Gadsimta trešdaļu Latvijas diplomātijā Jūlijs Feldmanis

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums "LV" Nr. 72, 10.05.2001., Nr. 73, 11.05.2001.

Latvijas zvaigžņu stunda pienāca 1936.gada 2.oktobrī, kad TS 17.asamblejā notika izšķirīgā balsošana. Ķīna ar 51 balsi ieguva Japānas vietu padomē, bet Latvija ar 49 balsīm no 51 saņēma otro brīvo vietu, izkonkurējot Austriju, Ungāriju un Šveici. Tā bija liela Latvijas diplomātijas uzvara, pirmām kārtām Jūlija Feldmaņa uzvara. Par TS padomes locekli kļuva Vilhelms Munters — Latvijas ārlietu ministrs kopš 1936.gada 14.jūlija.

Pēc viņa priekšlikuma Ministru kabinets 1936.gada 20.oktobrī nolēma izteikt Feldmanim pateicību par viņa darbību TS, kuras rezultātā Latviju ievēlēja savienības padomē.

Okupācija

Saprotams, ka Feldmaņa uzmanības aplocē allaž bija Latvijas attiecības ar lielajiem kaimiņu monstriem — Vāciju un Padomju Savienību. Latvijas sūtņu konferencē, kas notika 1935.gada jūnija beigās un jūlija sākumā, viņš deklarēja: "Situācija maijās, tāpat uzskati (..). Politiskais smaguma centrs pašlaik novirzās uz Eiropas austrumiem. Vācu "Drang nach Osten" joprojām paliek. Ja vācieši ieņemtu Baltijas valstis, tad viņus no turienes vairs nevarēs izdzīt. Nedomāju, ka Vācijas uzbrukuma gadījumā mēs varētu sagaidīt tūlītēju palīdzību no Polijas vai Krievijas bez attiecīga lūguma" Tā paša gada 15.decembrī viņš jau rakstīja: "Mums būtu no jauna jāapsver lietderība tuvākā nākotnē uzsākt ar mūsu austrumu kaimiņu sarunas par drošības pakta slēgšanu."

Par paktu domāja arī aiz Zilupes. Bet ne jau par Baltijas valstu drošības paktu, bet to paverdzināšanas paktu. Izmantojot Molotova un Ribentropa sarkanbrūno vienošanos, Kremlis 1939.gada rudenī uzspieda Latvijai, Lietuvai un Igaunijai tā dēvētos savstarpējās palīdzības paktus, kas padarīja šīs valstis pēc būtības par padomijas protektorātiem. Nākamais solis bija Baltijas valstu okupācija 1940.gada jūnijā.

Feldmanis 25.jūlijā iesniedza Šveices valdībai paziņojumu par Latvijas nelikumīgo okupāciju, norādot, ka 21.jūlijā Rīgā sanākušais parlamanets nav nedz konstitucionāls, nedz revolucionārs, un tam nav ne mazākā tiesiskā rakstura. Tas ir vienkārši okupācijas varas nelikumīgas rīcības rezultāts. Tāpēc šī viltus parlamenta lēmumiem nav nekāda tiesiska spēka.

Tā, protams, ir sagadīšanās, taču interesanta sagadīšanās, ka Feldmanis tajā pašā dienā saņēma šādu telegrammu no Rīgas: "Ierodieties ar ziņojumu stop telegrafējiet, kad izbrauksiet Kirchenšteins" (LVVA, 2570.f., 14.apr., 4021.1., 204.lpp.). Uz dokumenta kopijas ir atzīme "Nav ieradies". Feldmanim, tāpat kā citiem latviešu diplomātiem, nenāca ne prātā atgriezties okupētajā dzimtenē. Viņš palika Ženēvā un centās strādāt tālāk kā neatkarīgās Latvijas pārstāvis, strādāt saziņā ar citiem sūtņim kā kontinentālajā Eiropā, tā ar Kārli Zariņu Londonā un ar Alfrēdu Bīlmani Vašingtonā, kuri īsi pirms sarkanarmijas iebrukuma bija saņēmuši ārkārtējas Ministru kabineta pilnvaras, kā rīkoties, ja Latvija nokļūtu citas valsts varā, Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais jau 1940. gada jūlija beigās uzņēmās iniciatīvu dzimtenes atbrīvošanas kustības organizēšanā. Savukārt sūtņi Feldmanis, Oļģerts Grosvalds (Francijā) un Vilis Šūmanis (Igaunijā) tā paša gada 15. novembrī vienojās par savstarpēju sazināšanos un informācijas apmaiņu, kā arī apspriedes organizēšanu Ženēvā, kur Latvijas sūtnis vēl varēja pagaidām brīvi darboties. Sanāksme notika 1940. gada 17.decembrī, piedaloties jau minētajiem diplomātiem, kā arī sūtnim Ludvigam Ēķim (Polijā, Ungārijā, Rumānijā), kā arī bij. sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam. Taču viņu izveidotā organizācijas komisija cīņai par Latvijas neatkarību tā arī palika tikai uz papīra, jo neitrālajai Šveicei, baidoties no hitleriskās Vācijas, nebija pieņemamas šādas politiskās aktivitātes.

Jau 1941. gada janvārī Šveice pieprasīja Feldmanim izbeigt jebkādu politisko darbību rezidences zemē. Paradoksāli, bet tās valdība neatzina "de iure" Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā.

Feldmanis tomēr arī savos kara gados darīja, cik iespējams, lai informētu Šveices presi un sabiedrību, kā arī trimdas latviešus par stāvokli krievu un pēc tam vācu okupētajā Latvijā. Šim nolūkam viņš kara laikā izdeva ap 100 ziņu biļetenu par Latviju (sīkāku datu par tiem diemžēl trūkst; cik zināms, vismaz Latvijā tie nav atrasti). Feldmanis gan viens pats, gan kopā ar citiem latviešu diplomātiem izdarīja arī vairākus politiskus demaršus, iesniedzot ASV un Anglijas vēstniekiem Bernē un pat prezidentam Ruzveltam un premjeram Čērčilam lūgumus palīdzēt latviešu tautai paglābties no terora un iznīcināšanas, kā arī atkratīties no svešas virskundzības un atgūt neatkarību. Minētos dokumentus bez Feldmaņa parakstīja Latvijas sūtnis Beļģijā Dr. M. Valters un sūtnis V.Šūmanis. Turklāt ir saglabājušies Feldmaņa iesniegumi Šveices Sarkanā Krusta starptautiskās komitejas prezidentam Hūbertam, lūdzot palīdzību "glābt latviešu tautu no posta un iznīcības, ko nes naidīgie spēki Latvijas teritorijā bez kādas latviešu tautas pašas vainas".

Lielajiem tautu slaktiņiem beidzoties, Latvijas sūtniecības namā Ženēvā, kur tolaik vēl dzīvoja Feldmanis ar ģimeni (šķiet, ka bērnu viņiem nebija), notika latviešu trimdas politiķu (A.Klīve, V.Bastjānis, R.Liepiņš u.c.) sanāksme. Pārrunās ar Feldmani radās doma sasaukt tuvākajā laikā plašāku apspriedi, kurā piedalītos arī pārējie Latvijas sūtņi.

Konference notika Ženēvā tajā pašā gadā no 15. līdz 22. maijam. Tajā piedalījās sūtņi Feldmanis, Zariņš, Grosvalds, Šūmanis un Dr. Edgars Krieviņš (Vācija), bīskaps Jāzeps Rancāns, Ādolfs Klīve, Voldemārs Bastjānis, Roberts Liepiņš u.c.

Sūtņi sniedza plašus ziņojumus par notikumiem un par savu darbību kopš Otrā pasaules kara izcelšanās, bet trimdinieku pārstāvji informēja par notikumiem Latvijā abu okupāciju laikā, kā arī par savu dzīvi Vācijā un Austrijā.

Īsi pirms šī saieta — 1946. gada 8. aprīlī — bija notikusi TS slēgšanas sēde. Feldmanis ziņoja par savu rīcību sakarā ar šo notikumu. Viņš visu laiku gatavojies piedalīties sēdē, tur uzstāties ar asu protestu pret PSRS par Latvijas okupēšanu un pieprasīt krievu karaspēka izvākšanu. Sūtnis Zariņš jau izgatavojis un piesūtījis viņam attiecīgās pilnvaras. Taču iepriekšējās sarunās noskaidrojies, ka ne Anglija, ne Francija nedomā atbalstīt Baltijas valstis. Toreiz visi baidījās no krieviem. Bijis skaidrs, ka mandātu komisija neatzīs baltiešu delegātu pilnvaras. Bet, ja arī atzītu, tad TS sēdē nebūtu gaidāms labvēlīgs lēmums. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas delegāti esot nolēmuši samierināties ar izveidojušos stāvokli.

Visi konferences dalībnieki atzina Feldmaņa rīcību par pareizu un vienīgo iespējamo. Tikai Šūmanis uzskatīja, ka vajadzējis censties nokļūt sēdē, kaut arī varbūt netiktu tālāk par mandātu komisiju. Viņš tāpat domāja, ka arī 1940. gadā nav vajadzējis bez cīņas atļaut krieviem okupēt Latviju un padoties bez protesta. Tad latviešu tautas sāpju kliedzienu sadzirdētu visa pasaule. (Šūmanim bija taisnība! — R.T. )

1946. gadā Padomju Savienība nodibināja diplomātiskās attiecības ar Šveici. Acīmredzot Maskavas spiediena rezultātā Bernes valdība tā paša gada 18. novembrī aizliedza darboties Feldmanim. Reizē ar to sūtnim paziņoja, ka 1947. gada 1. februārī jāatstāj sūtniecības nams. Feldmanis to arī izdarīja, turpmāk kā privātpersona kārtojot latviešu bēgļu jautājumus. Sūtniecības ēku Šveices valdība atdeva krieviem.

