Sabiedrības veselības stratēģija

Precizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 6.marta sēdes protokollēmuma 43.¤ 2.punktu

Nobeigums. Sākums — “LV” 06.04.2001., Nr.56; “LV” 11.04.2001., Nr.58;

“LV” 20.04.2001., Nr.62; “LV” 24.04.2001., Nr.63; “LV” 04.05.2001., Nr.68;

“LV” 09.05.2001., Nr.71; “LV” 11.05.2001., Nr.73

VII. Nodrošināt apstākļus labākai sabiedrības veselības praksei

17. Sabiedrības veselības prakses kvalitātes nodrošināšana

Situācija Latvijā

Latvijā pēdējo desmit gadu laikā notikušas un vēl turpinās pārmaiņas visās jomās, ieskaitot sabiedrības veselību. Valstī ir izveidotas un reorganizētas vairākas institūcijas, un katrai no tām ir savas specifiskas funkcijas. Nacionālajā līmenī Labklājības ministrija atbild par vienotas valsts politikas izstrādi un realizāciju sabiedrības veselības jomā.

Dažādu sabiedrības veselības funkciju veikšanai Sabiedrības veselības departamenta pārraudzībā darbojas vairākas institūcijas. Nacionālais vides veselības centrs nodrošina sabiedrības veselības politikas realizāciju higiēniskās un epidemioloģiskās drošības jomā, un tā pakļautībā atrodas 10 teritoriālie vides veselības centri. Pēdējo gadu laikā šī institūcija ir piedzīvojusi vairākas reorganizācijas, un ir plānots to pārveidot par Sabiedrības veselības aģentūru. 1997. gadā, lai nodalītu kontrolējošo institūciju no drošuma prasību nosakošās institūcijas, tika izveidota Valsts sanitārā inspekcija, kas veic normatīvo aktu izpildes kontroli un uzraudzību higiēnas, epidēmiskās drošības un pārtikas nekaitīguma jomā. Sabiedrības veselību būtiski ietekmē pārtikas drošība un kvalitāte. Lai pastiprinātu šīs sfēras reglamentāciju 1996. gadā tika izveidots Latvijas pārtikas centrs, kas organizē un koordinē ”Pārtikas aprites uzraudzības likumā” noteikto pārtikas aprites valsts uzraudzību, kā arī izstrādā attiecīgus tiesību aktu projektus. Ar pārtikas drošību un kvalitāti saistītu jautājumu vispusīgai risināšanai 1996. gadā tika izveidota Pārtikas padome — koordinējoša un konsultatīva institūcija, kas koordinē valsts uzraudzības un kontroles politikas izstrādi pārtikas aprites jomā. Sertifikācija ir viena no atbilstības novērtēšanas sastāvdaļām, ar noteiktu ticamību apliecinot, ka attiecīgais produkts, process vai pakalpojums atbilst noteiktam standartam vai citam normatīvajam dokumentam. Latvijā pārtikas produktu, kosmētikas līdzekļu, rotaļlietu, tabakas izstrādājumu un citu produktu, kā arī ražošanas procesu un ražotņu atbilstības novērtēšanu valsts reglamentētajā un nereglamentētajā sfērā veic Latvijas sertifikācijas centrs, kas tika izveidots 1996. gadā. Pieaugot HIV/AIDS epidēmijas draudiem, Labklājības ministrija 1993. gadā izveidoja Nacionālo AIDS centru, vēlāk, precizējot funkciju sadali starp sabiedrības veselības un veselības aprūpes sektoriem, 1997. gadā no tā tika izveidots AIDS profilakses centrs. Līdz ar šī centra izveidošanu tika likts pamats HIV infekcijas profilakses, epidemioloģiskās uzraudzības un diagnostikas sistēmai Latvijā, kas atbilst PVO rekomendācijām. 1995. gadā tika izveidota Seksuāli transmisīvo slimību un HIV infekcijas izplatības ierobežošanas koordinācijas komisija, kas atbilstoši situācijai valstī nosaka prioritātes HIV infekcijas, AIDS un seksuāli transmisīvo slimību izplatības ierobežošanas jomā, koriģē darbības plānus un programmas, veic padomdevēja funkcijas valdības līmenī cilvēkresursu un finansu resursu attīstības jomā.

