Latvijas Republikas kā pilntiesīga starptautisko tiesību subjekta gadskārtā

Otrdien, 26.janvārī, valsts atzīmēja Latvijas Republikas starptautiskās (de iure) atzīšanas 89.gadadienu. Atzīmējot šo ievērojamo notikumu, kas garantēja Latvijas valsts kļūšanu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš 26.janvārī par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas Republikas stiprināšanā pasniedza Ārlietu ministrijas, Ministru kabineta atzinības rakstus un Ministru prezidenta pateicības rakstus 32 Ārlietu ministrijas darbiniekiem, kā arī 22 pārstāvjiem no citām valsts un privātā sektora institūcijām (skat. 39.lpp.). Savukārt vakar, 27.janvārī, notika ziedu nolikšanas ceremonija izcilā demokrāta, neatkarīgās Latvijas pirmā prezidenta (1922–1927) Jāņa Čakstes (14.09.1859.–14.03.1927.) un sabiedriskā un politiskā darbinieka, pirmā ārlietu ministra (1918–1925) Zigfrīda Annas Meierovica (05.02.1887.–22.08.1925.) atdusas vietās, kurā piedalījās arī Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (attēlā pa labi, priekšplānā), bet Latvijas Universitātē notika 68.zinātniskā konference, kurā ar lekciju “Latvijas nacionālā un Eiropas kopīgā politika” uzstājās ārlietu ministrs Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Par ārlietu dienesta ieguldījumu Latvijas valsts veidošanā

26.janvārī, atzīmējot Latvijas starptautiskās atzīšanas dienu, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas Republikas stiprināšanā pasniedza Ārlietu ministrijas, Ministru kabineta atzinības rakstus un Ministru prezidenta pateicības rakstus 32 Ārlietu ministrijas darbiniekiem, kā arī 22 pārstāvjiem no citām valsts un privātā sektora institūcijām, to vidū Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītājai, Latvijas goda konsulam Jordānijā, Akadēmiskās bibliotēkas direktorei, Francijas kultūras centra kultūras asistentei, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidentam, Igaunijas Republikas Peltsamā pilsētas domes priekšsēdētājam.

Ārlietu ministrs, uzrunājot klātesošos, atzīmēja, ka Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas dienā īpaši atceramies tos valstsvīrus un diplomātus, kuri devuši ieguldījumu ārlietu dienesta veidošanā un valsts stiprināšanā. Atklājot izstādi “Diplomātam un valstsvīram Kārlim Zariņam 130”, M.Riekstiņš akcentēja, ka K.Zariņš bija Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs ar ārkārtējām pilnvarām no 1940. līdz 1963.gadam, kas bija viens no priekšnoteikumiem, lai Latvijas juridiskais statuss nepazustu un panāktu mūsu neatkarības de iure saglabāšanu.

Vienlaikus ministrs uzsvēra, ka šogad Latvija atzīmēs neatkarības atjaunošanas 20.gadadienu un līdz ar to Ārlietu ministrijas pastāvēšanas 20 gadus. “Šo 20 gadu laikā Ārlietu ministrija organizējusi gan Latvijas starptautiskās atzīšanas procesu, iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā un NATO, gan veicinājusi Latvijas sekmīgu dalību šajās organizācijās. Ārlietu ministrijas ieguldījums šajos procesos, bez kuriem nav iedomājama sekmīga Latvijas valsts, ir bijis ļoti nozīmīgs,” norādīja M.Riekstiņš.

Izstāde “Diplomātam un valstsvīram Kārlim Zariņam 130” būs skatāma līdz 26.februārim Ārlietu ministrijas foajē, iepriekš piesakoties ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļā pa tālruni 67016447.

Diplomātu dienai veltīti pasākumi notika arī 27.janvārī: bija piemiņas brīdis Meža kapos un ziedu nolikšanas ceremonija Jāņa Čakstes un Zigfrīda Annas Meierovica atdusas vietās, kā arī ārlietu ministrs ar lekciju “Latvijas nacionālā un Eiropas kopīgā politika” piedalījās Latvijas Universitātes 68.zinātniskajā konferencē.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments

 Par Latvijas atzīšanu de iure

Latvijas atzīšana de iure – pilna diplomātiskā atzīšana, kas garantēja Latvijas valsts kļūšanu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu.

Parīzes Miera konferencē (no 18.01.1919. ar dažiem pārtraukumiem līdz 21.01.1920.) Latvijas delegācijas galvenais uzdevums bija panākt no sabiedrotajām lielvalstīm Latvijas valsts neatkarības de iure atzīšanu. Tā kā Latvijas delegācija tieši piedalīties Miera konferencē nevarēja, galvenais tās darbības veids bija iesniegumu iesūtīšana konferences komisijām un kontaktu uzturēšana ar konferences vadītājiem un dalībvalstu pārstāvjiem. Visas savas darbības laikā (23.01.1919.–15.12.1919.) Latvijas delegācija Antantes valstu valdībām un Miera konferencei iesniedza 34 dažādus iesniegumus.

Tomēr cerības, ka sākotnējie panākumi Latvijas de facto atzīšanā veicinās arī atzīšanu de iure nepiepildījās. Miera konferences ietvaros 1919.gada 6.maijā izveidotās Baltijas komisijas vadītājs Esmē Hovards maija beigās sarunā ar Latvijas pirmo ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu lika saprast, ka Latvijas valdībai būs jāsamierinās ar Anglijas valdības jau doto pagaidu atzīšanu, jo krievu pretlielinieciskās aprindas stingri uzstājoties pret Latvijas neatkarību.

Baltijas komisijas sēdē 1919.gada 10.jūnijā Z.A.Meierovics nolasīja kārtējo Latvijas memorandu, norādot, ka vairāku lielvalstu pārstāvji ir izteikuši morālu atbalstu Latvijas cīņā par valstisko neatkarību un atzinuši tās pagaidu valdību de facto. Dokumenta beigās bija izteikta prasība atzīt Latviju kā suverēnu un neatkarīgu valsti, tomēr komisijas locekļu attieksme pret šo prasību bija viennozīmīgi noraidoša. Visas savas darbības laikā Latvijas delegācijai tā arī neizdevās panākt pozitīvu de iure atzīšanas jautājuma risinājumu. To noteica kā sabiedroto neviennozīmīgā attieksme pret Krievijas nākotni, tā sarežģītā iekšpolitiskā situācija Latvijā.

Tomēr Brīvības cīņu noslēgums ievadīja jaunu posmu Latvijas cīņā par starptautisko atzīšanu. Pēc Lielbritānijas ārlietu ministra Džordža Kerzona ierosinājuma 1920.gada 10.jūnijā Antantes valstis atkārtoti apsprieda Baltijas valstu jautājumu. Par Baltijas valstu de iure atzīšanu izteicās Itālija un Japāna, Francija ieņēma izvairīgu nostāju, bet ASV kategoriski iebilda. Nepamatotas izrādījās arī cerības panākt de iure atzīšanu no Polijas un Somijas, kuras nevēlējās aizsteigties priekšā Antantes lielvalstīm. Turklāt Polija joprojām centās uzturēt Latgales jautājumu, kas pēc de iure atzīšanas nepārprotami būtu izšķirts par labu Latvijai.

Tomēr 1920.gada pirmajā pusē Latvijas panākumi starptautiskās atzīšanas jomā bija ievērojami – Rīgā atradās 16 valstu dažāda veida pārstāvniecības, savukārt Latvijas pārstāvniecības atradās 17 valstīs. 1920.gada pavasarī Latvija uzsāka miera sarunas ar Krieviju un Vāciju. Vācija jau pirmajā sarunu kārtā piekrita atzīt Latviju de iure pēc tam, kad to izdarīs viena no Versaļas līgumu parakstījušajām Antantes lielvalstīm. 1920.gada 11.augustā Latvija parakstīja miera līgumu ar Krieviju, kura otrajā pantā bija norādīts, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem”. Šis līgums ne vien atzina Latviju de iure, bet arī, ievērojot to, ka Krievija pati atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju, novērsa nopietnu šķērsli vispārējai starptautiskai juridiskai atzīšanai.

1920.gada nogalē sakarā ar Vrangeļa armijas sagrāvi un cerību izzušanu izveidot neboļševistisku Krieviju Francija sāka mainīt savu nostāju Baltijas valstu jautājumā. Situācijas izmaiņām sekoja nekavējoša atbilstoša Latvijas Ārlietu ministrijas reakcija. Z.A.Meierovics nolēma apmeklēt Romu, Parīzi un Londonu.

Parīzē Z.A.Meierovics ieradās 1920.gada 24.decembrī. Lai gan Francijas parlamentā joprojām bija spēcīga opozīcija pret Baltijas valstu atzīšanu, viņam izdevās panākt Francijas prezidenta A.Miljerāna solījumu atbalstīt Latvijas valstiskuma starptautisko atzīšanu. 29.decembrī Francijas valdība izsūtīja citām lielvalstīm notas ar ierosinājumu atzīt Baltijas valstis de iure.

1921.gada 24.janvārī Parīzē bija paredzēts sanākt sabiedroto Augstākajai padomei, piedaloties Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvjiem. 21.janvārī Latvijas sūtnis Francijā ne tikai minēto piecu, bet arī citu Parīzē rezidējošo valstu pārstāvjiem iesniedza rakstu ar lūgumu atzīt Latviju de iure. 23.janvārī Parīzē ieradās Z.A.Meierovics. Augstākās padomes sēde, kā paredzēts, sākās 24.janvārī. Baltijas valstu jautājuma izskatīšana divreiz tika atlikta, līdz beidzot 26.janvārī tas tika izskatīts un Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure. Piecas valstis – Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un Itālija – bija atzinušas Latvijas neatkarību bez jebkādiem ierobežojumiem. Šajā sakarā Z.Meierovics 18.februārī, uzstājoties Satversmes sapulces sēdē, norādīja: “Mēs esam panākuši de iure atzīšanu bez kaut kādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu intereses to vislabāk prasa.”

Pēc Antantes lielvalstu 26.janvāra lēmuma sākās vispārēja Latvijas de iure atzīšana.

 “LV” informācija