1948. gadā pēc sūtņa Dr. A.Bīlmaņa nāves Vašingtonā sūtnis Zariņš lika priekšā Feldmanim pāriet par Latvijas diplomātisko pārstāvi Savienotajās Valstīs. Amerikāņi šo iecelšanu atzina, un tā 1949. gada 13. jūnijā Feldmanis ar kundzi ieradās Ņujorkā, lai pārņemtu Latvijas sūtniecības vadību un te attīstītu plašu, auglīgu darbību.

Tā paša gada 28. jūnijā Feldmanis nodeva savus akreditēšanas dokumentus ASV valsts sekretāram Dinam Ačesonam. Liels gandarījums Latvijas sūtnim bija 1952. gada 30. janvārī, kad viņu personīgā audiencē pieņēma ASV prezidents Harijs Trumens. Viņam Feldmanis pasniedza greznos ādas vākos speciāli iesietu grāmatas "These Names accuse" eksemplāru, tādējādi dodot iespēju amerikāņiem un visai pasaulei vēlreiz atgādināt latviešu tautas likteni. 1953. gada janvārī Feldmaņu pāris piedalījās jaunievēlētā prezidenta Dvaita Eizenhauera inaugurācijā. Baltiešu diplomāti šādās pieņemšanās parasti turējās kopā.

M.Feldmane atceras: "Dienesta darīšanās manam vīram bieži nācās doties uz Ņujorku, kur viņš piedalījās Apspiesto Eiropas Tautu asamblejas organizēšanā, komitejas Latvijas brīvībai dibināšanā pie Brīvās Eiropas komitejas un arī pie raidījumu uzsākšanas latviešu valodā uz Latviju no Amerikas balss radio stacijā. Ņujorkā manam vīram bija izdevība tikties ar Apvienoto Nāciju asamblejas redzamākajiem pārstāvjiem, no kuriem daudzi bija vēl labi pazīstami no Ženēvas laikiem, darbojoties Tautu Savienībā." (" Jūlijs Feldmans", 169.lpp.)

Jūlija Feldmaņa sirds stāja pukstēt 1953. gada 16. augustā. Viņa pēdējās dusas vieta ir Rokkrīkas kapos Vašingtonā. Grāmata "Jūlijs Feldmans" apgāds "Vaidava" 1963.g., izdošanas vieta nav norādīta

Sūtņa Jūlija Feldmaņa uzruna 1951.gada 3.jūnijā "Amerikas balsī", atklājot raidījumus uz Latviju

Tautieši Latvijā!

Uz jums runā Latvijas pilnvarotais pārstāvis Amerikas Savienotajās Valstīs Jūlijs Feldmans.

Sākot ar šodienu, jūs ik dienas dzirdēsiet "Amerikas balsi" latviešu valodā. Priecājos, ka jums tādā kārtā būs kontakts ar brīvo pasauli, no ku®as jūs tik sen esat nošķirti.

"Amerikas balss" jums ir draudzīga. Tā ir Amerikas tautas un valdības balss. Varu jums liecināt, ka šī tauta un valdība izjūt pret latvju tautu vislielāko draudzību un simpātiju. Jūs atcerēsities, ka tā bija mūsu laimīgos brīvības gados un tā tas turpinājās arī pēc tumšajām 1940.gada dienām, kā to pierāda tas apstāklis, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība noteikti un pastāvīgi pretojas atzīt Latvijas varmācīgo iekļaušanu Padomju Savienībā un turpina mani atzīt kā jūsu likumīgi akreditētu oficiālu pārstāvi. Jūs tādēļ varat būt pārliecināti, ka jūsu intereses tiek aktīvi pārstāvētas pie šīs lielās brīvības valsts valdības.

Bet Savienotās Valstis nav vienīgās, kas neatzīst sovjetu suverenitāti pār Latviju. Tas norāda, ka arī citas tautas izturas pret Latviju draudzīgi un simpātiski. Latvju pārstāvji brīvās valstīs sūtņa Kārļa Zariņa vadībā turpina darboties, aizstāv Latvijas valsts un tautas intereses un informē brīvo pasauli par notikumiem Latvijā un par mūsu tautas centieniem pēc brīvības un neatkarības. Arī Apvienoto Nāciju Organizācijā Latvijas valsts un tautas g®ūtais stāvoklis ir bijis apspriežu priekšmets, un dažādu valstu pārstāvji daudzos gadījumos apliecināja mums simpātisku izpratni un draudzību.

Latvju tautas ciešanas un tai nodarītā netaisnība zināma brīvai pasaulei, par to raksta preses, to piemin valsts vīri savās runās. Demokrātiskā pasaule cīnās par tautu brīvību, stājoties pretim komūnistiskajiem uzbrucējiem arī ar ieročiem, kā tas nupat notiek Korejā.

Mūsu tauta pārdzīvo g®ūtus laikus — nebrīvībā dzimtā zemē vai necilvēcīgos apstākļos vergu nometnēs tālos Krievijas apgabalos. Arī trimda nav viegla un reizēm g®ūti panesama. Bet visas šīs ciešanas nekad nevarēs salauzt latviešu ga®u un ticību, ka Latvija būs atkal brīva un mēs atkal tiksimies draudzīgā saimē mūsu dzimtajā Latvijā.