"Par Krustpils novada kādreizējo saistību ar senajiem sēļiem"

Gribētu jūs īsi informēt par dažiem seno sēļu kādreizējās dzīvesvietas pētījumu aspektiem. Īpaša loma šajos pētījumos būtu ierādāma etnogrāfiskā ziņā visai savdabīgajam Krustpils novadam. To veido trīs bijušie pagasti — Ungurmuižas jeb Medņu pagasts, Krustpils un Mežmuižas jeb Vīpes pagasts. Pēc arheologa Ēvalda Mugurēviča atzinuma, tur atradās seno latgaļu valstiskā veidojuma — Jersikas — trīs novadi — Asote, Gerdene un Lepene. Pēc valodnieku ziņām, Krustpils, Medņu un Vīpes pagasti ietilpst latviešu valodas augšzemnieku dialekta nedziļo sēlisko izlokšņu areālā. Tie robežojas ar dziļās sēliskās izloksnes runājošiem Atašienes un Līvānu pagastiem Daugavas labajā krastā un ar Ābeļu un Dignājas pagastiem Daugavas kreisajā krastā. Indriķa hronika apliecina, ka labā krasta latgaļiem bijuši sakari ar kreisā krasta sēļiem un kāda daļa sēļu dzīvojusi arī Daugavas labajā krastā jaukti ar latgaļiem. Sēliskās izloksnes aizņem ievērojamu Dienvidaustrumvidzemes daļu, un iespējams, ka Krustpils novada kultūras savdabības sākumi ir saistāmi ar senajiem sēļiem. Tas ir plašs vispusīgu pētījumu lauks — salīdzināt Daugavas kreisā un labā krasta senkultūru elementus un konstatēt kopīgo un atšķirīgo.

Krustpils novada atsvešināšanos no Vidzemes, domājams, ievadīja 1629.gada Altmarkas pamiers, kad šo teritoriju savā pārvaldījumā ieguva Polija. Atsvešināšanās process turpinājās pēc 1772. gada, kad Krustpils novadu un Latgali Polijas pirmās dalīšanas rezultātā ieguva Krievija un 19.gs. sākumā iekļāva Vitebskas guberņas sastāvā. Tātad jau kopš 17.gs. vidus parādījās daudzi slāviski etniskie un kultūras elementi.

Tomēr var teikt, ka Krustpils novadam, salīdzinot ar Latgali, ir veicies. 1585.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs uzdāvināja Krustpili Nikolajam Korfam. Korfu dzimta valdīja Krustpilī līdz pat Pirmajam pasaules karam, tā paplašināja savus īpašumus līdz Līvāniem un iekšzemē — līdz Sakstagalam. Trīs svarīgi ceļi — ūdensceļi pa Daugavu un Aivieksti, zemes ceļš gar Daugavu, vēlāk arī dzelzceļš — vienoja novadu ar Rīgu, Vidzemi un Kurzemi. Korfu dzimtas saimnieciskā darbība bija orientēta uz Rīgu un kaimiņos esošajām Vidzemes un Kurzemes guberņām. Tas palīdzēja saglabāties un attīstīties kopīgajām iezīmēmar Vidzemi un Augšzemi, kas pastāvēja pirms novada pakļaušanas Polijai.

Krustpils novada savdabības izcelsmes un attīstības noskaidrošanā svarīgi izzināt iedzīvotāju sastāva veidošanās gaitu un migrāciju procesus. Ir rūpīgi jāpēta arhīva dokumenti. Piemēram, Krievijas impērijas 1897.gada vispārējas tautas skaitīšanas anketas. Tās liecina, ka Korfi mērķtiecīgi veicinājuši prasmīgu cilvēku ienākšanu novadā no Augšzemes, Vidzemes un Zemgales, retāk no Kurzemes. Ienācēji no Bebrenes, Dvietes, Neretas, Sēlpils, Sērenes, Jaunpiebalgas, Lēdmanes, Ļaudonas, Krapes un citām vietām kļuva par atbildīgiem muižas kalpotājiem — mežsargiem, krodziniekiem, darbu uzraugiem; darbojās kā amatnieki, strādāja mazajos rūpniecības uzņēmumos — dzirnavās, Līvānu stikla fabrikā. Atnācēji Krustpils novadā cēla saviem dzimtajiem novadiem raksturīgas būves, piemēram, Vidzemei raksturīgās dzīvojamās rijas, un iespējams, tie ir bijuši piebaldzēni, kas Ungurmuižas pagastā izveidoja vērpjamo ratiņu izgatavošanas centru. Jādomā, ka Krustpils novada 19.gadsimta tradicionālā tērpa un tā rotājuma tuvība Augšzemes jeb Sēlijas tradicionālajiem tērpiem izskaidrojama gan ar latgaļu un sēļu seno kultūras kopelementu saglabāšanos un attīstību, gan jaunāka laika ienācēju pieplūdumu no Augšzemes.

Visi šie un citi jautājumi gaida pētniekus. Krustpils novada, Augšzemes un Dienvidvidzemes kopību un atšķirību noskaidrošana ir saistoša un perspektīva tēma gan Augšzemes, gan visas Latvijas kultūras un etniskās vēstures izzināšanā. Tas ir viens no iespējamiem zinātnieku, novadpētnieku un muzejnieku kopdarba ceļiem — pētot Augšzemi, neaprobežoties tikai ar Daugavas kreisā krasta izpēti, bet skatīt arī ģeogrāfiski tuvākus apvidus labajā krastā, lai, iespējams, atrastu reiz eksistējušo, bet tagad grūti notveramo sēliskumu.

Runa Sēlijas 1. kongresā Viesītē 1999. gada 22.maijā Biškopības attīstības rosinātājs

Miervaldis Vaivars: