Joprojām sajūtot savas dzimtas saknes Latvijā

Broņislavs Komorovskis, Polijas aizsardzības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Ministra kungs, jūsu dzimta kādreiz dzīvojusi Latvijā. Vai šis fakts kā ietekmējis attieksmi pret mūsu valsti?

— Es uzskatu, ka arī politikā ir vieta sentimentam. Politika ir joma, kurā tu mācies valdīt pār savām emocijām, dažkārt tās apvaldot un slēpjot, bet dažkārt neierobežojot. Šis acīmredzot ir otrais gadījums. Jā, man pret Latviju, gluži tāpat kā pret Poliju, ir ļoti emocionāla un, protams, ļoti labvēlīga attieksme. Daļa manas dzimtas līdz Pirmā pasaules kara beigām dzīvoja Kurmenē pie Lietuvas robežas, un man ir gandarījums, ka beidzot, pēc astoņdesmit gadiem, kāds no mūsu dzimtas atkal ir ieradies Latvijā. Taču es domāju, ka Latvijas un Polijas attiecībās ir daudz emocionālu momentu. Savas vizītes laikā es apmeklēju Daugavpili un godināju poļu karavīru piemiņu, kuri krita Latvijas brīvības karā 1920. gadā, kopā ar latviešiem atbrīvojot šo pilsētu. Ir vērts atcerēties arī laiku starp abiem pasaules kariem, kad Polijas un Latvijas armijām bija ļoti laba sadarbība. Šādas emocionālas vēstures atmiņu lappuses ir ļoti nozīmīgas, jo stiprina mūsu draudzīgās attiecības. Taču vēl svarīgākas ir mūsu kopīgās intereses. Tagad, kad abas mūsu valstis ir atkal neatkarīgas, mums nav nekādu objektīvu šķēršļu atjaunot tās pašas labās, draudzīgās attiecības, kādas starp Latviju un Poliju un mūsu bruņotajiem spēkiem pastāvēja pirms Otrā pasaules kara. Uz šādu attīstību mūs virza ne vien emocionāli apsvērumi, bet arī praktiskās vajadzības. Un Daugavpilī, stāvot pie savu tautasbrāļu, Latvijā kritušo poļu karavīru, kapa, es domāju arī par mūsu sadarbības perspektīvām. Polijas interesēs ir arī Latvijas drošības un stabilitātes nostiprināšana. Polijas interesēs ir, lai viss Baltijas reģions gan politiskā, gan ekonomiskā ziņā būtu stabilitātes zona. Tieši tādēļ mēs atbalstām arī Latviju jūsu ceļā uz NATO.

— Kā jūs raksturotu šo sadarbību brīdī, kad Polija jau ir NATO dalībvalsts, bet Latvijā vēl tikai cer iestāties šajā organizācijā?

— Polija, gan gatavojoties iestājai NATO, gan arī būdama šīs organizācijas dalībvalsts, ir uzkrājusi bagātīgu pieredzi, ar ko mēs esam gatavi dalīties.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Mēs esam gatavi Latvijai sniegt gan savu pozitīvo pieredzi, gan arī pieredzi, kas gūta kļūdās, un tādas, protams, arī ir bijušas. Īpaši sākumā, kad mēs tikai gatavojāmies iestāties NATO. Esmu pārliecināts, ka arī mūsu negatīvā pieredze Latvijai var būt ļoti noderīga, lai izvairītos no mūsu kļūdām. Lai Latvijai un abām pārējām Baltijas valstīm iestāšanās NATO būtu iespējami vieglāka. Polija ir gatava aizvien ciešāk sadarboties ar Latviju militārajā jomā, savu iespēju robežās sniedzot Latvijai arī palīdzību. Mēs esam gatavi Latvijai sniegt gan tehnisku palīdzību, gan arī sadarboties militāro speciālistu sagatavošanā. Mēs esam gatavi arī starptautiskā laukā, vispirms jau NATO struktūrās, atbalstīt visu trīs Baltijas valstu iestāšanos NATO. Polijai jau ilgāku laiku šajā jautājumā ir skaidrs viedoklis, mēs esam par NATO atvērto durvju politiku. Mēs NATO uzstājamies kā Baltijas valstu advokāti un vienlaikus palīdzēsim Latvijai izpildīt NATO izvirzītās prasības. Jo tagad vairs nepietiek tikai ar labu gribu, lai iestātos NATO. Ir vajadzīgi konkrēti darbi un konkrēti rezultāti. Ikvienai valstij, kas vēlas iestāties NATO, ir ļoti būtiski trīs apstākļi: savas armijas sagatavošana, kā arī finansiālie un juridiskie aspekti.

— Vai NATO dalībvalstu kopīgo lēmumu par Latvijas un visu trīs Baltijas valstu uzņemšanu NATO varētu iespaidot Krievijas negatīvā attieksme?

