Statistiķa skats uz tiesiskām, juridiskām lietām

Dr.h.oec. Oļģerts Krastiņš, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, - "Latvijas Vēstnesim"

Juridiskie jautājumi "Latvijas Vēstneša" lasītājiem ir labi pazīstami. Par noziegumiem Latvijā un transnacionālā skatījumā iespaidīgus rakstus publicējis Kriminoloģisko pētījumu centra direktors Dr. iur. Andrejs Vilks (piemēram, "LV" 1999.g. 7.janvārī un 28.jūlijā). Plaši dati par pēdējiem gadiem publicēti LR ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa rakstā "Latvijas prokuratūra 1999.gadā" ("LV" 2000.gada 11.februārī). Vai sociālai statistikai būtu vēl kādi dati un apsvērumi, kas lasītājiem nebūtu zināmi?

Vēsturiskie salīdzinājumi

Tiesībsargājošo institūciju speciālisti aktuālo situāciju valstī mēdz salīdzināt ar situāciju iepriekšējā gadā, dažreiz - ar stāvokli valstī neatkarības atjaunošanas pirmajos gados un ar stāvokli Eiropas valstīs. Tālākus vēsturiskus salīdzinājumus izdara reti. Ļoti ierobežoti tos var veikt par tā saukto padomju periodu. Tajā laikā priekšplānā izvirzījās "politiskie noziegumi", un saimnieciskiem noziegumiem tolaik bija pavisam cits saturs nekā mūsdienās. Taču ierobežoti salīdzinājumi būtu iespējami, aprobežojoties galvenokārt ar noziegumiem pret personu (slepkavības, laupīšanas, miesas bojājumu nodarīšana, huligānisms u.tml.).

Šoreiz izdarīsim dažus salīdzinājumus ar vēl tālāku laikposmu - Latvijas pirmās neatkarības periodu, kuras tiesību oficiāli mantinieki gribam skaitīties ( tālaika īpašumu atdošana, 1937.gada Civillikuma atjaunošana u.c.). Arī šeit salīdzināšanas iespējas ir ierobežotas. Kā var spriest no tālaika publikācijām un vecu cilvēku atmiņām, tolaik vispār nebija pazīstami tādi noziegumu veidi kā rekets (amer. racket - šantāža), pasūtījumu slepkavības (killeri, angl. kill - nogalināt), spridzināšana, maz bija dzirdams par tirdzniecību ar narkotikām, pašreiz "slaveno" pedofiliju u.c. Toties bija tādi noziegumi kā augļošana, kas šodien laikam ir "normāla biznesa" veids.

Taču daži tā sauktie klasiskie noziegumi ir bijuši un būs, un to izplatību var salīdzināt.

Vēsturiskie salīdzinājumi

Tā kā salīdzināšana ir iespējama tikai lielās līnijās, 1.tabulā uzrādīts kopējais izdarīto noziegumu skaits, nepārrēķinot to uz fiksētu iedzīvotāju skaitu, parasti uz 10 000. Tuvināti pieņemam, ka Latvijas iedzīvotāju skaits toreiz un tagad ir diezgan līdzīgs.

Par vissmagāko noziegumu var uzskatīt slepkavību, īpaši ja tā ir tīša un izdarīta mantkārīgos nolūkos vai citos vainu pastiprinošos apstākļos. Kā redzams 1.tabulā slepkavību skaits tiklab toreiz kā tagad ir diezgan līdzīgi lielumi - 100 - 200 notikumi gadā. 1932. - 1938.gada periodā slepkavību skaits samazinājās; 1990. - 1999.gada periodā pieauga.

Daudzkārt ir pieaudzis laupīšanas uzbrukumu skaits, no nepilna simta gadījumu gada laikā 1932. - 1938.gada periodā līdz vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem, atkarībā no uzskaites metodikas, 1990. - 1999.gada periodā. Tāpat mūsdienās reģistrē gandrīz divreiz vairāk zādzību nekā trīsdesmitajos gados.

Turklāt zādzību raksturs ir mainījies. Toreiz izplatītākās bija sīkas zādzības - no kabatām, no lauka, mežā u.tml., bet mūsdienās visbiežāk runā par zādzībām no dzīvokļiem, kas saistītas ar ielaušanos, tātad ar laupīšanai radniecīgu darbību.

Ir zīmīga ilustratīva detaļa. Latvijas pirmās neatkarības laikā un gadsimtu mijā celtajos Rīgas namos lielajiem piecu un vairākistabu dzīvokļiem nereti bija divas un pat trīs ieejas durvis: saimniekam ikdienai, viesu ielaišanai, kalpotājiem. Mūsdienās, kā ir nācies vērot, "eiroremonts" sākas ar "lieko" durvju aiļu aizmūrēšanu, vienīgajās atstājamās iebūvējot smagu dzelzs aizvaru ar sarežģītām atslēgām.

Ar to vēl nepietiek, lai cilvēks justos drošs. Kā ziņo prese, Latvijā darbojas 142 dažādu kategoriju apsardzes firmas, kurās strādā aptuveni 15 tūkstoši darbinieku - aptuveni tikpat, cik Latvijas armijā un policijā kopā. Saprotams, ka šo firmu pakalpojumus var izmantot tikai bagātie un turīgie, trūcīgie spiesti samierināties ar bailēm un nedrošību. Cik zināms, trīsdesmitajos gados šādu apsardzes firmu nav bijis, varbūt kādi iedīgļi - sargi lielāko uzņēmumu vai biroju štatos.

Ciktāl šāda attīstība bija un joprojām ir fatāla nenovēršamība? Kriminologs A.Vilks ir kategorisks: "Mazāk attīstīto valstu centieni integrēties pasaules civilizētajā pasaulē un vēlme apgūt demokrātijas pamatprincipus nosaka to, ka minētās vēlmes un centienus būs iespējams īstenot ar visai drausmīgu cenu - pieaugošu noziedzību, prostitūcijas, narkomānijas un alkoholisma pastiprināšanos, jaunatnes kriminalizāciju. Aizvien izteiktāk morāli ētiskie, ētiskie elementi tiek aizvietoti ar materiāliem un finansiāliem" ( "LV"1999.g. 7.janvārī).

Nav pamata apšaubīt autora iezīmētās tendences. Tikai negribas piekrist, ka tas nozīmē apgūt demokrātijas pamatprincipus … Ja tā saprot demokrātijas pamatprincipus, tad var izrādīties, ka sabiedrības lielākai daļai tie nav pieņemami un ir jāatsakās no pašas demokrātijas. Stiprākā iespējas apkrāpt, aplaupīt, vajāt un pat nogalināt vājākos ir pārprasta demokrātija, un to nevajadzētu saistīt ar demokrātijas jēdzienu. Patiesai demokrātijai vajadzētu nodrošināt pilnīgu iedzīvotāju drošību, darbojoties likumu ietvaros.

Noziegumu lokalizācija

Diezgan tradicionāli ir uzskati, ka noziedzība pieaug līdz ar urbanizāciju, ka pilsētās noziedzības līmenis ir augstāks un izdarītie noziegumi smagāki. Pēdējo gadu dati šādu uzskatu vairs īsti neapstiprina. Piemēram, 1998.gadā reģistrēto noziegumu skaits, rēķinot uz 10 tūkst. iedzīvotājiem bija šādās robežās: no lielajām pilsētām visvairāk Rīgā - 200 un Ventspilī - 153, bet vismazāk Liepājā - 83. Arī rajonos analogie skaitļi turas tajās pašās robežās: Ventspils rajonā - 206, Aizkraukles - 163, bet Liepājas tikai 88, Gulbenes - 93 (Latvijas statistikas gadagrāmata 1999., 170.lpp.).

Laikrakstos ir vairākkārt ziņots par ļoti smagiem noziegumiem vientuļās lauku viensētās. Nereti, lai iegūtu pāris desmitus latu laupījumu, sakropļo vai pat nogalina aizstāvēties nespējīgus sirmgalvjus. Trīsdesmito gadu avīzēs tādus reālus briesmu stāstus samērā grūti atrast.

Vēl diezgan diskutējams ir jautājums par to, kas izdara noziegumus. Statistikas rīcībā ir dažas ziņas par noziegumus izdarījušo personu skaita sadalījumu pa tautībām (2.tabula).

Pārrēķinot uz 10 000 attiecīgo izplatītāko tautību iedzīvotāju, redzam, ka krievi izdara noziegumus biežāk nekā latvieši. Rēķināt šādus rādītājus citām Latvijā dzīvojošām tautībām maz pamatoti, jo šo tautību iedzīvotāju un viņu izdarīto noziegumu skaits ir nepietiekams, lai parādītos masveida likumsakarības.

Bieži uzskata, ka minētās atšķirības ir saistītas ar to, ka krievi pārsvarā dzīvo pilsētās, kur noziedzības līmenis augstāks, bet latvieši - laukos. Kā minēts iepriekš, pēdējos gados noziedzības līmeņa atšķirība pilsētās un laukos vairs nav būtiska. Vēl noziedzības līmeņa atšķirības varētu radīt Latvijas izplatītāko tautību vecumsastāvs. Krieviem būs nedaudz lielāks iedzīvotāju skaits darbspējas un līdz ar to arī "noziedzībspējas" vecumā.

Noziedzības pētīšana par noziegumu izdarītāju vecumgrupām būtu lietderīga ne tikai iepriekš minēto skaitļu precizēšanai, bet galvenokārt tāpēc, lai noskaidrotu, kā noziedznieku kontingents atjaunojas. Spriežot pēc ziņām, kurām gan nav statistikas raksturs, arvien biežāk uz noziegumu ceļa nonāk jaunieši un pusaudži. Tā ir sevišķi bīstama parādība.

Kad pamana cietušos

Kad ir noticis noziegums, policijas un preses uzmanības centrā parasti nonāk nozieguma izdarītāji. Notikuma otra puse - cietušais vai cietušie -parasti paliek otrajā plānā, ja vien tie nav kādas prominentas personas. Arī statistika nepublicē ziņas par noziegumos cietušo skaitu, viņiem nodarīto zaudējumu apmēru u.c. Diezin vai šādas ziņas apkopo arī tiesībsargājošās iestādes, vismaz publicētas tās netiek.

Cietušos pamana vienīgi tad, ja vienā notikumā (noziegumā vai nelaimes gadījumā) ir cietušas vairākas personas, dažas no tām traģiski. Tad gan sarosās valdības iestādes, izsniedzot materiālus pabalstus, organizējot psiholoģisku rehabilitāciju utt. Atcerēsimies kaut vai Talsu, Madonas, Rīgas traģēdijas u.c. Ja cietušais ir viens vai divi, nav dzirdēts, ka tiem sniegtu kādu materiālu vai psiholoģisku palīdzību.

Rodas pārdomas - vai masveida traģēdijā cietušie cieš vairāk nekā tad, ja nelaime uzbrukusi vienam pašam? Ja sekas ir vienlīdz smagas, var domāt, ka tieši individuāls cietušais vai tā tuvinieki notikumu pārdzīvo smagāk.

Atceros kara un pirmos pēckara gadus, kad šausmas valdīja visapkārt. Nepārtraukti pienāca ziņas par frontē kritušajiem, gandrīz katrā ģimenē bija kāds politiski represētais - no vienas vai otras puses. Diezgan raksturīgas bija atklātas zādzības un laupīšanas - kaut arī nebija daudz ko ņemt: nenovākti āboli dārzā, nenobarots puscūcis aizgaldā… Tās bija smagas ciešanas visai tautai.

Tomēr darbojās arī zināma solidaritātes sajūta, kas ciešanas it kā slāpēja. Katrs zināja, ka jācieš visiem, tāds laiks un liktenis.

Kad tāda pati nelaime uzbrūk vienam pašam, bet visapkārt valda miers un labklājība, paciest ir vēl grūtāk. Kāpēc tieši ar mani tā notiek, kāpēc tieši mani liktenis izvēlējies?

Varbūt kļūdos, bet domāju, ka psihologu palīdzība visvairāk būtu vajadzīga tieši individuāliem noziegumu upuriem vai to tuviniekiem. Materiālā palīdzība ir vajadzīga neatkarīgi no tā, vai cietušais ir viens vai kādas nelaimīgas grupas sastāvā.

Tradīcija palīdzēt tikai grupveidā cietušajiem laikam izskaidrojama ar to, ka individuāli cietušo ir pārāk daudz. Visiem palīdzēt nevar. Tomēr vajadzētu. Palīdzības sniegšana tikai dažos atsevišķos gadījumos var tikt uztverta kā izrādīšanās. Tas nu nedrīkstētu notikt.

Vai tiesas priekšā visi

ir vienādi?

Juristi apgalvos - jā, vienkāršā tauta - nē. Jau tautas paruna māca: "Neej ar stipru lauzties un ar bagātu tiesāties!" Lasot presē izdaudzinātās prāvas ar vairāku advokātu piedalīšanos un daudzām pārsūdzībām, tā vien prasās secinājums: to jau tikai bagātie var atļauties.

Raksturīga situācija. Uzņēmējs vai baņķieris ir apkrāpis simtiem labticīgo. Pieņemsim, ka viņš tiek apsūdzēts un ir arestēts, kas gan tā nenotiek bieži. Taču viņa nauda un manta arestēta netiek. Būtībā uz cietušo rēķina viņš algo advokātus, un, kad process galā, izrādās, ka vainīgajam vairs nekā nav. Cietušie paliek tukšā. Viņu zaudētā nauda jau ir advokātu kabatās.

Nebūdams jurists, izvairos no tiešiem priekšlikumiem, kā šādas un līdzīgas netaisnības novērst. Taču vispārējai virzībai vajadzētu būt uz cietušo aizstāvību.

Diemžēl arī Eiropas Savienības augstie komisāri, kas ierodas inspicēt Latviju, labprāt apmeklē cietumus un parūpējas par tur nokļuvušo tiesībām un labklājību, bet nekad neapmeklē cietušos.

Vai tiešām tas atbilst demokrātijas pamatprincipiem, par kuriem esam spiesti, runājot A.Vilka vārdiem, maksāt "drausmīgu cenu"?

Vai noziegumi palielina

iekšzemes kopproduktu?

Iekšzemes kopprodukta vērtība, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, Latvijā nav liela, un tas bojā Latvijas tēlu starptautiskos salīdzinājumos. Reāli palielināt iekšzemes kopprodukta vērtību un pacelt labklājību īsā laikā nav viegli. Tādēļ politiķi un arī ekonomisti meklē vieglākas pretestības ceļu.

Vienu tādu iespēju dod t.s. ēnu ekonomikas apzināšana, tās apjomu novērtēšana un ieskaitīšana iekšzemes kopproduktā. Pēc autora rīcībā esošās informācijas, tas varētu dot kādus padsmitus procentu no oficiālās iekšzemes kopprodukta vērtības.

Ēnu ekonomikā tradicionāli ieskaita tādas uzņēmējdarbības rezultātus, kas ar likumu nav aizliegta. Tikai šāda darbība nav oficiāli reģistrēta un netiek maksāti nodokļi. Šāda ēnu ekonomika, kaut gan kaitē valsts budžetam un rada negodīgu konkurenci tiem uzņēmumiem, kuri nodokļus maksā, tomēr sabiedrībai dod arī kādu labumu, piemēram, nereģistrēta amatniecība, lauksaimniecības produktu sīkražošana u.tml.

Pavisam dīvaini skan priekšlikumi ieskaitīt iekšzemes kopproduktā arī ieņēmumus, kas gūti ar likumu aizliegtu darbību rezultātā, piemēram, no tirdzniecības ar narkotikām, nelegālas tirdzniecības ar ieročiem, sutenerisma, varbūt arī reketa… Cik tāds priekšlikums absurds, mēģināsim raksturot ar piemēru.

SIA "Blefs" krāpniecisku finansiālu darbību rezultātā iegūst no SIA "Zero" vienu miljonu dolāru. Nauda ir apgrozījusies, ienākumi ir gūti, un pēc dažu "teorētiķu" domām pieaudzis arī iekšzemes kopprodukts. SIA "Zero", izmantojot "izsitēju" pakalpojumus, šo summu atgūst. Atkal ir gūti ienākumi un "pieaudzis" iekšzemes kopprodukts. Savus simttūkstošus par "pakalpojumu" būs pelnījuši arī izsitēji. Iznākumā noziedzīgas līdzekļu pārdalīšanas rezultātā iekšzemes kopprodukts it kā "pieaudzis" par vairāk nekā diviem miljoniem dolāru!

Skaidrs, ka tāda un tamlīdzīga noziedzīga finansu līdzekļu pārdalīšana neuzlabo, bet grauj valsts tautsaimniecību un iedzīvotāju labklājību. Ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu tai nav nekāda sakara.

Tādēļ būtu noteikti jānorobežo ēnu ekonomika no noziedzīgās ekonomikas. Pirmajai ir gan negatīvas, gan dažas pozitīvas iezīmes, bet otrā visos aspektos ir bīstama. Atšķirīgām jābūt arī šo parādību apkarošanas metodēm. Pirmā jāsamazina un jānovērš galvenokārt ar sakārtotu saimniecisko likumdošanu, precīzu nodokļu administrēšanu un kontroli, pret otro jācīnās ar visiem krimināllikumos paredzētajiem līdzekļiem.

Statistika var un tai vajag piedalīties tiklab ēnu kā noziedzīgās ekonomikas apmēru, līdzekļu plūsmu un iegūšanas metožu novērtēšanā. Tas zināmā mērā varētu palīdzēt tiesībsargājošajām organizācijām šo parādību apkarošanā.

1.tabula

Dažu smagu un izplatītu noziegumu skaits Latvijā

2.tabula

Noziegumus izdarījušo personu skaita sadalījums pa tautībām 1998.g.

Aprēķināts pēc "Latvijas statistikas gadagrāmata 1999." - R.: 1999. - 171., 58.lpp.