Kultūras ministre:

— intervijā Latvijas radio 16.maijā

Intervija Latvijas Radio 16. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.07. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Jūs esat, cik es saprotu, šonedēļ vairāk interesējusies par kuģniecību, nevis par kultūras lietām — vismaz tā izskatījās pēc valdības sēdes, kurai man arī nācās sekot līdzi. Es nezinu, nu, tā nākas, ka ministriem laikam jāinteresējas par visu ko, ne tikai par savu lauciņu.

K.Pētersone: — Reizēm man ir tādas dīvainas pārdomas, jo kādreiz man liekas, ka es ar pietāti izturos pret jomām, kur ir vajadzīgas specifiskas zināšanas, bet tā kādreiz liekas, ka par kultūru visi kolēģi ir kompetenti, bet par kuģniecības lietām tomēr nākas iedziļināties un runāt līdzi arī, jo tas ir ļoti daudz diskutēts valdībā un arī presē, un sabiedrībā jautājums, un tur tā nevar norobežoties, ka tā nav tieša atbildība.

— Ja jau par kultūru visi kompetenti, tad tā kādreiz arī valstī varbūt varētu kļūt par prioritāti?

K.Pētersone: — Nu, uz to mēs ejam stabili!

— Starp citu, es šodien arī sekoju — es skatos, piemēram, iekšlietu ministrs sola, ka viņš rūpēsies un pieprasīs algas, piemēram, policistiem lielākas. Nu, tur katrs, tieslietu ministre, kā mēs zinām, cīnās par savu lauciņu, acīmredzot arī jums nāksies aktīvi cīnīties, lai kaut kas tomēr tiek arī kultūrai.

K.Pētersone: — Nē, nu, tas ir daudzu gadu darbs, šī budžeta veidošana. Tagad man tas personīgi būs ceturtais budžeta veidošanas cikls, zināma pieredze ir iegūta, un es neteikšu, ka ir gājis pavisam neveiksmīgi arī iepriekšējos gados. Arī šogad, protams, Kultūras ministrija ir sagatavojusi veselu klāstu dažādu kultūrpolitisku instrumentu, ko mēs esam nosaukuši par mērķprogrammām, un tās aktuālākās lietas ir gājušas faktiski no gada uz gadu. Tas ir stabils finansējums dziesmusvētku procesam, jo nav pareizi, ka dziesmusvētki tā parādās reizi pa pieciem gadiem, it kā uzplaukst, pēc tam novīst, un šim finansējumam jābūt stabilam, tas ir process, kur tikai redzamā daļa parādās reizi piecos gados, tāpat daudzus gadus mēģinām realizēt, lai valsts finansētu, stabilu ikgadēju finansējumu dotu grāmatu iepirkumam bibliotēkām, kas veicinātu arī nacionālo grāmatniecību un rakstniecību. Daudz ir runāts par nepieciešamu tādu instrumentu teātriem, jo teātri saņem tādu, nu, apaļu finansējumu, ko viņi izlieto, protams, visai savai saimnieciskajai un profesionālajai darbībai, bet ministrijā nav instrumenta, lai iespaidotu, lai būtu izrādes bērniem, lai iestudētu vairāk oriģināldramaturģiju, teiksim, šāda mērķprogramma ir izstrādāta, un par visām šīm labajām lietām es, protams, atkal šogad Kabinetā par to kolēģus informēšu, bet situācija jau nav vienkārša, budžetu veidojot, jo es tāpat redzu, cik ļoti nopietnas problēmas ir tieslietu nozarē kolēģiem

Jūs minējāt policistus, mēs daudz runājam par medicīnas darbiniekiem, skolotājiem — nu, tā ir mūsu kā ģimenē kopīga naudiņa, un visiem kopīgi ir pēc iespējas kristīgi un taisnīgi jāsadala.

— Jums neiznāk reizēm saplēsties, tur dalot to naudiņu?

K.Pētersone: — Nu, ir bijušas tādas reizes, bet gribas jau vairāk atcerēties tās reizes, kad ir iegūts kolēģu atbalsts un izpratne.

— Jums varbūt kā dāmai tad kungi dod priekšroku?

K.Pētersone: — Ziniet, es negribētu teikt — kā dāmai, jo faktiski nozares katra sevi piesaka neatkarīgi no ministra personības un tādām īpašībām, bet es domāju, ka ne tik daudz kā dāmai, bet tiešām tāda, nu, izpratne par to, ka kultūra ir vajadzīga. Un man ir jāsaka, un man ir īpaši jāpateicas pat kolēģiem, ka tad, kad nevienam vairs naudas nav pieticis, tad ir bijušas reizes, ka burtiski kā ar cepuri apstaigā apkārt un pa sīkumam tomēr kultūrai atrod.

— Starp citu, vai nav tā, ka tā lielākā uzmanība šobrīd ir tomēr pievērsta tai bibliotēkas lietai, projektam?

K.Pētersone: — Nu, no mūsu puses ir šis mēģinājums aktualizēt bibliotēkas projekta finansēšanu un likumprojekta virzību, tieši tāpēc mēs esam iesnieguši trīs ar šo projektu saistītus jautājumus, gan informatīva rakstura jautājumus, gan gatavojam arī savu viedokli par atzinumu otram lasījumam deputātu priekšlikumiem, jo, nu, nepiedodami ir iekavējusies likumprojekta skatīšana. Es saprotu objektīvos iemeslus, kāpēc tas tā ir, bet, no otras puses — ja šis projekts bīstami iekavēsies, mēs, pirmkārt, zaudējam visu to starptautisko atbalstu, kas ir iegūts, un tas atbalsts ir nopietns, šobrīd ar to var rēķināties. Otrkārt, mēs zaudējam arī paši savus ieguldījumus, kas ir tuvu miljonam. Es pat negribu runāt par to kaitējumu, kas mūsu valsts attīstībai varētu būt, un tā būtu atpalikšana no vispārējās tādas mūsu kaimiņvalstu virzības uz informētu sabiedrību, un, nu, ko es tagad stāstīšu vēlreiz, ka nevar bez bibliotēkas ne pagasts, nu, neviens nevar dzīvot! Uzņēmējiem tā ir vajadzīga, zemniekiem ir vajadzīga, bērniem — visiem!

— Ir tā cerība, ka jums izdosies iekustināt savus kolēģus?

K.Pētersone: — Tas ir tas pats kopējā maciņa jautājums, kaut gan šajā gadījumā, es domāju, var runa būt tikai par ilgtermiņa kredītiem. Ir viens jautājums, ar ko šis kredīts tiks segts, vai mēs tiešām atgriezīsimies vēlreiz pie šī sociāli visai taisnīgā un ļoti nelielā elektrības maksājuma kā mērķmaksājuma, vai mēs pieķersimies privatizācijas ieņēmumiem, tie jau kādreiz ienāks, bet diemžēl tādā tuvā nākotnē tā nevar pateikt, ka tie rīt no rīta būs šeit, tāpēc arī būs jārēķinās tomēr, ka ir jāaizņemas ilgtermiņā. Vai ir arī tad atkal budžets tikai, bet budžets ir saspringts, ļoti saspringts.

— Man te kāda neredzīga klausītāja Velga Podiņa zvanīja un jautāja. Viņa esot tā sapratusi, ka varbūt, ja ceļ vairākas bibliotēkas reizē, iznāk lētāk. Viņa saka, ka viņa gana nav redzējusi tāpēc, ka viņa neredzīga, viņa nevar iepazīties ar šo projektu, kāds tas ir tīri vizuāli, bet viņa saka: varbūt varētu mazāku, kaut kādu lētāku šo projektu īstenot; varbūt var bibliotēkas celt trijās vietās un tad aptvert visu Latviju?

K.Pētersone: — Redziet, vairākās vietās tomēr laikam lētāk nesanāks. Es saprotu, ka cilvēki mēģina mūsu ne visai lielajā rocībā atrast to labāko variantu, bet šobrīd bibliotēka ir astoņās vietās, un tas diemžēl sadārdzina to darbu, administrēšanu, arī cilvēkiem nav labi apstākļi bibliotēkā, jo bibliotēkām visā pasaulē ir zināmi standarti. Latvija ir vienīgā valsts Eiropā šobrīd palikusi, kur ir tikai viena — es tagad varbūt maldos, tā ir vai nu Gulbene, vai... Ir tikai viena vieta Latvijā, kur vispār bibliotēkai ir uzcelta ēka speciāli bibliotēkas vajadzībām. Mums nevienā Latvijas bibliotēkā netiek ievērotas kaut kādas likumības, kādas ir — gaisma, attālumus, grīda, stiprība, sienas, aprīkojums, informatizācijas pakāpe. Nacionālā bibliotēka, neraugoties uz visu šo šausmīgo neatbilstību prasībām, turpretī ir pirmajā vietā Eiropā lasītāju apkalpošanas ziņā uz darbinieku skaitu, un tā tas ir pie 300 vietām Nacionālajā bibliotēkā, dienā šo bibliotēku apmeklē 1300 lasītāju, bet viņiem ir jāstrādā bibliotēkā ļoti neatbilstošos apstākļos.

— Ir vēl citi jautājumi, un varbūt šeit arī nedaudz skarot vēl neredzīgo tematu un arī bibliotēkas — kāds klausītājs Ilgvars jautāja: varbūt ir kāda cerība algas bibliotekāriem palielināt? Un te viņš vēl minēja neredzīgo bibliotēkas, tās ir specifiskas bibliotēkas. Varbūt tur varētu būt kādas piemaksas? Jo viņš zina, ka, piemēram, neredzīgo skolās ir piemaksas salīdzinājumā ar parastajām skolām.

K.Pētersone: — Jā, es domāju, ka vajadzētu šo jautājumu varbūt īpaši apskatīt. Mums diemžēl uz 2000 publiskajām bibliotēkām Latvijā Kultūras ministrijā ar šo jautājumu nodarbojas viens cilvēks, mēs trīs gadu laikā neesam varējuši atrast valsts budžetā 30 tūkstošus, lai nodibinātu bibliotēku pārvaldi, bet, neraugoties uz to, šis viens pats speciālists Jānis Turlais ir izstrādājis jau sešus Ministru kabineta noteikumus par bibliotēku dažādiem normatīviem — cik ir jābūt darbiniekiem un cik grāmatām uz iedzīvotāju skaitu, bet tie ir saistoši arī pašvaldībām, un pašvaldības nelabprāt grib saskaņot šo noteikumu virzību. Un es gribu teikt, ka arī pie bibliotekāru atalgojuma mūsu speciālists un ministrijas cilvēki ir strādājuši ļoti nopietni. Mēs par to runājām un informējām Ministru kabinetu par ļoti nepieņemamo situāciju bibliotekāru nodrošinājuma un atalgojuma ziņā, kad skatījām nacionālo programmu “Kultūra”, kur faktiski pat reakcija bija tik šokējoša, ka mani kolēģi teica — tas nevar būt, jūs varbūt manipulējat ar skaitļiem; nevar būt, ka tā ir patiesība, ko jūs stāstāt! Diemžēl tā ir patiesība, mēs esam ņēmuši pēc vienotas metodikas salīdzinošus datus par visām Eiropas bibliotēkām nacionālo bibliotēku jomā, akadēmisko bibliotēku jomā, publisko bibliotēku jomā — Latvija ir visatpalikušākā valsts. Es esmu vērsusi uz to uzmanību, es nevaru pateikt, ka to izdosies atrisināt tuvākā gada laikā. Es zinu, ka arī Finansu ministrija strādā un nākamgad ir solījusi piedāvāt un sākt risināt vienotas atalgojuma sistēmas korekcijas Latvijā visiem tiem, kas strādā no valsts budžeta finansētajā sfērā, tai skaitā bibliotēkā.

— Tā ka jautājums atkal ir, kā jūs teicāt, par šo kopējo ģimenes budžetu.

K.Pētersone: — Tā diemžēl atkal ir.

— Viena klausītāja zvanīja un interesējās par muzeju “Arsenāls”. Viņa jautāja: vai neiznāks tā, ka būs tāds pats liktenis kā Operetes teātrim? Tagad tā ir izstāžu zāle, un ka neiznāk, ka to kāds iekāro?

K.Pētersone: — Man nav tādu ziņu. Varbūt, ja tas kāds muzeja “Arsenāls” darbinieks, tad varbūt vajadzētu informēt Kultūras ministriju, ka kāds apdraudējums ir. Man tas šobrīd nav zināms, bet es domāju, ka nebūtu korekti salīdzināt jebkurā gadījumā muzeju “Arsenāls” ar Operetes teātri, jo, kā jūs zināt, Operetes teātrī nebija nevienas kultūras institūcijas vai kādas tādas iestādes, vai kaut kas, kas tur būtu saistīts ar kultūru tajā brīdī, kad tika lemts, kā šo ēku vienkārši izmantot tā, lai tā kultūrai nestu kaut kādu labumu. Šobrīd nenes kultūrai labumu, ienes naudu nekustamo īpašumu apsaimniekošanai, bet, protams, es tur negribu neko labu par šo lietu teikt, bet vienīgais tas, ka “Arsenāls” šobrīd darbojas, tur strādā izstāžu zāle, tā ir daļa no Valsts mākslas muzeja. Mēs, reorganizējot Valsts muzeju apvienību, izveidojām un nodevām to kolekcijas daļu, kas glabājās “Arsenāla” ēkā, tie ir darbi, kas ir tapuši laika posmā no 1945.gada līdz mūsdienām, apvienojām šīs kolekcijas vienotā saimniecībā ar Valsts mākslas muzeju, un zināma pēctecība veidojās, un šī laikmetīgā daļa tātad dzīvo “Arsenāla” telpās un arī veido tur ekspozīcijas — gan viesekspozīcijas, gan paši savas, tā ka tur ir sava programma. Tur valsts ir ieguldījusi ļoti nopietnus līdzekļus investīciju programmas veidā, sakopjot šo ēku, tieši izstāžu zāles daļu ERAB sanāksmei, tā ka es domāju, ka pie tik lieliem valsts ieguldījumiem nav nekāda pamata runāt par šādu apdraudējumu.

— Starp citu, minot arī muzejus, es saprotu — Muzeju dienas sākas jau šajā laikā.

K.Pētersone: — Jā, jums taisnība! Muzeju diena būs 18.maijā, bet es domāju, ka jau šajā nedēļā un jau varbūt pat iepriekšējā visi Latvijas muzeji, domājot par saviem svētkiem, ir sagatavojuši kādas ļoti interesantas un skatītājiem ļoti gaidītas ekspozīcijas. Šodien tiek atklāta, es ceru, ļoti interesanta, tāda vēsturiski ļoti nopietna izstāde par Doma muzeja vēsturi — tas ir mūsu pirmais muzejs Latvijā, kurš veidojās 18.gadsimta otrajā pusē vienlaikus ar lielajiem Eiropas muzejiem, ar Pēterburgas, ar Londonas pirmajiem lielajiem profesionālajiem muzejiem. Jā, un ir prieks arī, ka Vēstures un kuģniecības muzejs faktiski ir, nu, kā tāds iniciatīvas centrs tām iecerēm, kas ir saistītas ar Muzeja dienas atzīmēšanu 22.maijā, jo muzeji šajā dienā rīko gājienu, kurš sāksies Doma laukumā, un arī Latvijas Vēstures un kuģniecības muzejs aicina uz savu, kā es saprotu, — jaunatklājamo kolonnu zāli, kas ir tagad arī valsts investīciju programmā atbalstīta un ir ieguvusi jaunu, skaistu seju. Tā ka es domāju, ka Muzeju dienas cilvēkiem sagādās daudz prieka. Es nebūšu tajā laikā Latvijā, tāpēc es sirsnīgi gribētu apsveikt, izmantot šo jūsu piedāvāto iespēju un apsveikt visus, kas strādā muzejos un ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā. Man ir prieks par to, ka arī pašvaldības arvien vairāk apzinās, ka muzeji nevis tērē pašvaldības naudu, bet palīdz piesaistīt tūristus pašvaldības teritorijā un faktiski ir kā resurss, nevis tērētājs katrai teritorijai.

— Un visbeidzot vēl viens īss jautājums. Viena pensionāre sacīja: kā tas ir, ka himnu dažādās vietās dzied dažādi un spēlē dažādi? Viņa saka: savulaik, tad, kad viņa bija jauna, tad toreiz himnai bija ļoti konkrēti, nu, akordi, un tā nav tāda aranžējama dziesma.

K.Pētersone: — Es domāju, tas ir tāds interesants un rosinošs jautājums. Es nevaru tā uzreiz atbildēt, vai mums jau ir kāds standarts. Ir jāieskatās likumā vai kādos noteikumos, kas to reglamentē, bet, ja šādas reglamentācijas nav, varbūt vajadzētu par to padomāt. Mums darbojas heraldikas komisija, ir jāpaskatās šīs komisijas kompetence — varbūt viņiem var šādu jautājumu adresēt. Es domāju, ka par to ir jāpadomā!

Pēc ieraksta “LV” diktofonā