Ar kopīgām interesēm, ap Baltijas jūru

Par starptautisko konferenci Gētes institūtā "XXXIII Ziemeļeiropas sarunas. Eiropas integrācija kā kultūras uzdevums Baltijas jūras telpā" 11.-13.maijā

No 11. līdz 13.maijam Gētes institūtā Rīgā notika 33. Ziemeļeiropas sarunas "Eiropas integrācija kā kultūras uzdevums Baltijas jūras telpā"

Eiropas kustību rīkotās sarunas notika jau 33.reizi, bet pirmoreiz — Eiropas Savienības kandidātvalstī. Kopā ar saviem latviešu kolēģiem tajās piedalījās Eiropas kustību pārstāvji no vēl sešām valstīm — Dānijas, Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Somijas un Zviedrijas.

Eiropas kustības Latvijā vadītājs Ainārs Dimants nolasīja Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas apsveikuma vēstījumu Ziemeļeiropas sarunu dalībniekiem un ar īsu uzrunu atklāja saietu.

Latvijas Kultūras akadēmijas rektors profesors Pēteris Laķis ar savu referātu "Imanuēla Kanta traktāts "Par mūžīgo mieru" un valstu attiecību principi Eiropā" sarunu ievirzīja teorētiskā plāksnē. Viņš atgādināja, ka Eiropa nav tikai ģeogrāfisks jēdziens, par to jārunā arī morāles un metafizikas kategorijās. Mēs varam apšaubīt vai pārbaudīt Eiropas identitāti praktiskās politikas vai sabiedriskās apziņas līmenī. Dziļākā izpratnē par identitāti jādomā filozofiskā plāksnē. To nosaka esības attaisnojuma meklējumi mūsu radītajā sociālajā kārtībā un mūsu pieņemtās atziņas par Eiropas likteni. Profesors arī atzīmēja, ka ikdienā ar kultūru diemžēl saprot tikai dažādu mākslas veidu kopumu un Austrumu–Rietumu kultūras saites veidošana dažkārt aprobežojas ar izstāžu un mākslas kolektīvu apmaiņu. Kultūra nekad nav bijusi noteicošais faktors starpvalstu attiecībās, un kultūras ministri parasti netiek uzskatīti par pirmajām personām. Mēs dzīvojam reālā sabiedrībā ar reālu dzīves pieredzi, un jāpaiet laikam, lai sabiedrība iegūtu mierīgāku un līdzsvarotāku skatījumu uz Austrumu un Rietumu kultūru mijiedarbību.

Plašāk dažādus Eiropas integrācijas un kultūru mijiedarbes aspektus savā referātā aplūkoja Latvijas Ārpolitikas asociācijas prezidente Dr. Vita Matīsa. Diskusiju par šiem jautājumiem vadīja Gētes institūta direktore Sabīne Belca.

Saruna turpinājās par Eiropas integrācijas politiskajiem aspektiem. "Baltijas jūras kultūras telpa ir mūsu kopīgā dzimtene," sacīja bijušais Šlēsvigas–Holšteinas pavalsts ministru prezidents Bjerns Engholms, kas jau astoņdesmitajos gados aicināja Baltijas jūras valstis uz ciešāku sadarbību un kopīgiem kultūras projektiem, lai tās arī Briselē varētu runāt vienā balsī. Eiropas kustības Igaunijā prezidents, bijušais Tartu Universitātes rektors profesors Pēters Tulviste atzīmēja, ka viņš atbalsta visu trīs Baltijas valstu vienlaikus uzņemšanu Eiropas Savienībā, ja vien tās visas atbildīs noteiktajiem uzņemšanas kritērijiem. Savukārt Eiropas kustības Dānijā prezidents Ēriks Bēls sacīja, ka Dānija atbalsta arī visu trīs Baltijas valstu iestāšanos NATO.

Apliecinot cieņu Eiropas kustībai Latvijā, tās prezidentam Aināram Dimantam tika pasniegta medaļa par nopelniem vienotās Eiropas labā, ko piešķīrusi Eiropas ūnija Vācijā.

