Zem sarkanbaltzaļā Sēlijas karoga — savas saknes no aizmūžiem meklējot

Sēlijas 1. kongresā Aknīstē un Viesītē

1999. gada 20., 21. un 22. maijā

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Viesītes centrā 22.maijā mastā uzvijas arī sarkanbaltzaļais Sēlijas karogs

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

Par jaunā Sēlijas karoga pirmo uzvīšanos mastā gandarīti gan Viesītes domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs

Par Sēlijas folkloras slāņiem runā Māra Vīksna

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

'Latviešu folkloras krātuves vadošā

speciāliste Māra Vīksna:

'"Folklora Sēlijā"

Sēlija, Augškurzeme, apdziedātā Augšzemīte ne tik bieži pieminēta, iepazīta, izzināta. Taču Sēlijā sastopam daudz gudru prātu, kas tur pamodušies agrāk nekā citur Latvijā. Pirmā latviešu valodā dzejojošā 17. gadsimta liriķa K. Fīrekera (ap 1615–1684) saknes meklējamas Neretā. Viņa dzejas lauks — garīgā dziesma, kas tik mākslinieciski pilnvērtīga, varēja rasties, tikai pazīstot latviešu tautasdziesmas. Līdz galam uzticīgs Sēlijai ir 18. gadsimta latviešu laicīgās literatūras aizsācējs Vecais Stenders (1714, Laši —1796, Sunākste), kuram gandrīz pusgadsimtu tika piedēvēts folkloras nīdēja gods. Vai pilnīgs latviešu folkloras noliedzējs radītu savu dzeju tautasdziesmu ietekmē, savās gramatikās nopublicētu vairāk nekā tūkstoti latviešu sakāmvārdu un mīklu. Viens no vecākajiem tautasdziesmu manuskriptiem ir "Kurische Nationallieder" ar 412 dziesmām, ko Zalvē laikā no 1808.—1814. gadam pierakstījis vēlākais Neretas mācītājs F.V. Vāgners (1786, Kaldabruņa —1854, Nereta). Pētījusi šo rokrakstu ir Vilma Greble (Krišjāņa Barona piemiņai. Raksti XV, 1962, 64.–73.), bet diemžēl gan Georga Bitnera "Latviešu ļaužu dziesmās un ziņģēs" (1844), gan Barona "Latvju Dainās" [turpmāk LD] (1894–1915) šīs dziesmas piešķirtas Neretai. Vēl gadsimta sākumā kāds pierakstījis 15 dziesmas Dignājā.

Latvju Dainu līdzstrādnieki

19. gadsimta otrajā pusē Friča Brīvzemnieka iedvesmota aizsākās plaša folkloras vākšanas kustība. Arī Sēlijas puses ļaudis aktīvi piedalījās lielajā kopdarbā.

Sēlijas dziesmas mēs varam meklēt divu apriņķu — Jaunjelgavas un Ilūkstes vākumos. To samērs ir ļoti dažāds, un pēdējā gadā iegūtās ziņas to pilnībā vēl izmaina. Tā Jaunjelgavas apriņķī savāktas 13329 dziesmas un Ilūkstes — 1101, bet 681 no tām droši varam pieskaitīt Jaunjelgavas pusei. Tomēr bieži šīs robežas grūti novilkt. Vislabāk veicies ir Sēlpils pagastam, ar 3389 savāktajām dziesmām tas ir sestajā vietā Latvijā pēc Lielvārdes, Lubānas, Krustpils, Ērgļiem un Kabiles. Sece ar 2772 dziesmām ir divpadsmitā. Sēlpilī apbrīnojamākie folkloras vācēji un arī teicēji ir brāļi Blaubergi — Kārlis un Pēteris. Šobrīd pat iepazīti viņu mazbērni, bet pirms dažiem gadiem vēl nezinājām pat vecākā brāļa pilnu vārdu. Kārlis ir 1882. gadā Pēterburgā ticies ar Jurjānu Andreju un atdevis viņam savu dziesmu pūru, un turpinājis vēl sūtīt dziesmas, sakāmvārdus, teikas uz Maskavu Brīvzemniekam. No viņa repertuāra tautā iegājušas dziesmas: "Es, karā aiziedams", "Kur tu skriesi, vanadziņi", "Upe nesa ozoliņu", "Aun, meitiņa, baltas kājas", "Jūra krāca, jūra šņāca", arī novadnieka Vecā Stendera "Sliņķis gāja lūkoties sev sievu" pirmais pieraksts ir no Kārļa Blauberga, vienkārša zemnieka, lielo Ģercēnu saimnieka. Viņa brālis ir Emila Melngaiļa teicējs un vienreizējs dziesmu par ozoliem zinātājs. Visvairāk — 1832 dziesmas Sēlpilī izdevies savākt Pēterim Lodziņam (1874ŗ1949), vēlākajam Neretas pagasta rakstvedim. Parasti lielākie šī darba darītāji ir bijuši tautskolotāji. Viens no ievērojamākiem — Jānis Ozols no Seces Nagaišiem, kurš vairākkārtīgi mainījis darba vietas, lai varētu iegūt aizvien jaunus folkloras pierakstus. Pavisam LD no viņa 1503 dziesmas.

1407 dziesmas Brīvzemniekam piesūtījis dārzkopis, publicists Krišjānis Kalniņš (1857–1923) no Susējas. Ap 200 dziesmu pierakstīts Līksnā un Krustpilī, pārējās Dignājā, Dzērvē un Susējā, kuras Barons pieskaitījis Jaunjelgavas apriņķim. Pēc vēstulēm redzams, ka Brīvzemnieks pat ciemojies Susējas Kudrašu ciemā, vienīgi žēl, ka viņš nebija spējis pārliecināt K.Kalniņu neiznīcināt tās dziesmas, kas dažā vietā pārkāpj dailes likumus un kaunību. (.. "esmu nodomājis viņām tepat uz vietas nāves spriedumu taisīt.") Arī Krieviņu Krišus, kurš nāk no Vecsaukas Kanšiem, bet adresē norāda Eķengrāves aptieku, uzskatīja, ka nerātnās dziesmas kāzās saglabājas pašas no sevis un tās nav jāpieraksta.

Viena no interesantākajām personībām Saukas pagastā bijis Bucleru Marčs, tā viņš parakstījies vēstulēs Jurjānu Andrejam ap 1888. gadu, kad viņš starp vairākām citām melodijām iesūtījis divas tik seniskas dziesmas, kādas pazīst tikai Lietuvā tajā apvidū, kur senatnē dzīvojuši sēļi, tās nosauktas par Saukas sutartinēm. Jau 1889. gadā mūsu fotogrāfijas tēvs Mārtiņš Buclers (1866–1944) atsūtījis Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijai 100 sauciešu dziesmas un vēstuli ar tautastērpa precīzu aprakstu, parakstoties — M. Kurzemnieks, jo, nekārojot lieka goda, savu īsto vārdu nemin. Zinību komisijas materiālu pārrakstītājs Baronam nav norādījis pat šo vārdu, ar kuru apmēram 20 gadus M. Buclers publicējis presē savus etnogrāfiskos rakstus. Barons 100 dziesmas kā nezināma Augškurzemas vācēja vākumu pievienojis Ilūkstes apriņķim. Pēdējā brīdī 1894. gada martā, kad jau bija iznākusi pirmā LD burtnīca, M. Buclers atsūtīja 355 dziesmas.

M.Buclera dzimtenē — Sēlijā — vēl tautasdziesmas vācis etnogrāfs Skruzīšu Mikus (1861–1905) — Sunākstē, Neretā, Ērberģē; skolotāji: Pēteris Akmens — Zasā, Vecsērenē; J.Alberts — Jēkabštatē; J.Trejs — Eķengrāvē; P.Strāpnieks — Dzērvē; J.Ģirģens — Biržos; Vecsērenes Pidru māju saimnieks Ņidre; taurkalnieši brāļi Graudiņi — Kārlis (1863–1915) un Jānis — arī Vecsērenē un Jaunjelgavā. Par daudziem, kā sēlpilieti P.E.Pļavinski, Baumaņu Jāni no Altenes, B.Oltiņu no Elkšņiem, A. Saulīti no Seces u.c., nevarējām pagaidām atrast ziņas. Folklorists Vilis Bendorfs noskaidrojis, ka Zinību komisijas vākumā no 3662 dziesmām, kurām pazudušas norādes par vietu un vācēju, 1193 dziesmas pierakstījis P. Spodris no Biržiem.

Ilūkstes apriņķa vākumos divas reizes pieminēts Skušķa vārds. P.Skušķis sūtījis 581 dziesmu no Pilskalnes uz Jelgavu, bet otrs bez iniciāļa no Susējas uz Maskavu vai Rīgu. Kā atceras Valdemārs Ancītis — viņam kaimiņos pāri Susējas upītei dzīvojuši Skušķi, bet Lūcija Ķuzāne apgalvo, ka Neretas pagasta Pilskalnes muižā (tautā vairāk saukta Pilkalne) strādājis pazīstams skolotājs Pēteris Skušķis, ko pat pieminējis Jānis Jaunsudrabiņš, viņam bijuši 3 bērni, un viņš apglabāts Branguļu kapos. Daudz vairāk ziņu varētu iegūt no Pētera Skušķa mazbērniem.

1893. gadā H.Visendorfs organizēja ekspedīcijas uz tukšākajiem Latvijas pagastiem. Tā Ludis Bērziņš nonāca Sēlijā: Altenē, Mazzalvē un Kaldabruņā, kur viņš pierakstīja 623 tautasdziesmas. Arī Alauņu Reinis, iespējams, Vērmanes dārza kafejnīcā bija pierakstījis 23 dziesmas no kāda mazzalvieša.

