Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Dina Gailīte. Ir 600 un būs vēl!

Šodien iznācis “Jurista Vārda” 600.numurs. Pirmos gadus “Jurista Vārds” bija “Latvijas Vēstneša” tematiskā lappuse un vēlāk pielikums, taču kopš 2002.gada tas ir pilnīgi patstāvīgs nedēļas žurnāls. Taču numerāciju esam turpinājuši kopš paša pirmā “Jurista Vārda”. Mūsu mērķis joprojām ir tas pats: veicināt tiesisku domu un praksi Latvijā. Jo tiesiska doma nekad nevar beigt pilnveidoties, savukārt par tiesību prakses absolūta tiesiskuma sasniegšanu varētu sapņot tikai trakais. Tātad mūsu darba lauks ir faktiski nebeidzams. Arī mūsu zīmolā ietverto devīzi “Viens likums, viena taisnība visiem” der atkārtot vēl un vēl tieši tādēļ, ka šī juridiski teorētiskā aksioma joprojām nav kļuvusi un diezin vai tik drīz kļūs par realitāti Latvijā.

Atskatoties uz paveikto, ar lepnumu jāsecina, ka nereti mūsu slejās juristi ir varējuši piedāvāt risinājumus jautājumiem, ap kuriem citi cīkstējušies gadiem ilgi. Uz “Jurista Vārda” publikācijām nolēmumos ir atsaukusies gan Augstākā, gan Satversmes tiesa, mūsu žurnāls ir citēts Saeimas un citās “augstās” tribīnēs. Taču vislielāko gandarījumu redakcijai sagādājuši brīži, kad raksti “Jurista Vārdā” ir nevis sekojuši jau diagnosticētām problēmām, bet paši tās uzrādījuši. Sabiedrisko attiecību zinātāji teiktu, ka tādos brīžos esam veidojuši Latvijas juristu debašu dienaskārtību, – tas ir labākais, ko komunikāciju jomā var sasniegt. Šādā veidā centīsimies strādāt arī turpmāk.

• Māris Lejnieks. Latvijas Republikas starptautisko aizņēmumu tiesiskie aspekti

Jautājums par to, vai Ministru kabinets, aizņemoties naudu vai plānojot to aizņemties no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), Eiropas Komisijas, Pasaules Bankas un vairākām ārvalstu valdībām, ir vai nav pārkāpis Satversmi, aktualizējās apmēram pirms četriem mēnešiem, kad izrādījās, ka valdība nav informējusi sabiedrību par saviem solījumiem starptautiskajiem aizdevējiem, vēl vairāk – ne vienošanās par šiem aizņēmumiem, ne arī ar tiem saistītie dotie solījumi nav akceptēti Saeimā kā starptautiski līgumi Satversmes 68.panta pirmajā daļā paredzētajā kārtībā. Un – vai šīs vienošanās vispār ir starptautiskie līgumi? Ja ir, tad vai visi? Ja ir, vai tādi, kuri skar likumdošanas ceļā nokārtojamus jautājumus, t.i., kuriem nepieciešama ratifikācija?

No teorētiskas problēmas par praktisku to pārvērta Satversmes tiesa, pagājušā gada 21.decembrī pasludinot spriedumu t.s. pensiju lietā, kā arī valdības mēģinājums izpildīt Satversmes tiesas spriedumā pausto, iegūstot Saeimas akceptu jau saņemtajiem un vēl iecerētajiem starptautiskajiem aizdevumiem. Savu ieguldījumu situācijas izpētē vēl pagājušā gada nogalē deva Tieslietu ministrija, publicējot pētījumu “Analītisks darbs par starptautiskajām līgumtiesībām un šo tiesību mijiedarbību ar Eiropas Savienības un tās dalībvalstu tiesībām”, bet šā gada sākumā Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija nāca klajā ar “Viedokli par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai”.

• Jānis Pleps. Viborgas uzsaukums: parlamenta kompetence un starptautiskie aizņēmumi

Pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes biogrāfijā atrodams interesants fakts. Krievijas impērijas laikā viņš ticis notiesāts ar cietokšņa sodu uz trim mēnešiem un liegumu ieņemt sabiedriskus amatus. Cariskās Krievijas apstākļos daudziem vēlāk ievērojamiem Latvijas politiķiem nācies izciest cietumsodus vai izsūtījumu, taču lielākoties sodi tika piespriesti par revolucionāro darbību. Savukārt J.Čakstes piemērs ir gana savrups šajā ziņā. Kā prezidenta jubilejas reizē ticis atzīmēts, “Čakste bija stingrs demokrātijas atbalstītājs, un ne tikai vārdos”.

Attiecīgais cietumsods J.Čakstem tika piespriests par t.s. Viborgas uzsaukuma parakstīšanu. Pēc I Valsts domes atlaišanas Krievijas impērijas valsts domnieki sapulcējās Viborgā un parakstīja aicinājumu Krievijas tautai aizstāvēt atlaisto Valsts domi un tautas priekšstāvniecības ideju. Uzsaukumā Krievijas pilsoņi tika aicināti piespiest Krievijas imperatoru atjaunot aizskartās Valsts domes tiesības, nemaksājot nodokļus un nedodot cilvēkus armijā. Viborgas uzsaukumu varēja pat traktēt kā aicinājumu uz revolūciju. Tomēr praksē šis uzsaukums neguva plašu ievērību, un vairāk palika kā atlaistās Valsts domes locekļu protests par Valsts domes atlaišanu.

“Jurista Vārda” redakcija