Lietas, jautājumi un problēmas

1999. gada 1. ceturksnī

Nobeigums. Sākums — "LV" nr.179/180, 02.06.1999.

Politisko partiju minimālā biedru skaita palielināšana ir nedemokrātiska

1999. gada februārī sabiedrības un masu mediju uzmanību piesaistīja likumprojekta "Grozījumi likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām"" izstrādāšana Saeimā. Visplašāko rezonansi izraisīja Tautas partijas piedāvātie grozījumi iepriekšminētā likuma 43. pantā, paaugstinot minimālo politiskās organizācijas (partijas) dibinātāju skaitu līdz vienam tūkstotim Latvijas pilsoņu. Jāatzīmē, ka pašreizējā redakcijā likums nosaka, ka politisko partiju var dibināt "200 Latvijas pilsoņi, kas sasnieguši 18 gadu vecumu". Tā kā vairākas institūcijas pauda pārliecību, ka, nosakot 1000 partijas dibinātāju minimumu, tiek pārkāptas cilvēktiesību normas, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija lūdza Valsts cilvēktiesību biroju izteikt viedokli attiecīgajā jautājumā.

Lai vispusīgāk izvērtētu šo jautājumu, ir nepieciešams noskaidrot cēloņus, kas mudināja Tautas partiju izdarīt grozījumus likuma "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" 43.pantā. Apskatot politisko partiju dibinātāju skaita minimuma palielināšanu, tika izvērtēti starptautiskie un nacionālie cilvēktiesību dokumenti. Pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, personu tiesības apvienoties politiskajās partijās var uzskatīt par vienu no biedrošanās tiesību veidiem. Biedrošanās brīvība ir paredzēta LR Satversmes 102. pantā, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 11. pantā un citos cilvēktiesību dokumentos. Latvijas Republikas Satversme un starptautiskie cilvēktiesību dokumenti ļauj personām realizēt šīs tiesības, maksimāli aizsargājot indivīdus no valsts iejaukšanās cilvēktiesību, tātad arī biedrošanās tiesību sfērā. Latvijas Republikas Satversme nosaka, ka biedrošanās tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, "lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību".1 Daudzos gadījumos likums paredz konkrētu orgānu izveidi partijā, lai tā varētu sasniegt savu mērķi, tādēļ likumā var būt noteikts minimālais politiskās organizācijas dibinātāju minimums. Vairumā Eiropas valstu likumā noteiktais politiskās partijas dibinātāju skaits nepārsniedz 10 indivīdus, piemēram, Vācijā partiju var dibināt 7 biedri.

Pašlaik Latvijā, kā jau iepriekš minēts, politisko organizāciju var dibināt 200 Latvijas pilsoņi, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Salīdzinot ar politisko organizāciju minimālo dibinātāju skaitu Eiropas valstīs, var secināt, ka tas daudzreiz pārsniedz Eiropas valstu likumdošanā noteikto dibinātāju skaitu. Tādēļ, ja šī barjera tiks paaugstināta, indivīdam būs nesamērīgi apgrūtināta līdzdalība valsts politiskajā procesā un pārkāptas individuālās tiesības.

Saeimas vēlēšanu likuma 9. pantā ir noteikts, ka kandidātu sarakstu var iesniegt "likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politiskā partija", divas vai vairākas politiskās partijas kopīgi vai arī to apvienība. Tātad, ja indivīdam būtu nepieciešami vismaz 1000 līdzbiedri, lai izvirzītu sevi par kandidātu un piedalītos vēlēšanās, rastos pretruna starp Satversmes 1. pantu un likuma "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" 43. pantu, kā arī tiktu pārkāpta Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. panta 2. daļa , kas paredz katram pilsonim bez jebkādas diskriminācijas un bez nepamatotiem ierobežojumiem tiesības tikt ievēlētam. Tā kā jau pašlaik esošais 200 politiskās partijas dibinātāju minimums ir nepamatots ierobežojums personas tiesībām tikt ievēlētai, tad 1000 līdzbiedru minimums neapšaubāmi ir pretrunā ar demokrātiskas valsts pamatprincipiem un Satversmes 1. un 116. pantu. Tādu tiesību normu iekļaušana nacionālajā likumdošanā, kas ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, var negatīvi ietekmēt vienu no mūsu valsts pamatmērķiem — iestāšanos Eiropas Savienībā, kā arī liegt tiesības indivīdiem realizēt līdzdalību politiskajā procesā.

Publikācijas presē nerespektē tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un nevainības prezumpciju

Šā gada februārī Valsts cilvēktiesību birojā griezās N.K. kundze ar lūgumu dot atzinumu par avīzēs publicētajiem rakstiem, kuros tiek minētas viņas iespējamās sodāmības un veselības stāvoklis. Valsts cilvēktiesību birojs savā atzinumā 25. februārī paskaidroja: vārda brīvība, kurā ietilpst tiesības izplatīt informāciju, pieder pie demokrātiskās sabiedrības neatņemamajām sastāvdaļām. No vienas puses, balstoties uz šo principu, masu saziņas līdzekļi bauda ļoti lielu neatkarību, kurā ietilpst cenzūras aizliegums. No otras puses, vārda brīvība var tikt ierobežota, ja ar to tiek aizskartas citu indivīdu (šajā gadījumā — N.K.) tiesības. Valsts cilvēktiesību biroja atzinums tika iesniegts kā ekspertu slēdziens tiesā, kas izskatīja N.K. prasību pret preses izdevumiem.

Pēc biroja rīcībā esošās informācijas, avīžu publikācijās tika minēti šādi N.K. privātās dzīves aspekti: sodāmība; veselības stāvoklis.

Rakstu autori apgalvo, ka N.K. ir izdarījusi vairākus noziegumus, to starpā huligānismu, parazītisku dzīvesveidu, pases režīma pārkāpšanu, sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu īpaši lielos apmēros, slepkavības mēģinājumu. Pēc N.K. brīvprātīgi sniegtās informācijas, viņa tika notiesāta tikai par diviem noziegumiem, proti, īpašuma izlaupīšanu un slepkavības mēģinājumu. Abas sodāmības ir dzēstas, par ko ir attiecīga izziņa no policijas. Rakstu autori arī apraksta, kā notika tiesas sēdes un kādā veidā N.K. ieguva savu invaliditāti.

Minētie privātas dzīves aspekti ir cieši saistīti ar personas datu neizpaušanu, kas ir privātās dzīves neaizskaramības sastāvdaļa, nevainības prezumpciju un aizliegumu likt personai divas reizes ciest par vienreiz izdarīto noziegumu. Valsts cilvēktiesību birojs vēlētos komentēt šos aspektus nedaudz sīkāk.

Privātās dzīves neaizskaramību garantē Latvijas Republikas Satversmes 96. pants, kā arī Eiropas cilvēktiesību konvencijas 8.pants un Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 17.pants. Eiropas cilvēktiesību konvencija un Starptautiskais pakts par civilajām un politiskajām tiesībām ir Latvijai saistošie starptautiskie līgumi, kuriem Latvijas teritorijā ir likuma spēks. Privātās dzīves neaizskaramības princips balstās uz to, ka neviens nedrīkst iejaukties tajā, izņemot gadījumus, ja ir attiecīga indivīda piekrišana vai pilnvarotas amatpersonas likumiskā sankcija. Personas dati ir privātās dzīves neaizskaramības sastāvdaļa. Šajā gadījumā personas datiem pielīdzināmas ziņas par sodāmību, kā arī par veselības stāvokli. Ja šie dati tika publicēti bez personas ziņas un piekrišanas, ir tikušas pārkāptas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Nevainības prezumpciju garantē Latvijas Republikas Satversmes 92.pants, kā arī Eiropas cilvēktiesību konvencijas 6.panta 2.daļa un Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 14.panta 2.daļa. Nevainības prezumcija balstās uz to, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Rakstu autori inkriminē N.K. vairākus noziegumus, par kuriem N.K. nekad nav tikusi atzīta par vainīgu, ar ko tika pārkāpta nevainības prezumpcija.

Aizliegumu divas reizes sodīt par vienreiz izdarīto noziegumu nosaka Eiropas cilvēktiesību konvencijas 7. protokola 4.panta 1.daļa, kā arī Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 14.panta 7.daļa. Minētais princips balstās uz to, ka nevienu nedrīkst atkārtoti notiesāt vai sodīt par noziegumu, par kuru viņš jau ticis notiesāts vai attaisnots saskaņā ar likumu. 1971.gadā N.K. tika notiesāta par diviem noziegumiem, par kuriem tika izciests sods un vēlāk dzēsta sodāmība. Ar sodāmības dzēšanas brīdi N.K. tiek uzskatīta par krimināli nesodītu. Tas fakts, ka presē izplatītā informācija liek N.K. atkal ciest par noziegumu, par kuru jau izciests sods un dzēsta sodāmība, pārkāpj N.K. tiesības netikt divreiz sodītai par vienreiz izdarīto noziegumu.

Paraugs samērīgam tiesību ierobežojumam uz privātās dzīves neaizskaramību

— Ministru kabineta noteikumi "Kārtība, kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laborotoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos"

1999. gada sākumā ar MK noteikumiem tika noteikti daži privātās dzīves ierobežojumi veselības aizsardzības jomā. Balstoties uz LR Epidemioloģiskās aizsardzības likumu, Ministru kabinets 1999. gada 5. janvārī pieņēma noteikumus Nr. 6 "Kārtība, kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos" un Nr. 7 "Infekcijas slimību reģistrācijas kārtība".

Šie noteikumi ierobežo indivīdu tiesības uz privāto dzīvi, jo tika noteiktas valsts tiesības veidot datu bāzes par personu saslimstību ar infekcijas slimībām, un, otrkārt, noteica valsts tiesības veikt personu piespiedu pārbaudes un ārstēšanu bīstamu infekcijas slimību gadījumos.

Valsts cilvēktiesību birojs, izskatījis iepriekšminētos noteikumus, kā arī Labklājības ministrijas sagatavoto rīkojumu paraugus par piespiedu izolēšanu un ārstēšanu, atzina, ka šāda veida privātās dzīves ierobežojumi nav pretrunā ar Eiropas cilvēktiesību konvenciju. Valsts mērķis, pieņemot šos noteikumus, bija veselības aizsardzība, un Konvencija pieļauj šādas atkāpes, ja likumdošana pietiekami skaidri nosaka kompetentajām iestādēm piešķirtās rīcības brīvības apmērus un to pielietošanas veidus. Tas būtu pretrunā ar tiesiskumu, ja ierēdnim garantētā juridiskā rīcības brīvība tiktu izteikta kā neierobežota vara, bet iepriekšminētajos noteikumos skaidri un precīzi noteiktas valsts iestāžu pilnvaras un gadījumi, kad viņi ir tiesīgi šīs pilnvaras izmantot. Noteikumiem ir pievienoti infekciju slimību saraksti, kuri ir diferencēti, kad potenciālajiem slimniekiem tiek paziņots par obligāto pārbaudi. Ir noteikta precīza un stingra procesuālā kārtībā, kādā slimniekus pret viņu gribu var ievietot piespiedu ārstēšanā, kurā arī ir iekļauts punkts par aizturēšanas iemeslu informēšanu.

Noteikumos par infekcijas slimību reģistrācijas kārtību ir noteikts, ka šī informācija ir pieejama visām fiziskajām un juridiskajām personām, tomēr saglabājot individuālo statistikas datu konfidencialitāti.

Šis piemērs var kalpot par paraugu, kā valsts, paplašinot savu tiesību un ierobežojot indivīdu tiesību apjomu, garantē personām visas Satversmē noteiktās tiesības.

Personas kodu izmantošana ārstniecības personu kodu sistēmā apdraud Eiropas cilvēktiesību konvencijas garantēto privātās dzīves neaizskaramību

Valsts cilvēktiesību birojs no 1998. gada 15. decembra saņēma vairākas rakstiskas un mutiskas sūdzības par jaunajiem ārstniecības personu kodiem, kuri tika ieviesti no 1999. gada 1. janvāra ar LR Labklājības ministrijas Valsts obligātās veselības apdrošināšanas Centrālā fonda rīkojumu. Ar šo rīkojumu tika noteikta jauna ārstniecības personu kodu sistēma, kurā ārstniecības personām uz rēķintaloniem un recepšu veidlapām diploma numura vietā jāuzrāda Iedzīvotāju reģistra piešķirtais personas kods. Sūdzību pamatā bija apgalvojumi, ka ar to tiek izpausts pacientiem, t.i., privātpersonām, Iedzīvotāju reģistra piešķirtais personas kods bez ārstniecības personu piekrišanas.

Valsts cilvēktiesību birojs, izskatījis sūdzības, konstatēja, ka ārstniecības personu kodu piešķiršanai ir piespiedu raksturs, un, pamatojoties uz Ārstu biedrības atzinumu, secināja, ka ārstniecības personu kodi var tikt veidoti, neiekļaujot tajos Iedzīvotāju reģistra piešķirtos kodus.

Saskaņā ar Eiropas cilvēktiesību komisijas ziņojumu lietā "Van Ostervjiks pret Beļģiju" (1979) tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir tiesības uz dzīves privātumu, tiesības noslēpt savu privāto dzīvi no sabiedrības tik lielā mērā, cik to katrs vēlas. Tātad ārstniecības personām ir tiesības, lai viņu identifikācijas kodi nenokļūst atklātībā bez viņu atļaujas.

Balstoties uz iepriekšminēto, Valsts cilvēktiesību birojs lūdza, lai LR Labklājības ministrijas Valsts obligātās veselības apdrošināšanas Centrālais fonds rīkojumu "Par ārstniecības personu kodiem" mainītu daļā, kas attiecas uz ārstniecības personu datu nokļūšanu pacientu rīcībā, iepriekš konsultējoties ar Ārstu biedrību. Biroja lūgums tika pilnībā noraidīts, pamatojoties uz apgalvojumu, ka PMLP piešķirtais individuālais personas kods nevar būt konfidenciāla informācija, kaut arī tajos ir iekļauti cilvēku dzimšanas dati.

Pēc Centrālā fonda un Rīgas novada Slimokases amatpersonu paskaidrojumiem, šīs kodu sistēmas radīšana bija nepieciešama, lai izveidotu jaunu apmaksas kārtību par pacientu izdevumiem, pēc kuras varēs noteikt katra konkrētā ārsta izdarīto darbu apjomu, un šādas sistēmas izveidošana prasa mazāk līdzekļu, jo var izmantot jau esošās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datu bāzes. Turklāt ārstniecības personas identifikācijas kodu pacienti iegūst vienīgi gadījumos, kad tiek izrakstītas receptes par diferencēto apmaksu.

Latvijā vēl nav pieņemts likums "Par fizisko personu datu aizsardzību", kurā tiktu konkrēti noteikts, kāda informācija ir aizsargājama un cik lielā apjomā. Eiropas cilvēktiesību konvencijā ir noteikti izņēmumi, kad tiesības uz privāto dzīvi var ierobežot, piemēram, ja tas ir nepieciešams veselības aizsardzībai. Tomēr galvenais šajā gadījumā ir tas, ka valsts amatpersonas nebija gatavas vispār diskutēt par tiesībām uz privāto dzīvi un to ierobežošanas robežām. Kaut arī jaunā kodu sistēma bija domāta, lai uzlabotu ārstniecības personu un slimokašu sadarbību pacientu interesēs, tika izveidots precendents, kad valsts bez iepriekšējām konsultācijām ar ieinteresētajām pusēm pieņem lēmumu, kuru vēlāk cenšas aizstāvēt, neuzklausot iebildumus, lai nezaudētu pozīciju un nevajadzētu atzīt kļūdas.

Cilvēka cieņu pazemojoši uzturēšanās apstākļi nelegālajiem imigrantiem Latvijā

Valsts cilvēktiesību birojs vērtē kā cilvēka cieņu pazemojošus nelegālo imigrantu uzturēšanās apstākļus Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Imigrācijas policijas Nelegālo imigrantu uzturēšanās punktā Gaiziņa ielā 7.

Šāds vērtējums tika dots nelegālo imigrantu uzturēšanās apstākļiem pēc vairākkārtējiem Valsts cilvēktiesību biroja direktora Olafa Brūvera šīs iestādes apmeklējumiem. Viskritiskākā situācija ir izveidojusies tiem cilvēkiem, kurus nav iespējams izraidīt no valsts, kaut arī ar tiesas spriedumu tas ir noteikts. Neviena no atbildīgo institūciju amatpersonām šobrīd nevar pateikt, cik ilgi šiem cilvēkiem vajadzēs uzturēties Nelegālo imigrantu uzturēšanās punktā — faktiski Latvijā viņi uzturas beztermiņa ieslodzījumā.

1999. gada 28. janvārī Valsts cilvēktiesību birojā tika apspriesti ar nelegālo imigrāciju saistītie jautājumi. Apspriedē piedalījās Valsts cilvēktiesību biroja, Valsts prezidenta Kancelejas, Augstākās tiesas Senāta, Augstākās tiesas, LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību departamenta, Valsts policijas Imigrācijas policijas pārvaldes, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, ANO komisariāta bēgļu jautājumos, Starptautiskās migrācijas organizācijas un Cilvēktiesību komitejas pārstāvji. Tika izskatīti vairāki jautājumi, tai skaitā:

— izraidīšanas rīkojuma izpilde, kad nav iespējams noteikt nelegālā imigranta personību vai izcelšanās zemi;

— likumdošanas un politikas saskaņošana ar nelegālo imigrāciju saistītajos jautājumos ar NVS valstīm;

— pagaidu personu apliecinošu dokumentu izsniegšanas iespēja nelegāliem imigrantiem;

— izraidīšanas no valsts kā papildsoda piemērošana krimināllietās, ar to saistītas problēmas;

— nelegālo imigrantu atpakaļuzņemšanas problēmas;

— izraidīšanas rīkojuma izpildes termiņi, ja tas ir saistīts ar personas aizturēšanu.

Tikšanās laikā tika izdarīts secinājums, ka šo problēmu risināšana prasīs ne tikai politikas saskaņošanu, bet arī likumdošanas pasākumus.

Ņemot vērā iepriekšminēto jautājumu nozīmīgumu tiesiskās valsts veidošanā un cilvēka tiesību ievērošanā, ir nepieciešams izveidot darba grupu, kas izstrādātu priekšlikumus problēmu risināšanai. Darba grupā būtu jāpiedalās arī iepriekš norādīto organizāciju pārstāvjiem.

Bezpajumtnieku problēmas — dzīve ekstremāli kritiskos apstākļos,

bez elementārām tiesību garantijām

Bezpajumtnieku problēmas Latvijā nav līdz šim ieguvušas masveida izplatību — cilvēki, kuriem ir grūtības nodrošināt dzīvesvietu, saņem atbalstu no valsts sociālajiem dienestiem. Taču ir parādījušās uztraucošas tendences, kas sociālās palīdzības dienestiem jau tā nepietiekamā finansējuma apstākļos liek pievērst īpašu uzmanību jautājumiem, kas ir saistīti ar cilvēku nodrošināšanu ar mājokli.

Kā liecina Valsts cilvēktiesību biroja statistika par 1998. gadā un 1999. gada pirmajā ceturksnī saņemtajām sūdzībām, lielākais cilvēku sūdzību skaits ir par pašvaldību iestāžu nelikumībām, izliekot iedzīvotājus no dzīvokļiem, aprēķinot komunālos maksājumus, atsakoties veikt namu kapitālos remontus. Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām paredz "katra indivīda tiesības uz mājokli" un uzliek par pienākumu valstij panākt paktā paredzēto tiesību īstenošanu "maksimālajos pieejamo resursu ietvaros". Tādēļ pašvaldības savu iespēju robežās ierāda no dzīvokļiem izliktajām personām dzīvojamo platību, īpašu uzmanību pievēršot sabiedrības mazaizsargātajām grupām — invalīdiem, ģimenēm ar bērniem, pensionāriem. Riskam palikt bez mājokļa pēc izlikšanas no dzīvokļa par īres parādu nemaksāšanu ir pakļauti visi iedzīvotāji, kuriem radušās šādas problēmas un kuru nodrošināšanai ar mājokli valsts "maksimāli pieejamie resursi" ir nepietiekami.Visi, kas nav bērni2, kas nepieder pie mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām — invalīdiem, ģimenēm ar bērniem, pensionāriem, kuru bezpajumtnieku vai personas bez dokumentiem statuss ir tik sens, ka viņi vienkārši neeksistē nekādos sociālo dienastu vai iedzīvotāju reģistros, ja nu vienīgi tad, kad viņi tiek administratīvi sodīti, piemēram, par ubagošanu.

Tā kā par pēdējai cilvēku kategorijai piederīgo iedzīvotāju skaitu var spriest vienīgi pēc novērojumiem ielās un trūkst informācijas Rīgas domes sociālās palīdzības dienestos, bezpajumtnieku skaits nav tik liels, lai radītu nopietnas sociālas problēmas. Tajā pašā laikā ir jānorāda, ka šīs problēmas izpētes trūkums rada potenciālus draudus sociālajai un tiesiskajai situācijai, tajā skaitā arī elementāru minimālo cilvēktiesību standartu nodrošinājumu vienai, šobrīd vēl maz apzinātai, iedzīvotāju kategorijai, kurai tāpat ir tiesības uz visām LR Satversmē un Latvijai saistošajos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos minētajām cilvēktiesībām.

Viena no lietām, kura Valsts cilvēktiesību birojā tika atrisināta 1.ceturksnī, bija kāda S. kunga iesniegums. Šī lieta tika iesākta vēl 1998. gada rudenī, kad birojā griezās kāds pilsonis, kurš pastāstīja par kādu bezpajumtnieku invalīdu, kuram nav nekādu dokumentu un noteiktas dzīvesvietas un kurš vienkārši dzīvo Rīgas Centrālās dzelzceļstacijas tuvumā augošajos krūmos. Šis cilvēks esot invalīds bez vienas kājas un otra kāja pārciesto traumu un aukstuma dēļ kļūstot zila. Atstājot šo cilvēku uz ielas, viņa dzīvībai draudētu reālas briesmas.

Valsts cilvēktiesību birojs, mēģinot palīdzēt šim cilvēkam, noskaidroja, ka pēc palīdzības Sociālās palīdzības dienestā iedzīvotāji var griezties pašvaldībā atbilstoši pēdējai pieraksta vietai, savukārt Rīgas domes finansētā vīriešu patversme atrodas otrajā stāvā un ir tikai nakts mītne, tāpēc tādiem invalīdiem nav piemērota. Patversmes vadītāja ieteica griezties kādā slimnīcā, kurā ir paredzētas "sociālās gultas". Diemžēl arī šai slimnīcai bija sava kārtība, šādus slimniekus viņi var uzņemt tikai tad, ja viņiem nav nekādas akūtas slimības, tas ir, tikai ar citas slimnīcas norīkojumu.

Kad ar ātrās palīdzības mašīnu S. kungs tika nogādāts 1. pilsētas slimnīcā, bez 5 latu iemaksas slimnīca atteicās viņu pieņemt. Šajā gadījumā pilsonis, kurš paziņoja par šo cilvēku, bija ar mieru iemaksāt slimnīcai pieprasītos Ls 5.

S. nākamajā dienā tika pārvests uz N. slimnīcu. Šī slimnīca izrādījās pietiekami atsaucīga, un Valsts cilvēktiesību birojs, sadarbojoties ar slimnīcas sociālo darbinieci X., pakāpeniski sāka kārtot nepieciešamos dokumentus, lai nodrošinātu S. legālu statusu, iztikas līdzekļus un dzīvesvietu. Izjūtot atbalstošu attieksmi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, pilsonim S. divu nedēļu laikā tika noformēta pase. Nākamā pusgada laikā arī tika piešķirta invaliditāte, nokārtots pensijas jautājums un visbeidzot atrasta vieta pansionātā.

S. savas dzīves laikā bija vieglprātīgi izturējies pret saviem pienākumiem, kā rezultātā bija nonācis šādā situācijā, taču tajā pašā laikā ir jānorāda, ka nav nevienas valsts institūcijas, kas sniegtu palīdzību šādā ekstremāli kritiskā stāvoklī nonākušam cilvēkam. Likums paredz, ka sociālo drošību garantē un sociālo palīdzību sniedz pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā ir šīs personas dzīvesvieta un ja viņam ir piešķirts personas kods, bet vai kādā no pašvaldībām var uzrādīt dzīvesvietu — "krūmus"? Par šiem cilvēkiem neinteresējas neviens, arī policija ne, jo šajā gadījumā S. Latvijā atradās pilnīgi nelegāli, bez pieraksta, bez personas koda un bez jebkāda personas apliecinoša dokumenta.

a