“Interviju sniegšu latviešu valodā”

Šodien Norvēģijas valsts svētki — Konstitūcijas diena

Bērds Ivars Svendsens ( Bard Ivar Svendsen ), Norvēģijas pagaidu pilnvarotais lietvedis, — “Latvijas Vēstnesim”

— Ienākot omulīgajā Norvēģijas vēstniecības namā Vecrīgā, Zirgu ielā, man iešāvās prātā sensenais teiciens: “Vecajā, labajā karaļvalstī viss pa vecam”, un es skaidri izjutu, ka šos vārdus var pilnībā attiecināt arī uz Norvēģiju. Šobrīd Norvēģijas valsts svētku — Eiropas visvecākās konstitūcijas (1814) gadskārtā tas ir īpaši izjūtams.

— Es jums varu piekrist. Patiešām Norvēģijā ir ļoti labvēlīga situācija gan ekonomikā, gan politikā. Mēs priecājamies, ka Norvēģijā jau ilgu laiku nav asu problēmu. Šī valsts svētku diena, 17. maijs, mums ir skaista tradīcija, ko visi norvēģi uztver kā savus svētkus. Oficiāli 17. maijs saucas par Konstitūcijas dienu, taču norvēģu sirdīs tā ir arī brīvības un neatkarības diena. Īpaši kopš Otrā pasaules kara gadiem, kad Norvēģiju piecus gadus bija okupējusi hitleriskā Vācija un Konstitūcijas dienas slepena svinēšana norvēģiem bija savas valstiskās apziņas apliecinājums. Pie mums netiek rīkotas militāras parādes, toties ielās iziet tūkstošiem skolēnu. Īpaši iespaidīgs skats ir galvaspilsētā Oslo, kad pa galveno — Kārļa Johana ielu — desmitiem tūkstoši bērnu un jauniešu iet uz Karaļa pili, kur viņus no pils balkona sveic karalis Haralds un karaliene Sonja.

— Savā ziņā Kārļa Johana iela ir unikāla, jo Norvēģijas galvaspilsētas centrālajai ielai saglabāts vēsturiskais nosaukums — zviedru karaļa vārds. Tā ir laba liecība norvēģu nosvērtajam raksturam un arī jūsu zemes visumā izlīdzinātajai pēdējo gadsimtu vēsturei, kurā, protams, disonansi ienesa hitleriskās okupācijas gadi. Arī tie latviešiem un norvēģiem palīdz vienam otru saprast.

— Latvieši man bieži jautā par norvēģu mentalitāti un par līdzīgo latviešu un norvēģu raksturā. Gan mēs, norvēģi, gan latvieši esam mazas nācijas, un arī tāpēc mums vienam otru ir daudz vieglāk saprast. Es varu piekrist, ka mūsu savstarpējo izpratni vairo arī abām mūsu tautām līdzīgā okupācijas pieredze. Kaut laika ziņā šī pieredze bijusi ļoti atšķirīga. Norvēģija bija okupēta piecus gadus, kas, protams, arī ir ilgs laiks. Taču Latvijas okupācija bija desmitreiz ilgāka. Un tā ir daudz dramatiskāka pieredze. Norvēģija nekad nav atzinusi padomju okupāciju Baltijas valstīs un klusībā vienmēr ir atbalstījusi latviešu un pārējo baltiešu brīvības centienus.

— Jā, abu valstu jaunākajā vēsturē bijis daudz līdzīga, bet bijusi arī būtiska atšķirība. Norvēģiju bija okupējis tikai viens totalitārs režīms, bet Latviju — divi. 1944. gadā, kad daudzas Eiropas valstis tika atbrīvotas no fašistiskā jūga, Latviju vēlreiz okupēja Padomju savienība. Šī atkārtotā okupācija mums radīja ne vien daudz lielākus cilvēku upurus, bet arī uzlika mūsu nācijai daudz smagākus psiholoģiskos pārdzīvojumus. Ilgotās atbrīvošanas vietā vienus okupantus nomainīja otri, un tāda okupantu maiņa notika divas reizes. No šejienes arī daudzie aplamie Latvijas vēstures un latviešu attieksmes skaidrojumi pat mums tradicionāli draudzīgās Rietumvalstīs.

— Jā, Latvijas vēsturiskā un psiholoģiskā situācija bijusi daudz sarežģītāka un jūsu nācijas pārdzīvojumi daudz smagāki. Taču kopējā okupācijas pieredze vairojusi norvēģu sapratni un patiesu vēlmi atbalstīt Latviju un latviešus.

— Kā jūs raksturotu Norvēģijas pašreizējo situāciju un ietekmi Eiropā un pasaulē? Norvēģija atšķirībā no savām tuvākajām kaimiņvalstīm Zviedrijas un Somijas nav iestājusies Eiropas Savienībā (ES), toties ir NATO dalībvalsts ar īpašu lomu Ziemeļatlantijas savienībā: ilgus gadus Norvēģija bija vienīgā NATO valsts Eiropā, kam bija kopīga robeža ar Krieviju.

— Jā, patiešām, mūsu valstij ir samērā neparasta situācija. Mēs neesam ES dalībvalsts, taču ļoti aktīvi piedalāmies visās citās starptautiskajās organizācijās. Un es gribu uzsvērt, ka mēs atbalstām gan Latvijas, gan arī Igaunijas un Lietuvas vēlmi iestāties NATO un palīdzam jums šajos centienos. Mēs atbalstām arī Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu centienus iestāties ES. Norvēģijas oficiālā pozīcija ir tāda, ka, mūsu ieskatā, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iestāšanās ES būtiski sekmēs visa Baltijas jūras reģiona stabilitāti. Taču Norvēģija pati nav ES dalībvalsts, un šis atbalsts ir ierobežots. Ceļā uz NATO mēs kā Ziemeļatlantijas savienības dalībvalsts varam Baltijas valstīm palīdzēt daudz aktīvāk.

— Kādēļ norvēģu tauta referendumā izlēma nestāties ES? Latvijā pastāv uzskats, ka galvenais motīvs bija Norvēģijas ļoti labais finansiālais stāvoklis. Jūsu cilvēki referendumā vadījās no apsvēruma, ka Norvēģijai kā bagātai valstij nāksies galvenokārt dot līdzekļus organizācijas kopīgajā budžetā. Līdz ar to latviešu lēmumam referendumā vajadzētu būt gluži pretējam, jo Latvija diemžēl ir vēl tālu no bagātas valsts statusa.

— Norvēģu izvēli noteica arī jūtas. Norvēģu savdabīgā neatkarības izpratne. Norvēģija ir samērā jauna valsts, kas neatkarību ieguva tikai 1905. gadā. Tādēļ daudziem norvēģiem joprojām ir psiholoģiska problēma pieņemt vārdu “savienība”, jo mums ir bijusi savienība ar Zviedriju un ar Dāniju. Taču jūsu minētais faktors, protams, ir ļoti būtisks. Jā, Norvēģija ir bagāta zeme, un daudzi norvēģi uzskata, ka, iestājoties ES, mēs ekonomiski vairāk zaudētu, nekā iegūtu. Tas tad arī noteica norvēģu vairuma pozīciju referendumā. Tā ir ļoti būtiska atšķirība šobrīd starp Norvēģiju un Latviju. Nav šaubu, ka Latvija kā ES dalībvalsts ekonomiski ļoti daudz iegūs.

— Kāda ir norvēģu attieksme pret Latvijas centieniem iestāties NATO? Īpaši aktuāls šis jautājums ir šobrīd, drīz pēc NATO kandidātvalstu valdību vadītāju tikšanās Bratislavā.

— Šī tikšanās, nenoliedzami, bija ļoti svarīga. Es gan domāju, ka vēl ir pāragri spriest, kādi lēmumi par NATO paplašināšanu tiks pieņemti nākamgad NATO dalībvalstu vadītāju Prāgas apspriedē. Norvēģija noteikti atbalsta Latvijas kandidatūru. Protams, konkrētais rezultāts būs atkarīgs no dažādiem faktoriem. Taču ir ļoti svarīgi, lai Latvija pati nevainojami veiktu visus sagatavošanās darbus ceļā uz NATO.

— Jūs konsekventi uzsverat visu trīs Baltijas valstu virzību uz NATO. Vai Norvēģijai būtu pieņemams arī cits variants, kad NATO vispirms tiktu uzņemta viena Baltijas valsts?

— Norvēģija tāpat kā ASV uzskata, ka ikviena valsts jāaplūko atsevišķi. Un katras valsts iespējas tikt uzņemtai NATO būs atkarīgas no šīs valsts gatavības pakāpes. Taču Norvēģija atbalsta visu trīs Baltijas valstu vienlaikus uzņemšanu NATO.

— Norvēģija sniedz mūsu bruņotajiem spēkiem arī lielu praktisko palīdzību.

— Mūsu sadarbība aizsardzības jomā ir ļoti būtiska, un Norvēģija tai pievērš lielu uzmanību. Ne velti mums vēstniecībā ar šiem jautājumiem nodarbojas divi cilvēki — militārais atašejs un viņa palīgs. Latvijā arī pastāvīgi uzturas vairāki norvēģu virsnieki, kas sniedz palīdzību Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Es esmu daudzkārt ticies ar šiem cilvēkiem un zinu, ka viņi ir ļoti apmierināti ar savu darbu Latvijā. Jo viņiem viegli izdodas atrast kopīgu valodu ar latviešu kolēģiem un visus vieno kopīgā darba apziņa. Tas ir svarīgi arī mums pašiem.

— Vēl atmiņā ļoti spilgtā norvēģu cieņas un draudzības demonstrācija pret Latviju pērnruden mūsu Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas valsts vizītes laikā Norvēģijā. Mūsu prezidentes lidmašīnu sagaidīja Norvēģijas Karalisko gaisa spēku goda eskorts, bet karalis Haralds un karaliene Sonja Latvijas Valsts prezidenti pavadīja gandrīz visos vizītes pasākumos gan galvaspilsētā Oslo, gan Bergenē.

— Jā, Norvēģijai ir ļoti draudzīga attieksme pret Latviju. Jāteic arī, ka Norvēģijai visas trīs Baltijas valstis ir ļoti nozīmīgas, mēs jūs uzskatām par kaimiņvalstīm. Mēs atrodamies tuvu, un īpaši ar Latviju mums ir ļoti laba savstarpēja sapratne. Mums ir ļoti labas politiskās un ekonomiskās attiecības, kā arī teicama sadarbība kultūras jomā. Vispār mēs ļoti augstu vērtējam sadarbību ar visām Ziemeļvalstīm un Baltijas reģiona valstīm.

— Norvēģija ir viena no galvenajām ārvalstu investorēm Latvijā. Tas redzams vai ik solī. Piemēram, gandrīz vai uz katras autostrādes un lielākas šosejas redzamas “Statoil” degvielas uzpildes stacijas. Ar ko izskaidrojama norvēģu investoru īpašā interese par Latviju?

— Es domāju, vispirms jau ar ģeogrāfisko tuvumu. Ir ļoti viegli atlidot uz Latviju, nokārtot lietišķos jautājumus un ātri atgriezties Norvēģijā. Būtisks faktors ir arī mūsu līdzīgā mentalitāte. Kad runāju ar norvēģu uzņēmējiem Latvijā, viņi apgalvo, ka Latvijā ir viegli saprasties un ka tas būtiski atvieglo biznesa projektu īstenošanu jūsu valstī. Arī fakti liecina, ka norvēģu uzņēmēju darbība Latvijā ir veiksmīga. Norvēģiem ir arī pārliecība, ka sadarbībai ar Latviju ir labas perspektīvas. Protams, es nevaru apgalvot, ka norvēģu uzņēmējiem Latvijā nav nekādu problēmu. Būtu nereāli un naivi sagaidīt, lai ārvalstu uzņēmēju darbība citā zemē, īpaši vēl zemē ar tik sarežģītu vēsturi, kam no okupantu uzspiestās plānotās ekonomikas nācās strauji pāriet uz tirgus ekonomiku, būtu bez jebkādiem sarežģījumiem. Taču, neraugoties uz visām šīm grūtībām, mūsu ekonomiskā sadarbība ir ļoti laba.

— Ko jums pašam nozīmē darbs un dzīve Latvijā? Mūsu valstī jūs ieradāties pirms gada. Tagad jums, gados jaunam diplomātam, vēstnieku maiņas laikā uzticēta Norvēģijas vēstniecības vadīšana.

— Man jau sen bijusi dziļa interese par Latviju un arī par Igauniju un Lietuvu. Kad es astoņdesmitajos gados studēju krievu valodu, ilgāku laiku dzīvoju Krievijā, un Gorbačova “perestroikas” jeb pārbūves laikā es ar ļoti lielām simpātijām sekoju notikumu attīstībai Baltijas valstīs. Latviju gan pirmo reizi izdevās apmeklēt tikai pērn aprīlī, kad sāku Rīgā strādāt Norvēģijas vēstniecībā. Bet 1988. gadā, vēl padomju okupācijas laikā, es biju Tallinā. Atzīšos, pirms ierašanās jūsu valstī es Rīgu iztēlē salīdzināju ar 1988. gada iespaidiem. Taču starpība ir milzīga, notikušas milzīgas pārmaiņas. Var teikt, ka Rīga ir īsta Rietumeiropas pilsēta. Protams, Rīga tāda vienmēr bijusi arhitektūras ziņā, taču tagad nākuši klāt daudzi citi būtiski aspekti. Es patiešām nevarēju iedomāties, ka Rīga tik ļoti atšķirsies no astoņdesmito gadu beigām ...

— Šeit mums “Latvijas Vēstneša” lasītājiem jāatklāj, ka intervija notiek latviski. No kurienes jums šīs patiešām labās latviešu valodas zināšanas?

— Es jau piecpadsmit mēnešus mācos latviešu valodu, un tas man sagādā lielu prieku. Es nezinu, kāpēc, bet man šausmīgi patīk latviešu valoda. Tā ir ļoti skaista valoda. Tas pirmkārt. Un man jau no bērnības ir dotības uz valodām. Es protu angļu, vācu, franču, krievu, latviešu, holandiešu valodu.

— Un, protams, norvēģu valodu. Tātad kopā septiņas. Visu cieņu! Ko jūs savā svētku dienā vēl gribat pateikt “Latvijas Vēstneša” lasītājiem?

— Protams, man tagad pēc pieklājības likumiem vajadzētu visiem Latvijas iedzīvotājiem vēlēt laimi un panākumus, un to es arī daru. Taču, izmantojot šo iespēju, es gribētu arī tā atklāti no sirds pateikt kādu savu vērojumu un savu pārliecību. Tiekoties ar latviešiem un vispār Latvijas iedzīvotājiem, es redzu, ka jūsu cilvēki visai negatīvi raugās uz savu zemi, uz attīstību Latvijā un uz Latvijas situāciju pasaulē. Bet latviešiem taču ir tik daudz kā tāda, par ko jūs patiesi varat lepoties! Latvieši ir ļoti stipra tauta. Ļoti talantīga tauta. Es esmu pārliecināts, ka nākotnē Latvija būs augsti attīstīta un bagāta zeme. Jo šeit ir ļoti daudz talantīgu, čaklu cilvēku. Cilvēkam, ejot uz priekšu, ir ļoti svarīgi būt optimistam un saskatīt pozitīvo savā zemē. Visu labo, kas Latvijā noticis kopš neatkarības atjaunošanas.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors