Vēstule Mātei

To raksta grafiķis, gleznotājs un fotomākslinieks Valdis Kupris. Un vēstule nāk no Amerikas, kur Valdis jau kopš 1965.gada māca zīmēšanu un tēlniecību Ņujorkas Tehnoloģiskajā institūtā, ir kļuvis par profesoru. Latvijā viņš atgriezies ar savām mākslas izstādēm un rūpi par bāreņiem, kas dzīvo bērnu namos. Mātes dienā Valdis sūta sveicienu savai māmuļai, kas pagājušajā rudenī aizgāja mūžībā, un sveicina visas mātes, kas pilda svēto mātes misiju. Jānis Jaunsudrabiņš savā esejā par maizi atgādina, ka pēc Dieva, tēva un mātes maize ir ceturtais lielais vārds pasaulē. Vilma Kupre savā ģimenē bijusi reizē māte un maize no mājām. Sarkanajai armijai otrreiz tuvojoties Asarei, kur Kupru ģimenei bija savas labi iekoptas mājas, dažu stundu laikā nācies izšķirties par došanos bēgļu gaitās un sakravāt mantas. Vilma kā lielāko dārgumu paņēma līdzi rudzu maizes ieraugu, kam līdzi nāca Sēļu zemes svētība, mātes un vecmāmiņas padoms. Tas palīdzēja cauri kara un pēckara grūtībām izaudzināt četrus bērnus un atvērt Amerikā latviešu maizes ceptuvi, kur tagad saimnieko jaunākais dēls Juris. Par to arī Valdis Kupris raksta šai vēstulē, ko viņš atsūtījis “Latvijas Vēstnesim”.

“LV”

Tu mums biji izcila māte. Man Tu biji kā garīgā banka. Es vienmēr zināju — lai kā man arī klātos, lai kas ar mani notiktu, mans rēķins šajā bankā arvien būs stabils un drošs. Es vienmēr esmu sildījies Tavā mīlestībā. Kad biju vēl mazs un darīju blēņas, dabūju kādu zilumu vai sasitu ceļgalu, pie Tevis katrreiz varēja atrast mierinājumu, piedošanu. Man nebija jābaidās par sliktu atzīmi vai kādu neveiksmi skolā, tāpat vēlāk dzīvē. Tu stāvēji man klāt un mani saprati priekos un bēdās. Arī no Aizsaules Tu vadi mani. Kad man pēc Tavas aiziešanas radās domstarpības ar brāļiem, es izmisis domāju — kā mamma būtu rīkojusies? Un Tu it kā iečukstēji man ausī, ko man darīt, kā mums izlīgt. Tas tik brīnišķīgi palīdzēja, viss pēkšņi noskaidrojās, nostājās savās vietās.

Tu pa šo pasauli, kur ir tik daudz šmaukšanās un rupjuma, staigāji kā gaišs eņģelis, kaisīdama labestību un mīlestību uz visām pusēm. Atceries, baznīcā Tevi sauca par mūžīgo saimnieci! Un tā arī bija. Divdesmit gadus Tu biji baznīcas dāmu komitejas priekšniece, un tieši Tu sāki rīkot kafijas stundu, kur pēc dievkalpojuma visi nāca lejas telpās kafiju dzert un parunāties. Tu katram piegāji klāt, uzliki roku uz pleca un apjautājies: “Kā tev iet?” Man liekas, ka no Tavas mīļās balss vien jau kļuva labi ap sirdi. Un veciem cilvēkiem tā kafijas stunda bija tikpat vajadzīga un gaidīta kā dievkalpojums.

Es daudz esmu domājis par to ierauga piciņu, ko Tu paņēmi no mājām līdzi mūsu bēgļu gaitās. Tā neizsīka Vācijas bēgļu nometnēs un pabaroja mūs visus. Te, Amerikā, ieraugu sauc par “starter”. Tas ir sākums maizei. Un Tevis saglabātais ieraugs bija sākums brāļa uzņēmumam, pie kura greznojas izkārtne: “Kupris Latvian Home Bekery”.

Kā šis ieraugs turpinās maizes kukuļos, ko te tik labprāt ēd gan latvieši, gan amerikāņi, tā, Māt, Tavos bērnos un mazbērnos turpinās tas garīgais ieraugs, ko Tu mums esi atstājusi ar savu mīlestībā nodzīvoto mūžu. Tu biji miera nesēja, ģimenes pavarda sargātāja. Mīlestība jau nemirst, ja mēs to glabājam un dalām tālāk. Mūsu dzimtā katrā paaudzē bijušas tādas garīgi spēcīgas sievietes — skaidras dvēseles, stipras ģimenes kopā turētājas. Tāda bija vecmāmiņa, tāda biji Tu, tāda ir mana māsa Ilze un meita Āra. Mazmeitiņai Siannai vēl tikai divi gadiņi, bet Tu paguvi dot viņai savu svētību. Paldies māt, par Tavu svēto ieraugu! Valdis

Un tā no paaudzes paaudzē — ar sirds siltumu un dvēseles spēku. Vilma Kupre ar mazmeitu Āru un mazmazmeitu Siannu