Nobeigumā tika pieņemta rezolūcija, kurā norādīti Baltijas jūras valstu Eiropas kustību turpmākie uzdevumi un pasākumi sadarbības veicināšanai.

Vācijas vēstnieks Latvijā Dr.Reinharts Krauss rīkoja saieta dalībniekiem pieņemšanu savā rezidencē Mežaparkā.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore

Atklāšanas runa Eiropas kustības Latvijā rīkotajām Baltijas jūras valstu Eiropas kustību "XXXIII Ziemeļeiropas sarunas." par tēmu "Eiropas integrācija kā kultūras uzdevums Baltijas jūras telpā" Gētes institūtā 2001.gada 11.maijā

Eiropas kustības Latvijā prezidents Ainārs Dimants:

— Eiropas kopiena ir kopienu kopiena. Tā veidojas no nacionālajām valstīm un reģioniem. Viena no tām ir Baltijas jūras reģions ar savu identitāti. Tas atrodas starp Rietumiem un Austrumiem, tāpēc ir īpaši svarīgi te nostiprināt Eiropas identitāti, kas pēc būtības ir Rietumeiropas jeb Rietumu identitāte, un vienojošā ir Eiropas politiskā identitāte, kas pamatojas uz zināmām kultūras vērtībām, ar kultūru saprotot arī politisko, ekonomisko un tiesisko kultūru. Atbilde uz jautājumu "Kas ir humānisms?" veido reālo Eiropas kopīgo politisko un tiesisko identitāti.

Jebkuras identitātes veidošanās sākas ar pašidentifikāciju, kas nozīmē arī identitātes konstruēšanu. Baltijas jūras reģionā, tāpat kā jebkur citur, identitāte var veidoties galvenokārt izglītības ceļā un pilsoniskās sabiedrības dialogā.

Identitāte top gan personiskajā, gan sabiedriskajā diskursā, un sabiedriskais diskurss atšķirībā no personiskā vairāk darbojas ar konceptiem. Šo "Ziemeļeiropas sarunu" nolūks ir domāt par šādu Baltijas jūras identitātes konceptu un izmantot Baltijas jūras reģiona kultūras identitāti kopīgajam Eiropas projektam. Mūsu Eiropas Kustībām ir jāveic liels darbs, lai Baltijas valstis tiktu atpazītas kā kopīgas identitātes daļa, jo demokrātijas apstākļos nevar īstenot politiku bez sabiedrības atbalsta.

Vienlaikus, tā kā Baltijas jūra kļūst par Eiropas Savienības iekšējo jūru, šā reģiona kultūras identitāte sekmē sabiedrības integrāciju Eiropas Savienībā arī pašās Baltijas valstīs.

konferences dalībnieku vērtējumi, viedokļi un vēlējumi — "Latvijas Vēstnesim"

Vēstnieks, Baltijas jūras valstu padomes Vecāko amatpersonu komitejas priekšsēdētājs Dr. Hanss Jirgens Heimzēts

(Hans–Jūrgen Heimsoeth)

Pazīstamais vācu politiķis Hanss Jirgens Heimzēts (bijušais Šlēsvigas — Holšteinas zemes ministru prezidents un federālā kanclera amata kandidāts no Sociāldemokrātiskās partijas) jau astoņdesmitajos gados izvirzīja ideju par Baltijas jūras valstu ciešu sadarbību un kopīgiem kultūras projektiem. Arī "Ars Baltica" ir viņa idejas īstenojums. Būtībā H.J. Heimzēts ir arī XXIII Ziemeļeiropas sarunu "Eiropas integrācija kā kultūras uzdevums Baltijas jūras telpā" idejas autors.

Eiropas kustības Igaunijā prezidents, prof. Dr. Pēters Tulviste ( Peeter Tulviste )

— Diemžēl Igaunijā patlaban vēl diezgan liela iedzīvotāju daļa ir pret Eiropas Savienību, un tas, manuprāt, izskaidrojams galvenokārt ar nepietiekamu informāciju. Tāpēc arī es šajās Ziemeļeiropas sarunās Rīgā galveno uzmanību veltīju informācijas jautājumiem, lai mazinātu tā saukto eiroskeptiķu skaitu.

— Kas, jūsuprāt, ir šīs parādības galvenais cēlonis Igaunijā?

— Daudzi cilvēki vēl spilgti atceras okupācijas laika nožēlojamo īstenību, un viņiem ir negatīva attieksme jau pret vārdu "savienība" un jebko, kas varētu ierobežot vai apdraudēt mūsu suverenitāti. Taču būtisks iemesls ir arī tas, ka mūsu politiķi allaž, kad notiek kas negatīvs, mēdz atsaukties uz ES. Līdzīga ir arī preses pozīcija. Piemēram, kad laukos slēdz mazus veikaliņus, tiek apgalvots, ka to prasot ES. Kaut arī ar ES tam patiesībā nav nekāda sakara. Tā ir visai tipiska politiķu taktika.

— Es šo konferenci uzskatu par ļoti aktuālu. Kultūra ir cilvēces kontaktu stūrakmens. Šis stūrakmens nav ekonomika vai tehnoloģija. Tā ir kultūra. Jo jēdziens "kultūra" saprotams ļoti plaši. Kultūra — tā ir arī ēšana un dzeršana, cilvēku savstarpējā izturēšanās. Protams, tā ir mūzika un literatūra, tās ir dejas, vēsture, arhitektūra un filozofija. Iebraucot no Spānijas Itālijā, ikviens pamana milzu atšķirību, tāpat, iebraucot no Itālijas Grieķijā. Ārkārtīgi savdabīgas ir arī Eiropas ziemeļu valstis. Tām ir ļoti ciešas kopīgās kultūras saknes. Vispirms jau tā ir Hanzas savienības vēsture. Tiesa, tā nebija miera laiku vēsture, taču tā mums bija kopīga. Tāpēc arī saskatāma līdzība Ziemeļu valstu tradīcijās, mūzikā, nostāstos. Kad es pie jums Latvijā dzeru Rīgas Melno balzamu un pēc tam Kopenhāgenā pagaršoju dāņu "Jenever", es jūtu, ka neesmu Toskānā. Kad klausos Jura Karlsona, Pētera Vaska vai Jana Sibēliusa mūziku, es sadzirdu kopīgās Baltijas jūras kultūras saknes. Ir tik daudz līdzības Baltijas jūras valstu vēsturē un kultūrā. Bet Ziemeļu tautas ir arī ļoti atšķirīgas, un tas padara šo Rīgas konferenci jo aktuālāku un aizraujošāku.

— Te vietā atcerēties, ka nacionālās kultūras identitātes saglabāšana ir arī viens no Latvijas eiroskeptiķu galvenajiem argumentiem. Vēl pirms desmit gadiem Latvija bija okupēta un latviešu tauta bija ļoti tuvu etniskās identitātes zaudēšanai un asimilācijai bezpersoniskajā "padomju tautā". Daļa latviešu, īpaši vecie cilvēki, joprojām baidās jau no jēdziena "savienība", kas objektīvi paredz ciešākus kontaktus starp valstīm un tautām.

— Nākotnes Eiropas Savienībā (ES) būs apmēram četrsimt līdz četrsimt piecdesmit miljoni cilvēku. Mazām valstīm, kādas ir Latvija, Igaunija un Lietuva vai Slovēnija, nebūs iespējams izdzīvot līdzās šai milzu savienībai, ja jūs paliksit katra valsts atsevišķi. Jums ir jāapvienojas. Tāpēc arī es izvirzīju savu Ziemeļeiropas reģiona valstu asociācijas ideju. Tajā būtu Latvija, Lietuva, Igaunija, Vācijas ziemeļdaļa, Zviedrija. Tas būtu reģions ar apmēram sešdesmit miljoniem cilvēku. Ja šie sešdesmit miljoni cilvēku sūtītu savus pārstāvjus uz Briseli vai Strasbūru paust Eiropas Savienībā vai Eiropas Padomē savu kopīgo viedokli, tas būtu iespaidīgs politiskais spēks. Turpretim Latvijas pārstāvjiem vieniem pašiem Briselē būs ļoti grūti aizstāvēt savu viedokli un panākt savu. Tāpēc mums jāraugās ne tikai uz ES kopumā, bet arī uz šo Ziemeļeiropas reģionu ap Baltijas jūru. Taču tā nebūt nav vienīgā problēma kultūras kontekstā. Manuprāt, liela Eiropas kultūras problēma vai, pareizāk sakot, lielas briesmas Eiropas kultūrai ir tās amerikanizēšana. Mūsu kultūrai draud liktenis kļūt par hamburgeru kultūru , jo notiek intensīva Eiropas kultūras makdonaldizēšana .

Vienīgā iespēja, kā mums saglabāt savu kultūru, ir — kopīgi aizstāvot Baltijas jūras reģiona garīgās vērtības. Aizstāvot latviešu slaveno kora dziedāšanu un jūsu unikālās dainas. Atbalstot citu Baltijas jūras tautu kultūras savdabību. Mums jādomā ne vien par sadarbību ekonomikā un tehnoloģijā, bet arī par sadarbību, aizstāvot savu unikālo kultūru. Kaut dažas valstis patlaban vēl ir nabadzīgas, jāatrod nauda to kultūras bāzes nostiprināšanai. Tā jums ir vienīgā iespēja aizvien plašākajā ES saglabāt pašu savdabīgo seju. Esmu priecīgs, ka man par šiem ļoti svarīgajiem jautājumiem ir iespēja runāt šajā Rīgas konferencē.

— Jūs uzsvērāt kultūras savdabību. Vācijai ir unikāla pieredze, pirms desmit gadiem apvienojot divas vācu tautas daļas, kas apmēram pusgadsimtu bija dzīvojušas dažādās valstīs, dažādās politiskajās un ideoloģiskajās sistēmās un būtībā arī dažādās kultūrās. Dziesmotās revolūcijas laikā mums, baltiešiem, braucot cauri tad vēl eksistējošajai Vācijas Demokrātiskajai Republikai, radās iespaids par austrumvāciešu bezmaz vai fanātisku komunistisko pārliecību. Mūs, latviešus, viņi uz VDR robežas pārmeklēja īpaši tendenciozi, nosaucot par "nodevējiem, kas cenšas arī citās valstīs izplatīt kontrrevolūciju". Tagad jūs ar šiem cilvēkiem dzīvojat vienā valstī. Vai tas nav iespaidojis Vācijas kopīgo kultūras gaisotni?

— Es gribu apgalvot, ka Austrumvācijā īsti ideoloģisku komunistu nebija vairāk par piecpadsmit vai divdesmit procentiem. Pārējie peldēja pa straumi cerībā uz labākiem laikiem un brīvāku dzīvi. Viņi no Rietumu televīzijas un radio programmām zināja, ka Vācijas lielākajā daļā ir cita dzīve, un cerēja, ka arī paši reiz tā dzīvos. Es domāju, ka līdzīgi bija arī Latvijā. Cik zinu, arī jūs, latvieši, klausījāties rietumvalstu radioraidījumus, igauņi skatījās arī somu televīziju. Tā tas bija visās komunistiskās impērijas valstīs. Taču viss pāriet, viss mainās. Atcerēsimies Polijas sarežģīto vēsturi. Polija bijusi sadalīta pat sešas reizes, jo poļu tauta bija sadalīta arī komunistiskā režīma laikā. Taču tagad Polija ir ļoti spēcīga un ietekmīga valsts. Un no šiem piemēriem redzams, cik liela nozīme nācijas pastāvēšanā ir tās kultūras un vēsturiskajām saknēm, nācijas vēsturiskajai atmiņai. Un latviešiem ir ļoti svarīgi lepoties ar savu vēsturi un kultūru un atbalstīt savas kultūras attīstību.

— Kā jūs vērtējat Latvijas gatavošanos iestāties ES?

— Šī gatavošanās saistīta galvenokārt ar ekonomiskajiem aspektiem, un arī šeit, domāju, Latvija ir uz pareizā ceļa. Jūs jau esat tiešām daudz izdarījuši. Jā, Latvijā vēl ir daudz nabadzīgo, jums daudzās lietās jāievēro taupība un no daudz kā jāatsakās. Bet ceļš, ko jūs ejat, ir vienīgais pareizais. Pēc kādiem pieciem vai desmit gadiem Latvija būs ļoti sekmīga, uzplaukusi valsts. Es par to esmu absolūti pārliecināts.

— Ko jūs, politiķis ar lielu pieredzi, vēlaties pateikt "Latvijas Vēstneša" lasītājiem?

— Esiet atklāti pret saviem kaimiņiem. Man šķiet, latviešiem nav īpašu problēmu sadarboties ar lietuviešiem. Grūtāk varētu būt kontaktēties ar kaimiņiem tālāk dienvidos no Latvijas. Taču es jums iesaku sadarboties arī ar viņiem. Sadarboties arī ar Krieviju. Es zinu Latvijas un Krievijas attiecību sarežģīto vēsturi. Taču Krievija var kļūt par vienu no lielākajiem Eiropas tirgiem ar lielu nākotni. Un Latvijai var būt ļoti izdevīga tilta loma starp pārējām Eiropas valstīm un Krieviju. Starp rietumiem un austrumiem, starp ziemeļiem un dienvidiem. Jums tā ir unikāla izdevība.

Eiropas kustības Somijā ģenerālsekretārs

Reijo Pānanens ( Reijo Paananen )

— Mēs Somijā nesen veicām sabiedriskās domas pētījumu. Tas rāda, ka 55 procenti Somijas iedzīvotāju ES paplašināšanu uzskata par ļoti svarīgu. 53 procenti somu uzskata, ka visām trim Baltijas valstīm — Latvijai, Lietuvai un Igaunijai — vajadzētu būt starp pirmajām jaunajām ES dalībvalstīm. Tas nozīmē spēcīgu Somijas atbalstu ES paplašināšanai un Baltijas valstu drīzai uzņemšanai tajā. Mēs, somi, esam dziļi ieinteresēti šādā procesā. Būtībā šo somu sabiedriskās domas viedokli var tulkot kā aicinājumu: "Lūdzu, nāciet mums palīgā!" Jo Baltijas valstu uzņemšana ES Somiju būtiski tuvinās Briselei. Jā, mēs gan esam ES dalībvalsts jau kopš 1995. gada, taču Somija joprojām ir Briselei vistālākā ES dalībvalsts. Kad Baltijas valstis un arī Polija būs uzņemtas ES, mēs veidosim vienotu ES dalībvalstu telpu ap Baltijas jūru. Tas mums visiem būs ļoti nozīmīgi. Un vēl viena būtiska tēze: ir ļoti svarīgi, lai ES iestātos valstis, kas labi pazīst Krieviju. Šīs valstis var labāk izprast un analizēt Krievijas rīcību, un šo valstu ekspertīze būtu visas ES interesēs.

— Kāda ir pašas Somijas pirmo piecu gadu pieredze ES?

— Es negribētu koncentrēties uz Somijas pieredzi ES. Jā, Somija ir relatīvi jauna valsts ES. Taču es personīgi neatzīstu dalījumu jaunās un vecās ES dalībvalstīs un ES kandidātvalstīs. Mēs visi esam vienlīdzīgi.

— "Jaunās dalībvalstis" — Baltijas valstīs tas dažiem varētu asociēties ar "vecākā brāļa" sindromu.

— Jā, tieši tā. Tāpat jau pastāv realitātes noteiktais dalījums lielās un mazās valstīs. Mēs, gan Somija, gan arī visas trīs Baltijas valstis, piederam pie mazajām valstīm. Arī tādēļ mums jāturas kopā. Mums ir konkrēti mērķi. Mums jāsadarbojas, lai aizstāvētu mazo valstu mērķus un intereses ES.

— Kad tika nodibināta Eiropas kustība Somijā?

— Mūsu organizācija tika nodibināta 1994. gadā kā organizācija kampaņai par Somijas iestāšanos ES. Pēc iestāšanās mēs nolēmām savu kustību saglabāt un iekļauties kopīgajā Eiropas kustībā, jo jutām un joprojām jūtam, ka veicams liels informatīvais darbs. Mūsu uzdevums tagad ir piegādāt ES iespējami vairāk informācijas par savu valsti.

— Latvijā ir visai izplatīts viedoklis, ka Somija no trim Baltijas valstīm ceļā uz ES visvairāk atbalsta Igauniju.

— Es atbildēšu no Eiropas kustības Somijā pozīcijas. No mūsu viedokļa, vislabāk noteikti būs, ja visas trīs Baltijas valstis ES iestāsies vienlaikus. Jo īpaši Latvija pēdējā laikā guvusi milzu progresu iestāšanās sarunās ar ES.

— Iespējams, ka mēs, latvieši, kļuvām mazliet greizsirdīgi uz Igauniju, kad tā ES dalībvalstu vadītāju Luksemburgas apspriedē vienīgā no trim Baltijas valstīm tika uzaicināta sākt iestāšanās sarunas.

— Jā, bet tā bija pozitīva greizsirdība, kas jums piedeva spēku. Jūs, latvieši, esat izdarījuši lielu darbu un tagad jo sekmīgi risināt iestāšanās sarunas ar ES. No manas organizācijas viedokļa, tas ir pats labākais, kas ar ES kandidātvalsti var notikt.

Eiropas kustības Lietuvā prezidents

Rimants Daģis ( Rimantas Dagys )

— Šī konference ir ārkārtīgi nozīmīga vispirms jau pieredzes apmaiņas jomā, jo mums ir ļoti svarīgi pārliecināt savas valsts sabiedrību par aizvien labvēlīgāku attieksmi pret ES. Tas nav viegls uzdevums, un tāpēc ir tik vērtīgi Ziemeļeiropas sarunās gūt jaunus argumentus. Cilvēkus baida daudzi ar integrāciju saistīti aspekti, un bieži vien labākā atbilde uz viņu šaubām ir fakti un viedokļi par mūsu kultūras situāciju nākotnē. ES daudzus lietuviešus baida arī ar sagaidāmo valodu problēmu un saviem likumiem. Mums Lietuvā ir ļoti svarīgi izskaidrot saviem līdzcilvēkiem ES likumdošanas būtību. Sniegt mūsu cilvēkiem vairāk informācijas. Daudzi Lietuvā Eiropas Savienībai veido tādu kā sātana tēlu un apgalvo, ka visas ekonomiskās un sociālās grūtības, ko lietuvieši patlaban izjūt ekonomisko reformu procesā, cēlušās no ES. Ir arī cilvēki, kas virzību uz ES salīdzina ar mūsu neseno atrašanos PSRS. Taču viņi nav vērtējami īpaši nopietni. Tie, kas ES salīdzina ar kādreizējo PSRS, daudzos gadījumos bijuši saistīti ar veco komunistisko sistēmu, un šādi salīdzinājumi ir tikai tukša runāšana.

Gētes institūta Rīgā direktore

Sabīne Belca ( Sabine Belz )

— Latvija tikai desmit gadus ir atkal neatkarīga valsts un līdztiesīga Eiropas daļa. Tikai trīs gadus Latvijai pastāv bezvīzu režīms ar daudzām citām Eiropas valstīm. Šovasar Rīga svinēs savu 800 gadu jubileju. Simboliski varētu teikt, ka varbūt Rīgai vajadzētu svinēt nevis 800, bet 790 gadu jubileju, jo šie pēdējie desmit gadi Rīgas un Latvijas vēsturē bijuši krasi atšķirīgi. Tie bijuši saistīti ar Eiropas integrāciju. Šai laikā Latvijā radusies arī kustība, kas veicina Eiropas integrāciju. Mēs dzīvojam informācijas sabiedrībā un atrodamies globālajā kontekstā. Eiropa rada aizvien sakārtotākas telpas. Gētes institūts ļoti daudz strādā ar jauniem cilvēkiem. Ar mūsu starpniecību šķērsotas daudzas robežas, radot aizvien labāku saprašanos starp cilvēkiem, un es ceru, ka turpmāk šāda attīstība būs vēl daudz raksturīgāka un labvēlīgāka. Tas viss ir ļoti labvēlīgi Latvijai jūsu valsts ceļā uz ES.

Eiropas kustības Dānijā prezidents

Ēriks Bēls ( Erik Boel )

— Kopš 1992. gada es jau vairākkārt esmu apmeklējis Rīgu, un ar katru reizi vairāk esmu pārliecinājies, kā pirms desmit gadiem atgūtā neatkarība konsolidējusi latviešu nāciju. Rīga ir viena no brīnišķīgākajām pilsētām, ko man izdevies apmeklēt, un ik reizi, aizbraucot no Rīgas, es paņemu līdzi latviešu draudzību. Latvijai, Lietuvai un Igaunijai ir arī liela nozīme Dānijas ārpolitikā. Mums tā ir arī savtīga interese, jo Baltijas valstu attīstība atstāj iespaidu arī uz Dānijas drošību, tā atspoguļojas Dānijas dabā, kultūrā un cilvēkos. Vēsture māca, ka brīžos, kad pienāk grūti laiki, ir īpaši vajadzīgi labi draugi. Tādēļ arī visas valstis ap Baltijas jūru ir vienlīdz ieinteresētas sekmēt savu kopīgo reģiona stabilitāti un drošību. Un tieši šādu stabilitāti un drošību dod Eiropas Savienība. Tādēļ arī ES paplašināšanai jābūt visa Baltijas jūras reģiona prioritātei.

Latvija, Lietuva, Igaunija un Polija drīz, tāpat kā tagad Dānija, Zviedrija un Somija, būs ES dalībvalstis. ES ir arī sadarbības līgumi ar Kaļiņingradas apgabalu un Sanktpēterburgu Krievijā. Tas viss vieno Baltijas jūras reģionu un vairo tā stabilitāti. Šāda attīstība un reģiona aizvien ciešāka sadarbība būtiski sekmē visu mūsu valstu sabiedrības attīstību. Vēl 1992. gadā bija stipri jūtama atšķirība starp valstīm ap Baltijas jūru.

Tagad dienaskārtībā ir muitas vienošanās un citi ikdienas sadarbības jautājumi, un aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta Baltijas valstu integrācijai Eiropas un transatlantiskajās struktūrās.Mēs nepārprotami atbalstām Baltijas valstu centienus iestāties ES un NATO, jo tas ir labākais veids, kā garantēt šo valstu drošību un sekmēt visa Baltijas jūras reģiona stabilitāti. NATO dalībvalstu vadītāju Vašingtonas apspriedē tika deklarēts NATO atvērto durvju princips. Es augstu novērtēju Latvijas Rīcības plānu dalībai NATO. Bet NATO nav tikai šīs organizācijas dalībvalstu drošība. NATO — tas ir arī minoritāšu tiesību nodrošinājums, tās ir papildu darbavietas un daudzi citi ļoti būtiski sociālie aspekti. Tāpēc Baltijas reģiona valstu integrācija ES un NATO jābūt arī Eiropas kustību prioritātei Baltijas jūras reģiona valstīs.

Vācijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Reinharts Krauss ( Reinhardt Kraus)

— Es domāju, konference ir izdevusies teicami. Tā bija ļoti laba ideja — uzaicināt dažādu valstu, īpaši ES kandidātvalstu, Eiropas kustību vadītājus Rīgā un diskutēt par ļoti aktuālajiem jautājumiem. Šāds jautājums ir arī kultūra. Mēs, vācieši, savā ārpolitikas doktrīnā runājam par trim pīlāriem, uz kuriem jābalstās.