Zināms, ka ap 1912. gadu folkloru Sēlijā vācis Pauls Stradiņš un nodevis savam ģimnāzijas skolotājam Ludim Bērziņam, bet kara gados šie materiāli gājuši zudumā. Pēc gandrīz 30 klusuma gadiem Anna Bērzkalne no jauna iedvesmoja folkloras vākšanu 20. gadsimtā un, lai apgūtu vēl "mēmos" pagastus, 1924. gada 2. decembrī nodibināja Latviešu folkloras krātuvi (turpmāk LFK), kurā mūsu gadsimta beigās sakrāts ap 3 miljoniem folkloras vienību. Arī ievērojams Sēlijas ieguldījums ir šajos miljonos. Kvadrātiekavās norādīts kolekciju reģistra numurs, lai interesenti varētu paši ātrāk iepazīt šos rokrakstus LFK.

Sēlijas skolēnu un studentu devums folkloras vākšanā

Pirmie no Sēlijas jau 1925. gada 8. janvārī materiālus atsūtīja Pilskalnes I pakāpes pamatskola (I p. psk.) [11] sava skolotāja Otto Timaņa vadībā. Pavisam lielu vākumu (6482 folkloras vienības) no 1926.–1930. gadam devuši Seces 6 kl. psk. Sarkanā Krusta pulciņš [302], kuram ir ļoti pamatīga materiālu uzskaite un vēstules paraksta — pulciņa goda pr–ks Lapsiņš (skolotājs); priekšnieks H. Kalniņš; sekretārs K. Kvālis (6. kl. skolnieks). Neliels materiāls 1927. gadā ar dažiem spoku stāstiem atnācis no Valsts Subates vsk. [531], kur skolotājs bijis Roberts Kancāns. Parasti skolotāju vārdi parādās pavadvēstulēs, dažkārt arī neuzzinām, kas materiālu vākšanu organizējis.

Pie Jēkabpils vsk., vēlāk valsts ģimnāzijas [549] materiāliem (983 vienības) ļoti jūtama skolotāja Mārtiņa Bruņenieka roka. Viņš dažiem teiku variantiem no Viesītes pierakstījis klāt, kā to stāsta Saukā. Šajā kolekcijā beigās atrodam greznu ilustrētu teiku krājumu, ko rediģējis V.Bičolis un teiku par pūķi pierakstījusi O.Ancelān. Jēkabpils vsk. materiālā no nezināma pierakstītāja 71 tautasdziesma no teicējas Ievas Jaunsudrabiņas, kas dzimusi 1850. gadā Neretā, bet tobrīd (1937) dzīvojusi Pļaviņās.

No 1929.–1947. gadam 2107 folkloras vienības atsūtījuši Jaunjelgavas pilsētas komercskolas [861] audzēkņi latviešu valodas skolotāja Eduarda Dālmaņa vadībā.

Sēlpils 6 kl. psk. [914] ar 2715 vienībām pat pārspējusi Jaunjelgavas komercskolu. Vienīgi šis ir pirmais materiāls, kas vākts pēc speciāli skolām sagatavotām aptaujas lapām. Sēlpils skolas materiālos vispirms uzmanību piesaistīja Minna Balodītis no Sēlpils Ģercēniem — mājām, kurās dzimuši brāļi Blaubergi, 5. kl. skolnieces Elzas Zilberes vākums, jo 1989. gadā viņa jau bija mūsu teicēja. Ilga Ezers kā teicēju pierakstījusi Pēteri Rizgu.

Valsts Subates ģimnāzija [1178] devusi 713 folkloras vienības. Valsts Jēkabpils komercskolā [1213] par folkloras vākšanu rūpējusies skolotāja Marija Liepiņa un iesūtījusi 491 folkloras vienību. Ābeļu psk. [1497] materiālus 1936. gadā iesniedzis Oļģerts Bērziņš — LFK ārštata līdzstrādnieks. Savos tālajos pārbraucienos pa visu Latviju viņš bieži skolās lasījis referātus par folkloru un arī atvedis uz Rīgu bērnu savāktos krājumus. Ābeļu skolā materiālu vākšanu vadījusi skolotāja Lonija Zobena, un tas izceļas ar savu rūpīgo kārtojumu pēc žanriem, pierakstītu uz atsevišķām lapām ar jaukām kvalitatīvām ilustrācijām. Elkšņu valsts psk. [1486] skolēnu pierakstītās 150 dziesmas un 3 buramvārdus nodevis Rīgas Skolotāju institūta audzēknis Herberts Ģēģeris.

Daudzeses 6 kl. psk. [1521] nelielais vākums LFK arī ienācis 1936. gadā. Žurnāla "Mazpulks" organizēto folkloras vākšanas sacensību [1552] no Sēlijas visvairāk atbalstījis Arvīds Kasandris no Daudzeses Dēķeniem. Jēkabpils 6 kl. psk. [1614] 727 folkloras vienību lielo vākumu 1937. gadā nodevis LFK darbinieks Alfrēds Kvālis. Te atmiņas par franču karaspēka atkāpšanos Biržos. Tikai tautasdziesmas pierakstījuši Laukmuižas psk. [1617] bērni Demenē. Pēc Dvietes I pak. psk. [1618] pārziņa vēstules var saprast, ka vākt folkloru ar rakstu vēlējis Ilūkstes tautskolu inspektors. Interesantu kultūrvēsturisku materiālu par Dvietes veidošanos, par I pasaules karu un 1863. gada zemnieku nemieriem no pagastnama krājumiem pārrakstījis Dvietes rakstveža dēls Sigismunds Guģis. Vēl 1947. gadā Dvietes 7 kl. psk. papildinājusi savus krājumus. Gārsenes 6 kl. psk. [1619] skolēni iesūtījuši tikai 28 vienības, bet tostarp 22 vietējās teikas, kas dod vienreizēju ieskatu šajā pārlatviskotajā leišu pagastā. Lašu valsts psk. [1621] vākums (396 vienības) tapis tikai 1938. gada Ziemassvētku brīvdienās. Sunākstes 6 kl. psk. [1637] nodevusi 14 burtnīcas ar 1323 vienībām. Te ir teikas par stiprinieku Gārsenes Pēteri, par sudraba naudu Jorģāres kalniņā, par nogrimušo baznīcu Zilajā kalnā u. c. Baltmuižas 6 kl. psk. [1649] no Prodes pagasta iesniegusi 128 folkloras vienības.

Viesītes 6 kl. psk. [1654] 1938./39. gadā nodevusi 7355 folkloras vienības. Šajā ļoti pamatīgajā krājumā var atrast stipros vīrus — tecētāju Jašiņu, kurš dienas laikā aizskrējis no Neretas līdz Dolei un atpakaļ. Neretas Lazdu mājās dzīvojis Indulis Žubīts. Zasas 6 kl. psk. [1655] savāktās 4274 vienības nodevis O.Bērziņš. Biržu Muižgala 6 kl. psk. [1657] savākusi 4543 vienības. Šeit vairāk vietējas nozīmes izteicieni, ļoti vērtīgi būtu pārbaudīt to dzīvotspēju.

Ābeļu pagasta Salas psk. [1658] devusi 4880 folkloras vienības. Pēc Rites 6 kl. psk. [1659] pierakstītajām 2052 folkloras vienībām var redzēt, ka šajā skolā ļoti labi mācīta glītrakstīšana. Te Pētera Bičoļa gruntē atradās Margas un Stupeļu kalni, vairākas ziņas par franču aprakto mantu. Sevišķa uzmanība jāpievērš skolnieces Annas Apkalns pierakstītajām tautasdziesmām no 84 gadus vecās Līzes Bračs Neretas pagasta Riekstiņos.

Sēlpils–Vīgantes I pak. psk. [1664] iesūtījusi 730 folkloras vienības. Šeit interesanti varianti par savdabīgo Sudrabkalnu. Saukas 6 kl. psk. [1665] savākusi 466 folkloras vienības. Atkal nav aizmirsti stiprinieki — Zilvānu māju saimnieks un Rozenbērģis. Visas pēdējās skolas bija iesūtījušas materiālus LFK 1939. gadā, bet Neretas vsk. [1802] 1947. gada pirmajā ceturksnī savākusi 4327 vienības. Vākšanu vadījis skolotājs Arnolds Daugavietis. Ap 1950. gadu neliels krājums ir Zasas vsk. [1891] konkursam "Pazīsti Padomju Latviju", kas veltīts XIX PSKP kongresam.

Tās bija ziņas par visām Sēlijas puses skolām, kas piedalījušās folkloras vākšanā. Arī vēl citās skolās un augtskolās parādās Sēlijas materiāli. Pēc tiem varam izsekot, kur mūsu gadsimta "sēļi" mācījušies. Taču tā ir tēma citam rakstam.

Sēlijas individuālie

un aktīvie folkloras vācēji

Šeit mēs atrodam blakus jaunekli no skolas sola un pieredzes bagātu zinātnieku. Atsevišķu krājumu devis skolotājs Otto Timans [41], kurā starp Alsviķu un Alūksnes folkloru iezaigojas Elkšņu, Pilskalnes, Bebrenes, Lašu nostāsti, joki, valodas materiāli, kas vēl nebija sasnieguši Endzelīnu. O. Timaņa vērojums 1926. gadā Pilskalnes skolā: no 11 bērniem līgošanu bija dzirdējuši 4, vienu līgo dziesmu zināja 3, bet jāņugunis nebija redzējis neviens.

Ļoti ieinteresēts plašai folkloras vākšanai Sēlijā bez īpašas pievēršanās vairāk kādam pagastam 1925./26. gadā bijis Gothards Polis [69]. Viņš vācis Sunākstē, Mēmelē, Ābeļos, Saukā, Eķengrāvē, Zalvē, Bebrenē, Asarē, pavisam pierakstot 1474 variantus. LFK darbiniece Velta Rezovska–Teikmane [180] no Seces Rēzēm no 1926.–1939. gadam papildinājusi savu dzimtajā pusē pierakstīto krājumu. Miķelis Košereks [195] mācījies Rīgas pilsētas 4. vsk. un pierakstījis Sunākstes folkloru. Pēteris Ravizers [268] — Slates virsmežniecības darbvedis–grāmatvedis, kurš no 1926.–1951. gadam iesūtījis LFK 1338 vienības.

Seces–Sērenes lauksaimniecības skolas audzēknis Alberts Rušiņš [341] no Seces Zeibjiem pierakstījis vairākas teikas no sava tēva. 18 gadus vecais Jānis Jakāns [444] no Bebrenes Lugariškām atsūtījis 31 vienību, no tām 12 melodijas. J.Guļāns [468] no Bebrenes Zāģeriem, iesūtot 59 folkloras vienības, kas pierakstītas uz 1928. gada Saeimas vēlēšanu partiju sarakstu neapdrukātajām pusēm. Teodors Pūriņš [475] no Asares Pūriņiem atsūtījis Asares palīgskolotāja Aleksandra Vaskinoviča, kurš 1905. gadā emigrējis, 1901. gadā savāktās dziesmas un mīklas, kopā ar paša pierakstiem 800 vienības.

Vienreizēja sakritība izdevusies brāļiem Skudrām–Pēterim [436] un Edgaram [517] Prodes Zvejniekos, abiem vienādi iesūtot 301 folkloras vienību. Viņu pierakstītās teikas vēsta par Subates baznīcu likteni, par iespējamo to nogrimšanu, par Briķina lielmāti, kas ar sudraba karieti iebraukusi ezerā. Prodes pagasta Liepas kalna baznīcai Rempeļu māju laukā sudraba zvani, franču laupītājiem iebrūkot, ievēlušies Baltiška ezerā (LFK 436,237). No Rites pagasta Gaigalu muižas 41 dziesmu atsūtījusi E.Birkava [437], atzīmējot uz burtnīcas pie sava uzvārda — jaunkundze.

Oskars Jānis Freimanis [459] iesūtījis folkloru no 1927.–1941. gadam. LFK saņēmusi 3069 viņa pierakstītās folkloras vienības no Sēlijas. Viņš ir arī sarakstījis apcerējumu Augšzemes dziesminiekos (Ceļi VIII,1937), tā uzceļot pieminekli saviem teicējiem, kuru vidū viņa paša tuvākie radi Mēmelē, labākās dziedātājas Neretā un Zalvē. 125 dziesmas Svajānos pierakstītas no 90 gadus vecās Kundarat, bet Neretas nespējnieku patversmē atkal no Līzes Bračienes pierakstītas 140 dziesmas.

Ž.Bražinskis [522] Subatas vsk. skolnieks iesūtījis 15 vienības no Kaldabruņas. Jau pamanītais Seces Sarkanā Krusta pulciņa sekretārs Konrāds Kvālis [523] no Seces Baložiem individuāli pierakstījis vēl 1323 vienības. Daudz pētījumu un pierakstu par vietvārdu izcelšanos Secē, Sērenē u.c. apkārtējos pagastos, buramvārdi un nostāsti. Šī paša pulciņa goda priekšnieks Seces skolotājs P.Lapsiņš [571] atsūtījis 11 Mades Rēķes dziedāto dziesmu melodijas. Daugavpils Skolotāju institūta audzēknis V.Laurinovičs [573] no Dvietes Zakarevskiem pierakstījis dziesmas no 30 gadus vecā Donāta Ploņa, pat aicinot pie viņa LFK darbiniekus ar fonogrāfu. Viņš arī ziņo, ka Gailevič māmiņa bez maksas savus vārdus vairs nedod, jo jau tagad, pēc satikšanās ar vācēju zaudējusi daudzus klientus, jo uzticot tos folkloristiem, tie zaudē savu spēku. Jūlijs Vītoliņš [597] vācis dziesmas Neretā.

Mārtiņš Bruņenieks [603] no 1928.–1938. gadam uz LFK atsūtījis 266 folkloras vienības, dažādos pierakstos un rokrakstos, te bez Sunākstes un Saukas materiāliem Pētera Brošes vākums Rūjienā 1892. gadā un pat A. Lerha–Puškaiša manuskripti. Iespējams, ka šī kolekcija radusies, kārtojot personīgo arhīvu.

Rīgas Skolotāju institūta audzēknis 17 gadus vecais Pēteris Vanags [618] savu 260 vienību lielo krājumu smēlis Daudzevā. A.Pūriņš [653] no Asares Pūriņiem 1928. gadā pierakstījis trīs pilnas burtnīcas.

Vērtīgus materiālus no 1928.—1936. gadam iesniedzis Valdemārs Kancāns [765] no Rīgas. Viņa dzimtene Bebrenes Kaldabruņa, bet pēdējie sūtījumi nākuši jau no Liepājas puses. Viņa izcilākā teicēja Marija Krievāne, bet viena pasaka bija nākusi no Kaldabruņas ērģelnieka, kas bijis liels pasaku meistars un visās savās pasakās pats bijis galvenais varonis. Ļoti vērtīgu un savdabīgu krājumu izveidojis 15—16 gadus vecais Alberts Purens [809] no Seces Šļūkām. Viņa 2338 vienību lielajā krājumā daudz teiku, Seces un Sunākstes pagasta vietvārdu, uzvārdu ar palamām un pat raksturīgākie lamu vārdi Sēlijā, arī dziesma par Sērenes pagasta saimniekiem. Akmens tiltiņam no zviedru — krievu kara laikiem norādīts meža kvadrants (LFK 809,188), bet Maskavas ceļš pie Dūņu kroga "spranču" taisīts. (LFK 809,192) Rīgas 3. vsk. skolniece Vilma Plēsuma [830] pierakstījusi savu māti Sērenē. Ap 900 dziesmu melodiju 1929. gadā iesūtījis Arturs Jakāns [832] no Rīgas. Iespējams, ka viņa dzimtene Gārsene. Dziesmas pierakstītas Prodē, Ritē, Saukā, Gārsenē, arī Allažos un Drabešos. Roberts Jaunzems [882] Vārnavā vācis interesantu, maz ievērotu žanru — lamu, nozākāšanas un draudu vārdus. Folkloras vākšanas sacensībai teiku par Seces Akli atsūtījis 19 gadus vecais Reinis Osis [964].

Tikai 12 gadu bijis Voldemāram Svikliņam [984] Seces Skārdos, kad viņš atsūtījis uz LFK 103 teikas, pasakas un nostāstus. Pat vesela skola reti spēj pierakstīt tik daudz vēstītājfolkloras. Viņa labākā teicēja Eda Zālamans stāstījusi: "Senos laikos Daugava tecējusi gar Seces muižu. Agrāk neteikuši vis garām — bet secen. Kad nu muižām nosaukumi likti, tad tā muiža nosaukta par Seci. "(LFK 984,12) Jānis Dūdiņš [987] no Seces Lindenblatiem sacensībai atsūtījis 29 teikas un nostāstus. Arī Kalkūnes 6. kl. psk. skolēns Jāzeps Prekelis [994] ar 11 teikām piedalījies šajā 1930. gada sacensībā. Uz sūtījuma malas ar zīmuli uzrakstīts "ceru fotografisko apratu".

Izstudējot 2025 Jāņa Valdemāra Bičoļa [1168] iesniegtās folkloras vienības, sajūtams pilnīgs Biržu pagasta aromāts un gaisotne, jo tās pierakstītas fonētiskajā transkripcijā, precīzi parādot katru skaņu. Bičoļa teicēji — māte Dārte, tēvs Pēteris, krusttēvs Andrejs Kļaviņš un vectēvs Jānis Sapiņš, kurš bijis īstens pasaku lielmeistars. Tēvs un krusttēvs dažādus teicienus, sakāmvārdus un parunas saukuši par teikām, bet teikas, pasakas, nostāstus par pųarsokām.

Arī nākamais Sēlijas 1281 folkloras vienību lielais vākums ir pērle citu vidū. To LFK no 1931.–1951. gadam nodevis Krišjānis Ancītis [1268], tobrīd vēl baltu filoloģijas students, kura mūža darbs bija grāmata "Aknīstes izloksne". Līdzīgi kā iepriekšējā kolekcijā arī te pieraksts fonētiskajā transkripcijā. Visvairāk pierakstīts no vecmāmiņas — Ievas un mātes Emīlijas, dzimušas Mežaraups, kura 1948. gada pierakstos saņēmusi titulu — darba zemniece. Bez kāda paskaidrojuma pēkšņi materiālu vidus daļa rakstīta citā rokrakstā, kuru LFK pazīst pēc vēstulēm, kas pienāk no Saldus. Politiskās anekdotes, kuras noklausītas uz ielas no nepazīstamiem ļaudīm, pierakstījis brālis Valdemārs Ancītis, kuram 1974. gadā LFK sāk veidot jaunu kolekciju [2008], kurā gan iesūtīti materiāli no Vidzemes. Joka veidā tiek apcerētas kaimiņu pagastu izloksnes. Daudz sakāmvārdu ar paskaidrojumiem.

Jau vairākkārtīgi pieminētā Oļģerta Bērziņa [1341] ap 33000 vienību lielajā folkloras krājumā atvēlēta vieta arī Sēlijas teicējiem. Daudz nerātnu anekdošu viņam devis Alberts Kriesietis Zalves Kaktiešos. O. Bērziņam mēs varam būt pateicīgi ne tikai par plaši iekustināto folkloras vākšanas kustību Latvijas skolās, bet arī par pēdējo Pētera Birkerta anekdošu sējumu, kuru nedrīkstēja laist atklātā tirgošanā.

Studentes Irmas Vīksnes [1349] vākums ir tikai izraksts no dzimtā pagasta Sunākstes apvidvārdu materiāliem, ko 1936. gadā, atdaloties no LFK, paņēma Valodas krātuve. Viņai arī vairāki pētījumi par Sunākstes etnogrāfiju un folkloru. Vēlāk skolotāja Irma Indāne sagatavojusi plašu apcerējumu par Dignājas izloksni. Aleksandrs Jansons [1515] 1937. gadā vācis folkloru Rīgas nespējnieku patversmēs, kur saticis 1850. gadā Zalvē dzimušo un 312 dziesmu zinošo Dārti Osīti.

