Liec zobenu zem galvas un dziļi neiemiedz

Latvijas nacionālo partizānu kustība dokumentos

Dr. habil. hist., prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Piemineklis nacionālajiem partizāniem pie Ēveles baznīcas. Partizāni krituši kaujā 1949. gada 30. aprīlī

Pirmais piemineklis nacionālajiem partizāniem Latvijā. Atklāts 1990. gada 11. novembrī Lāčplēša dienā Ērgļu pagasta Katrīnā           Foto: Māris Locs

Latvijas Universitātes vēstures profesora Heinriha Stroda zinātnisko interešu vispusība un sasniegtie rezultāti daudzu monogrāfiju, brošūru, rakstu, referātu u.tml. veidā ir apskaužami. Viņš pētījis Latvijas agrāro vēsturi XVIII gs. un XIX gs. pirmajā pusē un etnogrāfiju, reliģijas un zinātnes vēsturi. Nu jau ilgāk nekā desmit gadu profesors pievērsies latviešu nacionālo partizānu kustības vēsturei. Izpētes gaitā iegūtie materiāli un fakti, bet, pats galvenais, vērtējumi un secinājumi izklāstīti divās fundamentālās grāmatās: "Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944.—1956." (1996) un "Latvijas nacionālo partizānu karš. Dokumenti un materiāli. 1944.—1956." (1999).

Pirmā no tām ir pioniere minētās problemātikas

zinātniskā atklāsmē Latvijas historiogrāfijā, turklāt aktuālas problemātikas kā vēsturiskā, tā politiskā un arī tīri cilvēciskā ziņā (atceroties, ka vēl ir dzīvi simtiem šīs cīņas dalībnieku, nemaz nerunājot par tūkstošiem viņu atbalstītāju).

Jaunā 655(!) lappušu lielā grāmata, kuru sastādījis un komentējis H.Strods (spriežot pēc titulvāka, uz kura lasāms — Heinrihs Strods, var domāt, ka viņš ir šā izdevuma autors ...), satur 135 autentiskas vēstures liecības, kuras ar retiem izņēmumiem visas ir pirmpublicējumi. Dokumenti un materiāli iegūti 90.gadu pirmajā pusē Latvijas, Krievijas, Vācijas un Anglijas arhīvos. Diemžēl zinātniekam nav bijis pieejams PSRS VDK un PSRS Aizsardzības ministrijas arhīvs. Jācer vienīgi, ka, 2000.gadā atjaunojoties kontaktiem starp latviešu un krievu vēsturniekiem, šo robu būs iespējams aizpildīt.

Pārrunājamā krājuma ievadā uzmanību vispirms saista divi konceptuāli postulāti. Pirmais no tiem skan: "1944.—1956.gada Latvijas nacionālo partizānu karš bija ne tikai plašākais partizānu karš pret visām trim komunistu okupācijām (1919., 1940.—1941., 1944.—1956.g.), bet arī plašākais nacionālo partizānu karš Latvijas vēsturē. Pirmkārt, šajā karā piedalījās ap 10 000 cīnītāju un tikpat daudz nelegāļu, partizāniem bija ap 20 000 aktīvo atbalstītāju. Otrkārt, Latvijas nacionālo partizānu karš bija sastāvdaļa lietuviešu, igauņu, baltkrievu un rietumukraiņu cīņā pret komunistiskajiem okupantiem. Treškārt, šis partizānu karš notika bez ārzemju atbalsta. Ceturtkārt, Latvijas nacionālo partizānu karš notika laikā, kad komunisms nostiprinājās Eiropā un Āzijā. Piektkārt, Latvijas nacionālo partizānu kara mērķis — atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latvijas valsti, bet bez izredzēm šajā karā uzvarēt." Otrs postulāts ir lakonisks: "Bruņotai pretestībai Latvijā bija trīs galvenās ietekmes sfēras:

* ietekme uz komunistiskās okupācijas varu;

* ietekme uz starptautisko domu;

* ietekme uz pašu tautu un kaimiņu tautām."

