iespēja aizstāvēt savas tiesības vai

b) attiecīgais nolēmums nav saderīgs ar lēmumu, kas tajā pašā lietā jau ir pieņemts lūguma saņēmējā dalībvalstī, vai

c) šāds lēmums nav saderīgs ar lūguma saņēmējas dalībvalsts sabiedrisko kārtību, vai

d) nolēmums ir pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts likumos paredzētajiem ekskluzīvās jurisdikcijas noteikumiem.

7.sadaļa - Procesuālie un citi vispārējie noteikumi

33.pants - Centrālā iestāde

1. Dalībvalstis izraugās vienu vai vajadzības gadījumā vairākas centrālās iestādes, kas ir atbildīgas par šajā nodaļā paredzēto lūgumu nosūtīšanu un atbildēšanu uz tiem, šo lūgumu izpildi vai to pārsūtīšanu iestādēm, kuras ir kompetentas tos izpildīt.

2. Ikviena dalībvalsts laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram saskaņā ar šā panta 1.punktu izraudzīto iestāžu nosaukumu un adresi.

34.pants - Tiešā saziņa

1. Centrālās iestādes savstarpēji sazinās tiešā veidā.

2. Steidzamā gadījumā lūgumus un paziņojumus, kas sniegti saskaņā ar šo nodaļu, lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestādes, tostarp prokurori, var tieši nosūtīt lūguma saņēmējas dalībvalsts attiecīgajām iestādēm. Šādos gadījumos ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts centrālās iestādes starpniecību attiecīgo dokumentu kopiju tajā pašā laikā nosūta lūguma saņēmējas dalībvalsts centrālajai iestādei.

3. Visus lūgumus vai paziņojumus, kas minēti šā panta 1. un 2.punktā, var sniegt ar Starptautiskās Kriminālo policiju organizācijas (Interpol) starpniecību.

4. Ja saskaņā ar šā panta 2. punktu ir iesniegts lūgums un attiecīgā iestāde nav kompetenta to izskatīt, tā šo lūgumu iesniedz izskatīšanai kompetentajai valsts iestādei un nekavējoties par to paziņo lūguma iesniedzējai dalībvalstij.

5. Lūgumus un paziņojumus, kas minēti šīs nodaļas 2.sadaļā un kas neparedz piespiedu līdzekļu piemērošanu, lūguma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes var tieši pārsūtīt lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

6. Lūgumu vai paziņojumu projektus, ko sniedz saskaņā ar šo nodaļu, lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestādes pirms oficiālā lūguma var tieši nosūtīt lūguma saņēmējas dalībvalsts attiecīgajām iestādēm, lai nodrošinātu to, ka minētos lūgumus pēc to saņemšanas ir iespējams efektīvi izpildīt un ka tajos ir iekļauta pietiekama informācija un apliecinošie dokumenti, lai iesniegtais lūgums atbilstu tā saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu prasībām.

35.pants - Lūguma forma un valodas

1. Visi lūgumi, kas minēti šajā nodaļā, iesniedzami rakstiski. Tos var pārsūtīt elektroniski vai izmantojot citus telesakaru līdzekļus, ja lūguma iesniedzēja dalībvalsts pēc attiecīga lūguma ir gatava jebkurā laikā sniegt rakstisku šādas saziņas dokumentāciju, kā arī attiecīgā lūguma oriģinālu. Tomēr ikviena dalībvalsts, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, jebkurā laikā var noteikt, kādos apstākļos tā ir gatava pieņemt un izpildīt lūgumus, kas nosūtīti elektroniski vai izmantojot citus telesakaru līdzekļus.

2. Saskaņā ar šā panta 3.punktu lūgumi un apliecinošie dokumenti nav jātulko.

3. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var nosūtīt Eiropas Padomes ģenerālsekretāram deklarāciju, kurā paziņo, ka tā patur tiesības lūgt, lai tai adresētajiem lūgumiem un šo lūgumu apliecinošajiem dokumentiem pievieno tulkojumu lūguma saņēmējas valsts valodā vai kādā no Eiropas Padomes oficiālajām valodām, vai kādā citā valodā, ko tā norādīs. Šādā gadījumā saņēmēja valsts var paziņot, ka ir gatava pieņemt tulkojumus jebkurā citā tās norādītajā valodā. Citas dalībvalstis var piemērot savstarpējības likumu.

36.pants - Legalizācija

Attiecībā uz dokumentiem, kas pārsūtīti saskaņā ar šo nodaļu, legalizācijas formalitātes nepiemēro.