— Krievija ļoti negatīvi raudzījās arī uz Polijas uzņemšanu NATO. Taču tagad mēs ar gandarījumu varam konstatēt, ka ledus Polijas un Krievijas attiecībās ir izkusis. Nesen Polijā vizītē bija Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs, kā arī Krievijas toreizējais Drošības padomes priekšsēdētājs, tagad Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Ivanovs. Tas ir pierādījums Krievijas spējai veidot savu politiku, arī vadoties no pragmatiskiem apsvērumiem. Pierādījums, ka arī Krievija spēj akceptēt realitāti. Šī pieredze ir ļoti būtiska ne vien Polijai, bet arī pārējām NATO valstīm. Būtisks faktors rietumvalstu nostājā attiecībā uz NATO paplašināšanu Baltijas valstīs būs Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prasme un spēja saglabāt labas attiecības ar Krieviju. Jo Rietumi uz Baltijas valstīm raugās tieši caur šo prizmu. Ļoti svarīga ir un būs Baltijas valstu vēlme un prasme atrast būtiskākos sadarbības punktus ar Krieviju. Būtisks signāls rietumvalstīm par iespējamo Krievijas reakciju pēc NATO paplašināšanas Baltijas valstīs ir arī jaunākie sabiedriskās domas aptaujas rezultāti Igaunijā. Šī aptauja rāda, ka lielākā daļa Igaunijas krievu minoritātes akceptē Igaunijas iestāšanos Ziemeļatlantijas savienībā. Ir ļoti svarīgi, lai NATO paplašināšana, uzņemot Baltijas valstis, netiktu iztēlota kā draudu radīšana Krievijai vai situācijas destabilizācija reģionā. Ir svarīgi parādīt, ka šis process vairos reģiona stabilitāti. Tas nav viegls uzdevums, taču mums to jācenšas kopīgi paveikt.

Es esmu pārliecināts, ka Krievija pēc Baltijas valstu uzņemšanas samierināsies ar šo faktu. Varbūt paies nedaudz ilgāks laiks, nekā tas bija Polijas iestāšanās gadījumā, taču rezultāts būs tāds pats kā Krievijas attiecībās ar Poliju, kā pēc visu trīs jauno dalībvalstu — Polijas, Ungārijas un Čehijas — uzņemšanas NATO. Jā, bija zināms vēsuma periods, taču tagad jau tas pieder pagātnei, un mums veidojas normālas attiecības.

— Jūs, ministra kungs, konsekventi minējāt visu trīs Baltijas valstu iestāšanos NATO. Vai pieļaujat arī scenāriju, ko izvirzījis jūsu tautietis, ievērojamais ASV politologs Zbigņevs Bzežinskis: ka, rēķinoties ar Krievijas negatīvo reakciju, vispirms NATO varētu uzņemt tikai vienu Baltijas valsti? Kāds variants, jūsuprāt, būtu labākais un ir reālākais?

— Es domāju, no politiskā viedokļa jebkurš bijušās PSRS robežas šķērsošanas precedents NATO virzienā ir pozitīvi vērtējams. Taču, neapšaubāmi, vislabākais variants NATO paplašināšanā būtu vienlaikus uzņemt visas trīs Baltijas valstis.

Tāpēc ir ļoti svarīgi visām trim Baltijas valstīm veikt intensīvu darbu, lai Latvija, Lietuva un Igaunija atrastos vienā līmenī, tā teikt, uz vienas starta līnijas. Lai neviena valsts neatpaliktu un visas kopā strauji virzītos uz NATO.

— Kādas ir būtiskākās pārmaiņas jūsu valstī pēc iestāšanās NATO?

— Iestāšanās NATO Polijai bija ārkārtīgi nozīmīga. Šodien mēs ar paļāvību raugāmies nākotnē. Mēs ar lepnumu varam teikt, ka viss, ko esam izcīnījuši, — Polijas atjaunotā neatkarība un Polijas uzplaukstošā ekonomika — ir droši nosargāts. Piederība NATO mums ir arī iespēja piedalīties ļoti nozīmīgos starptautiskajos procesos. Arī svarīgos saimnieciskajos procesos, kas būtiski iespaido valsts ekonomiku. Polijai ir arī iespēja daudz sekmīgāk veidot attiecības ar valstīm ārpus NATO. Pēc iestāšanās NATO Polija vēlas veidot ciešākas un labākas attiecības ar Ukrainu, Krieviju un citām valstīm, kas arī nav NATO dalībvalstis. Polija, kas gan savas politiskās un ekonomiskās sistēmas, gan stabilitātes ziņā ir jau cieši iesakņojusies Rietumu pasaulē, var atļauties sev meklēt stabilus, izdevīgus un veiksmīgus sadarbības partnerus. Un Polija sagaida, ka arī Krievija visu jautājumu risināšanā kļūs daudz pragmatiskāka un akceptēs Polijas centienus veidot starp mūsu valstīm labas, konstruktīvas attiecības. Pāris gadi, kopš Polija ir NATO dalībvalsts, parādījuši, ka mūsu valsts jaunais statuss nav pasliktinājis Polijas un Krievijas attiecības. Tieši otrādi — mēs ceram, ka Polijas un Krievijas attiecību normalizācijas process tiks vainagots ar Krievijas prezidenta vizīti Polijā. Kā redzat, ir vērts atrasties NATO, jo pasaule līdz ar to kļūst sakārtotāka.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors