Piemiņas brīdī runā un sveces iededz Harija Liepiņa dzīvesbiedre Mudīte Šneidere. "Aktiera vārds ir stiprāks par akmeni!" saka pieminekļa autors tēlnieks Indulis Ranka     Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Tik lielam cilvēkam tik augstā vietā

Vakar aktiera Harija Liepiņa atdusas vietā tika atklāts piemineklis

Nebija tradicionālā baltā pārklāja un izjustu dzejas lasījumu. Rožainā granītā veidotā smalkā plauksta ar tumšsārto asins lāsi pirkstgalos bija redzama jau iztālis, un raibi saulainais puķu paklājs pieminekļa pakājē noklājās it kā pats no sevis— pušķis pie pušķīša. Te arī sveiciens no Eduarda Smiļģa dārza— tumšzaļš egles zars no Aktiera stādītā kociņa, kas augot dzīvelīgs un spirgts, un zili ceriņi no paša Režisora stādītā ceriņkrūma.

Atceres un reizē svētku brīdi vadīja Harija Liepiņa dzīvesbiedre Mudīte Šneidere: "3.augustā būs trīs gadi apkārt, kopš tas notika un daudz ko izmainīja manā dzīvē un teātra dzīvē. Es sev devu solījumu pieņemt par labu visu, ko liktenis man lems. Un te man nāk prātā kāda slavena francūža vārdi — kad jums notiks nelaime, jūs ieraudzīsit, cik ļoti daudz labu cilvēku ir pasaulē. Patiesībā es to arvien biju zinājusi, bet nu visus šos trīs gadus esmu varējusi par to atkal un atkal pārliecināties.

Un pirmais labais cilvēks, ko es sastapu savā ceļā, bija Indulis Ranka. Es zināju par viņa brīnumaino Dainu kalnu Turaidā un skulptūrām pie Mārupītes, bet nu es sastapu viņu pašu. Viņš piekrita veidot pieminekli, un tikai viņš to tādu varēja radīt."

Tas patiesi ir apbrīnojami, ka tik pamatīgs piemineklis varējis tapt tik īsā laikā, un Mudīte Šneidere no visas sirds teica par to paldies Dailes teātrim, kas ar tādu atsaucību sarīkojis Harija Liepiņa piemiņas izrādi pieminekļa atbalstam, un jo sevišķi Harija Liepiņa Piemiņas fondam, kas iecerei devis finansiālu spēku.

"Paldies par to, ka tu mums, mūsu tautai biji!"— ar sveicinājuma vārdiem Aktieri Aizsaules ceļos uzrunāja likteņa biedri no represēto vidus, novadnieki un Rīgas Latviešu biedrības vadība, atgādinot viņa aktīvo iestāšanos par biedrības atjaunošanu pašos Atmodas sākumos.

Koku zaļumā rūpīgi iekomponētā granīta dominante šķiet kā pašas dabas daļa. Un tās spēka un siltuma starojumu nevar nesajust. Tieši pretim Harija Liepiņa atdusas vietai ir Eduarda Smiļģa, Felicitas Ertneres un Raiņa māsas Doras kapu kopiņas, bet tai pašā rindā citam aiz cita ir mūža mājas Rūdolfam Bērziņam, Franciskam Varslavānam, Jāzepam Mediņam un citiem ievērojamiem kultūras ļaudīm. Tālab arī Indulis Ranka pateicās par viņam doto iespēju radīt savu gara bērnu tik dižam cilvēkam tik dižā vietā. Tēlnieks pieminekli veidojis ar vislabākajām domām, atceroties arī Harija Liepiņa ciešo rokasspiedienu uz Nacionālā teātra skatuves, kur viņi satikušies 1994. gada novembrī, pašā pirmajā apbalvoto grupā saņemot Triju Zvaigžņu ordeni. (Savukārt, kad "Latvijas Vēstnesis" izdeva grāmatu "Triju zvaigžņu gaismā" un vēlāk redakcijā rīkoja tikšanās ar grāmatas varoņiem, tieši te arī notika Mudītes Šneideres pieminētā pirmā personiskā sastapšanās ar tēlnieku). Piemiņas brīdī Indulis Ranka teica: "Kopš agras jaunības, no sešpadsmit gadu vecuma esmu gājis uz Dailes teātra izrādēm, apbrīnojis Smiļģi, Pāvulu, Liepiņu, visas šīs spožās zvaigznes. Tā bija romantiskā pēckara paaudze, kas nesa dzīves atdzimšanas gaišumu. Es domāju, ka aktiera vārds ir stiprāks pat par akmeni. Es ticu aktiera vārdam. Tas mani var pilnīgi atbruņot, pilnīgi paņemt savā varā. Cik skaists un spēcīgs ir aktiera vārds!"

To atgādināja arī Harija Liepiņa amata brālis un, kā viņš pats teica, garderobes biedrs Gunārs Placēns, aicinādams atcerēties Harija Liepiņa neaizmirstamo Totu un viņa pēdējos vārdus "Spēlēju, dancoju" izskaņā: "Saulē celsim jauno Latvi!" Par Totu, Raiņa Spēlmanīti, kas nešaubīdamies atdeva Leldes dzīvībai nepieciešamās trīs asins lāses, domājis arī Indulis Ranka, veidojot mūžības zīmi vienam no dižākajiem latviešu spēlmaņiem.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore