Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

 • Sanita Osipova. Vadonisma atdzimšana Latvijā

 Ekonomiski smagajā laikā Latvijā arvien vairāk tiek runāts par vadonismu. Par vadoni runā kā par iespēju, lai Latvijā novērstu krīzi un likvidētu nejēdzības. Vadonisms ir viens no vēstures fenomeniem, kurš nav viennozīmīgi vēsturiski un juridiski izvērtēts. Par fašistisku diktatūru dēvēts padomju vēstures grāmatās, par nacionālu un tautas garam atbilstošu valsts pārvaldes formu bieži piesaukts pēc 1934.gada un kopš neatkarības atgūšanas. Pat profesors Kārlis Dišlers 1937.gadā rakstīja, ka autoritārisms ir tautvaldības forma. Arī fakts, ka pirmais atjaunotās Latvijas prezidents tika lūkots pēc asins harizmas principa, pēc radniecības ar vadoni: mūsu tautas varonis nav neviens cits kā diktators – vadonis – Kārlis Ulmanis.

Katrai tautai, katrai nācijai ir nepieciešams valsts radīšanas mīts un mitoloģisks ciltstēvs – varonis, lai apzinātos savu izredzētību. Jo dižāks radīšanas mīts ar spēcīgāku varoni ir valsts pamatā, jo vairāk tautai ir kopīgu iemeslu lepoties ar savu izcelsmi. Lietuviešiem ir dižā Lietava – Lietuvas Dižkunigaitija, kas pletās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, Krievzemei – Rjurikoviču dinastija un dižas kaujas pret mongoļu un tatāru apspiedējiem, latviešiem – lāča dēls Lāčplēsis un ķēves dēls Kurbads. Vēl no totēmisma laikiem saglabājušies varoņi. Tautas eposs ir spēcīgs vienojošs faktors, bet tas nenosedz visu segmentu.

• Viktorija Jarkina. Prasības nodrošinājuma pamats un nepieciešamie grozījumi Civilprocesa likumā

Saskaņā ar Civilprocesa likuma (CPL) 137.panta pirmo daļu prasības nodrošinājuma pamats ir tiesas sprieduma izpildes apgrūtinājums vai izpildes neiespējamība. Vispārējs noteikums ir, ka, izlemjot jautājumu par prasības nodrošināšanu, tiesa pamatojas uz prasītāja motivētā pieteikumā norādītajiem argumentiem un iesniegtajiem pierādījumiem, ja tādi ir iesniegti. CPL neparedz lēmuma prasības nodrošinājuma izlemšanas brīdī atbildētājam tiesības celt iebildumus pret prasītāja pieteikumu par prasības nodrošināšanu un iesniegt savus pierādījumus, līdz ar to pilnīgi pamatoti ir atzīt, ka šajā procesa stadijā nevar runāt par pušu līdztiesību.

Šai sakarā jānorāda, ka nedz no CPL 137.panta, nedz arī no minētā panta komentāriem neizriet, kas būtu saprotams ar sprieduma izpildes apgrūtinājumu vai neiespējamību, atstājot to tiesas kompetences ziņā. Taisot lēmumu par prasības nodrošinājumu, jāievēro CPL 19.nodaļas noteikumi, tam tāpat kā jebkuram citam lēmumam CPL izpratnē jābūt motivētam. Tā, piemēram, CPL komentāros ir norādīts, ka, apmierinot pieteikumu par prasības nodrošinājumu, nedrīkst apmierināt pieteikumu tikai tā iemesla dēļ, ka prasības summa ir ievērojama vai atbildētājs līdz šim neko nav darījis.

• Ilga Krampuža. Kaimiņš kā trešā persona būvniecības procesā

2006.gada 22.jūnijā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments taisīja spriedumu lietā Nr.SKA-255. Var uzskatīt, ka ar šo spriedumu Latvijas tiesvedībā atgriezās jēdziens “kaimiņu tiesības”. Šis jēdziens saistāms ar tiesībām uz īpašuma aizsardzību un tiesībām dzīvot kvalitatīvā vidē. Īpaši diskutabls jautājums ir kaimiņa subjektīvās tiesības uz savu tiesisko interešu aizskārumu. Tādējādi rakstā aplūkota jēdziena “kaimiņš” izcelsme un skaidrojumi, piemērojums būvniecības tiesiskajās attiecībās juridiskā nozīmē.

Raksturotas kaimiņa tiesības iesaistīties būvniecības procesā pieņemto lēmumu apstrīdēšanā, sniedzot ieskatu kaimiņa kā trešās personas tiesību aizsardzības problēmās. Jau romiešu tiesībās divu kaimiņu, zemes īpašnieku, savstarpējās attiecības noteica princips – “kas savas tiesības izlieto, tas nevienam nekaitē”. Īpašniekam nebija aizliegts rakt savā zemē akas un grāvjus, kaut arī ar tiem atņemtu kaimiņa īpašumam mitrumu un viņa zemesgabals kļūtu neauglīgs, bet būtiski bija ievērot, lai racējs neizlieto savas tiesības ar nodomu kaitēt kaimiņam.

• Kristīne Jarinovska. Informācijas atklātība kā cilvēka pamatbrīvība (III)

Lai uzskatītu, ka valsts nodrošina informācijas atklātības kodolu, nepietiek vien ar starptautisko cilvēktiesību dokumentu, kur minēta informācijas atklātība, ratifikāciju. Informācijas atklātība kā ar cilvēka piedzimšanu radusies brīvība un arī kā starptautiski atzīta cilvēka pamatbrīvība uzliek valstij vairākus pienākumus. Var identificēt vismaz četrus pamatpienākumus. Pirmkārt, valstij jārada priekšnosacījumi informācijas atklātības īstenošanai tās tiesiskajā sistēmā. Otrkārt, valstij jārada informācijas atklātības ierobežojumu sistēma. Treškārt, valstij jāizveido efektīva informācijas atklātības aizsardzības sistēma. Visbeidzot, valstij jādefinē nosacījumi tās dalībai brīvā informācijas apritē.

Valsts pienākums radīt priekšnosacījumus informācijas atklātības kā cilvēka pamatbrīvības īstenošanai tās tiesiskajā sistēmā izriet ne vien no starptautisko cilvēktiesību dokumentu tiesību normām, kas konkrēti regulē informācijas atklātību, bet arī no citām šajos cilvēktiesību dokumentos ietvertajām tiesību normām, kas vienlīdz attiecas uz visām cilvēktiesībām, ko aizsargā konkrētais dokuments. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas ievadā pausta dalībvalstu apņemšanās “veicināt cilvēktiesību un pamatbrīvību vispārēju cienīšanu un ievērošanu”, un deklarācijas 30.pantā noteikta valsts rīcības brīvība cilvēktiesību īstenošanai.

“Jurista Vārda” redakcija