37.pants - Lūguma saturs

1. Jebkurā sadarbības lūgumā saskaņā ar šo nodaļu norāda:

a) lūguma iesniedzēju iestādi un iestādi, kas veic izmeklēšanu vai lietas izskatīšanu;

b) lūguma mērķi un iemeslu;

c) jautājumus, tostarp attiecīgos faktus (piemēram, nodarījuma datumu, vietu un apstākļus), uz ko attiecas izmeklēšana vai tiesvedība, izņemot gadījumus, kad nosūtītais lūgums ir paziņojuma lūgums;

d) ja sadarbība ir saistīta ar piespiedu līdzekļu piemērošanu:

i) tiesību normu tekstu vai tad, ja tas nav iespējams, attiecīgo piemērojamo tiesību aktu izklāstu;

ii) norādi, ka prasīto pasākumu vai jebkuru citu pasākumu, kam ir līdzīga ietekme, saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem būtu iespējams veikt attiecīgās valsts teritorijā;

e) vajadzības gadījumā un tad, ja tas iespējams:

i) precīzu informāciju par attiecīgo personu vai personām, tostarp vārdu un uzvārdu, dzimšanas datumu un vietu, pilsonību un atrašanās vietu, kā arī galvenās mītnes vietu, ja lūgums attiecas uz juridisku personu;

ii) uz kādu īpašumu attiecas lūgums par sadarbību, šā īpašuma atrašanās vietu, tā saistību ar attiecīgo personu vai personām, visas ziņas par šā īpašuma saistību ar nodarījumu, kā arī visu pieejamo informāciju par citu personu tiesībām uz šo īpašumu;

f) jebkuru konkrēto procedūru, kas jāievēro saskaņā ar lūguma iesniedzēja dalībvalsts gribu.

2. Lūgumā par pagaidu pasākumiem saskaņā ar 3.sadaļu saistībā ar tāda īpašuma izņemšanu, kuram var piemērot konfiskācijas rīkojumu, pieprasot samaksāt noteiktu naudas summu, norādāma arī maksimālā naudas summa, kuru paredzēts atgūt, konfiscējot attiecīgo īpašumu.

3. Papildus norādījumiem, kas minēti 1.punktā, jebkurā lūgumā saskaņā ar 4. sadaļu iekļaujami:

a) 23.panta 1.punkta a) apakšpunkta gadījumā –

i) lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesas izsniegta konfiskācijas rīkojuma apliecināta kopija un paziņojums par iemesliem, kas ir šā rīkojuma pamatā, ja šie iemesli nav norādīti rīkojumā;

ii) lūguma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes apliecinājums, ka konfiskācijas rīkojums ir izpildāms un uz to nav attiecināmi parastie pārsūdzības līdzekļi;

iii) informācija par to, kādā apjomā konfiskācijas rīkojums ir jāizpilda;

iv) informācija par nepieciešamību veikt kādus pagaidu pasākumus;

b) 23.panta 1.punkta b) apakšpunkta gadījumā – paziņojums par faktiem, uz kuriem balstījusies lūguma iesniedzēja dalībvalsts un kuri ir pietiekami, lai lūguma saņēmēja dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem varētu izdot rīkojumu par konfiskāciju;

c) kad trešām personām ir bijusi iespēja lūgt savas tiesības – dokumenti, kas pierāda, ka trešām personām patiešām ir bijusi šāda iespēja.

38.pants - Nepilnīgi lūgumi

1. Ja lūgums neatbilst šīs nodaļas noteikumiem vai ja sniegtā informācija nav pietiekama, lai lūguma saņēmēja dalībvalsts varētu izpildīt attiecīgo lūgumu, šī dalībvalsts var lūgt lūguma iesniedzēju dalībvalsti izdarīt lūgumā grozījumus vai papildināt attiecīgo lūgumu, iekļaujot papildu informāciju.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var noteikt, kādā termiņā iesniedzami minētie grozījumi vai informācija.

3. Līdz lūgto grozījumu veikšanai vai informācijas saņemšanai attiecībā uz tādu lūgumu, kas iesniegts saskaņā ar šīs nodaļas 4. sadaļu, lūguma saņēmēja dalībvalsts var veikt jebkurus šīs nodaļas 2. un 3.sadaļā norādītos pasākumus.

39.pants - Vairāki lūgumi

1. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts saskaņā ar šīs nodaļas 3. un 4.sadaļu saņem vairākus lūgumus attiecībā uz vienu un to pašu personu vai īpašumu, minēto lūgumu daudzums attiecīgo dalībvalsti nekavē izskatīt lūgumus, kas saistīti ar pagaidu pasākumu veikšanu.

2. Ja kāda dalībvalsts saskaņā ar šīs nodaļas 4.sadaļu saņem vairākus lūgumus, tā apsver iespēju konsultēties ar lūguma iesniedzējām dalībvalstīm.

40.pants - Pienākums norādīt iemeslus

Lūguma saņēmēja dalībvalsts pamato jebkuru lēmumu, kas saistīts ar šajā nodaļā paredzētās sadarbības atteikumu, atlikšanu vai ierobežošanu.

41.pants - Informācija

1. Lūguma saņēmēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma iesniedzēju dalībvalsti:

a) par darbību, kas uzsākta pēc lūguma, kas iesniegts saskaņā ar šo nodaļu;

b) par to, kāds ir galarezultāts rīcībai, kas veikta, pamatojoties uz attiecīgo lūgumu;

c) par lēmumu pilnīgi vai daļēji atteikt, atlikt vai ierobežot sadarbību saskaņā ar šo nodaļu;

d) par jebkādiem apstākļiem, kuru dēļ nav iespējams izpildīt attiecīgo lūgumu vai kuru dēļ šāda lūguma izpilde var būtiski aizkavēties;

e) ja tiek veikti pagaidu pasākumi saskaņā ar lūgumu atbilstoši šīs nodaļas 2. un 3.sadaļai – par tādiem lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu noteikumiem, kuru dēļ būtu automātiski jāatceļ kāds no pagaidu pasākumiem.

2. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma saņēmēju dalībvalsti:

a) par ikvienu pārskatīšanu, lēmumu vai kādu citu faktu, kura dēļ konfiskācijas rīkojumu pilnīgi vai daļēji vairs nevar izpildīt;

b) par visām faktiskajām vai tiesiskajām izmaiņām, kuru dēļ vairs nav pamata veikt kādu no šajā nodaļā paredzētajām darbībām.

3. Ja kāda dalībvalsts lūdz veikt konfiskāciju vairākās valstīs, pamatojoties uz vienu un to pašu konfiskācijas rīkojumu, tā informē par attiecīgo lūgumu visas tās dalībvalstis, uz kurām attiecas minētā rīkojuma izpilde.

42.pants - Lietošanas ierobežojums

1. Lūguma saņēmēja dalībvalsts uz lūguma izpildi var attiecināt nosacījumu, ka lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestādes iegūto informāciju vai pierādījumus bez lūguma saņēmējas dalībvalsts iepriekšējas piekrišanas neizmantos vai nenodos, lai veiktu tādu lietu izmeklēšanu vai tiesvedību, kas nav minētas attiecīgajā lūgumā.

2. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta Konvenciju vai kad deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju var paziņot, ka informāciju vai pierādījumus, ko lūguma saņēmēja valsts sniedz saskaņā ar šo nodaļu, lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestādes bez lūguma saņēmējas valsts iepriekšējas piekrišanas nedrīkst izmantot vai nodot, lai veiktu tādu lietu izmeklēšanu vai tiesvedību, kas nav norādītas attiecīgajā lūgumā.

43.pants - Konfidencialitāte

1. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts var prasīt, lai lūguma saņēmēja dalībvalsts lūgumā minētos faktus un tā saturu patur slepenībā, izņemot tikai tādu informācijas apjomu, kāds ir nepieciešams, lai izpildītu lūgumu. Lūguma saņēmēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma iesniedzēju dalībvalsti, ja tā nevar ievērot šo konfidencialitātes prasību.

2. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts tad, ja tas nav pretrunā šīs valsts tiesību aktu pamatprincipiem un ja tai ir izteikta šāda prasība, patur slepenībā visus lūguma saņēmējas dalībvalsts sniegtos pierādījumus un informāciju, izņemot tikai tādu informācijas apjomu, kāds ir nepieciešams lūgumā norādītās izmeklēšanas vai tiesvedības nolūkā.

3. Saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem tāda dalībvalsts, kam cita dalībvalsts pēc savas ierosmes sniedz informāciju atbilstīgi 20.pantam, ievēro visas konfidencialitātes prasības, kuras izvirza dalībvalsts, kas sniedz informāciju.  Ja otra dalībvalsts nevar izpildīt šīs prasības, tā par to nekavējoties paziņo dalībvalstij, kas sniegusi informāciju.

44.pants - Izdevumi

Parastās izmaksas, kas rodas saistībā ar lūguma izpildi, sedz lūguma saņēmēja dalībvalsts. Ja lūguma izpildei nepieciešamas būtiskas vai neparasti lielas izmaksas, dalībvalstis apspriežas, lai vienotos par lūguma izpildes nosacījumiem un attiecīgo izmaksu segšanu.

45.pants - Zaudējumu atlīdzināšana

1. Ja kāda persona ceļ prasību par tāda zaudējuma atlīdzināšanu, kurš radies tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saistīta ar dalībvalstu sadarbību saskaņā ar šo nodaļu, konkrētās dalībvalstis attiecīgā gadījumā apsver iespēju savstarpēji konsultēties, lai noteiktu, kā sadalīt atlīdzināmo zaudējumu segšanai nepieciešamo naudas summu.

2. Dalībvalsts, pret kuru ir ierosināta tiesas prāva par zaudējumu atlīdzināšanu, cenšas par šo tiesas prāvu informēt otru dalībvalsti, ja šai otrai dalībvalstij par attiecīgo tiesas prāvu varētu būt interese.

V nodaļa - Sadarbība starp finanšu izlūkošanas vienībām

46.pants - Sadarbība starp finanšu izlūkošanas vienībām

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka finanšu izlūkošanas vienības, kā noteikts šajā konvencijā, atbilstīgi savām valsts pilnvarām nolūkā apkarot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju sadarbojas, lai apkopotu un analizētu vai attiecīgā gadījumā FIV izpētītu attiecīgo informāciju par jebkuru tādu faktu, kas var norādīt uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

2. Saistībā ar 1.punktu ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka finanšu izlūkošanas vienības pēc savas ierosmes vai pēc lūguma vai nu saskaņā ar šo konvenciju, vai tādiem esošiem vai turpmākiem saprašanās memorandiem, kas saderīgi ar šo konvenciju, veic apmaiņu ar tādu pieejamo informāciju, kas var būt svarīga informācijas apstrādes vai analīzes procesā vai attiecīgā gadījumā FIV veiktajā izpētē attiecībā uz tādiem finanšu darījumiem, kuri ir saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un iesaistītajām fiziskajām vai juridiskajām personām.

3. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka finanšu izlūkošanas vienību funkciju izpildi saskaņā ar šo pantu neietekmē to statuss attiecīgajā valstī neatkarīgi no tā, vai šīs vienības ir administratīvas, tiesībaizsardzības vai tiesu iestādes.

4. Katram lūgumam, ko iesniedz saskaņā ar šo pantu, pievieno īsu paziņojumu, norādot lūguma iesniedzējai FIV zināmus būtiskus faktus. Lūgumā FIV norāda, kā tiks izmantota lūgtā informācija.

5. Ja lūgumu iesniedz saskaņā ar šo pantu, lūguma saņēmēja FIV sniedz visu būtisko informāciju, tostarp pieejamo finanšu informāciju un pieprasītos tiesībaizsardzības datus, uz kuriem attiecas konkrētais lūgums, bez nepieciešamības nosūtīt oficiālu lūguma vēstuli atbilstīgi piemērojamām konvencijām vai attiecīgo dalībvalstu savstarpējiem nolīgumiem.

6. FIV var atteikties izpaust tādu informāciju, kuras atklāšana var traucēt lūguma saņēmējā dalībvalstī veikt kriminālizmeklēšanu, vai izņēmuma gadījumos atteikties izpaust informāciju, kad tās atklāšana acīmredzami nesaskan ar attiecīgās dalībvalsts vai attiecīgās fiziskās vai juridiskās personas likumīgajām interesēm vai kā citādi neatbilst lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu pamatprincipiem. Jebkuru šādu atteikumu pienācīgi izskaidro tai FIV, kura lūdz attiecīgo informāciju.

7. Informāciju un dokumentus, kas iegūti saskaņā ar šo pantu, izmanto tikai 1.punktā norādītajā nolūkā. Citas FIV sniegtu informāciju neizplata trešām personām, turklāt saņēmēja FIV to izmanto tikai analīzes veikšanai; lai minēto informāciju izmantotu citiem mērķiem, ir vajadzīga informācijas sniedzējas FIV iepriekšēja piekrišana.

8. Nosūtot informāciju vai dokumentus saskaņā ar šo pantu, nosūtītāja FIV var noteikt ierobežojumus un nosacījumus attiecībā uz informācijas izmantošanu tādiem mērķiem, kas nav norādīti 7.punktā. Saņēmēja FIV ievēro visus minētos ierobežojumus un nosacījumus.

9. Ja dalībvalsts vēlas izmantot saņemto informāciju vai dokumentus, lai veiktu kriminālizmeklēšanu vai kriminālvajāšanu 7.punktā noradītajā nolūkā, informācijas pārsūtītāja FIV nedrīkst liegt izmantot attiecīgo informāciju šādiem mērķiem, izņemot gadījumus, kad šāds atteikums ir iespējams, pamatojoties uz attiecīgās FIV valsts tiesību aktos paredzētajiem ierobežojumiem vai 6.punktā norādītajiem nosacījumiem. Jebkuru šādu atteikumu pienācīgi izskaidro.

10. Finanšu izlūkošanas vienības veic visus nepieciešamos pasākumus, tostarp drošības pasākumus, lai nodrošinātu to, ka informācija, kas iesniegta saskaņā ar šo pantu, nav pieejama citām iestādēm, aģentūrām vai departamentiem.

11. Iesniegto informāciju aizsargā atbilstoši Eiropas Padomes 1981.gada 28.janvāra Konvencijai par indivīda aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi (ETS Nr. 108), kā arī ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 1987.gada 15.septembra Ieteikumu Nr. R(87)15, kas reglamentē personas datu izmantošanu policijas vajadzībām, piemērojot vismaz tos pašus personas datu konfidencialitātes un aizsardzības noteikumus, kurus piemēro saskaņā ar informācijas lūdzējas FIV valsts tiesību aktiem.

12. Informācijas sniedzēja FIV var iesniegt pamatotus lūgumus attiecībā uz sniegtās informācijas izmantošanu, un informācijas saņēmēja FIV attiecīgi nodrošina atgriezenisko saikni, ja tas iespējams.

13. Dalībvalstis norāda to vienību, kas šā panta nozīmē ir FIV.

47.pants - Starptautiskā sadarbība saistībā ar aizdomīgu darījumu atlikšanu

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai attiecīgās valsts FIV pēc ārvalstu FIV lūguma varētu nekavējoties rīkoties un apturēt vai neatļaut veikt darījumu uz tādu pašu laika posmu un piemērojot tādus pašus nosacījumus, kas saistībā ar darījumu atlikšanu piemērojami saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

2. 1. punktā norādītās darbības veic tad, ja lūguma iesniedzēja FIV pietiekami pamato lūguma saņēmējai FIV, ka:

a) attiecīgais darījums ir saistīts ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un

b) attiecīgo darījumu vajadzētu apturēt vai aizliegt veikt, ja uz to attiecas iekšzemes ziņojums par aizdomīgu darījumu.

VI nodaļa - Pārraudzības mehānisms un strīdu izšķiršana

48.pants - Pārraudzības mehānisms un strīdu izšķiršana

1. Dalībvalstu konferences (DK) pienākums ir pārraudzīt Konvencijas īstenošanu. DK:

a) uzrauga, vai dalībvalstis pienācīgi īsteno Konvenciju;

b) saņēmusi dalībvalsts lūgumu, izsaka savu viedokli par jebkuru jautājumu saistībā ar Konvencijas interpretāciju un piemērošanu.

2. DK pilda šā panta 1.punkta a) apakšpunktā noteiktās funkcijas, izmantojot visus pieejamos Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas (Moneyval) publiskos pārskatus (attiecībā uz Moneyval valstīm) un visus pieejamos Finanšu darījumu darba grupas (FATF) publiskos pārskatus (attiecībā uz FATF valstīm), attiecīgā gadījumā periodiski sagatavojot arī pašnovērtējuma anketas.  Pārraudzības procedūru piemēro vienīgi tām jomām, uz kurām attiecas šī konvencija un uz kurām neattiecas citi attiecīgie starptautiskie standarti, saistībā ar kuriem FATF un Moneyval veic savstarpējus novērtējumus.

3. Ja DK secina, ka tai ir vajadzīga papildu informācija, lai pildītu savas funkcijas, tā sadarbojas ar attiecīgo dalībvalsti, izmantojot, ja DK tā nolemj, Moneyval procedūru un mehānismu. Attiecīgā dalībvalsts pēc tam atskaitās DK.  Pamatojoties uz to, DK nolemj, vai veikt attiecīgās dalībvalsts stāvokļa padziļinātu izvērtējumu.  Saistībā ar šo izvērtējumu novērtēšanas komanda var apmeklēt attiecīgo valsti, taču tas nav jādara obligāti.

4. Ja starp dalībvalstīm rodas strīdi par Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu, attiecīgās dalībvalstis saskaņā ar savstarpēju vienošanos šos strīdus mēģina atrisināt, veicot pārrunas vai izmantojot citus pašu izvēlētus mierīgus strīdu risināšanas līdzekļus, tostarp uzticot šo strīdu izskatīšanu DK, šķīrējtiesai, kuras lēmumi ir saistoši attiecīgajām dalībvalstīm, vai Starptautiskajai Tiesai.

5. DK pieņem savu reglamentu.

6. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs sasauc DK ne vēlāk kā vienu gadu pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās dienas. Pēc tam saskaņā ar DK pieņemto reglamentu regulāri rīko DK sanāksmes.

VII nodaļa - Nobeiguma noteikumi

49.pants - Parakstīšana un stāšanās spēkā

1. Šo konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis, Eiropas Kopienas dalībvalstis, kā arī tās trešās valstis, kas ir piedalījušās šīs konvencijas izstrādē. Šīs valstis vai Eiropas Kopiena var atzīt šo konvenciju par saistošu:

a) apstiprinot to ar parakstu, bez atrunām par Konvencijas ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu;

b) apstiprinot to ar parakstu, ar atrunām par Konvencijas ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu, kam seko ratifikācija, pieņemšana vai apstiprināšana.

2. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus deponē Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

3. Šī konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā seši parakstītāji, no kuriem vismaz četri ir Eiropas Padomes locekļi, Konvenciju ir atzinuši par saistošu saskaņā ar 1.punkta noteikumiem.

4. Attiecībā uz jebkuru citu parakstītājvalsti, kas turpmāk atzīst Konvenciju par saistošu, tā stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā attiecīgais parakstītājs ir atzinis Konvenciju par saistošu saskaņā ar 1.punkta noteikumiem.

5. Neviena 1990.gada Konvencijas dalībvalsts nevar ratificēt, pieņemt vai apstiprināt šo konvenciju, ja tā neatzīst, ka tai ir saistoši vismaz tie šīs konvencijas noteikumi, kas atbilst tiem 1990.gada Konvencijas noteikumiem, kuri tai ir saistoši.

6. No šīs konvencijas spēkā stāšanās dienas tās dalībvalstis, kas tajā pašā laikā ir 1990.gada Konvencijas dalībvalstis:

a) piemēro šīs konvencijas noteikumus savstarpējās attiecībās;

b) turpina piemērot 1990.gada Konvencijas noteikumus attiecībās ar tām 1990.gada Konvencijas dalībvalstīm, kas nav šīs konvencijas dalībvalstis.

50.pants – Pievienošanās Konvencijai

1. Pēc tam, kad šī konvencija ir stājusies spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja, apspriedusies ar Konvencijas dalībvalstīm, ar lēmumu, kas pieņemts ar Eiropas Padomes statūtu 20.panta d) punktā paredzēto balsu vairākumu un vienprātīgi balsojot dalībvalstu pārstāvjiem, kuri ir tiesīgi piedalīties Ministru komitejā, var uzaicināt pievienoties šai konvencijai jebkuru tādu valsti, kas nav Eiropas Padomes dalībvalsts un nav piedalījusies šīs konvencijas izstrādē.

2. Ikvienā valstī, kas pievienojas Konvencijai, Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram deponēts pievienošanās dokuments.

51.pants - Teritoriālā piemērošana

1. Jebkura valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta šo konvenciju vai iesniedz tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var norādīt teritoriju vai teritorijas, kurās šo konvenciju piemēro.

2. Jebkura dalībvalsts, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, vēlāk var paplašināt šīs konvencijas darbību, attiecinot to uz citām teritorijām, kas norādītas deklarācijā. Šādās teritorijās Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā ģenerālsekretārs minēto deklarāciju saņēmis.

3. Iesniedzot ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu, dalībvalstis jebkurā laikā var atsaukt jebkuru saskaņā ar iepriekšējiem diviem punktiem iesniegtu deklarāciju attiecībā uz tajā norādītajām teritorijām. Atsaukums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā ģenerālsekretārs ir saņēmis minēto paziņojumu.

52.pants - Saistība ar citām konvencijām un nolīgumiem

1. Šī konvencija neietekmē dalībvalstu tiesības un pienākumus, kas izriet no starptautiskiem daudzpusējiem dokumentiem attiecībā uz īpašiem jautājumiem. 

2. Šīs konvencijas dalībvalstis cita ar citu var noslēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus attiecībā uz šajā konvencijā aplūkotajiem jautājumiem, lai papildinātu vai pastiprinātu šīs konvencijas noteikumus vai atvieglotu tajā ietverto principu piemērošanu.

3. Ja divas vai vairāk dalībvalstis saistībā ar kādu šajā konvencijā aplūkotu jautājumu jau ir noslēgušas nolīgumu vai līgumu vai kā citādi apstiprinājušas savas attiecības saistībā ar šo jautājumu, tās ir tiesīgas Konvencijas vietā piemērot minēto nolīgumu vai līgumu vai attiecīgi regulēt savas attiecības, ja tas sekmē starptautisko sadarbību.

4. Tās Konvencijas dalībvalstis, kuras ir Eiropas Savienības dalībvalstis, savstarpējās attiecībās piemēro Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības normas, ja šīs Eiropas Kopienas vai Eiropas Savienības normas attiecas uz konkrēto jautājumu un ir piemērojamas attiecībā uz konkrēto gadījumu, neietekmējot šīs konvencijas mērķi un nolūku un iespējas pilnīgi piemērot šo konvenciju attiecībās ar citām Konvencijas dalībvalstīm. ¹⁾

53.pants - Deklarācijas un atrunas

1. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var iesniegt vienu vai vairākas no 3.panta 2.punktā, 9.panta 4.punktā, 17.panta 5.punktā, 24.panta 3.punktā, 31.panta 2.punktā, 35.panta 1. un 3.punktā, kā arī 42 panta 2.punktā norādītajām deklarācijām.

2. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, iesniedzot ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, var arī saglabāt tiesības pilnīgi vai daļēji nepiemērot 7.panta 2.punkta c) apakšpunkta, 9.panta 6.punkta, 46.panta 5.punkta un 47.panta noteikumus.

3. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, kādā veidā tā plāno piemērot šīs konvencijas 17. un 19.punktu, jo īpaši ņemot vērā piemērojamos starptautiskos nolīgumus saistībā ar starptautisko sadarbību krimināllietās. Valstis Eiropas Padomes ģenerālsekretāram dara zināmas jebkādas izmaiņas, kas attiecas uz šo informāciju.

4. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot:

a) ka tā nepiemēros šīs konvencijas 3. panta 4.punktu vai

b) ka tā šīs konvencijas 3. panta 4.punktu piemēros daļēji, vai

c) kā tā ir paredzējusi piemērot šīs konvencijas 3. panta 4.punktu.

Valstis Eiropas Padomes ģenerālsekretāram dara zināmas jebkādas izmaiņas, kas attiecas uz šo informāciju.

5. Citas atrunas nav iespējamas.

6. Ikviena dalībvalsts, kas ir izdarījusi atrunu saskaņā ar šo pantu, var to pilnīgi vai daļēji atsaukt, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā tajā dienā, kurā ģenerālsekretārs saņem šo paziņojumu.

7. Ja kāda dalībvalsts ir iesniegusi atrunu attiecībā uz kādu Konvencijas noteikumu, tā nevar prasīt, lai attiecīgo noteikumu piemēro cita dalībvalsts; ja šāda atruna ir daļēja vai ja uz to attiecas kādi nosacījumi, atrunas iesniedzēja dalībvalsts var prasīt, lai citas dalībvalstis piemēro attiecīgo noteikumu tādā pašā apjomā.

54.pants - Grozījumi

1. Ikviena dalībvalsts var ierosināt Konvencijas grozījumus, un Eiropas Padomes ģenerālsekretārs par tiem informē Eiropas Padomes dalībvalstis, Eiropas Kopienu un visas trešās valstis, kuras ir pievienojušās vai ir uzaicinātas pievienoties šai konvencijai saskaņā ar 50. panta noteikumiem.

2. Par jebkuru grozījumu, ko ierosinājusi kāda dalībvalsts, tiek informēta Eiropas Noziedzības problēmu komiteja (ENPK), kura iesniedz Ministru komitejai savu atzinumu par ierosināto grozījumu.

3. Ministru komiteja izskata priekšlikumu par grozījumu un ENPK sniegto atzinumu un var šo grozījumu pieņemt ar Eiropas Padomes statūtu 20.panta d) punktā paredzēto balsu vairākumu.

4. Jebkura grozījuma teksts, ko ir pieņēmusi Ministru komiteja saskaņā ar šā panta 3.punktu, tiek nosūtīts dalībvalstīm akceptēšanai.

5. Jebkurš grozījums, kas pieņemts saskaņā ar šā panta 3.punktu, stājas spēkā trīsdesmitajā dienā, skaitot no tā datuma, kad visas dalībvalstis ir paziņojušas ģenerālsekretāram par šā grozījuma akceptēšanu.

6. Ikviena dalībvalsts vai Ministru komiteja var ierosināt grozījumus, lai atjauninātu pielikumā norādītās nodarījumu kategorijas, kā arī grozīt 13.pantu. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs minētos ierosinājumus dara zināmus dalībvalstīm.

7. Konsultējusies ar tām Konvencijas dalībvalstīm, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis, vajadzības gadījumā – ar ENPK, Ministru komiteja var pieņemt grozījumu, kas ierosināts atbilstoši 6.punktam, ar Eiropas Padomes statūtu 20.panta d) punktā paredzēto balsu vairākumu. Šis grozījums stājas spēkā, kad apritējis gads kopš dienas, kurā tas darīts zināms dalībvalstīm. Šā gada laikā ikviena dalībvalsts ģenerālsekretāram var darīt zināmus jebkādus iebildumus saistībā ar minētā grozījuma stāšanos spēkā attiecībā uz konkrēto dalībvalsti.

8. Ja viena trešdaļa dalībvalstu ģenerālsekretāram paziņo, ka tās iebilst pret attiecīgā grozījuma stāšanos spēkā, tad minētais grozījums nestājas spēkā.

9. Ja saistībā ar kādu grozījumu savus iebildumus dara zināmus mazāk nekā viena trešdaļa dalībvalstu, tad minētais grozījums stājas spēkā attiecībā uz tām valstīm, kuras nav paziņojušas, ka tām ir iebildumi.

10. Ja grozījums ir stājies spēkā saskaņā ar šā panta 6.–9.punktu, bet kāda dalībvalsts saistībā ar šo grozījumu ir darījusi zināmus savus iebildumus, tad attiecībā uz šo dalībvalsti minētais grozījums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējis mēnesis kopš dienas, kurā attiecīgā dalībvalsts ir paziņojusi Eiropas Padomes ģenerālsekretāram par šā grozījuma pieņemšanu. Ja dalībvalsts ir izteikusi iebildumu, tā jebkurā laikā šo iebildumu var atsaukt, paziņojot par to Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

11. Ja Ministru komiteja ir pieņēmusi kādu grozījumu, valsts vai Eiropas Kopiena nevar atzīt Konvenciju par saistošu, līdztekus neatzīstot par saistošu arī attiecīgo grozījumu.

55.pants - Denonsēšana

1. Ikviena dalībvalsts jebkurā laikā šo konvenciju var denonsēt, nosūtot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.

2. Denonsēšana stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā ģenerālsekretārs ir saņēmis attiecīgo paziņojumu.

3. Taču šī konvencija paliek spēkā attiecībā uz 23.pantā minēto konfiskāciju, par kuru atbilstīgi Konvencijas noteikumiem ir iesniegts lūgums pirms dienas, kurā šī denonsēšana stājas spēkā.

56.pants - Paziņojumi

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs informē Eiropas Padomes dalībvalstis, Eiropas Kopienu, tās trešās valstis, kas ir piedalījušās Konvencijas izstrādē, un visas tās valstis, kuras ir uzaicinātas pievienoties Konvencijai, kā arī visas citas Konvencijas dalībvalstis:

a) par ikvienu Konvencijas parakstīšanas gadījumu;

b) par ikvienu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanu;

c) par ikvienu datumu, kad Konvencija stājas spēkā saskaņā ar 49. un 50.pantu;

d) par ikvienu deklarāciju vai atrunu, kas izdarīta saskaņā ar 53.pantu;

e) par ikvienu citu ar Konvenciju saistītu darbību, paziņojumu vai iesniegumu.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo konvenciju.

 Konvencija parakstīta Varšavā 2005.gada 16.maijā angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, un tos deponē Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta Konvencijas apliecinātās kopijas visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, Eiropas Kopienai, tām trešām valstīm, kuras piedalījušās Konvencijas izstrādē, un visām valstīm, kuras ir uzaicinātas tai pievienoties.

---

Sekretariāta piezīme: sk. Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības dalībvalstu 2005. gada 3. maija deklarāciju par Konvencijas pieņemšanu, ko veic Eiropas Padomes Ministru komiteja:

“Eiropas Kopiena/Eiropas Savienība un tās dalībvalstis atkārtoti apstiprina – lūdzot iekļaut nošķīruma klauzulu, to mērķis ir nodrošināt, ka, pievienojoties starptautiskām konvencijām, tiek ņemta vērā Savienības institucionālā struktūra, it īpaši gadījumos, kad dalībvalstis uztic suverēno varu Kopienai.

Šīs klauzulas nolūks nav samazināt to Konvencijas dalībvalstu tiesības, kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis, vai palielināt šo Konvencijas dalībvalstu pienākumus attiecībā uz Eiropas Kopienu/Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, tā kā pēdējās minētās arī ir šīs konvencijas dalībvalstis.

Nošķīruma klauzula ir vajadzīga attiecībā uz tām Konvencijas daļām, kuras ir Kopienas/Savienības kompetencē, lai noteiktu, ka Eiropas Savienības dalībvalstis nevar savstarpēji (vai saskarsmē ar Eiropas Kopienu/Savienību) atsaukties uz tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Konvencijas, un tos piemērot. No vienas puses, Konvenciju savstarpēji pilnīgi piemēro Eiropas Kopiena/Savienība un tās dalībvalstis, no otras puses, to piemēro citas Konvencijas dalībvalstis, un nošķīruma klauzula šo faktu neietekmē; Konvencija ir saistoša Kopienai un Eiropas Savienības dalībvalstīm, un tās Konvenciju piemēro kā jebkura Konvencijas dalībvalsts, vajadzības gadījumā izmantojot Kopienas/Savienības tiesību aktus. Tādējādi tās garantē Konvencijas noteikumu pilnīgu ievērošanu attiecībā uz tām Konvencijas dalībvalstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis.”

---

Pielikums

a) līdzdalība organizētā noziedzīgā grupā un rekets,

b) terorisms, tostarp terorisma finansēšana,

c) cilvēku tirdzniecība un nelikumīga migrantu pārvadāšana,

d) seksuālā izmantošana, tostarp bērnu seksuālā izmantošana,

e) nelikumīga narkotisko un psihotropo vielu tirdzniecība,

f) nelikumīga ieroču tirdzniecība,

g) zagtu preču un citu preču nelikumīga tirdzniecība,

h) korupcija un uzpirkšana,

i) krāpšana,

j) naudas viltošana,

k) produktu viltošana un pirātisms,

l) noziegumi pret vidi,

m) slepkavība, smagi miesas bojājumi,

n) personas nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana un ķīlnieku sagrābšana,

o) laupīšana vai zādzība,

p) kontrabanda,

r) izspiešana,

s) viltošana,

t) pirātisms,

u) iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana darījumos un tirgus manipulācijas.