Ārlietu ministrs: Uzstājotes Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē

Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš Latvijas Universitātē 27.janvārī ieinteresētā sarunā ar prof. Edvīnu Karnīti Foto: Nora Krevneva, A.F.I.

Rektora kungs [Mārcis Auziņš]! Godātie klātesošie! Dāmas un kungi!

Esmu pagodināts par man doto iespēju šodien uzrunāt jūs un sniegt savu redzējumu par Latvijas nacionālo un Eiropas kopīgo ārpolitiku.

Šogad atzīmējam jau divdesmito gadskārtu kopš Aukstā kara beigām, izmaiņām pasaules kārtībā un mūsu neatkarības atjaunošanas.

Ar izšķirīgiem lēmumiem savas valsts aizsardzības, drošības un sociālās sistēmas veidošanā, kā arī Latvijas pozīciju nostiprināšanā starptautiskajā arēnā mums visiem saistās tā sauktais pārejas periods. To iezīmēja tādi vēsturiski pavērsieni kā 1991.gada janvāra barikādes, Latvijas neatkarības de facto atjaunošana tā paša gada augustā, atjaunota Satversmes darbība, Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas teritorijas, divas Saeimas vēlēšanas un divu atjaunotās valsts prezidentu kadences laiks.

Vienlaikus šajā laikā tika panākta visu politisko partiju vēsturiska vienošanās par kopīgu uzstādījumu ārpolitikā – Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Jau deviņdesmito gadu vidū Latvijas ārlietu dienests uzsāka diskusijas par Latvijas tuvināšanos eiroatlantiskajām struktūrām, un vēlāko gadu gaitā izvirzītajam vienotajam mērķim tika veltīti daudzi pūliņi gan Latvijā, gan ārvalstīs. 2003.gadā Latvijas pilsoņi tautas nobalsošanā izdarīja savu izvēli par labu integrācijai Eiropas Savienībā. 2004.gadā tautas izvēle un diplomātiskie centieni visos līmeņos vainagojās ar Latvijas pilntiesīgu dalību gan NATO, gan Eiropas Savienībā.

Kopš Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, savienība ir piedzīvojusi jau nākamo paplašināšanās raundu Rumānijas un Bulgārijas virzienā.

Vairs neesam arī starp jaunākajām NATO dalībvalstīm, kas devušas svinīgo solījumu sniegt ieguldījumu alianses stiprināšanā, jo NATO saistību un garantiju pakete jau vairāk nekā gadu ir arī Horvātijas un Albānijas rīcībā.

Latvijas iedzīvotāju atbalsts valsts dalībai NATO ir bijis nemainīgs kopš brīža, kad Latvija vēl tikai gatavojās kļūt par alianses dalībvalsti. Divas trešdaļas Latvijas sabiedrības pozitīvi vērtē tās drošības garantijas, ko sniedz valsts dalība NATO. Vienlaikus Latvijā ir viens no zemākajiem sabiedrības atbalsta rādītājiem dalībai Eiropas Savienībā starp visām Eiropas Savienības valstīm. 2009.gada nogalē veiktais “Eurobarometer Standard” pētījums liecina, ka vairāk nekā puse jeb 55% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka valsts nav ieguvusi no dalības Eiropas Savienībā. Pēc šādas statistikas Latvija ierindojas eiroskeptiskāko valstu vidū ar zemu uzticības līmeni Eiropas Savienības institūcijām, jo 43% respondentu ir norādījuši, ka neuzticas šai organizācijai.

Šajā kontekstā man ir jāuzdod retorisks, bet pamatots jautājums: vai mēs spējam lepoties un vai bieži vien nenovērtējam par zemu to, ko esam ieguvuši? Vai ikdienā adekvāti apzināmies to, kas mums ir, – savu suverenitāti un tās neatgriezeniskumu, savas valsts drošības garantijas NATO ietvaros, savas iespējas un arī pienākumus Eiropas un transatlantiskajā telpā?

