Albānijas, Bulgārijas, Horvātijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Maķedonijas, Rumānijas, Slovākijas un Slovēnijas premjerministru Bratislavas konferencē pieņemtais paziņojums

Mēs, Eiropas jauno demokrātisko valstu premjerministri, esam ieradušies Bratislavā ar kopīgu mērķi. Mēs esam apmainījušies viedokļiem par demokrātijas progresu mūsu valstīs un apsprieduši nozīmīgākos notikumus Eiropā un Eiroatlantiskajā telpā kopš aukstā kara beigām. Vēl svarīgāk ir tas, ka mums bija iespēja definēt mūsu redzējumu par mūsu kopīgo nākotni, vēlreiz apstiprināt mūsu kopīgo apņemšanos un atbildību, lai sasniegtu šo nākotni, un no jauna atklāt lielo solidaritāti, kas ir mūsu valstu starpā.

Pirms desmit gadiem EDSO dalībvalstis sanāca kopā pēc Berlīnes mūra krišanas, lai Parīzes hartā paziņotu par jaunas, vienotas un brīvas Eiropas, kurā drošība būtu nedalāma, jaunu redzējumu. Tās noraidīja pagātnes uzskatus par to, ka drošība balstās uz stiprākā varu, un izlēma par labu tiesiskumam. Tās noraidīja uzskatus par to, ka drošība balstās uz ietekmes sfērām, un tā vietā izteica pārliecību, ka lielāku drošību visiem var dot integrācija. Tika uzsvērts, ka visām Eiroatlantiskās kopienas valstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir lielas vai mazas, ir tiesības izvēlēties, kā rūpēties par savu drošību, ieskaitot iestāšanos aliansēs, un sajust tikpat lielu drošību.

Mēs uzskatām, ka straujās politiskās pārmaiņas, kas notikušas kopš 1989. gada, dod mums vēsturisku iespēju no jauna pievienoties Eiropas Kopienai un veidot nesadalītu Eiropu, Eiropu, kas būs vienota un brīva, stabila un miermīlīga, demokrātiska un plaukstoša. Šīs idejas ir atstājušas spēcīgu ietekmi uz mūsu kontinentu un mūsu valstīm. Pirmo reizi vēsturē mums ir iespēja radīt Eiropu, kas ir brīva, nedalīta un droša. Kā to valstu premjerministri, kam pagātnē šādas tiesības bieži bija liegtas, mēs no pieredzes zinām, kādas sekas ir mums un visai Eiropai, pret savu gribu tiekot iekļautām citu ietekmes sfērās.

Pēdējo desmit gadu laikā ir panākts ievērojams progress, lai piepildītos šis redzējums par jaunu Eiroatlantisko kopienu. Taču tas vēl nav pilnībā sasniegts. Mēs skaidri apzināmies, ka Eiropas jaunajām demokrātiskajām valstīm un ES un NATO partneriem ir ne tikai kopīgs redzējums par vienotu un brīvu Eiropu, bet tām arī jāuzņemas atbildība, lai to sasniegtu. Jaunās Eiropas veidošana netiks pabeigta bez mūsu aktīvas līdzdalības.

Mēs atzīstam, ka ne politiskās pārejas process Viduseiropā un Austrumeiropā, ne politiskās integrācijas process Eiropā nav noritējis bez grūtību pārvarēšanas un riska. Gan Eiropas Savienības valstīm, gan šeit pārstāvētajām valstīm ir jārisina korupcijas un noziedzības problēmas, kā arī problēmas, kas saistītas ar nepieciešamajiem izdevumiem militārajai reformai un novirzēm brīvajā tirgus ekonomikā. Šo problēmu nerisināšana īpašus draudus rada Eiropas jaunāko demokrātisko valstu pilsoniskajām sabiedrībām, un mēs esam cieši apņēmušies gūt panākumus reformu īstenošanā un cīņā pret korupciju un organizēto noziedzību.

Mēs paziņojam, ka mūsu rūpju lokā ietilpst visa Eiropa, automātiski neizslēdzot nevienu tās daļu ģeogrāfijas, vēstures vai pašreizējās nestabilās situācijas dēļ. Šajā sakarā mēs apsveicam Horvātijas Republikas iesaistīšanos mūsu diskusijās un augsti vērtējam svarīgos soļus, ko tā spērusi virzienā uz integrāciju Eiropas Savienībā un lai sagatavotos pievienoties Rīcības plānam dalībai NATO.

Mēs uzskatām, ka Eiropas drošība ir nedalāma un visām Eiropas demokrātiskajām valstīm drošībai ir būtiska nozīme vienotas un brīvas Eiropas izveidošanā.

Tāpēc mums jāveicina Rietumbalkānu stabilizācija un pārveidošana. Šī reģiona valstīm vajadzēja risināt pārejas procesa problēmas, kas mums visiem jārisina. Bet tām bija jātiek galā ar papildu risku un grūtībām, ko radīja militārie konflikti aiz to robežām un vēsturiskā nestabilitāte. Šī iemesla dēļ mēs atzīmējam pēdējos pozitīvos notikumus šajā reģionā. Diktatūras gāšana Serbijā radīja jaunu iespēju nostiprināt reģionālo sadarbību visā Dienvidaustrumeiropā un integrēt Rietumbalkānus Eiropas un Eiroatlantijas kopumā. Šajā kontekstā mēs apsveicam Bulgārijas un Rumānijas, kas ir NATO un ES kandidātvalstis, stabilizējošo lomu šajā reģionā. Mēs arī atzīmējam stingrību un atturīgu apņemšanos, ko ir izteikušas Maķedonija un Albānija kopā ar NATO un ES, lai palielinātu stabilitāti šajā reģionā. Mēs nosodām vardarbīgās un destabilizējošās ekstrēmistu akcijas šajā reģionā.

Mēs uzskatām, ka ES un NATO ir Eiroatlantijas divi institucionāli pīlāri. Tiem ir bijusi nozīmīga loma jauno demokrātisko valstu pārejas procesā un Eiropas integrācijā. Mēs uzskatām, ka NATO saglabās savu būtisko lomu, kas ir transatlantiskās drošības un Eiropas stabilitātes pamatā, un ka ES drošības dimensija kalpos, lai nostiprinātu NATO spējas. Šīs savstarpēji viena otru papildinošās un stiprinošās institūcijas veido Eiroatlantiskās kopienas pamatu un drošības struktūru, uz kuru paļaujas mūsu valstis. Polijas, Čehijas un Ungārijas uzņemšana NATO 1999. gadā jau ir devusi ieguldījumu jaunās Eiropas drošībā, stabilitātē un saliedēšanā, tāpat kā ES soļi uz tālāku paplašināšanu ir pamudinājuši jaunās demokrātiskās valstis iesākt svarīgas politiskas un ekonomiskas reformas. Šajā sakarā mēs atzīmējam Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pozitīvo ieguldījumu Ziemeļeiropas stabilitātē un atzīstam, ka svarīgs uzdevums ir veidot sadarbību ar Krieviju ekonomikā un drošībā.

Mēs uzskatām, ka šiem procesiem ir jāturpinās. Noritot šiem procesiem, katras jaunas demokrātiskas valsts integrācija NATO un ES paplašinās un nostiprinās jauno Eiropu. Katras jaunas demokrātiskas valsts integrācija aliansē un Eiropas Savienībā būs nozīmīgs panākums, lai varētu īstenoties vēsturiskā iespēja, ko mums deva Berlīnes mūra krišana. Mēs esam īpaši pagodināti ar to, ka mūsu diskusijās iesaistījās prezidents Havels, kura vārdi un piemērs vēl aizvien dod mums iedvesmu mūsu darbā. Šajā sakarā mēs uzskatām, ka NATO sammits Prāgā, kas ir nosaukts par vēsturisku tikšanos, dod mums iespēju spert nozīmīgu soli uz vēsturiskā projekta pabeigšanu, ko iesāka “Solidaritātes” vadītāji un 77. harta.

Nobeigumā mēs atzīmējam, ka mūsu valstis organizēs sammitu 2001. gada 5. oktobrī Sofijā, Bulgārijā, kas būs turpinājums tam politiskajam procesam, kas iesākās 2000. gada maijā Viļņā un ko vēlreiz apstiprināja premjerministri šodien Bratislavā.

“Latvijas Vēstneša” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas