Lai sabiedrība būtu saliedēta un patriotiska

Par konferenci “Sabiedrības integrācija Latvijā: aspekti, viedokļi, perspektīva”

“Kaut arī sabiedrības integrācijas politika tika formulēta tikai nesen, tomēr visa Latvijas valsts politika pēc neatkarības atjaunošanas faktiski tikusi veidota pēc šiem principiem. Integrācijas process notiek visu laiku, bet tas nenozīmē, ka integrācijai nebūtu vajadzīgs valstisks atbalsts, ka nebūtu skaidrāk jāiezīmē prioritātes,” piektdien, 11. maijā, atklājot nacionālo konferenci “Sabiedrības integrācija Latvijā: aspekti, viedokļi, perspektīva”, sacīja Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga ( uzruna publicēta atsevišķi — 7.lpp. ). “Kaut arī termins “sabiedrības integrācija” mūsu sarunvalodā ir jauns, patiesībā tā saturs Latvijā ir labi apgūts. Tolerance, cieņa pret citas kultūras cilvēku ir gadu simtos veidojušās, un mums ir labs pamats turpināt šīs īpašības izkopt. Līdz ar nācijas kopīgo interešu apzināšanos skaidrāk ir iezīmējušās tās problēmas, kas dažādām mūsu valsts iedzīvotāju grupām traucē iekļauties Latvijas sabiedrībā, kas būtu vienota mērķos un vērtībās.”

Konference tika rīkota ar mērķi novērtēt pašreizējo situāciju sabiedrības integrācijā, vairot izpratni un veicināt diskusiju par valsts programmu “Sabiedrības integrācija Latvijā”, kā arī sniegt pārskatu par valdības līdzšinējo veikumu sabiedrības integrācijā un iezīmēt turpmākos darbības virzienus.

Konferences ievaddaļā ANO Augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos Mērijas Robinsones apsveikuma vēstuli nolasīja viņas padomniece Eiropas reģiona jautājumos Anna Suhocka. Vēstulē pausta cerība, ka programmas īstenošanas rezultātā tiks samazinātas atšķirības starp dažādu minoritāšu, kultūru un sociālo slāņu pārstāvjiem. Viens no programmas galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt vienlīdzību un politisko līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā. Tas īstenojams, veicinot publisku diskusiju par sabiedrības integrāciju.

Latvijas Pareizticīgo baznīcas vārdā konferences dalībniekus sveica arhibīskaps Tēvs Aleksandrs ( uzruna publicēta atsevišķi — 7.lpp. ).

Pašreizējos sabiedrības integrācijas procesus Latvijā analizēja Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis, savukārt vēsturiskā retrospektīvā tos skatīja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Ivars Butulis.

R. Ķīlis saistībā ar programmu atzīmēja vairākas būtiskas lietas. Pozitīvi vērtējams tas, ka sākotnēji jēdziens “integrācija” galvenokārt tika attiecināts uz etnisko un politisko integrāciju, bet tagad tas ietver sevī arī sociālās integrācijas aspektus.

Turklāt ir nostiprinājusies atziņa, ka sabiedrības integrācijas īstenošana ir viens no labākajiem pierādījumiem valsts un publiskās pārvaldes efektivitātei. Šīs efektivitātes pierādījums ir līdzeklis iedzīvotāju uzticības vairošanai. Integrācija vairs nav tikai morāla ideja, bet arī administrācijas efektivitātes demonstrācija un iedzīvotāju lojalitātes nodrošināšanas līdzeklis.

Viena no sabiedrības integrācijas problēmām ir tā, ka sabiedrisko attiecību ziņā jēdziens ir grūti skaidrojams. Lai gan tas ir sarežģīts uzdevums — pārvērst programmu vienkāršās, visiem saprotamās ziņās, tomēr tā īstenošana ir nozīmīgs priekšnoteikums programmas efektivitātes palielināšanai. Šajā ziņā paveras plašs sadarbības lauks valsts pārvaldei un nevalstiskajām organizācijām.

Integrācija ir nepārtrauktas vienošanās priekšmets, tādēļ ir vēlams izstrādāt nopietnākas un aktīvākas sociālās partnerības jeb sociālā dialoga formas. R. Ķīlis ieteica izmantot Dienvidāfrikas pieredzi, jo tur deviņdesmito gadu sākumā diezgan saspīlētā situācijā izdevies izstrādāt vairākus valsts attīstības scenārijus, aicinot pie sarunu galda pretēju politisko, ekonomisko un ideoloģisko uzskatu pārstāvjus un kopīgi izstrādājot sākotnējās konvencijas. Šāda veida partnerības pieredze būtu vērā ņemama un vēlama.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egils Levits norādīja, ka sabiedrības integrācijas problēma Eiropā ir aktualizējusies pēdējos piecos gados. Līdz tam Eiropas valstīs visai maz rēķinājās ar etniskajām grupām. E. Levits iepazīstināja ar Eiropas Padomes un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi un pieredzi, risinot ar integrāciju saistītus jautājumus.

E. Levits uzsvēra, ka “Sabiedrības integrācijas programma” Eiropas kontekstā ir īpašs dokuments, jo aptver visus integrācijas aspektus. Tā ir pirmais solis, lai radītu pozitīvo un pareizo gaisotni integrācijai.

Valdības pārstāvju viedokļus par dažādiem programmas īstenošanas aspektiem pauda tieslietu ministre Ingrīda Labucka, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns (runas publicētas zemāk) , kultūras ministre Karina Pētersone un labklājības ministrs Andrejs Požarnovs.

A. Požarnovs savā runā akcentēja reģionālās un sociālās integrācijas problēmas. Invaliditāte, ilgstošais bezdarbs un nabadzība ir sociālās integrācijas sāpīgākie jautājumi. To risināšana nav tikai Labklājības ministrijas kompetence. Sabiedrības integrācijai ir vajadzīga multidisciplināra pieeja. Turklāt ir jāmaina sabiedrības viedoklis par integrāciju, jo pārāk daudz tiek runāts par nacionālo jautājumu risināšanu, bet pārāk maz — par sociālo kategoriju integrēšanu pilnvērtīgā sabiedrības dzīvē.

K. Pētersone, runājot par kultūras lomu, vietu un uzdevumiem sabiedrības integrācijā, atgādināja teicienu: kultūra var būt stūrakmens, ko prasmīgs namdaris liek nama pamatos, bet tā var kļūt arī par klupšanas akmeni. Tādēļ jāsaprot, ka kultūra kā sabiedrību vienojošs, vērtību sistēmu un pilsonisku sabiedrību veidojošs faktors ir īpaši kopjama un aprūpējama.

Programmā “Sabiedrības integrācija Latvijā” ir parādīts, kā kultūra plašā spektrā palīdz nostiprināt jaunu sociālo ētiku. Ir domāts par to, kā mazināt dažādu sociālo slāņu atstumtību. Svarīgi ir ar kultūras palīdzību veicināt katra indivīda piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē. Būtiski ir nodrošināt kultūras pieejamību neatkarīgi no sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Programmā tiek skatīts, kā kultūra var paplašināt demokrātijas jēdzienu. Tikpat nozīmīga ir tēma par vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu invalīdiem, pensionāriem, jaunatnei un citām grupām.

Jau deviņdesmito gadu sākumā, kad tika izstrādātas valsts kultūras pamatnostādnes, augstu tika novērtēta cittautiešu kultūras darbība Latvijā. Saeima ir apstiprinājusi dokumentu, kurā teikts: “Latvijas valsts savā kultūrpolitikā aizstāv dabisku, uz savstarpējas cieņas un tolerances principiem balstītu kultūru līdzāspastāvēšanu un mijiedarbi. Valsts garantē Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu kultūras attīstību un rada priekšnoteikumus cittautiešu brīvai izvēlei integrēties latviešu kultūrā.” Tomēr tiesiskā regulējuma un atbalsta instrumentu ziņā valstī ir vēl daudz darāmā.

Beidzot savu uzstāšanos, K. Pētersone sacīja: sabiedrību var saliedēt gan lieli pārdzīvojumi, gan lieli pozitīva pacēluma brīži. Tāpēc viss, kas ir patiesi labs, profesionāls, emocionāli iedarbīgs, uzrunā cilvēkus no dažādām sabiedrības grupām un noskaņo viņus uz līdzīga emociju un pārdomu viļņa. Tas rada cilvēkos kopības izjūtu. Un, ja vēl tā apvienojas ar lepnuma izjūtu, ka mēs piederam pie pilsētas vai nācijas, kas ir devusi pasaulei Raini, Pēteri Vasku, Inesi Galanti, Gidonu Krēmeru, kas ir devusi skaisto Rīgas un citu Latvijas pilsētu noskaņu, izaudzinājusi hokeja komandu, iekopusi harmonisku lauku ainavu, tad ir radīts labs priekšnoteikums tam, lai Latvijas sabiedrība būtu saliedēta un patriotiska.

Marika Līdaka, “LV” iekšlietu redaktore