Lai veicinātu iedzīvotāju pozitīvu attieksmi pret savu veselību, 1996. gadā tika izveidots Veselības veicināšanas centrs, kas nodrošina veselības veicināšanas, izglītošanas un slimību profilakses programmu izstrādi un koordinēšanu valstī kopumā un reģionos.

Saasinoties narkomānijas un alkoholisma problēmai, 1997. gadā tika izveidots Narkoloģijas centrs, kura funkcijās ietilpst profilakses, ārstēšanas un rehabilitācijas darbs, kā arī metodiska narkoloģijas nozares vadīšana.

Multisektoriālās sadarbības nostiprināšanai 1999. gada decembrī tika izveidota Starpnozaru koordinācijas komisija sabiedrības veselības jautājumos, kuras galvenais mērķis ir veikt koordinatora, padomdevēja un konsultanta funkcijas par sabiedrības veselības jautājumiem.

Ņemot vērā, ka vairums sabiedrības veselības jautājumu risināšanā iesaistīto institūciju ir relatīvi nesen izveidotas un to darbība joprojām tiek attīstīta un pilnveidota, ir nepieciešams precīzs šo institūciju funkciju sadalījums, darbības izvērtēšana un koordinēšana.

Mērķis situācijas uzlabošanai

17. mērķis — sabiedrības veselības prakses kvalitātes nodrošināšana

Līdz 2010. gadam Latvijas sabiedrības veselības sistēmai jākļūst orientētai uz kopēji sasniedzamu rezultātu, t.i., uz veselības rādītāju uzlabošanu.

Īpaši:

17.1. sabiedrības veselības sistēma jāorganizē atbilstoši funkcijām, kuras tai jāpilda, un iemaņām, kas nepieciešamas šo funkciju veikšanai;

17.2. būtiskāko sabiedrības veselības programmu un pasākumu efektivitāte jānosaka, vērtējot veselības rādītājus; ieguldījumam programmu un pasākumu realizēšanai jābalstās uz pierādītu efektivitāti;

17.3. nepārtrauktai kvalitātes uzlabošanai jākļūst par sabiedrības veselības sistēmas vadības neatņemamu sastāvdaļu;

17.4. līdz 2005. gadam jābūt izveidotai un efektīvi jāfunkcionē Sabiedrības veselības aģentūrai.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

· pārveidot Latvijas sabiedrības veselības sistēmas organizāciju un vadību atbilstoši labākajai Eiropas valstu pieredzei;

· precizēt sabiedrības veselības institūciju funkciju sadalījumu un uzlabot to darbības koordinēšanu;

· izveidot efektīvi funkcionējošu Sabiedrības veselības aģentūru, kura pārraudzītu sabiedrības veselības situāciju valstī, izvērtētu sabiedrības veselības stāvokli, sagatavotu priekšlikumus par sabiedrības veselības situācijas uzlabošanu valdībai, valsts institūcijām un sabiedrībai, realizētu atsevišķu slimību profilakses programmas, aktivizētu pētījumus un projektu realizāciju sabiedrības veselības jomā, kā arī metodiski vadītu sabiedrības veselības institūcijas visā Latvijā;

· izveidot kvalitātes novērtēšanas, uzlabošanas un nodrošināšanas sistēmu sabiedrības veselības jomā.

18. Sabiedrības veselības sistēmas

un pasākumu finansēšana

Ievads

Sabiedrības veselības jautājumu risināšanai tiek piešķirts valsts finansējums un tā izlietošanas procesā ir jāievēro valsts finansējuma pamatprincipi, proti — nodrošināt noteiktu optimālas efektivitātes pakalpojumu apjomu ar iespējami zemākām izmaksām. Šajā jomā nav pieejamas starptautiskās vadlīnijas, tāpēc lēmums par izdevumiem ir jāpieņem tīri empīriski, piemēram, daudzās valstīs veselības veicināšana, kā nosacīti jauna sfēra, netiek pienācīgi finansēta, tādēļ būtu nepieciešamas zināmas izmaiņas — tās finansēšanai varētu izlietot 0,5–1% no veselības aprūpes budžeta vai piesaistīt noteiktu tabakas, alkohola vai azartspēļu nodokļu daļu.

Situācija Latvijā

Veselības veicināšanu Latvijā jau vairākus gadus finansē valsts, tomēr finansējuma apjoms ir nepietiekošs. Vajadzētu apsvērt iespēju veselības veicināšanai izlietot 0,5–1,0 % no veselības aprūpes budžeta līdzekļiem vai arī nozīmīgu daļu (piemēram, 1/3) no 5% tabakas izstrādājumu akcīzes nodokļa, kas paredzēti valsts ārstniecības un narkoloģisko iestāžu finansēšanai, veselības izglītībai un veselīga dzīvesveida veicināšanai, kā arī valsts un reģionālo smēķēšanas profilakses, smēķēšanas izraisītu slimību un terapijas programmu finansēšanai, atbilstoši likuma “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu” 14. pantam. Pašreiz šie, ar likumu noteiktie, 5 % nav iezīmēti, tādēļ to izlietojumam nav iespējams izsekot.

Situācijas novērtēšanu finansēšanas jomā daļēji apgrūtina tas, ka nav pilnībā apzināts citu nozaru ieguldījums sabiedrības veselības jautājumu risināšanā.

Mērķis situācijas uzlabošanai

18. mērķis — sabiedrības veselības sistēmas un pasākumu finansēšana

Līdz 2005. gadam Latvijā jāpieaug sabiedrības veselības sistēmas finansējumam un resursiem; tam jābūt pietiekamam, lai nodrošinātu pieeju sistēmai atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām, izmaksu efektivitāti un optimālu kvalitāti.

Īpaši:

18.1. sabiedrības veselības dienestu finansējumam ir jābūt atbilstošam, lai veiktu savas funkcijas;

18.2. piešķirot līdzekļus sabiedrības veselībai, jāņem vērā sabiedrības veselības prakses finansēšanas nepieciešamība, izmaksu efektivitāte un zinātniskais pamatojums;

18.3. regulāri jāizvērtē finansējuma izlietošanas atbilstība un efektivitāte.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

· apzināt citu nozaru finansiālo ieguldījumu sabiedrības veselības jautājumu risināšanā;

· Sabiedrības veselības rīcības programmas projekta izstrādes un apstiprināšanas gaitā lemt par sekojošiem iespējamiem sabiedrības veselības sistēmas un pasākumu papildu finansu avotiem:

— ieviest dzīvē likuma “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu” 14. pantu, novirzot 5% no tabakas izstrādājumu akcīzes nodokļa tieši valsts ārstniecības un narkoloģisko iestāžu finansēšanai, veselības izglītībai un veselīga dzīvesveida veicināšanai, kā arī valsts un reģionālo smēķēšanas profilakses, smēķēšanas izraisītu slimību un terapijas programmu finansēšanai;

— 0,5–1% no veselības aprūpes budžeta līdzekļiem novirzīt veselības veicināšanas pasākumiem;

— paredzēt nodokļu atvieglojumus ziedotājiem sabiedrības veselības jomā;

— izvērtēt iespēju daļu no iekasētajiem administratīvajiem naudas sodiem par pārkāpumiem, kas apdraud veselību (piemēram, ceļa satiksmes noteikumu neievērošanu), novirzīt sabiedrības veselības pasākumu veikšanai;

— nodrošināt atbilstošu finansējumu, kas ļautu piedalīties Eiropas Savienības sabiedrības veselības programmās.

19. Cilvēkresursu nodrošināšana sabiedrības veselības jomā

Ievads

Augstas kvalitātes sabiedrības veselības speciālistu sagatavošanas pamatā ir mūsdienīga līdzdiploma un pēcdiploma izglītība, praktisko iemaņu attīstīšana atbilstoši prasībām novērtētā un atzītā sabiedrības veselības dienesta mācību centrā un augstas prasības profesionālajos pārbaudījumos. Pēcdiploma apmācība parasti ilgst trīs līdz piecus gadus.

Situācija Latvijā

Līdz 1997. gadam, kad Latvijas Medicīnas akadēmijā tika izveidota Sabiedrības veselības fakultāte, Latvijā netika sagatavoti akadēmiski izglītoti sabiedrības veselības speciālisti. Jaunizveidotajā Sabiedrības veselības fakultātē bakalaura programma nodrošina līdzdiploma izglītību sabiedrības veselības teorētiskajos un praktiskajos aspektos. Mācības ilgst 4 gadus, kuru laikā studenti apgūst fundamentālās medicīnas disciplīnas, iegūst vispusīgu teorētisko izglītību ar labu izpratni sabiedrības sociālo procesu norisē, kā arī darbam nepieciešamās praktiskās iemaņas. Studijas beidzot, pretendentam tiek piešķirts Veselības zinātņu bakalaura grāds, kā arī sabiedrības veselības speciālista kvalifikācija un viņam ir iespēja uzsākt praktisko darbību kādā no izvēlētajiem 3 virzieniem, t.i., kā vides veselības speciālistam, veselības veicināšanas un izglītības speciālistam vai veselības aprūpes administratoram.

Pēcdiploma izglītību un papildizglītību sabiedrības veselībā un veselības izglītībā nodrošina Latvijas Medicīnas akadēmijas Sabiedrības veselības skola (dibināta 1993. gadā), kura pagaidām ir vienīgā šāda veida akadēmiskās izglītības iestāde ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Skola piedāvā 4 īstermiņa programmas: veselības izglītības, sociālās aprūpes, arodmedicīnas un sabiedrības veselības pamatu programmu, kā arī maģistratūras studiju programmu sabiedrības veselībā, kas paredzēta veselības aprūpes vadītājiem un ilgst 2 gadus.

Neskatoties uz esošajām izglītības programmām, Vides veselības centros un citās, ar sabiedrības veselības jautājumu risināšanu saistītās iestādēs strādājošo darbinieku kvalifikācijas celšanas un mūsdienīgas izglītības iegūšanas iespējas ir ierobežotas. Tāpat apmācības ziņā ir ierobežota citu speciālistu pilnvērtīga pārkvalificēšanas par sabiedrības veselības speciālistiem.

Mērķis situācijas uzlabošanai

19. mērķis — cilvēkresursu nodrošināšana sabiedrības veselības jomā

Līdz 2010. gadam Latvijā jānodrošina, lai sabiedrības veselības speciālistiem un ar sabiedrības veselību saistītiem speciālistiem citos sektoros būtu atbilstošas zināšanas un iemaņas sabiedrības veselības jomā.

Īpaši:

19.1. jānodrošina pietiekams daudzums augstas kvalifikācijas speciālistu sabiedrības veselības jomā;

19.2. jānodrošina specializēta izglītība sabiedrības veselības vadības, organizatoriskās un praktiskās darbības jomā atbilstoši Eiropas Savienības valstu pieredzei.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

· nodrošinot līdzdiploma izglītību sabiedrības veselības jomā, studiju programmas un studentu skaitu plānot atbilstoši sabiedrības veselības dienestu uzdevumiem, funkcijām un nepieciešamajām iemaņām šo funkciju veikšanai;

· uzlabot pēcdiploma izglītības sistēmu, kas nodrošinātu kvalifikācijas celšanas un pārkvalificēšanās iespējas sabiedrības veselības jomā;

· līdzdiploma un pēcdiploma izglītību sabiedrības veselības jomā nodrošināt ar kvalificētiem pasniedzējiem, kā arī veicināt kvalitatīvu mācību materiālu izdošanu un pieejamību.

20. Informācijas nodrošinājums un pētījumi sabiedrības veselības prakses ietvaros

Ievads

Sabiedrības veselības prakses efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no labiem rutīnas statistikas datiem, augstas kvalitātes specializētiem pārskatiem un profesionāliem pētījumiem. To atzīst arī Eiropas Kopienas komisija, kas, gatavojot priekšlikumus “Sabiedrības veselības rīcības programmai.”, veselības informācijas sistēmas uzlabošanu izvirzījusi kā vienu no galvenajām prioritātēm33. Kvalitatīva, vispusīga un precīza informācija par iedzīvotāju veselības stāvokli un to noteicošiem faktoriem ir vitāli svarīga sabiedrības veselības prioritāro problēmu noteikšanai un risinājumu plānošanai. Valstīm, kurām ir pieeja šādiem datiem, bija nepieciešami daudzi gadi, lai izveidotu labu rutīnas statistikas informācijas, pārskatu un pētījumu sistēmu.

Situācija Latvijā

Latvijā par veselības informācijas sistēmu galvenokārt atbild Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūra. Tā katru gadu sagatavo un publicē pārskatus, kuros ir atspoguļots iedzīvotāju demogrāfiskais stāvoklis, mirstība, slimību biežums, veselības aprūpes resursi, mātes un bērna aprūpe, stacionārā palīdzība, ambulatoriskā aprūpe, darbaspēju zaudējums, aprūpes kvalitāte, ekonomiskā un sociālā situācija. Diemžēl, veselības rādītāji netiek analizēti saistībā ar dažādiem veselību ietekmējošiem faktoriem, piemēram, vides piesārņojumu, iedzīvotāju dzīvesveidu un paradumiem vai sociāli ekonomisko stāvokli. Pētniecība sabiedrības veselības jomā pašreiz netiek pietiekamā mērā koordinēta un pētījumi bieži tiek veikti neatbilstoši modernās epidemioloģijas prasībām, līdz ar to dodot sagrozītus un maz ticamus rezultātus.

Šī dokumenta II, III, IV un V nodaļā ir aprakstītas nepilnības rutīnas statistikas informācijas un pārskatu nodrošināšanā, kā arī pētījumu veikšanā sabiedrības veselības jomā Latvijā. Šo nepilnību novēršana prasīs daudzus gadus, tomēr rezultāti nepieciešami pēc iespējas ātrāk, lai lēmumus varētu pieņemt, izmantojot ticamu informāciju, nevis balstoties uz minējumiem.

Mērķis situācijas uzlabošanai

20. mērķis — informācijas nodrošinājums un pētījumi sabiedrības veselības prakses ietvaros

Līdz 2005. gadam Latvijā jāpilnveido sabiedrības veselības pētniecības, informācijas un saziņas sistēma, kas nodrošinātu labāku sabiedrības veselības prakses efektivitāti.

Īpaši:

20.1. rutīnas statistikas informācijas sistēmai jānodrošina vienkārša pieeja aktuālai informācijai, kas nepieciešama problēmu risināšanai;

20.2. regulāri jāveido pārskati, kas nodrošinātu nepieciešamo informāciju par sabiedrības veselības problēmām;

20.3. pētījumu politika jāveido atbilstoši problēmām un prioritātēm;

20.4. jānodrošina brīva pieeja visai nekonfidenciālai informācijai par sabiedrības veselību, lai to varētu izmantot zinātnieki, politiķi, valsts institūcijas un sabiedrība.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

· apzināt un izvērtēt esošo informācijas sistēmu ar mērķi izveidot vienotu, koordinētu informācijas sistēmu, nodrošināt informācijas savstarpējo savietojamību un novērst informācijas dublēšanos;

· nodrošināt resursus regulārai kvalitatīva sabiedrības veselības pārskata izstrādei;

· pētījumu veikšanai izstrādāt speciālu, vajadzībām atbilstošu darbības programmu.

 

VIII. Šīs stratēģijas ieviešana, monitorēšana un novērtēšana

Šajā stratēģijā ierosināto pasākumu ieviešanai tiks izstrādāta Sabiedrības veselības rīcības programma. Tajā būs ietverti noteikti pasākumi un norādīts laika grafiks, finansu resursi, kā arī atbildīgie par šo pasākumu veikšanu.

Par šīs stratēģijas ieviešanu kopumā ir atbildīga Labklājības ministrija. Ņemot vērā sabiedrības veselības problēmu multisektoriālo raksturu, Starpnozaru koordinācijas komisija sabiedrības veselības jautājumos veic koordinatora, padomdevēja un konsultanta funkcijas stratēģijas īstenošanas pārraudzībā. Tas ļauj iesaistīt un padarīt līdzatbildīgas stratēģijas ieviešanā citas ar sabiedrības veselības jautājumu risināšanu saistītas institūcijas.

21. mērķis — šīs stratēģijas ieviešana, monitorēšana un novērtēšana

Regulāri jāpārrauga un jānovērtē Sabiedrības veselības stratēģijas ieviešanas gaita, jāsagatavo pārskati, jāpārskata stratēģija un tajā jāveic nepieciešamās izmaiņas.

Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams:

· izveidot stratēģijas ieviešanas vadības mehānismu;

· izveidot stratēģijas ieviešanas monitorēšanas sistēmu;

· regulāri veidot progresa pārskatus, kas ietvertu:

— vērtējumu par konkrētu pasākumu izpildi,

— vērtējumu par mērķu izvirzīšanai izmantoto rādītāju dinamiku,

un iesniegt tos valdībai izvērtēšanai un lēmumu pieņemšanai, kā arī padarīt pieejamus visai sabiedrībai;

· ik pēc 5 gadiem veidot visaptverošu pārskatu, kas ietvertu sasniegto rezultātu vērtējumu, stratēģijā ierosināto pasākumu atbilstību esošajai situācijai un, nepieciešamības gadījumā, priekšlikumus stratēģijas uzlabošanai.

 

