Uzrunā Aleksandra Čaka 29. logs Rīgas Bruņinieku ielā

Par rasu kļūst uz rūtīm tava elpa. Kā lietus sargs virs tevim šalko kļavs...

Mūža nogalē Mārtiņš Zaurs izdeva "Melno grāmatu", kur bija sakopojis savus darbus linogriezumā. Kā raksta autors, ""Stingri slepena" un klusa bija mana ciemošanās grafikas pasaulē: linogriezumi, vara gravīras, oforti, monotipijas..." Stingri slepena šī nodarbe laikam gan tāpēc, ka autors patiesībā bija mācījies un visu mūžu strādājis tēlniecībā. No šīs grāmatas Mārtiņa Zaura darbs "Lielais noslēpums" — varbūt tas tuvina arī Aleksandra Čaka noslēpumam.

Mēs katrs nākam šai pasaulē ar savu likteni, sūtību un paša veidotu auru. Vienas cilvēces, vienas tautas ķieģeļi, kas tomēr tik atšķirīgi. Ir patīkami, ja nākas sastapties ar kādu līdzbiedru, no kura arvien staro siltums un rāms miers. It kā šiem ļaudīm būtu sava iekšēja saule vai vismaz krāsniņa, kas nekad neizdziest. Un tad mēs sakām: "Gaišs cilvēks!" Viens no tādiem gaismas un drošas paļāvības avotiem saskarsmē ar apkārtējo pasauli bija tēlnieks Mārtiņš Zaurs (1915 — 1998). Uzticīgs Aleksandra Čaka draugs, viņa piemiņas rūpīgs kopējs un glabātājs.

Muzejdzīvoklī Lāčplēša ielā līdzās gleznām un grafikas lapām aplūkojami vairāki Mārtiņa Zaura darbi — marmorā kalta bērnu grupiņa "Trīnīši", ierastajā mazo formu tēlniecības materiālā terakotā darinātā figūra "Vējā" un melnā, smagā čuguna maska "Sievietes galva". Visi trīs ir autora dāvinājumi dzejniekam vēl viņa dzīves laikā.

Mārtiņam Zauram patika vākt mākslas darbus, priekšmetus un citas nezūdošās kultūras dzīves liecības. Jo bija krājējs, kas zināja, cik daudz spēj pastāstīt lietas, kurām pieskārušās radoša cilvēka rokas. Un prata to atklāt arī citiem. Te izvilkums no 1969. gadā rakstītajām atmiņām grāmatā "Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku":

"Domāju, ka lielā mīlestība uz svarīgiem un pavisam mazsvarīgiem priekšmetiem, skaņām, smaržām, trokšņiem, dūmiem, asām smakām dzejniekā bija radījusi cieņu pret katra burta suverēno, kaligrāfisko skaidrību un skaistumu. Rakstīt nesteidzoties vai steigties, nekļūstot paviršam un nervozam! Tādēļ arī ātrrakstā nepazuda Čaka rokraksta lielā, harmoniskā skaidrība.

Manā grāmatu plauktā glabājas visas Čaka grāmatas. Gandrīz vai katrā ir viņa autogrāfs un veltījumi. Kas no tā visa būtu pats vērtīgākais un ievērības cienīgākais? Čaks, zinādams manu kolekcionāra prieku un patieso interesi par viņa darbiem, man atnesa un smaidīdams pasniedza visu stāsta "Kļava lapa" rokrakstu. Šo stāstu labi pazinu no krājuma "Debesīs". Nu esmu oriģinālmanuskripta laimīgais īpašnieks! Stāsts rakstīts uz līnijota papīra, 18x11 cm formāta lapiņām, ar parasto grafīta zīmuli. Pirmās lapiņas augšpusē labajā stūrī augstāk par virsrakstu "Kļava lapa" ar sarkanu zīmuli uzraksts:

"Šo manuskriptu atdāvinu tēlniekam Mārtiņam Zauram," mazliet zemāk paraksts ar zilu zīmuli: "Aleksandrs Čaks."

Aizvadītajā nedēļā dāvinājums atgriezās savā dzimšanas vietā — Mārtiņa Zaura meita Māra atdeva muzejam ne tikai stāsta "Kļava lapa" manuskriptu, bet arī vairākus citus dzejnieka rokrakstus. Savukārt pērn augustā Andra Konste un Sandra Millere ciemojās Mežotnes pagasta Stūrīšos pie Mildas Zauras, kas dalījās atmiņās par savu dzīvesbiedru nelaiķi Mārtiņu Zauru un Aleksandru Čaku. No tēlnieka darbu fotouzņēmumiem muzejdzīvoklī, no attēliem Stūrīšos un stāsta "Kļava lapa" rokraksta pirmās lappuses veidots 29. dzejnieka logs "Latvijas Vēstneša" preses namiņā Bruņinieku un Krišjāņa Barona ielas stūrī.

Atcerēsimies stāsta ievadrindkopas, tik spilgto dzejnieka skatījumu:

"(..) 31. lielā nama sētā vējš iekrita vecajā kļavā kā ārprātīgs kaķis. Rāva, plēsa lapas uz visām pusēm, tad, nejēdzīgi kaukdams, ielēca telpā un pazuda, atstādams aiz sevis drebošu gaisu, saulē vizmojošas puķes un nemieru.

Lielās, zaļās lapas juka uz visām pusēm kā peles. Dažas sitās pie loga rūtīm, lūdzās istabā; citas, saņemdamas pēdējos spēkus, mēģināja pārlidot tuvējos jumtus. Vairākām kļava lapām tas arī izdevās. Tās pārlēca blakus nama zemo, lēzeno malkas šķūņa jumtu un iekrita šaurās sētas oļos."

Grafiķis Aleksandrs Junkers atceras, kā dzejniekam radusies ierosme stāstam: divatā staigājot pa Rīgu, viņi rudenī kādā Marijas ielas pagalmā ievērojuši puisēnu, kas noķēris un cieši sev piespiedis klāt lielu kļavas lapu. Citreiz abi Aleksandri Daugavmalā sastapuši divus noskrandušus zēnus. Čaks apvienojis abus šos gadījumus, un radies tik skaudrais stāsts "Kļava lapa".

Īsi pirms 1938. gada, kad sacerēts stāsts, pie lasītājiem savu ceļu sāk arī dzejoļu krājums "Mana paradīze", kur dzejoļa "Sēta" tēlainība diezgan tieši sasaucas ar "Kļava lapā" lasāmo, kaut, protams, tie ir pilnīgi patstāvīgi mākslas darbi:

Tu, mazā sēta, pilna rūgtas smakas

Ar oļiem ziliem, apaļiem un vēsiem,

Starp ku®iem zāle maigi zoles glāsta.

Kā liela lāse pāri trīc tev zilgme.

Par rasu kļūst uz rūtīm tava elpa.

Kā lietus sargs virs tevim šalko kļavs.

Un rudeņos, kad vēji nokož lapas

Un taviem oļiem met, tad viņas šķiet

Kā zosu pleznas tīrā zeltā mērktas.

Vēl kādu citu redzes gleznu autors uzbur trīsdesmito gadu pirmajā pusē sacerētā un viņa dzīves laikā neiespiestā dzejolī bez virsraksta:

Nāk krēsla.

Vakars iemērc zeltā spuldzes.

Un ieliek debesīs līdz rītam zilu grīdu.

Kļavs maksā asfaltam ar lapām īri.

Bet 1999. gada augustā Stūrīšos Milda Zaura diktofona ierakstā atsauca atmiņā skaisto jaunību, kad nākamais tēlnieks un topošā medicīnas māsa vēl tikai cerējās, pieminēja arī mākslinieku bohēmu — reiz visi sanākušie dzēruši vīnu no Mildas kurpītes, par laimi, apavu pāris bijis tikko pirkts... Cita pagātnes lappuse saistījās ar dzejnieka dzīves varbūt pašiem drūmākajiem gadiem:

"Pēc kara Čakam draudzība izputēja gandrīz ar visiem. Skaidrs, viņam bija jāraksta. Bet kāds vārds no uzrakstītā jau bija pāri par mēru. Tā viņš neizjuta, kā pats dzejoja. Pirmais, kas Čaku drausmīgi lamāja, bija Junkers. Mārtiņš ne, viņš jau visiem piedod...

Čaks bija stipri bailīgs. Baidījās no pārmetumiem, ka palicis Latvijā, ka pret viņu nav bijušas nekādas represijas. Un tad sāka kalt tos stulbos dzejoļus... Bet krievu laikā jau viņam nemaz nevajadzēja tā baidīties..."

Tomēr pat toreiz starp, kā saka Milda Zaura, "stulbajiem dzejoļiem" gadās pa kādam nesamocītam pantam. Arī par kļavu:

Guļ vēsa roze katrā ūdens traukā.

Mērc rieta liesmās sevi kalna kļavs.

Aiz meža, pļautā zelta kviešu laukā

Sāk rītos klejot baltā salnas avs.

Ja dzejoļa virsraksts nebūtu "Darba zemniekam rudenī", ja tur nebūtu klaja saukļa: "No zemes ņemdams viņas saldo balvu,/ Tu valstij dod, kas viņai jādod ir", tad šie pirms 55 gadiem martā sacerētie panti varētu šķist gluži pieņemami.

Vai Aleksandram Čakam mūža nogalē vajadzēja baidīties? Pareizāk gan būtu vaicāt: kāpēc viņš baidījās?

Viss kļūst skaidrāks, ja atceramies dažus faktus no viņa dzīves gājuma: 1920. gada 15. novembrī Aleksandrs Čaks iestājas Krievijas komunistiskajā partijā un strādā Saranskā par Tautas izglītības nodaļas propagandas un aģitācijas daļas vadītāja vietnieku un vietējā krievu laikraksta "Komunisma ceļš" redaktoru līdz 1922. gada jūnijam, kad izbrauc uz dzimteni. Turklāt viņš tiek nosūtīts uz Latviju ar nepārprotamu uzdevumu — graut brīvvalsts iekārtu un izplatīt komunistiskas idejas...

Var jau būt, ka nav bez pamata literatūrpētnieka Valda Rūmnieka pieņēmums sarunā ar šo rindu autoru:

— Čaka vecāki tika palaisti uz Latviju jau 1920. gada augustā. Iespējams, ka nākamajam dzejniekam lika priekšā, lai viņš vēl pastrādā Krievijā un iestājas komunistiskajā partijā, par to apsolot iespēju atgriezties pie vecākiem...

Vai iespēja redzēt dzimteni pēc septiņu gadu prombūtnes bija jāpērk par paša dvēseles cenu? Kā Faustam?

Kā tas īsti bija, to varbūt var uzzināt tikai Krievijas arhīvos. Bet vai arī tur maz rodama atbilde uz Aleksandra Čaka mūža noslēpumu?

Valdis Rūmnieks stāsta, ka nākamo dzejnieku tik apsūdzošos dokumentus Aleksandrs Čaks nav noracis kaut kur Krievijas pierobežā, bet gan strēlnieka koferītī pārvedis Latvijā un glabājis savā rakstāmgaldā līdz mūža galam. Arī Otrā pasaules kara gados, kad viņa sieva turpat blakus istabā satikās ar saviem draugiem vāciešiem, augsta ranga SS virsniekiem. Pat gluži nejauši kāds varēja ielūkoties arī dzīvokļa saimnieka darba galda atvilktnē... Ja tā būtu noticis, sekas nav grūti paredzēt...

Šīs ir mazāk zināmas dzejnieka dzīves lappuses. Bet pietiek jau arī vēl citu, kas nebija noglabājamas paša rakstāmgaldā vai Krievijas specdienestu seifos. Īsi pirms 1934. gada 15. maija apvērsuma Aleksandrs Čaks iestājās sociāldemokrātu partijā. Vēlāk uzrakstīja "Mūžības skartos", kur attēlots un izcelts gan padomju Krievijā nobendētais Fridrihs Briedis, gan parādīta strēlnieku atgriešanās Latvijā zem sarkanbaltsarkanā karoga. Par poēmu saņemta Annas Brigaderes prēmija. Un kur tad vēl noslēpumu noslēpums — vācu laikā sacerētais dzejojums "Vēstule no Volchovas", kas izdots kā Mildas Grīnfeldes darbs. Ja nu kāds tomēr izdibina patieso autoru?

Par ko baidīties dzejniekam bija. Un varbūt tieši šī nepārtrauktā iekšējā spriedze bija tā, kas galu galā saīsināja viņa mūžu un aprāva to 1950. gada 8. februārī.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"