Kultūra ir būtiska mūsu ārpolitikas sastāvdaļa. Manuprāt, kultūra ir arī ļoti būtisks ES attīstības elements. Ne velti paplašināšanas kontekstā aizvien biežāk diskusijas tiek veltītas kultūras jautājumiem. Nav šaubu, ka paplašinātajā ES kultūras dimensija būs ārkārtīgi nozīmīga. Kultūra cieši saistīta ar ES dalībvalstu nacionālo identitāti un citiem vitāli svarīgiem aspektiem. No šī viedokļa konference ir ļoti nozīmīga. Īpaši tādēļ, ka tajā piedalās Eiropas kustību pārstāvji no daudzām Baltijas jūras reģiona valstīm. Un man ir patiess prieks, ka konferenci ievadīja tik lieliski Latvijas pārstāvju — Latvijas Kultūras akadēmijas rektora, profesora Pētera Laķa un Latvijas Ārpolitikas asociācijas prezidentes Dr. Vitas Matīsas — referāti. Tie deva pamatu dzīvai, aizraujošai diskusijai.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors

XXXIII "Ziemeļeiropas sarunu" noslēguma paziņojums

Septiņu Baltijas jūras valstu — Dānijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Vācijas, Somijas un Zviedrijas — pārstāvji pulcējās Rīgā Baltijas jūras reģiona Eiropas Kustību XXXIII "Ziemeļeiropas sarunās", lai apspriestu Eiropas integrāciju kā kultūras uzdevumu Baltijas jūras telpā.

Viņi vienojās par sekojošo.

1. Eiropas apvienošanās pamats ir Eiropas kā atbildības, taisnīguma un solidaritātes kopienas identitāte. Šī politiskā un ekonomiskā vienība nepārprotami sakņojas Rietumu kultūras identitātē.

2. Eiropas kopiena tomēr nav homogēna, bet gan vienota daudzveidībā — tā ir kopienu kopiena. Viena no šādām kopienām ar savu kultūras identitāti ir Baltijas jūras reģions. Tas pamatojas ne tikai uz kopīgām ekonomiskām un politiskām interesēm, bet pirmām kārtām ir mūsu kopīgā ģeogrāfiskā un kultūras dzimtene.

3. Ārkārtīgi svarīgs Eiropas integrācijas uzdevums ir Eiropas kultūras daudzveidības aizstāvība. Tas nozīmē, ka Eiropai jāuzņemas atbildība par reģionālo, nacionālo un Eiropas kultūras identitāti. Ir jāattīsta un jāīsteno Eiropas Savienības kopīgās kultūras atbalsta programmas.

4. Kultūra jāveicina arī Baltijas jūras reģiona institucionālajos ietvaros. Reģiona identitāte jāsekmē it īpaši izglītībā un pilsoniskās sabiedrības dialogā. Mēs sagaidām, ka reģiona valstis atdzīvinās iniciatīvu "Ars Baltica".

5. Baltijas jūras reģiona kultūras identitāte sekmē Eiropas kopējo projektu un it īpaši Eiropas Savienības paplašināšanu, jo veido pašreizējo Eiropas Savienības dalībvalstu plašākas sabiedrības mentālo atbalstu jaunu dalībvalstu, it īpaši trīs Baltijas valstu, straujai uzņemšanai. Tā būs Eiropas atgriešanās Baltijā. Savukārt kandidātvalstīs kopīgās Baltijas jūras reģiona identitātes attīstīšana sekmē sabiedrības atbalstu Eiropas Savienībai. No tā izriet Baltijas jūras reģiona Eiropas Kustību kopīgais uzdevums, kas īstenojams konkrētos projektos.

6. Baltijas jūras reģiona balsij jāiegūst ievērojami lielāka ietekme Eiropas Savienības kopīgajās institūcijās.

7. Mēs aicinām Baltijas jūras reģiona valstis ierīkot savus konsulātus Kaļiņingradā.

8. Jāizstrādā un jāpieņem Eiropas Savienības dalībvalstu un kandidātvalstu vispārēja politiska deklarācija par Eiropas Savienības nākotni, nosakot arī vēlamo kompetences sadalījumu starp nacionālajām valstīm un kopīgajām Eiropas Savienības institūcijām. Mēs gribam vairāk demokrātijas Eiropas valstu sadarbībā.