Avoti, literatūra

1.	WHO. HFA database. 2000.
2.	WHO.The World Health Report. Geneva, 2000.
3.	Veselības veicināšanas centrs, Latvija, Nacionālais sabiedrības veselības institūts, Somija. Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījums. Helsinki, 2000.
4.	Veselības veicināšanas centrs. Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu otrā pētījuma nepublicētie dati.
5.	Marmot M.G. Improvement of social environment to improve health. Lancet, 351: 57 – 60, 1998.
6.	WHO. The Verona Initiative. Increasing Investment for health: progress so far. Arena Meeting III, 5 – 9 July, 2000, Verona, Italy.
7.	Hagard Spencer. Methodology of preparation of a Public Health Strategy.
8.	Public Health in England. The Report of the Committee of Inquiry into the Future Development of the Public Health Function, p.1, 1988, HMSO, London, UK.
9.	WHO Regional Office for Europe. Health 21 - health for all in the 21st century. Copenhagen, 1998.
10.	Centrālā statistikas pārvalde. Rīga, 1999.
11.	Centrālā statistikas pārvalde, Latvija, Fafo institūts, Norvēģija. Dzīves apstākļi Latvijā. Rīga, 2000.
12.	Labklājības ministrija, Apvienoto Nāciju Attīstības programma. Nabadzīgo cilvēku viedokļi – nabadzības sociālais vērtējums Latvijā. Rīga, 2000.
13.	Nabadzības novēršanas stratēģija. Ministru kabinets, 29.08.2000. (prot. nr. 40 37¤).
14.	Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūra. Latvijas iedzīvotāju veselības un veselības aprūpes pārskats 1999. Rīga, 2000.
15.	Veselības statistikas, informācijas un medicīnas tehnoloģiju centrs. Tautas veselība un veselības aprūpe Latvijā 1991 – 1997. Rīga, 1998.
16.	Centrālā statistikas pārvalde. Bērni Latvijā. Rīga, 2000.
17.	Labklājības ministrija. Koncepcija “Valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem”. 2000.
18.	Labklājības ministrija. “Mātes un bērna veselības aprūpes stratēģijas” projekts Latvijā. 2000.
19.	WHO Regional Office for Europe. Health and Health Behaviour among Young People. Copenhagen, 2000.
20.	WHO, London School of Hygiene and Tropical Medicine. Nutrition and Lifestyle in the Baltic Republics – Summary report. 1999.
21.	Labklājības ministrija. Sociālais ziņojums 1998. Rīga, 1999.
22.	WHO. The World Health Report. Geneva, 1999.
23.	National Public Health Institute. Infectious diseases in Finland 1998. Helsinki, 1999.
24.	WHO. Health Promotion. 1999.
25.	Puska P. Et al. Changes in premature deaths in Finland: successful long – term prevention of cardiovascular diseases. WHO Bulletin, 76(4) 419 – 425, 1998.
26.	European Commission and International Union for Health Promotion and Education . The evidence of Health Promotion Effectiveness. Brussels, 1999.
27.	WHO. Third Ministerial Conference on Environment and Health – Healthy Planet Forum. London, 16 June 1999.
28.	Labklājības ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Vides veselības rīcības plāns Latvijai. Rīga, 1997.
29.	WHO. Injury: A leading cause of the global burden of disease 1998. 1999.
30.	WHO. European Alcohol Action Plan 2000 – 2005. 1999.
31.	WHO recognizes child abuse as a major public health problem. Press Release WHO/20, 8 April 1999.
32.	Working together to stop violence against women. Press Release Euro/10/97, Copenhagen, August 1997.
33.	Commission of the European Communities. Cummunication from the Commission to the Council, the European Parliament, the Economic and Social Committee and the Committee of the Regions on the health strategy of the European Community. Version of 17.05.2000, Brussels, 2000.
34.	WHO. The Charter Against Tobacco. European Conference on Tobacco Policy, Madrid, Spain, 7 – 11 November, 1988.
35.	Peto R., Lopez A.D., Boreham J. et al. Mortality from smoking in developed countries 1950 - 2000. Oxford, OUP, 1994.
36.	PVO. Veselība un veselības ieražas skolas vecuma bērniem Latvijā. Rīga, 1999.
37.	Malzubris Jānis. Ekonomisks pētījums par tabakas akcīzes nodokļa ietekmi uz patēriņu. Rīga, 2000.
38.	Narkoloģijas centrs. Alkoholisma, narkomānijas un smēķēšanas izplatība un sekas Latvijā. Rīga, 2000.
39.	McKee M., Pomerleau J., Robertson A. et al. Alcohol Consumption in the Baltic Republics. J Epidemiol Community Health 2000; 54: 361 - 366.
40.	Tirgus un sociālo pētījumu centrs, Baltijas datu nams, Baltijas sociālo zinātņu institūts, SIA BO “Zinātņu akadēmijas ekonomikas institūts”. Ekonomisks pētījums par alkoholisko dzērienu nodokļu un cenu politikas ietekmi uz alkohola patēriņu un pētījums par alkohola reibumā izraisītiem negadījumiem. Pētījums par alkohola patēriņa ietekmi uz negadījumiem, saindēšanos un ārējās iedarbības sekām. Rīga, 2000.
41.	Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas dzīvojamais fonds, 1999. Rīga, 2000.
42.	Valsts darba inspekcijas 1999. gada pārskats. Rīga, 2000.

 

Stratēģijas publicējums šeit, “Latvijas Vēstneša” ielikumā

“Saeima, Valsts prezidents, Ministru kabinets”:

I. Nepieciešamība pēc Sabiedrības veselības stratēģijas Latvijā

06.04.2001., Nr.56, 20.lpp.