Publiskajā telpā ik pa laikam līdztekus samākslotiem Latvijas “NOKIAs” meklējumiem izskan arī jautājumi par to, vai Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO vispār vairs ir kādi mērķi ārpolitikā? Savulaik 2002.gadā izšķirošajā NATO Prāgas samitā, kad Latvija saņēma uzaicinājumu kļūt par pilntiesīgu alianses dalībvalsti, toreizējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga norādīja, ka dalība eiroatlantiskajās institūcijās ir kā Latvijas starptautiskā taisnīguma meklējumi un solis ceļā uz politiskās pārliecības klinti, nevis nenoteiktības plūstošās smiltis. Šo politiskās pārliecības klinti mēs sasniedzām, lai arī vēl šīs tūkstošgades sākumā daudziem šķita, ka tādi mērķi ir vien nerealizējamu sapņu iedomas. Šobrīd mums nevajag mākslīgi meklēt iedomāto LIELO ārpolitisko mērķi. Varētu pat teikt, ka no ārkārtas stāvokļa esam nonākuši normalitātē, kad Latvijas ārpolitiskajā darbakārtībā prioritāri ir jautājumi, kas raksturo arī mūsu sabiedroto ES un NATO ietvaros diplomātisko dienestu uzdevumus.

Starp tiem: efektīva dalība ES lēmumu pieņemšanas procesā, transatlantiskās attiecības un Eiropas drošība, konstruktīvas un līdzsvarotas attiecības ar visām kaimiņvalstīm, kā arī reģionālā sadarbība – Baltijas un Ziemeļvalstu un Baltijas jūras reģiona valstu lokā, aktīvs darbs eksporta attīstībā un investīciju piesaistē, dialoga ar uzņēmējiem padziļināšana, valsts atpazīstamības veicināšana, aktīvi iesaistot gan vēstniecības, gan goda konsulu tīklu ārvalstīs, valstspiederīgo interešu aizsardzība ārvalstīs un efektīvi konsulārie pakalpojumi.

Tas, ko šodien vēlos īpaši uzsvērt, – Latvijas prioritāte ārpolitikā ir un paliks stipra Latvija stiprā Eiropas Savienībā un NATO un labās attiecībās ar kaimiņiem.

Saistībā ar kaimiņvalstīm publiskajā telpā nereti tiek locīts Krievijas vārds un Latvijas it kā ārpolitiskā kursa maiņa, tādēļ vēlos vēlreiz atkārtot, ka, labi apzinoties visu Latvijas–Krievijas attiecību sarežģīto vēsturi, vienlaikus būtu tuvredzīgi šīs attiecības veidot Aukstā kara laika gaisotnē. Darbs pie kaimiņattiecību iespējami konstruktīvas izveides un attīstības ir ārpolitikas ābece.

Jāatzīst, ka mūsu lielā kaimiņvalsts šajos gados kopš PSRS sabrukuma piedzīvo dramatiskas iekšējās pārmaiņas un meklē savu vietu pasaulē attiecībās gan ar Rietumiem, gan Austrumiem. Latvija vienmēr ir apsveikusi tos Krievijas Federācijas soļus, kas veicinājuši reformu īstenošanu. Latvijas un Krievijas divpusējā sadarbība balstās uz abpusēja izdevīguma un konstruktīva dialoga principiem, tostarp par smagiem jautājumiem, kur mūsu viedokļi atšķiras. Iepretim vēsturiskajam mantojumam Latvijas un Krievijas attiecību bilance noteikti vērtējama ar plusa zīmi.

Godātie klātesošie!

Ņemot vērā šīs dienas konferences kopīgo tematiku “Latvija Lisabonas zīmē”, es vēlētos pievērsties tieši Latvijas dalības Eiropas Savienībā un pašas Eiropas Savienības attīstības aspektiem. Taču, tā kā šī ārpolitiskā dimensija nav nodalāma no drošības politikas, tad iezīmēšu arī svarīgākās Latvijas intereses un aktualitātes NATO ietvaros.

Latvijas pienākums un tiesības ir ne tikai savu interešu identificēšana un aizstāvēšana kopējo politiku ietvaros, bet arī aktīva iesaiste šo organizāciju globālajā dienaskārtībā, kā arī iekšējo reformu plānošanā.

Piecos gados, kopš Latvija ir pilntiesīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, esam sevi pierādījuši kā uzticamu sabiedroto, vienlaikus iestājoties par savām nacionālajām interesēm. Šo piecu gadu laikā nenoliedzami esam pārliecinājušies arī, ka varam paļauties uz saviem sabiedrotajiem. Arī no saviem partneriem esam saņēmuši augstu novērtējumu. Šķiet, varu droši apgalvot, ka nav citas valsts Eiropā ar tādu iedzīvotāju skaitu un ģeogrāfiju, kāda ir Latvijai, kuras divi pārstāvji būtu izraudzīti strādāt tieši Eiropas Savienības un NATO nākotnes stratēģijas izstrādē. Vairas Vīķes-Freibergas viceprezidentes amats Eiropas Savienības Pārdomu grupā un mūsu bijušā vēstnieka Amerikas Savienotajās Valstīs un NATO Aivja Roņa dalība jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas izstrādē ir atzinība mūsu diplomātijai un ārpolitikai, kā arī konstruktīvajai pieejai.

Latvijas vieta starptautiskajā vidē šodien nodrošina komfortu un dod iespējas. Taču mūsdienu pasaulē mūsu pašu robežu un interešu aizsardzība sākas tālu prom no mūsu teritorijas. Tāpat arī atbildi uz jaunajiem globālajiem izaicinājumiem ir neiespējami rast katrai valstij individuāli. Tāpēc mums svarīga ir veiksmīgas ārpolitikas veidošana, kas ietver ne tikai mūsu nacionālo interešu loku, bet arī iesaisti un dalību to jautājumu risināšanā, kas ir svarīgi Eiropai un pasaulei kopumā.

Mūsu valsts intereses lielā mērā sakrīt ar to valstu interesēm, ar kurām esam kopā Eiropas un transatlantiskajā saimē – vienādas cilvēciskās vērtības, vienota izpratne par demokrātijas pamatprincipiem, savstarpēja cieņa pret nacionālo un individuālo, vienlaikus iekšēja viedokļu un pozīciju harmonizācija.

Pārfrāzējot kādu populāru teicienu – svarīgi ir nevis skatīties vienam uz otru, bet gan vienā virzienā. Gribētu šo frāzi attiecināt arī uz partnerības vadlīnijām gan Eiropas Savienībā, gan NATO aliansē.

Eiropas Savienībai katrs no mums varētu piemeklēt savu definīciju, taču es izvēlētos to raksturot kā solidāru iespēju kopumu attīstīt savu valsti. Eiropas tiesiskā telpa balstās uz ticību kopīgajām vērtībām, no kā atvasināta arī kopīgu likumu izstrāde.

Līdzšinējie Eiropas Savienības sasniegumi ir iespaidīgi. Pirmkārt un galvenokārt – miers, stabilitāte un attīstība Eiropas kontinentā. Līdztekus tam centieni veicināt demokrātijas un tiesiskuma attīstību, cilvēktiesību ievērošanu ārpus Eiropas Savienības robežām.

Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošina gandrīz 40% no ANO budžeta un gandrīz divas trešdaļas no visas pasaules attīstības sadarbības finansējuma.

Eiropas Savienības ekonomiskais pamats ir vienots iekšējais tirgus, kas aptver ap 500 miljoniem patērētāju un sastāda lielāko iekšzemes kopproduktu pasaules ekonomikā.

Brīva preču kustība, kas balstīta uz vienotiem standartiem; Eiropas monetārā savienība, kas ir nozīmīgs ekonomiskās stabilitātes garants – tie ir tikai daži no argumentiem, kas nosaka ES lomu un potenciālu globālajā pasaulē.

Eiropas Savienība līdz šim ir izcēlusies arī ar apjomīgāko ārlietu dienesta mašinēriju – daži statistikas dati liecina, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm kopā ir 40 tūkstoši diplomātu, kas strādā vairāk nekā 3000 diplomātiskajās misijās visdažādākajās pasaules vietās.

Taču, neraugoties uz šiem vērienīgajiem kopīgajiem resursiem, diez vai viennozīmīgi varam apgalvot, ka Eiropas Savienība ir tos pilnībā izmantojusi, lai globālajā arēnā nostiprinātu savu vietu starp pasaules lielvarām iepretim, piemēram, G2 valstīm – ASV un Ķīnai. Eiropas Savienībai daudzkārt ir pārmests koordinēta viedokļa trūkums svarīgos jautājumos un 27 dažādas pozīcijas, nevis viena pārliecinoša balss.

Manuprāt, galvenais iemesls, kāpēc Eiropa izvēlējās ceļu Lisabonas jeb Reformu līguma zīmē, ir meklējams mēģinājumā mobilizēt un konsolidēt šos apjomīgos resursus efektīvākai, skaidrākai un vienotākai Eiropas Savienības institucionālajai darbībai, tostarp ārējo attiecību jomā.

Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009.gada 1.decembrī, Hermana van Rompuja ievēlēšanas Eiropas Savienības Padomes prezidenta amatā un līdzšinējās Lielbritānijas pārstāves Eiropas Komisijā Ketrinas Eštones nominēšanas ES augstās pārstāves amatam bieži izskan it kā atvieglots secinājums, ka beidzot ir atbildēts Henrija Kisindžera sen uzdotais jautājums “Kam lai ASV prezidents zvana, ja grib uzzināt Eiropas viedokli?”. Cerības, kas tika liktas uz Lisabonas līgumu, vēl pirms tas stājās spēkā, bija lielas – sākot no institucionālās kārtības ieviešanas un Briseles iestāžu savstarpējās konkurences novēršanas līdz eksistenciālo šaubu par ES pastāvēšanu un konstitucionālās krīzes izbeigšanai. Īsumā varētu teikt, ka Lisabonas līguma ieviešana sniedz pozitīvas attīstības iespējas.

Vienlaikus ir jūtams, ka ārpus Eiropas bieži vien tiek pārprasta Lisabonas līguma institucionālā būtība, respektīvi – ar šo līgumu netiek radīta federāla valsts ar vienu prezidentu vai ārlietu ministru. Tiek radīta sistēma, kā nodrošināt vienotāku Eiropas Savienības rīcību savu dalībvalstu vārdā.

Varbūt tieši šīs neizpratnes dēļ publiskajā apritē ir parādījusies jauna anekdote, kuru atļaušos jums pārstāstīt, ņemot vērā, ka tā, manuprāt, spilgti apliecina, ka šobrīd esam vēl tikai Lisabonas līguma ieviešanas pārejas perioda pašā sākumposmā. Uz ASV prezidenta Obamas jautājumu savas administrācijas pārstāvim, vai izdevies sagādāt vienoto Eiropas telefona numuru, tiek saņemta apstiprinoša atbilde. Sazvanot šo numuru, ieslēdzas ES Padomes prezidenta Hermana van Rompuja balss pastkastīte, kas laipni piedāvā izvēli – ja vēlaties dzirdēt Francijas pozīciju, nospiediet taustiņu 1; ja vēlaties dzirdēt britu pozīciju, nospiediet taustiņu 2.

Būšu atklāts un teikšu, ka nevaru ar pārliecību apgalvot, ka H.Kisindžera mūžsenais jautājums ir atbildēts. Ir vairāk nekā skaidrs, ka Lisabonas līguma ieviešanas pārejas periods nebeigsies pāris mēnešu vai pāris ES prezidentūru laikā. Atsevišķas nacionālās valstis ar īpašu vērību pievērsīsies savu interešu un tiesību pārstāvībai, kā arī savas lomas saglabāšanai ES lēmumu pieņemšanā. Jebkurā gadījumā vēlreiz uzsveru, ka Lisabonas līgums nemaina Eiropas Savienības būtību, proti, tā nepārtop par federatīvām Eiropas Savienotajām Valstīm. Dalībvalstis deleģē tikai daļu no savas suverenitātes, tādējādi īstenojot līdzsvarotu varas un atbildības dalīšanas modeli.

Lisabonas līguma stāšanās spēkā automātiski nenozīmē, ka ES institucionālajai vadībai – prezidentam vai augstajai pārstāvei – tiek dota pilna rīcības brīvība jeb tā sauktā carte blanche no dalībvalstīm. Ārpolitika šajā ziņā nav izņēmums.

Eiropas Savienības dalībvalstu un ES institūciju rīcības scenāriju ārlietu jautājumos pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā es gribētu raksturot un redzēt kā savstarpēji papildinošu mijiedarbību jeb divvirzienu kustību. Katrā gadījumā nevaru piekrist dažkārt izskanējušajam apgalvojumam, ka līdz ar Lisabonas līgumu un Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi zūd nacionālo valstu diplomātisko un konsulāro dienestu pastāvēšanas jēga. Vēlos skaidri uzsvērt, lai izslēgtu jebkādas spekulācijas – nacionālā drošība un valsts ekonomiskās intereses ir divas būtiskas jomas, ko Lisabonas līgums un vienotais ārējais dienests neaptver. 

Manuprāt, attiecībā uz lielajiem jautājumiem, kā, piemēram, klimata izmaiņas, cīņa ar terorismu, atomieroču neizplatīšana, tostarp šobrīd Irānas un Ziemeļkorejas kodolprogrammas, starptautiskā migrācija, Tuvo Austrumu miera procesa tālāka virzība vai iesaldētie konflikti, vadošā loma vienotas ES pozīcijas formulēšanā būtu jāuzņemas Eiropas Savienības institucionālajai vadībai un Eiropas Ārējās darbības dienestam, attiecīgi katrā konkrētā jautājumā konsultējoties un saņemot vienotu mandātu tālākai darbībai no dalībvalstīm. Vienotas ES pozīcijas definēšanā īpaša uzmanība būtu jāpievērš iesaistīto vai kompetento dalībvalstu pieredzei un ekspertīzei. Novērtējot Latvijas kompetenci un zināšanas par Eiropas Savienības Austrumu partnerības valstīm, šīs ES politikas veidošanā būtisks būtu mūsu ieguldījums. Savukārt viedokļa formulēšanā par attiecībām ar Kubu acīmredzot nepārspēsim Spānijas kompetenci.

Tie ir tikai daži piemēri, kas apliecina: Eiropas Savienības dalībvalstu reģionālās, ģeogrāfiskās un vēsturiskās atšķirības, kā arī nacionālās ārpolitikas akcenti un virzieni arī pēc Lisabonas līguma ir priekšrocība, kas jāspēj maksimāli izmantot. Līdzšinējā pieredze un tādi nesenie piemēri kā Kopenhāgenas klimata samits rāda, ka Eiropas Savienību uz pasaules fona var mēģināt marģinalizēt pat gadījumos, kad tās starta pozīcija ir vienots viedoklis. Šādi mēģinājumi attiecībā uz ES kopīgo pozīciju ir tikai papildu apliecinājums, ka atsevišķām dalībvalstīm vēl jo vairāk būs grūtības individuāli iesaistīties pasaules lielvaru debatēs par globālās darbakārtības jautājumiem un individuāli panākt sev optimālāko risinājumu.

Savukārt attiecībā uz mazajiem jautājumiem, kā, piemēram, divpusējie politiskie kontakti, starpvalstu investīciju un ekonomisko saišu veicināšana, sadarbība kultūras jomā, pārrobežu kontakti vai katras valsts pilsoņu aizsardzība, tie primāri ir un saglabājas nacionālo valstu kompetencē, piesaistot Eiropas Ārējās darbības dienestu un ES augsto pārstāvi gadījumos, kad rodas šāda nepieciešamība.

Godātie klātesošie!

Latvijas izvirzītos mērķus Eiropas Savienības virzienā lielā mērā nosaka Lisabonas līguma dotās jaunās iespējas.

Viens no tiem – Lisabonas līguma nosacījumu ieviešana praksē un mūsu efektīva dalība Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesā. Mums ir svarīgi panākt profesionālu Latvijas pārstāvju dalību jaunveidojamajā Eiropas Ārējās darbības dienestā, lai tādējādi palielinātu savu dalību Eiropas Savienības institūcijās.

Plānots, ka Eiropas Parlaments 9.februārī oficiāli apstiprinās jauno jeb, kā to mēdz dēvēt – Barozu II, Eiropas Komisijas sastāvu. Sagaidām, ka jaunā Eiropas Savienības augstā pārstāve Ketrina Eštone aktīvi pievērsīsies priekšlikuma izstrādei par Eiropas Ārējās darbības dienesta darbību, lai to varētu pieņemt līdz šā gada aprīļa beigām.

Latvijas interesēs būtu, lai Eiropas Ārējās darbības dienestā kompetencē būtu ietvertas arī konsulārās pārstāvības funkcijas. Latvijai kā salīdzinoši nelielai valstij ar diplomātisko pārstāvniecību tīklu, kas neaptver visus pasaules reģionus un valstis, tas dotu papildu iespējas nodrošināt palīdzību ārkārtas situācijās mūsu valstspiederīgajiem.

Papildus jautājumiem, kas saistās ar ES institucionālo reformu, kā svarīgākais darba virziens ir jāmin jaunās ES finanšu perspektīvas 2014.–2020.gadam izstrāde. Latvijai būs svarīgi aizstāvēt savas intereses gan attiecībā uz lauksaimniecības politiku, gan turpmāk pieejamajiem Eiropas Savienības finanšu resursiem.

Runājot par ES politiku iepretim trešajām valstīm – būdami pilntiesīgi Eiropas un transatlantiskās ģimenes locekļi, nevaram un nedrīkstam apgalvot, ka notikumi Tuvajos Austrumos, Āzijas valstīs, Āfrikas savienībā, Afganistānā vai Pakistānā, kas it kā šķiet no Latvijas attālināti reģioni, nav mums saistoši. Mēs piedalāmies ES kopīgās pozīcijas formulēšanā, iesaistāmies starptautiskajās miera uzturēšanas misijās.

Rīt piedalīšos ārlietu ministru līmeņa konferencē Londonā par Afganistānu. Esmu gandarīts, ka Latvijas valdība janvāra sākumā pieņēma lēmumu papildus līdzšinējai militārajai līdzdalībai NATO ietvaros atbalstīt civilās iesaistes palielināšanu un attīstības palīdzības pasākumu īstenošanu Afganistānā. Šis lēmums palīdzēs Latvijai turpināt aizsākto darbu Afganistānā, stiprinot likumu un tiesu varu, kā arī administratīvo kapacitāti Afganistānā, kas dos iespēju afgāņiem pašiem iespējami tuvākā nākotnē uzņemties atbildību un nodrošināt kārtību savā valstī.

Atgriežoties pie institucionālajām izmaiņām, vēlos uzsvērt, ka mums ne tikai jādomā, kā tiek paplašināta un padziļināta vienas organizācijas darbība, bet arī jāizvirza lielākas starpinstitucionālās iekšējās integrācijas ambīcijas eiroatlantiskajā telpā, tostarp NATO un Eiropas Savienības sadarbības padziļināšanas jomā.

Spēcīgāka ES aizsardzības un drošības politikas pīlāra veidošana, kā to atzinis arī NATO jaunais ģenerālsekretārs, nekādā veidā nekonkurē ar NATO, bet gan to papildina. Šķiet, pareizais termins NATO un ES sadarbībai varētu būt politiska un praktiska sinerģija – varam pozitīvi novērtēt NATO un ES sadarbību misijās Kosovā, Bosnijā un šobrīd pastiprinātos centienus līdztekus NATO vadībā esošo Starptautisko miera uzturēšanas spēku Afganistānā kontingenta un spēju palielināšanai militārā jomā, celt ES civilās iesaistes apjomu un kapacitāti.