Grāmatas pirmās divas nodaļas — "Latvija Vācijas nacistu okupācijas varā 1942.—1945.gadā" un "Latvija PSRS okupācijas varā 1944.—1953.gadā" — ievada lasītāju tā laika sarežģītajā militārajā un politiskajā situācijā, kurā vajadzēja darboties visai latviešu tautas nacionālās pretestības kustībai un īpaši, tā teikt, "baltajiem" vai, 1919.gada terminoloģijā runājot, "zaļajiem" partizāniem.

Pretošanās cēloņus hitleriskajam režīmam vislabāk atspoguļo Latvijas Centrālās padomes ziņojums Apvienoto Nāciju Organizācijai 1944.gadā un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 1944.gada 26.aprīļa ziņojums. Pirmais no tiem stāsta par nacistu nodibināto terora režīmu Latvijā, ebreju iznīcināšanu, latviešu dzīšanu leģionā un darba dienestā u.c. patvaļas aktiem. Tā nobeigumā bija piecos punktos formulētas latviešu tautas galvenās prasības. Pirmā bija programmatiska: "Neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošana".

LSDSP attēloja abu okupācijas varu rīcību līdzīgās krāsās, vēl piebilstot, ka par kaut kādu Baltijas valstu "neatkarību" Vācija pat nedomā. Turpretim "sociāldemokrāti pastāv uz to, lai atjaunotu neatkarību un pilnīgu suverenitāti Latvijai, Lietuvai un Igaunijai (..). "Mēs kategoriski noraidām katru mēģinājumu savienot mūsu valstis ar Padomju Savienību kā tās sastāvdaļu."

PSRS okupācijas režīmu Latvijā 1944.—1953.g. raksturo 10 dokumenti. To vidū sevišķi atzīmējami Latvijas Republikas sūtņu Voldemāra Salnā (Zviedrijā) un Kārļa Zariņa (Anglijā) ziņojumi 1944. un 1945.gadā par politisko un saimniecisko stāvokli dzimtenē. Situācija nav apskaužama. Tūdaļ pēc vācu kapitulācijas Kurzemē sākās nežēlīgs terors. Daudzus vīriešu kārtas pārstāvjus arestēja un pēc tam deportēja. Daudz līdz šim neizpostītu māju ir tukšas, jo to īpašnieki vai iedzīvotāji ir pazuduši. Dzīvais un nedzīvais inventārs ir izlaupīts. Utt., u.tml.

Tiesa, tā kā sūtņu informatori acīmredzot paši ne vienmēr bija pietiekami informēti, viņu ziņās var lasīt arī par gluži neticamām lietām. Latviešu partizāni 1944.gada 6.augustā esot atbrīvojuši veselu ešelonu ungāru un čehu ebreju un holandiešu, ko vācieši sūtījuši no Dundagas uz Liepāju; boļševiki šajā pašā dienā esot nošāvuši 650 Ļaudonas iedzīvotāju; Kalsnavā viņi esot noslepkavojuši visus iedzīvotājus, ieskaitot sievietes, bērnus un vecos cilvēkus u.tml. Par šo rindu autora dzimto pagastu vienā no relācijām teikts: "Popē vecs zvejnieks tika arestēts un deportēts par to, ka bija pavadījis medībās vācu virsnieku, kas viņam bija pavēlējis to darīt." Te jāpiebilst, ka šajā pagastā tajā laikā nebija nekādu zvejnieku, bet tikai makšķernieki, un šādu gadījumu veciedzīvotāji neatceras.

Droši vien, ka par šādām acīm redzamām aplamībām krājuma sastādītājam būtu vajadzējis teikt kādu vārdu zemsvītras piezīmēs, kā to viņš dažu labu reizi dara.

Daži jauni un interesanti dokumenti publicēti apakšnodaļā "Latvijas PSR varas iestāžu gatavošanās partizānu karam" (vai labāk nebūtu bijis "gatavošanās pret partizānu karu"?). Vispirms tā ir LK(b)P CK sekretāra J.Kalnbērziņa un LPSR iekšlietu tautas komisāra A.Eglīša 1944.gada 13.maija pavēle "Par iznīcinātāju bataljonu organizēšanu". Tādas vienības, kuru dalībniekus tautā pēc krievu valodas manieres nereti dēvēja par "istrebiteļiem", vajadzēja izveidot katrā apriņķī 100—200 cilvēku lielā sastāvā. Dokumentā bija sīki noteikta bataljonu dibināšanas un darbības kārtība un to pienākumi. Interesanti atzīmēt, ka pēdējo vidū nebija norādīta cīņa ar partizāniem (piedodiet, bandītiem...), pat šāds vārds nefigurēja pavēlē. Jādomā, ka vēl Maskavā sēdošie tās autori necerēja, ka "atbrīvotajā" Latvijā tādi radīsies. Toties bataljonu atbalsta (lasi "stukaču") grupās, kuras vajadzēja izveidot visriņķī, bija jāiesaista pat gani, pionieri un skolēni...

Var sacīt, tālredzīgāka jau bija LPSR Iekšlietu tautas komisariāta bandītisma apkarošanas daļa, kura pēc divām nedēļām — 26.maijā — izdeva instrukciju, kā apkarot nacionālos partizānus (čekas valodā runājot, bandītus). Te jau bija sīki un smalki noteikts, kā jāorganizē operatīvais un izmeklēšanas darbs, "lai atklātu un likvidētu visus bandītformējumus (gluži kā Čečenijā... — R.T. ), bandītvienpatņus un izņemtu viņu atbalstītājus".

Pats par sevi saprotams, ka apceramā izdevuma lielākā daļa — trīs nodaļas ar vairāk nekā 500 lappusēm — ir veltīta tieši latviešu nacionālo partizānu karam. Pirmajā no tām aplūkota cīnītāju politiskā darbība 1944.—1947.gadā. Arī pēc piecdesmit gadiem nevar bez saviļņojuma lasīt nacionālo partizānu programmas, deklarācijas, statūtus, instrukcijas, pavēles, rīkojumus, uzsaukumus u.tml. dokumentus. Gan daļa no tiem ir fragmentāri citēti H.Stroda pirmajā grāmatā "Latvijas nacionālo partizānu karš", taču šajā krājumā minētie dokumenti ir iespiesti nesaīsinātā veidā. Gribas uzsvērt, ka tie tapa bunkuros un siena šķūņos, mežiņos un tālīnās lauku mājās. Turklāt to sacerētājiem ne vienmēr bija pietiekama izglītība. Trūka arī rakstāmmašīnu, nemaz nerunājot par citāda veida pavairošanas tehniku. Visubeidzot jāatzīmē, ka liela daļa šo dokumentu ir saglabājusies tikai čekas tulkojumā no latviešu valodas krievu valodā. Tāpēc krājuma sastādītājam bija jāizdara "atgriezenisks" tulkojums, kas ne vienmēr adekvāti atveido sastādītāja domu.

Uzskatāmības labad citēsim Ziemeļkurzemē funkcionējušās Latviešu nacionālo partizānu organizācijas deklarācijas pirmo daļu.

"LNPO ir cīņas organizācija.

LNPO cīņas paņēmieni nav ierobežoti.

LNPO gatava nest atbildību latviešu tautas un starptautiskās instances (

acīmredzot domāta ANO — R.T. ) priekšā par savu darbību.

LNPO ideoloģiskā platforma

LNPO cīnās par:

1) brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju;

2) latviešu tautas godu;

3) vienotu latviešu tautu;

4) latviešu gara un sadzīves kultūru;

5) latvisku tautas materiālo bāzi un latvisku saimniecisko kultūru.

LNPO atzīst sevi par tiesīgu pārstāvēt apspiestās latviešu tautas tiesības saskaņā ar tautu pašnoteikšanās principu Apvienoto Nāciju Organizācijā.

LNPO par normālu uzskata demokrātisku valsts iekārtu, kura garantē personas, organizēšanās, ticības, vārda un preses brīvību, privātīpašuma un korespondences neaizskaramību.

LNPO cīņas uzdevumi

LNPO cīnās pret padomju iekārtu Latvijā kā iekārtu, kura nav tiesiski pamatota, nebalstās uz tautas vairākuma gribu, bet ir boļševisma viltus un noziedzības diktatūra.

LNPO cīnās pret boļševismu kā padomju iekārtas atbalstītāju varu.

LNPO cīņas taktika

LNPO uzdevums saskaņā ar latviešu tautas gribu ir tāda veida pretestības kustības organizēšana, kam jānoved pie padomju iekārtas gāšanas Latvijā. LNPO mērķis ir panākt Latvijā tādu valsts iekārtu, kura saskaņota ar LNPO ideoloģisko platformu."

Vidzemē darbojās Latvijas Nacionālo partizānu apvienība. Tās cīņas programma saucās "Latviešiem latvisku Latviju".

Pretokupācijas cīnītājus Latgalē saliedēja Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienība. Tās prezidija deklarācijā cita starpā bija sacīts: "Prezidijs, visas tautas atbalstīts, ik mirkli ir gatavs sākt sagatavošanas darbu, lai dibinātu nacionālu, neatkarīgu, demokrātisku Latvijas valsti, iesaistot šajā darbā arī latviešu trimdas pārstāvjus. Gadījumā, ja ārpus Latvijas aiz robežām būtu jau nodibinājusies Latvijas trimdinieku pagaidu valdība (tādas nebija — R.T. ), tad prezidijs gatavs to atzīt un nosūtīt savus pārstāvjus sarunām par valsts uzbūves pamatiem un valdības programmas izstrādāšanai." Apvienībai bija arī savi 41 paragrāfu lieli statūti ar trim galvenajām sastāvdaļām: apvienības mērķi, darbības veids, rajons un tiesības; apvienības sastāvs, biedru tiesības, iestāšanās un izstāšanās kārtība; apvienības pārvalde. Organizācijas mērķis bija atjaunot Latviju kā nacionāli demokrātisku valsti, "atgūstot latviešu tautai brīvību un nacionālo neatkarību. Ko tai ar viltu un brutālu varu laupīja iebrukušais Padomju Savienības karaspēks".

Svarīgi atzīmēt, ka šo dokumentu, kuru 1945. gada jūlijā bija izstrādājis Jānis Zelčāns ("Zeltiņš") un papildinājis Romas katoļu Vanagu draudzes prāvests Antons Juhņēvičs ("Vientulis") — viens no partizānu kustības vadītājiem Dienvidlatgalē un Augškurzemē — parakstīja 20 Latvijas apriņķu un pagastu pārstāvji, tajā skaitā no Rīgas, Liepājas, Jelgavas, Tukuma, Valmieras un citām tālām vietām.

Tā kā šī apvienība un tās aplocē darbojošās partizānu vienības bija vienas no spēcīgākajām Latvijā, organizācija bija vēl izstrādājusi īpašu instrukciju partizānu organizēšanai un darbībai. Tajā bija dotas atbildes uz tādiem jautājumiem kā komandieru iecelšana un nozīmēšana, dienesta amatu apzīmējumi, svinīgā solījuma parakstīšana u.c.

Savukārt Vidzemes nacionālo partizānu apvienībai bija ne tikai Antona Aloiza Circeņa (segvārdi "Cīrulis", "Vārpa", "Aire") 1945. gada maijā izstrādātie statūti, bet arī sava himna, kuras pamatā Andreja Eglīša dzejolis, un partizānu svinīgais solījums.

Himna bija šāda:

"Liec zobenu zem galvas

un dziļi neiemiedz

Tavs gods un tēvu zeme

tev cieši dusēt liedz.

Liec zobenu zem galvas,

liec to pa cirtienam, —

Tas pēdējais, kas teicams,

būs jāpasaka tam.

Liec zobenu zem galvas,

kad naktī jāatdus, —

Lai nomodā un sapņos

tu redzi apvārkšņus.

Liec zobenu zem galvas

un dziļi neiemiedz,

Tavs gods un tēvu zeme

tev cieši dusēt liedz."

Svinīgais solījums skanēja:

"Es, Latvijas nacionālais partizāns, svinīgi apsolos ievērot Latvijas Nacionālo partizānu apvienības statūtus, uz statūtu pamata dotās instrukcijas, pavēles un paklausīt bez ierunām saviem priekšniekiem.

Es apsolos būt pret visiem taisnīgs, ievērot Latvijas likumus un visus man uzticētos pienākumus veikt pēc labākās sirdsapziņas, par godu Dievam un manai dzimtenei — brīvai, neatkarīgai Latvijai."

Patiesi unikāli ir līdz mūsu dienām nonākušie un H.Stroda sagatavotajā grāmatā publicētie 8 Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības prezidija sēžu protokoli no 1945.gada 24.augusta līdz tā paša gada 25.decembrim. Diezin vai ir liela vajadzība šodien pārstāstīt minēto dokumentu saturu, taču kopumā tie liecina, ka pat šādos ekstremālos apstākļos mežavīri (un arī pa kādai mežasievai) rīkojās prasmīgi ne tikai ar šauteni un revolveri, bet arī ar spalvu, it kā domājot par laikmeta sūro liecību saglabāšanu nākamajām paaudzēm.

Tikpat spilgti tā laika liecinieki ir krājumā ievietotie partizānu organizāciju un atsevišķu vienību uzsaukumi. To tematika ir daudzpusīga — nacionālo partizānu cīņas mērķi, aicinājumi stāties viņu rindās, brīdinājumi komunistiem, spiegiem un nodevējiem u.tml.

Krājuma ceturto nodaļu "Latvijas nacionālo partizānu kaujas 1944.—1953.gadā" ievada dokumenti un materiāli, kuri vēstī par brīvības cīnītāju ienaidnieka spēkiem — to lielumu, organizāciju un darbību. Šādi spēki bija divi — čekistu karaspēks, galvenokārt no "brālīgajām" republikām un vietējie iznīcinātāju bataljoni. Mūsu uzmanību var vairāk saistīt pēdējie, jo tajos okupantiem uzcītīgi kalpoja arī ne viens vien latviešu kangars. 1947.gada 1.janvārī Latvijā operēja 20 iznīcinātāju bataljoni ar vairāk nekā 14 tūkstošiem karotāju, no kuriem ap 1,3 tūkstoši bija algoti, resp., algotņi. Ja var ticēt PSRS Iekšlietu tautas komisariāta izziņai (H.Strods grāmatas ievadā: "Okupantu dokumenti nereti pretrunīgi pēc satura, sniedz dažādus skaitļus un datus vienā un tajā pašā jautājumā atkarībā no situācijas, kādā tie gatavoti"), "istrebiteļi" 1947.gadā bija nogalinājuši 379 un aizturējuši 783 nacionālos partizānus. Aizturēti bija arī 2244(!) partizānu atbalstītāji.

Čeka izmantoja arī slepenas cīņas metodes, iesūtot partizānu vienībās savus darbiniekus vai aģentus. Tika veidotas tā dēvētās specgrupas "aktīvi darbojošos bandgrupu apstrādei un likvidācijai". 1946.gada vasarā noorganizēja pat LK(b)P CK specgrupu, kuru vadīja bijušie sarkano partizānu komandieri O.Oškalns un V.Laiviņš. Tā gandrīz pusgadu operēja Austrumlatvijā, galvenokārt Madonas un Jēkabpils apriņķī, bet, kā teikts atskaitē, 4.novembrī "savu darbu pārtrauca sakarā ar Oktobra revolūcijas dienām".

"Bandīti", protams, šajā sakarā darbību nepārtrauca, un cīņa uz dzīvību un nāvi Latvijas laukos turpinājās. Par to grāmatā stāsta neskaitāmu kauju īsāki vai garāki apskati. Tā kā pārspēks bija okupantu un vietējo kolaboracionistu pusē, viņi daudzajās "ķemmēšanās" parasti uzvarēja. Bet ne vienmēr! Kā rāda, piemēram, grāmatā publicētā 5.speciālo uzdevumu strēlnieku divīzijas 1946.gada 11.jūlija pavēle, pirms nedēļas 76 seržantu skolas kursantiem bija vajadzējis likvidēt 5—6 cilvēku lielu partizānu grupu Iecavas pagastā. Operācija bija tik nemākulīgi organizēta, ka viens kursants krita, 5 tika ievainoti, bet partizāni, kā sacīts dokumentā, "nesodīti aizgāja". Četru cilvēku lielas partizānu grupas likvidēšana 1949.gada 30.aprīlī Valkas apriņķī, kurā piedalījās 66 čekisti, prasīja tikpat daudz uzbrucēju dzīvību, kā arī vēl divus ievainotos.

Krājuma pēdējās nodaļas "Latvijas nacionālo partizānu kara apspiešana 1949.—1956.gadā" dokumenti sniedz informāciju par cīnītāju legalizāciju, viņu tiesāšanu, 1949.gada deportāciju sagatavošanu un bruņotās cīņas pēdējiem uzplaiksnījumiem 50.gadu pirmajā pusē.

Šaurāks vai plašāks partizānu dalībnieku legalizācijas process notika visus pirmos pēckara gadus, bet sevišķi plašu vērienu tas guva pēc Staļina nāves, kad tika pasludināta amnestija. LPSR VDK priekšnieka v.i. pulkvedis Veļikanovs 1956.gada 19.septembrī informēja Ministru padomes priekšsēdētāju V.Lāci, ka gada laikā pieteikušies 284 nelegāļi, no kuriem seši savervēti par čekas aģentiem... (arī tā diemžēl veidojās "maisi").

Grāmatā var izlasīt, kā čekas nagos nokļuva mūsdienu pazīstamā dzejniece Broņislava Martuževa un viņas ģimenes locekļi. Kā liecina 1951.gada 21.jūnija apsūdzības raksts, B.Martuževa no 1945.gada rudens esot uzturējusi noziedzīgus sakarus ar "pretpadomju bruņoto bandu "Cinītis", "Smilga" un "Kārlis" dalībniekiem, no 1946.gada rudens atradās nelegālā stāvoklī (bunkurā savā sētā — R.T. ), bet 1950.gadā bandītu uzdevumā pavairoja un izplatīja bandītu izdoto pretpadomju žurnālu "Dzimtene", apgādāja bandītus ar pārtikas produktiem, glabāja pretpadomju karikatūras". Nākamo rakstnieci notiesāja, un viņa atradās ieslodzījumā līdz 1956.gada 26.jūlijam.

1949.gada deportācijām veltīto materiālu kopu ievada dokuments ar cinisku nosaukumu "Aprēķins par operatīvā sastāva, karaspēka, tautas aizsardzības kaujinieku, padomju un partijas aktīva skaitu Latvijas republikā "Krasta bangas "lietā". 13 tūkstošu ģimeņu izsūtīšanai bija vajadzīgi 3250 VDK operatīvie darbinieki, 6,5 tūkstoši VDK karaspēka militārpersonu, tikpat daudz tautas aizsardzības kaujinieku, 14625 padomju un partijas darbinieki.

28.marta operatīvais ziņojums informē, ka Latvijā 31 ešelonā "iekrautas" 13537 ģimenes (tātad plāns pārsniegts!), pavisam 41811 cilvēki. Tā kā operācijas "Krasta banga" realizēšanai vietējo eksekutoru spēku nepietika, talkā nāca "vecās" republikas. 25.marta akcijā piedalījās divi motostrēlnieku pulki no Maskavas (2 tūkstoši cilvēku), Saratovas kara skola (1000 cilv.), 4.divīzijas sastādītais pulks no Lietuvas (1000 cilv.) un VDM apsardzes korpusa seržanti (500 cilv.).

Apskatītā krājuma pēdējais dokumets ir LPSR VDK priekšsēdētāja v.i.pulkveža Veļikanova 1957.gada 8.janvāra ziņojums un kopsavilkuma izziņa V.Lācim par cīņas rezultātiem pret bruņoto nacionālo pagrīdi no 1944.gada rudens līdz 1956.gada 31.decembrim. Šajā laikā bija likvidēta 961 nacionālo partizānu grupa, aizturot vai nošaujot 10720 cilvēkus, kā arī atklāti 2735 nelegāļi. Okupantu un viņu latviešu līdzskrējēju rokās krita 5 mīnmetēji, 738 ložmetēji, 3287 automāti, 11863 šautenes, 3193 pistoles, kā arī daudz munīcijas.

H.Stroda sastādītās un komentētās grāmatas pamattekstu labi papildina nacionālo partizānu vajātāju kauju operāciju uzskaite, kā arī publicēto dokumentu saraksts latviešu un angļu valodā (būtu derējis arī krievu valodā). Visiem interesentiem lieti noderēs abās grāmatās minēto Latvijas nacionālo partizānu karā darbojošos personu saraksts.

Tā kā arī šīs recenzijas autors zaļā jaunībā ir klausījies tolaik vēl arīdzan jaunā vēsturnieka Heinriha Stroda lekcijas, gribu izmantot izdevību, lai no sirds apsveiktu tagad jau sirmo profesoru un zinātnieku viņa 75 gadu jubilejā, kuru atzīmēsim pavisam drīz — 20.aprīlī.