II. Vispārējais mērķis, taisnīgums un solidaritāte veselības jomā

11.04.2001., Nr.58, 4.lpp.

1. mērķis. Vispārējais mērķis 11.04.2001., Nr.58, 4.lpp.

2. mērķis. Taisnīgums un solidaritāte veselības jomā 11.04.2001., Nr.58, 4.lpp.

III. Labāku veselību Latvijas iedzīvotājiem

20.04.2001., Nr.62, 3.lpp.

3. mērķis. Veselīgs dzīves sākums 20.04.2001., Nr.62, 3.lpp.

4. mērķis. Skolas vecuma bērnu un pusaudžu veselība 20.04.2001., Nr.62, 3.lpp.

5. mērķis. Pieaugušo veselība, veselīgas un aktīvas vecumdienas 20.04.2001., Nr.62, 4.lpp.

IV. Veselības aizsardzība

20.04.2001., Nr.62, 4.lpp.

6. mērķis. Garīgās veselības uzlabošana 20.04.2001., Nr.62, 4.lpp.

7. mērķis. Infekcijas slimību izplatības samazināšana 24.04.2001., Nr.63, 44.lpp.

8. mērķis. Neinfekcijas slimību izplatības samazināšana 09.05.2001., Nr.71, 2.lpp.

V. Multisektoriāla stratēģija noturīgas veselības radīšanai

09.05.2001., Nr.71, 2.lpp.

9. mērķis. Veselīga un droša vide 09.05.2001., Nr.71, 2.lpp.

10. mērķis. Vardarbības un nelaimes gadījumu izraisīto

veselības traucējumu biežuma samazināšana 09.05.2001., Nr.71, 2.lpp.

11. mērķis. Veselīgs dzīvesveids 09.05.2001., Nr.71, 3.lpp.

12. mērķis. Alkohola, narkotisko un psihotropo vielu,

un tabakas radītā kaitējuma samazināšana 09.05.2001., Nr.71, 3.lpp.

13. mērķis. Veselības saglabāšana un uzlabošana

dažādās dzīves vidēs 09.05.2001., Nr.71, 4.lpp.

14. mērķis. Multisektoriāla atbildība par veselību un

partneru piesaistīšana sabiedrības veselības uzlabošanai 09.05.2001., Nr.71, 4.lpp.

VI. Veselības aprūpes ieguldījums sabiedrības veselības jomā

09.05.2001., Nr.71, 4.lpp.

15. mērķis. Ar izglītošanu, profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu

un rehabilitāciju saistīti specifiski uzdevumi 09.05.2001., Nr.71, 4.lpp.

16. mērķis. Ārstniecības personu atbalsts labākai

sabiedrības veselībai 09.05.2001., Nr.71, 4.lpp.

VII. Nodrošināt apstākļus labākai sabiedrības veselības praksei

11.05.2001., Nr.73, 4.lpp.

17. mērķis. Sabiedrības veselības prakses kvalitātes

nodrošināšana 11.05.2001., Nr.73, 4.lpp.

18. mērķis. Sabiedrības veselības sistēmas un pasākumu

finansēšana 15.05.2001., Nr.74, 3.lpp.

19. mērķis. Cilvēkresursu nodrošināšana sabiedrības

veselības jomā 15.05.2001., Nr.74, 3.lpp.

20. mērķis. Informācijas nodrošinājums un pētījumi

sabiedrības veselības prakses ietvaros 15.05.2001., Nr.74, 3.lpp.

VIII. Šīs stratēģijas ieviešana, monitorēšana un novērtēšana

15.05.2001., Nr.74, 4.lpp.

21. mērķis. Šīs stratēģijas ieviešana, monitorēšana

un novērtēšana 15.05.2001., Nr.74, 4.lpp.

Avoti, literatūra

15.05.2001., Nr.74, 4.lpp.