Dāmas un kungi!

NATO mēs visbiežāk tiecamies salīdzināt ar drošības lietussargu. Alianses sadarbības formula ir skaidra: solidaritāte + drošības garantijas + atbildība vai vienkāršākos vārdos – gūt un dot mijiedarbība.

Te varam runāt gan par konvencionālajiem draudiem, gan klimata izmaiņām, kiberdrošību, cīņu pret terorismu, enerģētikas drošību – jomām, par ko tiek diskutēts jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas izstrādes procesā. 2010.gadā turpināsies darbs pie jautājumiem, kas saistās ar alianses tālāko darbību gan starptautiskajās operācijās, gan savas teritorijas aizsardzības spēju nodrošināšanā.

Latvijas interesēs ir jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas izstrādes procesā panākt sabiedroto viedokļu konsolidāciju par svarīgākajiem drošības jautājumiem, tai skaitā kolektīvās aizsardzības kā NATO pamatuzdevuma stiprināšanu. Jaunajai Stratēģiskajai koncepcijai jānodrošina pamats, lai veicinātu Vašingtonas līguma 5.panta redzamību alianses dalībvalstu teritorijās. Lai apliecinātu dalībvalstu gatavību solidārai rīcībai un saistību uzticamību, ir jāīsteno alianses praktiski pasākumi, tostarp plānošana, apmācības un militārās mācības. Latvija ir konsekventi atbalstījusi NATO atvērto durvju politiku, kuras turpināšana arī jaunās Stratēģiskās koncepcijas kontekstā ir mūsu interesēs. Uzskatu, ka ir būtiski nodrošināt, lai jaunajā Stratēģiskajā koncepcijā ir saglabāta NATO centrālā loma transatlantiskajā dialogā par drošības politikas jautājumiem, vienlaikus padarot efektīvākas esošās partnerības.

Stratēģiskās koncepcijas kontekstā bieži tiek runāts par jaunajiem draudiem, un šajā ziņā Latvijai ir būtiski iedibināt ciešāku reģionālo dialogu starp Baltijas un Ziemeļvalstīm.

Jaunās NATO Stratēģiskās koncepcijas izstrāde un ekspertu konsultācijas jau ir apliecinājušas izcilu sadarbību Baltijas valstu vidū, pilnībā apzinoties, ka gan Latvijai, gan Lietuvai un Igaunijai šī ir lieliska iespēja būt iesaistītām alianses tālākās nākotnes un kopīgā drošības redzējuma veidošanā.

Gan jaunās NATO Stratēģiskās koncepcijas izstrāde, gan Lisabonas līguma ieviešana prasa pārskatīt arī Baltijas valstu sadarbību, veicot līdzšinējā savstarpējā dialoga auditu, meklējot laikmetīgākus sadarbības veidus un pielāgojot tos jaunajiem apstākļiem. Šis būs viens no dienaskārtības jautājumiem Latvijas prezidentūras ietvaros Baltijas Ministru padomē šogad.

Godātie klātesošie!

Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka Lisabonas zīme šobrīd ir pozitīvs atspēriena solis ceļā uz vienotu Eiropas ārpolitiku un ietekmīgāku Eiropas lomu globālajā arēnā. Šis ir iespēju laiks arī Latvijai stiprināt savu pārstāvību Eiropas institūcijās un aktīvi iesaistīties šo organizāciju vēsturē būtisku lēmumu pieņemšanas procesos. Atklāts paliek jautājums, kādi būs šo vēsturisko pārmaiņu rezultāti. To izvērtējums, nenoliedzami, nākotnē būs laba viela ārpolitikas pētniekiem un jaunām akadēmiskām konferencēm.

Paldies par uzmanību!

Ārlietu ministra Māra Riekstiņa lekcija “Latvijas nacionālā un Eiropas kopīgā ārpolitika” LU 68.konferencē “Latvija Lisabonas zīmē” 27.janvārī