Dzejnieks un LFK darbinieks Alfrēds Kvālis [1602] savu vākumu 9542 vienības nodevis tikai 1937. gadā. Jau divās kolekcijās iepazīts viņa brālis Konrāds. Alfrēds vācis Dignājā, Aknīstē, Elkšņos un visvairāk Slatē. Aknīstē iegūtas 2 Debesu grāmatas. Kvāļa materiālos daudz ziņu par spokiem, par krievu kara kasi Ormaņkalna galotnē (LFK 1602,328).

Kurcuma pagasta Ziedoņa I pak. psk. pārzines Marijas Knipstes [1616] vākumā Rubeņu un Elkšņu pagastā pierakstītās 57 folkloras vienības. Lai arī pirmie pieraksti bija izdarīti 1925. gadā Grestes vadītajā krājumā, 1947. gadā folkloriste Alma Ancelāne [1757] aizsāka savu kolekciju, kurā arī dzimtās puses Seces un kaimiņu pagastu folklora.

Pavisam savdabīga un filologu aprindās pat leģendāra personība bijis Neretas skolotājs Arnolds Daugavietis [1789], kura individuālajā sūtījumā 4809 folkloras vienības no Neretas. Viņa pierakstos pat tāds materiāls — kā aiz durvīm noklausītas sarunas. Viņam arī jau nostāsti par teicēju Braču un trāpīgais Martas Stīpnieces teiciens folkloras vācējiem: Jūs jaunie vecos aizlaižat neizkrotījuši kopā (LFK 1789,4278). A. Daugavietis folkloras vākšanā ierosinājis daudzus, arī jauno kalēja palīgu Kārli Hmeļevski [1879] — Neretas rajona Pilskalnes Koklēs.

Pēc folkloristu ekspedīcijas 1952. gadā vēl materiālus iesūtījusi Emīlija Lejniece [1892] no Neretas. Savas puses teikas, dziesmas folklorists Jāzeps Rudzītis [1920] pierakstījis no saviem vecākiem Dvietē. Viens no pēdējiem individuālajiem vākumiem pieder valodniecei Inesei Ēdelmanei [1989] Gārsenē 1967./68. gadā. Te labākā teicēja Milda Dēķine, dz. Purene, kas pati bijusi vācēja skolas gados. Apkopots bagāts kultūrvēsturiskais materiāls, vietvārdi, teikas par Bābu kalnu, par Gārsenes silu, par nogrimušo baznīcu. Visplašāk mēģināts noskaidrot Gārsenes vārda izcelsmi. Pagaidām pēdējie materiāli ir no Ilūkstes 1. vsk. skolotāja Voldemāra Kažoka [2003] 1970./71. gadā pierakstītās triju Gārsenes teicēju dziedātās melodijas un Neretas skolotājas Mildas Bukas [2086] svaigi rakstītās vēstules par savu teicēju Līzi Braču.

Ekspedīcijas Sēlijā

Arī par tām Sēlijā daudz interesanta. Taču šoreiz tikai īss ieskats.

Pirmā folkloras vākšanas ekspedīcija notika 1869. gadā, kad Brīvzemnieks devās pāri visai Latvijai, lai iegūtu etnogrāfiskos materiālus. Sēlijā viņš pabijis Saukā, Jaunjelgavā un Dignājā, kur viņš pārcēlies pāri Daugavai un atradis laipnu pajumti pie kāda turienes tautieša.

Arī Jurjānu Andrejs [Bb 43] par ekspedīcijām dēvēja savus Latvijas apceļojumus. Tā 1891. gadā, atvadījies no Jāzepa Vītola Krustpilī, viņš atceļo pāri Daugavai uz Vārenbroku (Vārnavu), kur apmeties pie Slikšāna. No saaicinātajiem teicējiem sevišķi pieminams neredzīgais Sperjāņa tēvs, kurš devis 50 melodijas. Slikšāns un pagasta vecākais Lejiņš vēlāk pierakstījuši vārdus un vēlāk piesūtījuši Jurjānam. Tālāk viņš ceļojis uz Sēlpili pie Kārļa Blauberga, ar kuru jau bija pazīstams un ap 50 melodiju pierakstījis Pēterburgā. Ģercēnos atkal sapulcināti vairāki dziedātāji, daudz ziņu iegūts par rotāšanu, arī iepazīti senāki mūzikas instrumenti, viena kokle pagatavota pirms spranču laika. Iespējams nemitīgās lietavas kavēja Jurjānu Andrejam ilgāk uzkavēties Augškurzemē.

Emilis Melngailis [1045] savu ceļojumu pa Sēliju 1925. gadā uzsācis Lielsunākstes nespējnieku namā, tad nonācis Sēlpils Pēterēnos, kur saimnieka māte Madaļa Rusans — lieliska dziesmu zinātāja. Te arī no Beķerēniem atnācis Pēteris Blaubergs, kaimiņu mājās Ādmiņos brāļi Apsaloni. Dažus gadus vēlāk Melngaiļa krājumā nonāk arī Neretas meldiņi. Teicēja Miķeļa Saknītes (dz. 1824.) dziesmas iegūtas no viņa meitas dēla gleznotāja Jaunsudrabiņa dziedājuma. Melngailis — vienīgais no mūziķiem — ticies ar Braču Līzi un pirmais norādījis, ka viņa dzimusi 1855. gadā un ir neredzīga. 1935. gadā viņa ņēmās mani bārt, ka man tā rakstīšana neveicas, ka es viņu tirdu aiz savas nevaras: pie viņas jau bija vācējs, kas visu viņas pūru uzņēmis; tam gan darbs šķīries! Bet man bij’ divi darbi darami... (LMFM III 1953, 247. lpp.) Līzes Bračas aklumu apšauba Neretas skolotāja Milda Rudzīte–Buka, jo viņas teicēja radiem tik precīzi raksturojusi E.Melngaiļa izskatu. Šo ziņu saņēmu vēl pēc Sēļu kongresa.

Otrā pasaules kara laikā LFK organizēja ekspedīciju [1731] dažādos Latvijas novados. Sēliju apciemoja Osvalds Līdeks un Milda Kazeka. O. Līdeks te strādājis divas vasaras. Pirmā padomju ekspedīcija [1800] noritēja 1947. gadā Ilūkstes apriņķī. Tajā piedalījās vēl LFK darbinieces Alma Medne, Milda Kazeka, Elza Buša, Zelma Birzniece, kas Bebrenē satikusi teicēju Krievānu Mariju, valodniece Daina Zemzare, jaunā Folkoras institūta direktora vietnieks Jānis Niedre un vairāki studenti. Tieši tad A.Medne Dvietē fiksēja, ka Timšāni izrakuši veselu zārku ar naudu. Uzreiz viņi palika bagāti. (LFK 1800,423)

Nozīmīga, savdabīga un laikmetu raksturojoša bija folkloristu VI zinātniskā ekspedīcija [1895] Ventspils, Neretas un Aknīstes rajonā 1952. gadā. Īpašais — tā bija pirmā ekspedīcija toreizējiem studentiem, vēlākajiem folkloristiem: Ritai Drīzulei, Ojāram Ambainim un Jānim Rozenbergam; katrs tās dalībnieks rakstīja dienasgrāmatu, tā atklājot vispusīgi laikmetu un folkloras vietu tajā; tai bija savi virsuzdevumi — modināt tautā jaunrades garu. Tā bija viena no spilgtākajām un tipiskākajām padomju ekspedīcijām, piedevām kompleksā, kopā ar etnogrāfiem un antropologiem. Tās dalībniekiem bija jāveic arī socioloģiski pētījumi, jāuztver toreizējā cilvēku dzīve un noskaņojums. Ko ārzemju folkloristi uzskata par galveno savā darbā pēdējos gadu desmitos, to latviešu zinātnieki veica jau piecdesmitajos gados.

Nākošajā ekspedīcijā [1955] — 1961. gadā, kad lielum lielais folkloristu vairums strādāja Liepājas rajonā, Jāzeps Rudzītis ar studentu grupu devās uz Jēkabpils rajonu. Te Sērenē viņš saticis vienu no savām labākajām teicējām Ievu Bērziņu, no kuras dzirdēta teika par leišiem, kas devušies sirojumā uz igauņiem, bet atceļā pie Daugavas ap 9000 no viņiem apkauti un galvas pārmestas pāri Lietuvas robežai. Tādēļ arī Aizkrauklē un Sērenē visi spoki bez galvām. (LFK 1955, 14960) J. Rudzītis norāda teikas vēsturisko pamatojumu Indriķā hronikā(..)

Jāzeps Rudzītis vēl atkārtoti atgriezies Sēlijā 1970. gadā [1995] un 1974. gadā [2007]. 1975. gadā atkal ekspedīcija [2012] Jēkabpils rajonā. Te strādājušas Maija Ligere, Jolanta Mackova, Andrejs Krūmiņš un Mirdza Berzinska, kas Dignājā atklāja dziedātājas — māsas Mildu Bružuku un Ievu Kalniņu, kas nākušas no slavenās Caurkubuļu dzimtas. M. Berzinska Dignājā vēl strādājusi 1978. gadā folkloristu 30. ekspedīcijā [2020], pēc kuras sesijā Dailes teātrī kā lielākais brīnums uzplauka Dignājas sievu dziedājums. 1980. gadā [2022] M. Berzinska ieguva bagātu Dignājas skolas teiku krājumu. Pēdējo reizi ekspedīcijā [2055] Sēlijā būts 1989. gadā, kad lielu palīdzību dažādu jautājumu noskaidrošanā Sēlpilī sniedza Albīns Jēgermanis un Elfrīda Maskava.

Šoreiz tikai ieskicēta Sēlijas folkloras vākšanas vēsture un galvenais, ka tā nekādā ziņā nav noslēgusies.

Runa Sēlijas 1. kongresā Viesītē 1999. gada 22.maijā

Latvijas vēstures institūta

Etnogrāfijas nodaļas vadītāja

Lilita Vanaga: