Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Edgars Pastars. Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības regulējums

Raksta mērķis ir sniegt īsu un vispārīgu ieskatu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības regulējumā, kas stājās spēkā 2010.gada 1.janvārī, kā arī veicināt diskusiju par aktuāliem šā regulējuma jautājumiem un to iespējamo pilnveidošanu. Īpaši tiks akcentēta Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (Atlīdzības likums) un citu likumu (īpaši Darba likuma un Valsts civildienesta likuma) normu savstarpējā piemērošana.

Atlīdzības likums nav tikai krīzes laika likums, lai gan pārejas noteikumos ir vairākas pārejas perioda normas. Šis likums, lai arī šobrīd vēl nav pilnīgs, pēc būtības sakārto tiesisko regulējumu, kas bija izkaisīts un sadrumstalots vairākos desmitos dažādu normatīvo aktu, kā arī izlīdzina dažādas garantijas, tajā skaitā paplašinot to saņēmēju loku. Sadrumstalotais normatīvais regulējums neļāva valstij operatīvi reaģēt uz izmaiņām un salāgot atlīdzības apmēru ar ekonomisko situāciju valstī.

• Eva Šablovska. Judikatūras atziņu iztulkošanas problēmas

Diskusijas juridiskajā literatūrā par judikatūras izpratni un tās nozīmi Latvijas tiesību sistēmā turpinās. Šā tiesību palīgavota ieviešana Latvijas juristu praksē ir nenoliedzami apsveicams solis, jo tādējādi ne tikai tiek nodrošināts vienlīdzības princips un tiesiskais taisnīgums, bet arī neatsverami tiek atvieglots juristu darbs un nodrošināta nepārtrauktība tiesību attīstībā. Rakstā netiks turpināta diskusija par judikatūru kā tiesu nolēmumu kopumu vispārējā līmenī, bet gan uzmanība tiks pievērsta šā palīgavota pamatelementam – judikatūras atziņai.

Autore vēlas norādīt uz judikatūras atziņu iztulkošanas problēmām, kas Latvijā vēl ir maz pētīts jautājums. Šī tēma ir aktuāla, jo darbs ar tiesnešu tiesībām pamatā ir anglosakšu tiesību loka iezīme, bet tiesību piemērotājam no kontinentālās Eiropas tiesību saimes valstīm parasti pietrūkst zināšanu šajā jomā. Raksta otrajā daļā, lai norādītu uz konkrētām judikatūras atziņu iztulkošanas problēmām, par pamatu ņemtas romāņu ģermāņu tiesību saimes juristiem pazīstamās tiesību normu iztulkošanas metodes un tās attiecinātas uz judikatūras atziņām.

• Dace Kalnmeiere. Bērna iedzīvošanās jaunajā vidē un piekrišana bērna nolaupīšanai

Sabiedrībā plašu rezonansi un emocionālas diskusijas izraisījuši vairāki gadījumi, kad bērna māte bez bērna tēva ziņas no ārvalsts, kurā ģimene iepriekš dzīvojusi, kopā ar bērnu atbraukusi uz Latviju. Šādus gadījumus jeb bērnu pārrobežu nolaupīšanu regulē Hāgas 1980.gada 25.oktobra konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (Hāgas konvencija). Lai arī Hāgas konvencijas mērķis ir panākt nolaupīto bērnu tūlītēju atgriešanos viņu pastāvīgās dzīvesvietas valstī, tā paredz arī vairākas situācijas, kad tiesa var pieņemt lēmumu par bērna neatgriešanos.

Gandrīz vienmēr bērna nolaupītājs cenšas pierādīt, ka pastāv kāds no izņēmumiem, lai bērnam nebūtu jāatgriežas, taču, izpētot Latvijas tiesu spriedumus šādās lietās, diemžēl ir redzams, ka ne vienmēr tiesām ir pareiza izpratne par neatgriešanās pamatu piemērošanu. Hāgas konvencijā ir noteikti četri bērnu neatgriešanās pamati: bērna iedzīvošanās jaunajā vidē, piekrišana bērna nolaupīšanai, risks, ka bērna atdošana radīs viņam kaitējumu, un bērna iebildumi pret atgriešanos. Šajā rakstā apskatīti divi no tiem: bērna iedzīvošanās jaunajā vidē un piekrišana bērna nolaupīšanai.

“Jurista Vārda” redakcija