Saeimas priekšsēdētājs: Par Latviju un XXI Ziemas olimpiskajām spēlēm

Noslēgušās XXI Ziemas olimpiskās spēles Vankūverā – vismaz Latvijas sportistiem un sporta līdzjutējiem noteikti gada svarīgākais sporta notikums. Izcīnītas divas sudraba medaļas – vēl nebijis panākums Ziemas olimpiskajās spēlēs neatkarīgās Latvijas valsts sportistiem. Un, protams, vēl nebijušas pozitīvas emocijas mūsu sporta līdzjutējiem, visiem, kas sekoja līdzi notikumiem Vankūverā.

Brāļu Jura un Andra Šicu olimpiskā vicečempiona tituls kamaniņu sportā divnieku ekipāžām un Martina Dukura sudrabs skeletonā – tas ir milzīgs panākums un svētki ne tikai pašiem sportistiem, bet arī visiem mūsu sporta līdzjutējiem un visai Latvijai. Arī es šajās olimpiskajās nedēļās uzmanīgi sekoju līdzi mūsu sportistu startiem. Pat tad, ja tiešraide no Vankūveras bija pašā nakts vidū, tomēr ieslēdzu televizoru un jutu līdzi mūsējiem. Esmu pārliecināts, ka tā darīja lielākā daļa Latvijas sporta līdzjutēju. Un šo divu olimpisko nedēļu negulētās naktis bija tā vērtas. Jo īpaši tādos brīžos kā Martina Dukura un brāļu Šicu sudraba braucienu laikā.

Protams, arī olimpisko spēļu laikā nebeidzās diskusijas par to, cik un kādos sporta veidos mums būtu jāsūta sportisti uz olimpiādi... Starp līdzjutējiem un olimpiskās naudas skaitītājiem netrūka pilnīgi pretēju secinājumu par viena vai otra sportista vietu trešajā, ceturtajā vai piektajā desmitā... Vai tiešām mums esot jāsūta “statisti” uz spēlēm, un cik šādu “statistu” sūtīšana izmaksā... Mana pārliecība nav mainījusies – ja sportists ir varējis izpildīt augstos olimpiskos normatīvus, ir varējis konkurēt ar labākajiem un spējis izcīnīt nepieciešamos punktus, tātad viņš ir nopelnījis braukt uz olimpiādi. Pat tad, ja tajā sportista rezultāts meklējams nebūt ne olimpiskā sešnieka ietvaros. Tad jājautā – vai kāds no bargajiem kritiķiem pats spēj ierindoties 40.vietā pasaulē tik populārajā kalnu slēpošanā vai būt divdesmitais biatlonā? Turklāt šajā gadījumā dalība olimpiādē ir mērķis, uz kuru tiekties visiem jaunajiem sportistiem.

Jau pati piedalīšanās ir iespēja tikties ar labākajiem, iespēja sacensties un iespēja iegūt pieredzi. Ja mēs līdzīgi kā padomju gados PSRS izlasē sūtīsim uz olimpiādi tikai tos, kas var atvest medaļas, tad jaunajiem sportistiem, bērniem un jauniešiem, kas vēlas nodarboties ar sportu, zudīs jebkāda motivācija – galu galā reāli domājošiem cilvēkiem ir skaidrs, ka Latvija nevar būt sporta lielvalsts kalnu slēpošanā, snovbordā, slēpošanā vai ātrslidošanā... Katrs jaunietis, kurš nodarbojas ar sportu, kurš grib un var nokļūt olimpiādē, ir ieguvums Latvijas valstij.

Martina Dukura, Andra un Jura Šicu izcīnītais olimpiskais sudrabs ir visas Latvijas panākums, olimpiskā medaļa ir milzīga vērtība visai Latvijai – sportistu panākumi parāda visai pasaulei, ka Latvija var. Ka Latvijā ir cilvēki, ar kuriem lepoties. Ka Latvijas sportistus un pašu Latviju tagad pazīst visā pasaulē. Paldies Martinam, Andrim, Jurim un citiem Latvijas olimpiešiem par ieguldīto darbu, par uzcītību, izturību un spēku. Lai arī turpmāk mūsu sportistus pavada sportiskā veiksme, lai tiek sasniegtas jaunas uzvaras. Lai arī turpmāk, pateicoties mūsu sportistu panākumiem, Latvijas vārds pasaulē izskan tikpat skaļi un pārliecinoši.

Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes viedoklis “Uzkāpšana Olimpā”, 01.03.2010.