Tāds bija aizvadītajā sestdienā, 26.februārī, Latvijas Juristu biedrības kolēģijas sēdē apspriežamais temats, kas pulcināja uz sarunu ne tikai juristus un žurnālistus, bet arī dažu ministriju, iestāžu un Saeimas pārstāvjus. Kā, sēdi atklājot, teica Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs, šī bija pirmā kolēģijas kopāsanākšana šajā gadā. Tās mērķis — viens no mēģinājumiem atrast kompromisu starp saziņas līdzekļu un tiesu varas, tiesībsargājošo institūciju pārstāvjiem. Jo pašlaik izskan pretenzijas trešajai jeb tiesu varai, ka tā nepietiekami sniedzot informāciju justīcijas jautājumos, bet savukārt tiesu vara izsaka pārmetumus ceturtajai varai jeb saziņas līdzekļiem, ka tie ar savu darbību nereti traucējot strādāt tiesībsargājošām institūcijām.

Kā mūsdienās Latvijas likumdošanā un praktiskajā dzīvē sadzīvo tādi neatņemami demokrātiskas un tiesiskas valsts principi kā vārda brīvība, privātās dzīves neaizskaramība, personas gods un cieņa, tiesu neatkarība un cilvēka tiesības saņemt informāciju? Uz šiem jautājumiem mēģināja rast atbildes diskusijas dalībnieki. Tajā aktīvi piedalījās žurnālisti Jānis Domburs, Dzintris Kolāts un Askolds Rodins, juristi Dace Āboliņa, Kalvis Torgāns, Jautrīte Briede, Mārtiņš Mits, Jānis Rozenfelds, Vija Jākobsone, Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa, kultūrvēsturnieks filozofs Andris Rubenis un vēl citi.

Diskusija raisījās par vienu no svarīgākajām demokrātiskas valsts iezīmēm — tiesībām katram indivīdam brīvi iegūt informāciju un paust savus uzskatus. Šīs tiesības garantē Satversmes 100.pants, kas ietver arī preses brīvību. Taču šīs tiesības nav neierobežotas. Kā ievērot šo samērīguma principu, pat ierobežot dažu informācijas un ziņu publiskošanu, ja to prasa cilvēka personīgās intereses, — lūk, šie bija tikai daži iztirzājamā temata aspekti. Ko prese drīkst un ko ne, vai dažkārt preses brīvības vārdā netiek publiskoti fakti, kas vēlāk neapstiprinās, taču personai jau nodarīts morālais kaitējums? Kāda ir žurnālista ētika, un vai savukārt amatpersonas, ierēdņi bieži vien bez pamata nesniedz informāciju saziņas līdzekļiem?

Juris Rekšņa izteica šaubas, vai trešo un ceturto varu vispār var dēvēt par neatkarīgām. Ja kļūdās tiesu vara, tad sekas, protams, ir smagas — cilvēks pavadījis nebrīvē vairākus gadus, cietis morāli un materiāli, kas daļēji jāatlīdzina valstij. Bet, ja kļūdās ceturtā vara? Valsts policijas priekšnieks neatcerējās gadījumu, ka žurnālisti būtu publiski atvainojušies par savām vai kolēģu kļūdām. Viņš uzskata, ka vairākums preses izdevumu ir tendēti uz sensācijām, kritiku, sabiedriskās domas noskaņošanu sev vēlamā virzienā.

Tas, protams, nenozīmējot, ka nedrīkst kritizēt policiju un citas iestādes, taču kritikai jābūt konstruktīvai, argumentētai.

Filozofs Andris Rubenis savu runu sāka aptuveni tā: ja uz šādu tikšanos aicina filozofu, tad "šajā karaļvalstī kaut kas nav kārtībā...". Viņš pauda domu, ka pašlaik sabiedrība ir atsvešinājusies no valsts varas, ir tik "necaurspīdīga" kā jebkad agrāk. Kas notiek ar šo valsti — tā jautājis pat tieslietu ministrs, ko tad lai saka par citiem vienkāršajiem cilvēkiem... Taču, ja cilvēkiem nesniedz informāciju, tad nereti rodas baumas, un sliktākais ir tas, ka cilvēki netic taisnīguma iespējai, bieži vien pat nevēlas, lai tiktu restaurēts aizskartais gods. Un vai juristiem tas nemaz nerūp?

Dzintris Kolāts, Latvijas Radio ģenerāldirektors, runādams kolēģijas sēdē par saziņas līdzekļu, to skaitā radio, lomu sabiedriskās domas veidošanā, sadarbību ar tiesu varu, atzīmēja šīs varas pārstāvju neprasmi runāt ar masu medijiem, par ierēdņu, amatpersonu dubultmorāli, likumu dažādo interpretāciju un citiem, tostarp ētiskiem, jautājumiem. LU profesors, Juristu biedrības viceprezidents Kalvis Torgāns uzsvēra, ka diezin vai šīs kolēģijas sēde izstrādās principus, ko drīkst un ko nedrīkst darīt tā vai cita vara. Daudz kas jau noteikts attiecīgajos likumos. Paldies jāsaka presei, kas izvirzījusi vairākas svarīgas problēmas, kuras interesē kā juristus, tā pilsoņus, sabiedrību. Troksnis reizēm gan esot liels, bet bieži vien čiks vien no tā iznāk. Vai mēs protam atsijāt graudus no pelavām? Par to jādomā gan žurnālistiem, gan juristiem!

LU Cilvēktiesību institūta direktora pienākumu izpildītājs Mārtiņš Mits pastāstīja par privātās dzīves aizsardzības iespējām un trūkumiem, par likumiem un starptautiskajām konvencijām, kas regulē šīs attiecības. Latvijā nav speciāla likuma par personas datu aizsardzību. Pieņemot Administratīvā procesa jauno likumu, ir doma izveidot personu datu inspekciju vai iestādi ar citu nosaukumu, lai sakārtotu privāto personu aizsardzības mehānismu. Pašlaik likumu nesakārtotība šajā jomā veido negatīvu fonu trešajai varai un grauj tās prestižu.

Vārda brīvība un atbildība par katru publiski paustu vārdu — tās ir cieši saistītas lietas, taču vārda brīvība nereti robežojas ar visatļautību, kas nav pieļaujama, jo saziņas līdzekļos izteiktie vērtējumi ir pieejami plašam cilvēku lokam. Īpaši svarīgi tas ir, rakstot par pirmstiesas izmeklēšanu krimināllietās, tiesu procesiem. Diskusijās par šiem jautājumiem iesaistījās Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece, Juristu biedrības viceprezidente Vija Jākobsone. Viņa piebilda, ka pašiem juristiem vairāk jāizskaidro žurnālistiem tiesu procesuālās normas, ko drīkst izpaust pirms tiesas sprieduma un ko ne. V.Jākobsone uzskata, ka gan deputāts, gan valsts amatpersona, gan žurnālists nevar publiski teikt: "Es kā vienkāršs cilvēks domāju tā..." Ja viņš ieņem kādu amatu, izsakot savu viedokli, tad arī atbilstoši jājūt šī atbildība par vārdu, dubultstandarti te neder.

Kā juristiem, tā valsts amatpersonām, ierēdņiem un žurnālistiem allaž jāatceras Satversmes 8. nodaļā "Cilvēka pamattiesības" ierakstītais: ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības; ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu; ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību; ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus; ikvienam ir tiesības vērsties valsts vai pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības utt.

Juristu biedrības kolēģijas sēdes dalībnieku diskusijas, šķiet, tuvināja tiesu varas un saziņas līdzekļu pārstāvju viedokļus par savu misiju un tās atbilstību demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem un ētiskajām normām.

Rita Belousova, "LV" nozares redaktore