Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par meža kopšanas ciršu norādījumu apstiprināšanu un ieviešanu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.03.1996., Nr. 41 (526) https://vestnesis.lv/ta/id/205867

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts meža dienesta rīkojums Nr.88

Par izmaiņām "Norādījumos par kopšanas cirtēm"

Vēl šajā numurā

06.03.1996., Nr. 41 (526)

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Meža ministrija

Veids: pavēle

Numurs: 37

Pieņemts: 18.05.1993.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Meža ministrijas pavēle Nr.37

Rīgā, 1993.gada 18.maijā

Par meža kopšanas ciršu norādījumu apstiprināšanu un ieviešanu

Lai sekmētu mežsaimnieciski vērtīgu mežaudžu izaudzēšanu un meža produktivitātes palielināšanu,

pavēlu:

1. Apstiprināt pievienotos Norādījumus par kopšanas cirtēm, kas izstrādāti pamatojoties uz jaunākiem zinātniskiem pētījumiem Latvijā un ārzemēs.

2. Noteikt, ka 1.punktā minētie norādījumi stājas spēkā ar 1993.gada 1.jūliju.

3. Ar 1993.gada 1.jūliju uzskatīt kā spēku zaudējušus ministrijas 1985.gada 4.oktobrī apstiprinātos “Papildinātos norādījumus par kopšanas cirtēm Latvijas PSR mežos”. — — —

Ministrs K.Šļakota

 

Norādījumi par kopšanas cirtēm

1. Vispārīgie norādījumi

1.1. Meža audzēšana un izmantošana ir vienots process, kurā ietilpst meža atjaunošana, mežaudžu kopšana un koksnes ražas novākšana. Audžu kopšanas cirtes ir svarīgs posms meža saimnieciskajā apgūšanā un izveidošanā tā mērķtiecīgai izmantošanai. Kopšanas ciršu uzdevumi un paņēmieni ir atkarīgi no meža kategorijas un augšanas apstākļu tipa.

Šie norādījumi piemērojami visu kategoriju mežiem izņemot valsts rezervātu un nacionālā parka rezervātu zonas mežiem. Kopšanas principi mežos, kas pakļauti intensīvai rekreācijai doti norādījumu 10.punktā, bet valsts rezervātos un nacionālā parka rezervātu zonās audžu kopšanu veic pēc rezervātu un nacionālā parka direkcijas ieskata.

1.2. Kopšanas ciršu rezultātu vērtēšanas galvenais kritērijs ir sagaidāmā koksnes krāja un tās kvalitāte cirtmeta vecumā. Nav pieļaujami tādi kopšanas ciršu paņēmieni, kas samazina galvenajā cirtē iegūstamo galveno sugu koksnes krāju.

1.3. Meža kā ekosistēmas daudzveidības nodrošināšanai un vērtīgu lapu koku sortimentu iegūšanai noteiktos augšanas apstākļu tipos audzējamas mīksto lapu koku palīgmērķa tīraudzes atbilstoši meža audzēšanas mērķiem, kas doti 2.1. tabulā.

1.4. Veidojot egļu audžu masīvus, tajos plānojamas palīgmērķa bērza tīraudzes, ievērojot principu — tīraudzes mistrotā mežā. Apšu audzēšana skuju koku mērķa audžu masīvos nav pieļaujama cirtmeta lielās starpības dēļ, tādēļ apšu audžu audzēšanai jāizvēlas lielākas kompaktas teritorijas.

2. Kopšanas ciršu veidi, to uzdevumi un audžu sastāva novērtējums

2.1. Atkarībā no mežaudzes attīstības fāzes izšķir 2 kopšanas ciršu veidus: sastāva kopšanu un krājas kopšanu.

2.2. Sastāva kopšanu veic sākotnējā audzes attīstības fāzē — līdz 8 m augstumam. Krājas kopšana veicama sākot no 9 m augstuma.

2.3. Audžu sastāvs veidojams saskaņā ar izvirzītajiem mežsaimnieciskiem mērķiem un tā novērtējums pa augšanas apstākļu tipiem dots 2.1. tabulā. Audžu sastāvi, kas nav uzrādīti šajā tabulā parasti veido konflikta audzes. Konflikta situācija visbiežāk rodas, ja priedes, egles un bērza audzēm piemistrojumā ir apse, it īpaši — pāraugusi, un baltalksnis. Lapu koku pioniersugu — apses un baltalkšņa piemistrojums priežu un egļu audzēs pazemina to krāju, kvalitāti un nav pieļaujams. Mistrotu audžu veidošana vēlama audzējot cieto lapu koku audzes.

2.4. Sastāva kopšanas ciršu uzdevums ir izveidot mērķa vai palīgmērķa audzes sastāvu ar noteiktu koku skaitu pie audzes attiecīgā vidējā augstuma. Veicot sastāva kopšanu, jācenšas panākt vienmērīgs koku izvietojums.

2.5. Krājas kopšanas ciršu galvenais uzdevums ir uzlabot paliekošās audzes koku kvalitāti un tehnoloģiski sagatavot audzi galvenajai cirtei. Lietderīgi veidot audzes ar līdzīgām koku dimensijām. Krājas kopšana cirtēs izcērt to audzes daļu, kas koku atmiršanas procesā aiziet bojā.

3. Koku klasifikācija, izcērtamo un atstājamo koku izvēle

3.1. Pēc Krafta klasifikācijas audzes kokus sadala 5. klasēs: 1 — virsvaldu koki, 2 — valdošie, 3 — līdzvaldu, 4 — nomāktie, 5 — atmirstošie un atmirušie. Pie galvenās audzes pieskaitāmi 1., 2., 3. klases koki, bet pie starpaudzes — 4. un 5. klases koki.

3.2. Veicot kopšanas cirtes, visas audzes kokus pēc to saimnieciskajām un bioloģiskajām pazīmēm sadala divās kategorijās — atstājamos un izcērtamos.

3.3. Pie atstājamiem kokiem pieskaitāmi mērķa vai palīgmērķa sugu 1., 2. un 3. Krafta klases vienmērīgi izvietoti sekojoši koki:

— veseli koki ar labu pieaugumu;

— viengalotņu, mazzaraini, taisni koki bez padēliem;

— koki ar veselīgu vainaga skujojumu vai lapojumu.

Audzes atstājamās daļas koku skaitu nosaka izmantojot kopšanas ciršu normatīvus (2. pielikums).

3.4. Pie izcērtamiem kokiem pieskaitāmi:

— vēja gāztie, sniega lauztie, kaitēkļu un slimību invadētie, meža dzīvnieku bojātie koki;

— nokaltušie un kalstošie koki;

— nevēlamo sugu koki;

— galvenās sugas starpaudzes koki;

— sliktas kvalitātes koki ( ļoti zaraini, līki, koki ar padēliem);

— daļa galvenās audzes koku, ievērojot vidējo attālumu starp kokiem (3. pielikums).

3.5. Sastāva kopšanas cirtēs izcērtami nevēlamo sugu koki, ja nepieciešams, arī galvenās sugas koki. Izcērtami galvenās sugas ļoti zaraini lielu dimensiju koki — eži. Reizē ar sastāva kopšanu izcērtami arī sēklinieki un iepriekšējās paaudzes koki.

3.6. Krājas kopšanas cirtēs vispirms izcērtami nevēlamo sugu koki, galvenās sugas slimie, bojātie, sliktas kvalitātes nomātie starpaudzes koki un, ja normatīvs atļauj, arī koki no galvenās audzes.

3.7. Ja mežam draud kaitēkļu vai slimību izplatīšanās, tad reizē ar kopšanas cirti jāveic svaigo celmu dezinfekcija, atraktantu pielietošana u.c. meža aizsardzības pasākumi.

4. Kopjamās audzes

4.1. Kopšanas cirtes veicamas tādās tīraudzēs un mistrotās audzēs, kuru koku skaits ir lielāks par kopšanas ciršu normatīvos (2. pielikums) norādīto minimālo koku skaitu pēc kopšanas un vidējā koka augstuma (m) attiecība pret caurmēru (cm) h/d ir lielāka par 1. Kopšana veicama arī tādās audzēs, kur ir jāizcērt bojāti, kalstoši un nokaltuši koki. Krājas kopšanas cirtes veicamas obligāti, ja koku skaits audzē pārsniedz normatīvos norādīto koku skaitu pirms kopšanas (N). Ja paliekošās audzes daļā (izzīmējot bojātos, nokaltušos un kalstošos kokus) koku skaits ir mazāks par pusi no minimālā koku skaita cirtmeta vecumā, tad šī audze nocērtama kailcirtē rekonstruktīvo ciršu kārtībā.

4.2. Augstāko bonitāšu audzēs sausieņu mežos, nosusinātos mežos (āreņos un kūdreņos) un mežos uz slapjām minerālaugsnēm (slapjaiņos) jāveic kā sastāva, tā krājas kopšanas cirtes, bet mežos uz slapjām kūdras augsnēm (purvaiņos) — tikai audžu sastāva kopšana.

5. Kopšanas ciršu iesākšana un beigšana

Sastāva kopšanas cirtes iesāk tikko kļūst manāma pārējo sugu negatīvā ietekme uz galveno sugu augšanu, kā arī konkurence pamatsugas indivīdu starpā. Skuju koku jaunaudzēs galvenās sugas koku skaita samazināšanu iesāk, kad audze sasniegusi 2,5 — 3 m augstumu, bet vietās, kur audzi apdraud briežveidīgie, — pie 4 — 5 m augstuma.

Sākot no 9 m audzes vidējā augstuma izpilda krājas kopšanas cirtes. Izcirst valdošās sugas kokus no valdaudzes atļauts priežu audzēs līdz 60 gadu vecumam, egļu, bērzu, melnalkšņu audzēs līdz 50 gadu vecumam, apšu audzēs līdz 40 gadu vecumam un baltalkšņu audzēs līdz 25 gadu vecumam. Jebkurā gadījumā kopšana jābeidz līdz ar briestaudzes vecuma iestāšanos.

6. Kopšanas ciršu atkārtošana

6.1. Sastāva kopšanas cirtes atkārto atkarībā no audzes augšanas gaitas, ja vajadzīgs ik pēc 2 — 5 gadiem.

6.2. Pirmo krājas kopšanas cirti veic tad, kad audzes vidējais augstums ir 9 m un lielāks, koku skaits ir virs 1. zonas augšējās robežas (1. pielikums) un dzīvā vainaga garums ir mazāks par

— eglēm 2/3 no koka augstuma,

— pārējām koku sugām 1/2 no koka augstuma.

Nākošo cirtes atkārtojumu veic, kad koku skaits audzē ir lielāks par 1 zonas augšējo robežu, bet nedrīkst pieļaut lai koku skaits pārsniegtu 2. zonas augšējo robežu.

Ja krājas kopšanas cirte veikta pārbiezinātā audzē ar sākotnējo koku skaitu 3. zonā, tad nākošo cirtes atkārtojumu veic ne agrāk kā pēc 5 gadiem un ne vēlāk kā pēc 10 gadiem.

7. Sastāvu kopšanas cirts

7.1. Mērķtiecīgā audzes veidošanas procesā, katrā audzes attīstības stadijā jābūt noteiktam koku skaitam. Tāpēc audze jākopj jau no agras jaunības.

Ar sastāva kopšanas cirtēm jāizveido noteikta sastāva un biezuma (koku skaits) mērķa vai palīgmērķa audzes ar tādu koku stumbru formu (koka augstuma (m) attiecībai pret caurmēru (cm) h/d jābūt mazākai par 1,0), lai koki būtu noturīgi pret vējlauzēm un snieglauzēm. Ja sastāva kopšanas cirtes veiktas savlaicīgi, tad atkrīt virkne problēmu turpmākajā audzes audzēšanas procesā un līdz galvenajai cirtei iespējams izaudzēt augstražīgas un noturīgas audzes. Vislielākā vērība jāpiegriež sastāva kopšanas cirtēm, jo palielinoties audzes vecumam, audzes sastāva un stumbru formas izmainīšanas iespējas strauji samazinās.

7.2. Sastāva kopšanas cirtēs izcērtami to sugu koki, kas traucē galvenās sugas augšanu (mērķa vai palīgmērķa sastāva izveidošanu), bet sabiezinātās audzēs arī galvenās sugas koki, samazinot biezumu līdz tam minimālajam koku skaitam, kas norādīts 2. pielikumā (1. zona 1. pielikumā). Ja audze pakļauta pārnadžu bojājumiem vai koku sēnīšu slimībām, tad to izretina līdz 1. zonas augšējai robežai. Šie koku skaita normatīvi attiecināmi uz izcirstām platībām, kuras atjaunotas līdz 1992.g. (kad stājas spēkā Meža atjaunošanas norādījumi). Skuju koku izciršana sastāva kopšanas cirtēs nav atļauta no 1.aprīļa līdz 15.jūlijam.

7.3. Sabiezinātās skuju koku jaunaudzēs (priede > 5000, egle > 4000 koku/ha), kur audzes augstums pārsniedzis 5 m, pirmajā sastāva kopšanas paņēmienā koku skaitu samazina līdz minimālā koku skaita augšējai robežai. Galvenās sugas koku izciršanu skuju koku audzēs vēlams veikt reizē ar mīksto lapu koku izciršanu.

7.4. Audzes praktiskai sadalīšanai atstājamā un izcērtamā daļā var lietot vidējo attālumu starp audzes atstājamās daļas kokiem, kura noteikšanai atkarībā no audzes koku skaita izmantojams 3. pielikums. Tā kā audzes atstājamās daļas koku skaits ir noteikts intervālā starp Nmax un Nmin, tad arī atstājamo koku attālumi variē starp šiem lielumiem.

Piemērs: egļu audzē pie vidējā augstuma 3 m pēc kopšanas paliekošo koku skaits Nmax = 2800 un Nmin = 2200 ( 2.pielikums). Izmantojot 3. pielikumu nosakām, ka minētajam koku skaitam atbilstošie attālumi starp kokiem variē no 1,9 m līdz 2,1 m vidēji 2 m.

7.5. Bērzu, melnalkšņu un apšu audzēs koku skaitu samazina līdz 2000 kokiem uz ha (vidējais attālums starp kokiem 2,2 m). To vēlams darīt, kad audze sasniegusi 2 m augstumu. Bērzu un melnalkšņu jaunaudzēs jācenšas saglabāt pēc iespējas vairāk sēklaudžu koku. Atvašu “ligzdas” jāizretina tā, lai kokiem neveidotos vienpusīgi vainagi un izliekti stumbri.

7.6. Ozolu audžu kopšana jāsāk agri, sākot jau ar otro trešo gadu pēc ozola mākslīgās vai dabiskās atjaunošanās, jo pa šo laiku ozola pavadoņi — mīkstie lapu koki, kā arī kļava, goba, vīksna paspēj stipri sakuplot, pāraug ozolu un sāk to nomākt. Kopšana jāveic tā, lai būtu apgaismota 1/3 ozolu vainaga augšējās daļas. Kopšanu atkārto atkarībā no konkurentu augšanas gaitas.

7.7. Ošu jaunaudzes kopjamas tāpat kā ozolu audzes.

7.8. Salnu apdraudētos rajonos ap eglēm 1 m attālumā atstājami sedzējkoki (mīkstie lapu koki), kurus novāc, kad egles sasniedz 1,5 — 2 , augstumu.

7.9. Priežu, ošu, ozolu un apšu jaunaudzes aizsargājamas no meža dzīvnieku bojājumiem, aizcērtot vai aizlaužot izcērtamos kokus 1 — 1,5 m augstumā, lietojot repelentus vai iežogojot.

8. Krājas kopšanas cirtēs paliekošo audzes daļu veido atstājamie koki, kuru skaitu nosaka pēc normatīviem, kas doti 1. un 2. pielikumā.

8.2. Tabulās un attēlos dotie kopšanas normatīvi orientēti pēc koku sugas, bonitātes un audzes vidējā augstuma. Audzi izretina tā, lai paliekošo koku skaits būtu 1. zonas vidū (1. pielikums), un lai tas nebūtu lielāks par Nmax un mazāks par Nmin 2. pielikumā. Audzes izretināšanas intensitāti nosaka koku skaits pirms kopšanas (N, Nb). Krājas kopšanas cirtē audzi var izretināt līdz minimālajam koku skaitam tikai pie nosacījuma, ka audzes koku skaits pirms kopšanas nav lielāks par N, kas norādīts 2. pielikumā (vai 2. zona 1. pielikumā). Ja audzes koku skaits Nb ir lielāks par 2. pielikumā doto koku skaitu pirms kopšanas N, tad pēc kopšanas paliekošā koku skaita minimālās robežas ir jāpaaugstina par 0,6 no tā koku skaita, kas pārsniedz N.

Piemērs: III bonitātes priežu audze ar vidējo augstumu H=12 m un koku skaitu Nb=2200 gab/ha; pēc kopšanas paliekošās audzes minimālā koku skaita robežas ir jāpaaugstina par — (Nb–N) * 0.6=(2200–1650) * 0.6=330 kokiem /ha. Izretināšanas robežas dotajā gadījumā būs:

Nmin + 330 – Nmin + 330= 950+330–1400+330=1280–1730 koki/ha, vidēji 1500.

8.3. Sastāva uzlabošanas vai izlabošanas iespējas ar krājas ciršu palīdzību ierobežo trīs galvenie faktori: 1) audzes biezība un vecums, 2) nevēlamo koku sugu līdzdalība audzes sastāvā un 3) koku izvietojums audzē. Parasti pamierinošs tuvinājums meža audzēšanas mērķim sasniedzams, jo kopjamās audzes koku skaits ir lielāks par 2.pielikumā norādīto N.

Samazināto mīksto lapu koku līdzdalību skuju koku audzēs , jāizcērt arī galvenās sugas nomāktie un mazvērtīgiem koki, bet jāraugās, lai audzēs koku skaits pēc kopšanas nebūtu mazāks par minimālo koku skaitu pie attiecīgā audzes augstuma.

8.4. Audzēs ar grupveida mistrojumu sastāvu būtiski uzlabot nevar. Katras koku sugas grupā, kuras platība pārsniedz 100 m2, kopšanas cirte veicama pēc grupā valdošās koku sugas normatīviem.

8.5. Mistrotu audžu sastāva uzlabošanas iespējas var noteikt ar 8.1. tabulas palīdzību. Ja dotās audzes biezības un valdošās sugas sastāva koeficienta reizinājums ir lielāks par tabulā doto vērtību, tad kopjot šo audzi var izveidot par mērķa, vai arī par pieļaujama sastāva audzi. Audzes biezību nosaka izmērot audzes šķērslukumu (Gfakt), kuru dala ar šķērslaukumu (Gnorm) pie biezības 1.0 (4. pielikums).

Piemērs: audzei ir šādi taksācijas rādītāji: sastāvs 7P2A1B, vidējais augstums 12 m, izmērītais šķērslaukums Gfakt=20 m2/ha, vecums 30 gadi. No 4. pielikuma nosakām, ka šādas audzes šķērslaukums pie biezības 1.0 Gnorm=29 m2/ha.

Audzes biezība = Gfakt/Gnorm=20/29=0.7.

Audzes biezības un valdošās sugas sastāva koeficienta reizinājums = 0.7*7=4.9. Tā kā 4.9>4.1, tad kopjot šo audzi var izaudzēt par mērķa audzi.

8.6. Reizē ar pirmā stāva kopšanu jākopj arī egles otrā stāva grupas lietojot egles kopšanas normatīvus pēc otrā sastāva vidējā augstuma.

8.7. Apšu audzes audzējamas ar nolūku, lai no tām iegūtu maksimālo lietkoksnes iznākumu. Apšu audzes 20 gadu vecumā intensīvi izretināmas, atstājot lielākos un veselos kokus 500–600 gab./ha, kuriem atzarojamie sausie zari līdz 7 m augstumam. Atzarotās apšu audzes aizsargājamas no mežā dzīvnieku bojājumiem.

8.8. Ozolu, ošu un lapegļu tīraudžu krājas kopšanai piemērojami priedes krājas kopšanas normatīvi.

9. Audzes koku skaita noteikšana

9.1. Audzes koku skaitu pirms kopšanas kā sastāva tā krājas kopšanas cirtēm nosaka parauglaukumu metodi. Kopjamās audzes koku skaita noteikšanas punkti nogabalā izvietojami vienmērīgi, tos iepriekš plānojot uz abrisa. Ja parauglaukums iekrīt audzei neraksturīgā vietā, (ceļš, tehnoloģiskais koridors, lauce, purvs), tad to ierīko ārpus šīs platības. Minimālais parauglaukumu skaits ir sekojošs:

platība, ha 1 2 3 4 5 7 10 15

skaits 4 5 6 7 8 9 10 11

Krājas kopšanas cirtēs parauglaukumu lielums atkarīgs no audzes vidējā caurmēra un tas ir sekojošs:

vid. caurmērs, cm līdz 12 13—18 19—24 25—28

laukuma rādiuss, m 5.64 7.98 9.77 11.28

laukuma platība, ha 0.01 0.02 0.03 0.04

pārrēķinot uz 1ha *100 *50 *33 *25

Parauglaukumu forma var būt arī taisnstūrveida.

Sastāva kopšanas cirtēs pie audzes vidējā augstuma līdz 3 m jāierīko 25 m2 lieli parauglaukumi (riņķa rādiuss 2.82 m), bet audzēs lielāko vidējo augstumu — 50 m2 lieli parauglaukumi (riņķa rādiuss 3.99 m). Pirmējā gadījumā koku skaits uz ha aprēķina reizinot parauglaukumā saskaitītos kokus ar 400, bet otrajā gadījumā ar 200.

Katrā parauglaukumā saskaita galvenās audzes kokus. No iegūtiem datiem aprēķina koku skaitu uz ha (N/ha), kā arī starpību starp parauglaukumu maksimālo un minimālo koku skaitu (Nmax—Nmin)/ha (5. pielikums). Faktiski nepieciešamais parauglaukumu skaits atkarīgs no audzes koku skaita (N) un to izvietojuma vienmērīguma nogabalā. Koku izvietojuma vienmērīgumu raksturo mērījumu datu izkliede Nmax—Nmin. Izmantojot aprēķinātos datus, ar 5. pielikuma tabulas palīdzību nosaka faktiski nepieciešamo parauglaukumu skaitu un, ja vajadzīgs, ierīkot papildus parauglaukumus.

Piemērs: nogabala platība 2 ha, audzes vidējais caurmērs 12 cm, parauglaukuma platība 0.01 ha, 5 parauglaukumos saskaitīts sekojošs koku skaits:

1. — 15

2. — 12 minimālais

3. — 14

4. — 13

5. — 16 maksimālais

kopā 70

Koku skaits uz ha: N/ha=(70:5)*100=1400

Datu izkliede: (Nmax—Nmin)/ha=(16—12)*100=400

No 5. pielikuma tabulas nosakām, ka nepieciešamais parauglaukumu skaits šai audzē ir 7: tabulas horizontālās ailes — N/ha=1400 un vertikālās ailes Nmax—Nmin=400 krustpunkts. Iztrūkstošos 2 parauglaukumus izvieto vienmērīgi starp esošajiem. Pēc papildu mērījumu veikšanas pārrēķina audzes koku skaitu.

9.2. Audzes koku skaitu var noteikt arī no šķērslaukuma mērījumiem mainīga rādiusa (Biterliha) parauglaukumos. Šķērslaukumu audzē sāk mērīt, ja audzes vidējais caurmērs ir 10 cm un vairāk. Nepieciešamo parauglaukumu skaitu šķērslaukuma mērīšanai nosaka ar 6. pielikuma tabulas palīdzību, līdzīgi kā pie koku skaita noteikšanas. Koku skaitu audzē nosaka, dalot izmērīto audzes šķērslaukumu (G) ar audzes vidējā koka šķērslaukumu (g). Audzes vidējo caurmēru nosaka sekojoši: katrā šķērslaukuma mērīšanas punktā izmēra trīs tuvāko koku caurmērus 1,3m augstumā ar 1cm precizitāti un aprēķina aritmētisko vidējo vērtību. Koka caurmēru var arī noteikt, izmērot tā apkārtmēru un izdalot ar 3. Sakarība starp audzes vidējā koka caurmēru un šķērslaukumu ir sekojoša:

d, cm g, m2 d, cm g, m2 d, cm g, m2

10 0,007855 16 0,0201 22 0,0380

11 0,00950 17 0,0227 23 0,0416

12 0,0113 18 0,0254 24 0,0452

13 0,0133 19 0,0284 25 0,0491

14 0,0154 20 0,0314 26 0,0531

15 0,0177 21 0,0346 27 0,0573

Piemērs: dotajā mērījumu punktā tuvāko 3 koku caurmēri ir sekojoši:

1. koks=10 cm

2. koks=14 cm

3. koks=13 cm

vidējā koka caurmērs = (10+14+13)/3=12 cm, un koka šķērslaukums pie caurmēra 12 cm ir g=0,0113 m2 ; ja audzes izmērītais šķērslaukums G=20 m2/ha, tad audzes koku skaits = G/g=20/0,0113=1770 koki/ha.

9.3. Audzes vidējā augstuma noteikšanai katrā parauglaukumā jāizmēra arī valdošās sugas valdaudzes vidējā koka (2. Krafta klases) augstums un jāaprēķina aritmētiskais vidējais augstums.

10. Ainavu kopšanas cirtes

10.1. Ainavu kopšanas cirtes veic iedzīvotāju bieži apmeklētās vietās, pilsētu un apdzīvotu vietu tuvumā, ap tūristu apmetņu vietām, gar ceļiem u.c. Ar ainavu kopšanas cirtēm, kur vien iespējams, pārsvarā jāveido mistrotas, saliktas dažādvecuma audzes. To panāk ar nevienmērīgu vai arī vienmērīgu audzes izretināšanas paņēmienu, kopjot ne tikai valdaudzi, bet arī otro stāvu, paaugu un pamežu. Nav jācenšas panākt koku vienmērīgs izvietojums, koku un krūmu grupas var mainīties ar laucēm un nelieliem klajumiņiem. Ar ainavu kopšanas cirtēm nedrīkst izjaukt meža bioloģisko līdzsvaru, radīt “izcirtuma efektu”. Kopšanas cirtes veic līdz briestaudzes vecuma sasniegšanai.

10.2. Audžu sastāva kopšanas cirtes jāsāk agri, tūlīt pēc jaunaudzes saslēgšanās. Ar sastāva kopšanu jāpanāk vēlamais sugu sastāvs, ja iespējams, atsevišķu koku un krūmu sugu grupveida mistrojums. Sevišķa uzmanība pievēršama tām koku un krūmu sugām, kas krāšņi zied: pīlādzis, ieva, plūškoks, korinte u.c. Nosakot atstājamo koku skaitu, katras koku sugas grupā lietojami tie paši normatīvi, kas saimnieciskos un saudzējamos mežos. Ar sastāva kopšanu jāregulē arī ātraudzīgo krūmu sugu (lazda, kārkli u.c.) biezība, kas apēno un nomāc vajadzīgos kociņus. Saudzējamas lēni augošas krūmu sugas (segliņš, sausserdis, zalktene u.c.).

10.3. Ar krājas kopšanas cirtēm jāveido vēlamā audžu struktūra un koku vainagu forma, lai atsevišķi koki vai koku grupas izveidotos kupli, ar lielu skuju un lapu masu. Iedzīvotāju bieži apmeklētās vietās veido dažādus ainavu tipus, kas savstarpēji mainās. Ainavas tips raksturo nogabala pārredzamību veģetācijas periodā. Izšķir 3 ainavu tipus:

1) aizklātā (pārredzamība mazāk par 100m)

— ar horizontālu slēgumu — vienstāvu audzes bez skatu aizsedzošas paaugas vai pameža,

— ar vertikālu slēgumu — audzes ar otro stāvu, paaugu, pamežu;

2) pusatklātā (pārredzamība vairāk par 100m)

— ar retinātu slēgumu — vienstāvu audzes bez skatu aizsedzošas paaugas vai pameža,

— ar grupveida slēgumu — audzes ar otro stāvu, paaugas vai pameža grupām;

3) atklātā

— klaja platība,

— atsevišķi koki bez skatu aizsedzošas paaugas vai pameža un jaunaudzes līdz 1m augstumam.

Kopjamās teritorijas atsevišķās daļās veido tādus ainavu tipus, kas vislabāk atbilst esošās audzes struktūrai. Krājas kopšanā iespējami saudzējamas pameža sugas, izcērtama nevajadzīgā paauga un pamežs.

10.4. Pie audzes atstājamās daļas kokiem pieskaitāmi 1. un 2. Krafta klases veselie, ar spēcīgi attīstītu vainagu, augstu dzīvotspēju un dekoratīvu nozīmi koki. Atstājami arī koki ar dobumiem putnu ligzdošanai. Pie atstājamiem var pieskaitīt līkus, rauktus, ļoti zarainus kokus, ja tie ir īpatnēji vai dekoratīvi.

Pie izcērtamiem kokiem pieskaitāmi nokaltušie un kalstošie, kaitēkļu un slimību invadētie, meža dzīvnieku bojātie, mehāniski bojātie, atstājamo koku augšanu traucējošie koki.

Koku sugas ar nelielu mūžu (pīlādži, ievas, blīgznas) audzējamas meža malās un koku grupu malās, kur tās ļoti krāšņas un ātri atjaunojas, bet audzes iekšienē izcērtamas.

10.5. Pamežu kopj, lai atjauninātu krūmu sugas. “Atsēdināšana uz celma” veicina jaunu spēcīgu atvašu veidošanos.

11. Augošu koku atzarošana

11.1. Kopšanas ciršu kompleksā ietilpst arī augošu koku atzarošana. Tā nepieciešama, lai izaudzētu iespējami mazzarainākus stumbrus, jo zari pazemina stumbra kvalitāti.

11.2. Atzaro pirmās līdz trešās bonitātes audzes reizē ar kopšanas ciršu izpildi: priežu audzes 15 līdz 25 gadu vecumā, egļu audzes, sākot no 20 līdz 25 gadu vecumam, bērzu audzes — līdz 30 gadu vecumam, apšu audzes — 15 līdz 20 gadu vecumā, ozola un oša audzes — 20 līdz 40 gadu vecumā.

11.3. Atzarošanai izvēlas veselus, slaidus, taisnus kokus ar labi veidotu vainagu un normāla resnuma zariem, kas vienmērīgi izvietoti platībā. Atzaro līdz 500 koku uz hektāra.

11.4. Priedes, egles un ozolus atzaro, nozāģējot līdz 3 cm resnos apakšējos nokaltušos un kalstošos zarus. Bērzam un apsei atzaro tikai nokaltušos apakšējos zarus. Vēlamais atzarošanas augstums visām koku sugām ir 7m.

11.5. Kokus atzaro rūpīgi un uzmanīgi, zarus nozāģējot vai nogriežot paralēli koka stumbra asij, gludi un pēc iespējas līdz ar mizas virsmu, neievainojot mizu.

11.6. Koku atzarošana jāveic rudens un ziemas periodā, kokus nedrīkst atzarot no maija līdz augustam. Koku atzarošana nav veicama slimību, kaitēkļu, trupes, sniega un vējgāžu bojātās audzēs. Koki gar meža malām un ceļiem nav atzarojami.

12. Kopšanas ciršu izpildes organizēšana

12.1. Kopšanas cirtes objekts ir taksācijas nogabals vai to kopa. Sagatavojot un izpildot kopšanas cirtes, aizliegts bez nepieciešamības mainīt taksācijas nogabalu robežas.

12.2. Veicot kopšanas cirtes, jālieto tādas kopšanas tehnoloģijas, lai pēc iespējas mazāk bojātu paliekošos kokus un neizmainītu meža vidi (sagatavo īsos sortimentus, pievešanā izmanto mazgabarīta mehānismus ar mazu īpatnējo spiedienu uz augsni un zirgus, ciršanu un pievešanu veic ziemas periodā, izvairās no tehnoloģisko koridoru ierīkošanas u.c.).

12.3. Tehnoloģiskos koridorus ierīko, veicot pirmo krājas kopšanas cirti. Tehnoloģisko koridoru platums līdz 3,5m, un tie var aizņemt līdz 10% no audzes platības. Ja pirmās krājas kopšanas rezultātā paliekošo koku skaits ir mazāks par 800 kokiem/ha (vidējais attālums starp kokiem > 3,5m), tad tehnoloģisko koridoru speciāla ierīkošana noliegta, kokmateriālu pievešana jāveic starp augošiem kokiem. Tehnoloģiskie koridori jāprojektē tā, lai pēc iespējas mazāk tiktu izcirsti galvenās audzes koki. Visos gadījumos jāizmanto dabiskās brauktuves.

Tehnoloģiskie koridori, ja tie vajadzīgi, jāiezīmē dabā reizē ar citiem cirsmu fonda sagatavošanas darbiem.

12.4. Izcērtot kokus un pievedot sagatavotos kokmateriālus, atstājamie koki jāpasargā no bojājumiem. Tehnoloģisko koridoru vai ceļu pagriezienos, kā arī to krustojumos, ieteicams dažus izcērtamos kokus sākumā necirst, bet izmantot kā atvairu kokus, kurus novāc pēc treilēšanas. Ja atvairkoku nav, tad pie augšanai atstājamiem kokiem jāpieliek aizsargstieņi.

12.5. Kopšanas cirtēs izcirsto līdz 30cm resno koku celmu augstums virs sakņu kakla nedrīkst pārsniegt 10cm, bet 31cm un resnāku — 1/3 no celma caurmēra.

13. Ciršanas vietu satīrīšana

13.1. Satīrīšanas veidu nosaka mežniecība, ierakstot to koku ciršanas biļetē. Atkarībā no augšanas apstākļiem un ciršanas atlikumu realizācijas iespējām ciršanas vietas atļauts satīrīt un ciršanas atkritumus likvidēt ar kādu no sekojošiem paņēmieniem:

a) sakraujot grēdās turpmākai izmantošanai par kurināmo vai pārstrādāšanai;

b) atstājot izklaidus;

c) savācot laucēs, klajās vietās un sadedzinot, ievērojot ugunsdrošības noteikumus;

d) ieklājot pievešanas ceļos vai tehnoloģiskajos koridoros, kur tas nepieciešams, lai nerastos nepieļaujami dziļas risas.

13.2. Sastāva kopšanas ciršu kārtībā izcirstos nelikvidētos žagarus atstāj izklaidus satrupēšanai.

13.3. Zaļo zonu meža parkos, 50m joslā gar valsts nozīmes ceļiem un citās iedzīvotāju bieži apmeklētās vietās kopšanas ciršu nelikvīdi jāsavāc klajās vietās un jāsadedzina, ievērojot ugunsdrošības noteikumus. Mitros un iedzīvotāju maz apmeklētos nogabalos ciršanas atliekas atstāj izklaidus satrupēšanai.

14. Atbildība par kopšanas ciršu izpildi

Par kopšanas ciršu izpildes kvalitāti valsts mežos atbild valsts mežzinis, bet citos mežos — to lietotājs vai īpašnieks.

Par kopšanas ciršu norādījumu neievērošanu valsts mežā valsts mežsargam vai valsts mežzinim, bet citos mežos to lietotājam vai īpašniekam var uzlikt administratīvo sodu saskaņā ar spēkā esošā Administratīvā kodeksa 67. un 68. pantu.

Meža apsaimniekošanas daļas vadītājs G.Gavrilovs

 

 

1. pielikums

Apzīmējumi kopšanas modeļu attēlos

Nmax - Maksimālais koku skaits pēc kopšanas cirtes, 1. zonas augšējā robeža

Nmin - Minimālais koku skaits pēc kopšanas cirtes, 1. zonas apakšējā robeža

N - Koku skaits pirms kopšanas normālas biezības iepriekš koptās audzēs

1 - Pēc kopšanas paliekošās audzes minimālā koku skaita zona

2 - Koku skaita zona pirms kopšanas iepriekš koptām audzēm

3 Nb - koku skaita zona pirms kopšanas iepriekš nekoptām audzēm

    Izcērtamo koku skaits kopšanas modeļos

 2.pielikums

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!