Ko mēs cits par citu zinām

Par Latvijas administratīvi teritoriālā

iedalījuma neseno vēsturi

Laika ritējums ir vienreizējs. Tālab gauži svarīga ir jebkura liecība par to, kas bijis, un par to, kā tas varētu būt.

Nupat esam saņēmuši Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas fundamentālo izdevumu "Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums". Ar 480 lappusēm, ar vienreizēju tekstu, kas apkopots, pateicoties arhīva darbiniecēm Dignai Bērzei, Lūcijai Kajonei, Verai Jelpatjevskai, Vilmai Kalniņai, Evelīnai Krastiņai, Aleksandrai Puriševai, Ivetai Veispalei un Dr.hist. Vitai Zelčai.

Tiem, kuri vēlēsies iedziļināties Latvijas administratīvi teritoriālās reformas pavisam drīz gaidāmo notikumu saskarsmēs, šis LVAĢ izdevums būs vairāk nekā lietderīgs. Jo svarīgas ir ne tikai šī sējuma ievadvārdu atziņas, kas pauž vispārējās nostādnes.

Būtībā tikpat zīmīgas ir šī izdevuma turpmākās rindkopas, kas pieticīgi dēvētas kā "Vēsturiskais ievads". Tās varētu lieti derēt šīs 1000 eksemplāru metienā (galā ir teikts: Latvijas un Somijas SIA "Madonas poligrāfists") izdotās grāmatas lietišķam atšifrējumam.

Jā, šī visādā ziņā ietilpīgā grāmata atgādina ne tikai vēsturi, bet arī vēsturiskās ironijas. Nu kaut vai to, ka saskaņā ar pēckara valdītāju iegribām Latvijā ir bijuši trīs Abavas ciemi (Kuldīgas, Tukuma un Talsu apriņķos), divi Aiviekstes ciemi (Madonas un Jēkabpils apriņķos), tāpat divi Aizkalnes, Aizupes, pat trīs Annas (skat. Jelgavas, Rīgas un Alūksnes apriņķis), skatāmies tālāk: izrādās, Latvijā savulaik ir bijušas divas Augstkalnes (Višķos un Vilcē), divas Aulejas (Daugavpils un Krāslavas rajonā), divi Kraukļi (Rugājos un netālu no Cesvaines), trīs Lazdukalni (Ilūkstes, Valmieras un Balvu rajonā). Tāpat ir bijuši vairāki Līdumnieki, vairākas Liepas, vismaz divi Kaktiņi, Medņi, tāpat Mežciemi, Mežgaļi, Mežvidi, toties pieci Ozoli, tāpat trīs Salas, trīs Upenieki, divas Velēnas un tā joprojām. Tiem, kuri rūpīgi šķirstīs šīs lappuses prāvajā sējumā, nepaliks nepamanīts, ka laikmetu griežos Latvijā ir bijušas tādas administratīvi teritoriālas vienības kā Cīņa (Jēkabpils rajonā), Drosme (Madonas rajonā), Dzirkstele (Jelgavas rajonā), Gaisma (Dobeles rajonā), Iskra (Krāslavas rajonā), Komjaunieši, Maijs (Ilūkstes rajonā) un tā joprojām. Arī Sarkanarmieši (Krāslavas rajonā). Vēl un vēl...

Varbūt nākamās reformas metos nepaliks nepamanīta arī tāda ačgārnība, ka savulaik kādreizējā Madonas apriņķa, tagadējā Gulbenes rajona, teritorijā bija iedibināts Krišjāņa Valdemāra ciems (Beļavas pagastā, kurā šis pirmās apgaismības izcilais vīrs varētu būt bijis vienīgi sapņos!). Te nu varētu piebilst, ka padomju sarkano partizānu atbalstītāja Hugo Meijera atcerei 1945.gada novembrī kādreizējā Valkas apriņķa Annas pagastā tika izveidots Meijera ciems, kas vēlāk nokļuva Alūksnes, bet pēc tam — Gulbenes rajonā. Un ko lai bilst par kādreizējo Oškalna ciemu? Varbūt vienīgi to, ka Cēsu apriņķa Skujenes pagastā Otomāram Oškalnam bija lemts kļūt ne tikai skolotājam, bet arī LKP Jēkabpils apriņķa komitejas sekretāram, un acīmredzami tālab Zalves pagastā no 1945. līdz 1949.gadam bija, kā toreiz daudzi sacīja, Padomju Savienības varoņa vārdā nosauktais ciems. Varbūt vienīgi vēsturniekiem kļūs zināms, kālab 1945.gadā Rēzeknes apriņķa Sakstagala pagastā kāda administratīvā teritorija kļuva par Uļjanova ciemu. Vai patiesi par godu Vladimiram Iļjičam Uļjanovam?

Jo vairāk šķirstām šo vienreizējo izdevumu, jo vārdmīklu rodas aizvien vairāk. Ančkins, Anspoks, Apšenieks, Bilstiņš, Boķis, Bondars, Dīķeris, Gercāns, Iesalkāja, Krampiņš... Tiem, kuriem pietiks pacietības, te uzzinās (vai vismaz izzinās) daudz ko būtisku.

Tomēr šī monogrāfija spēj sniegt arī atskārtu par Latviju citā sakarā. Šķirstām tās lappuses un, sākot ar 23.lapu, nonākam pie atziņas ne tikai par Latvijas administratīvi teritoriālās sadales un pārdales sistēmu un sistematizāciju, bet arī par Latvijas lauku iekļaušanu kolhozu un sovhozu hierarhijā.

Ieskatam — tikai dažu lappušu fiksējums. "Traktorists" (Kūrmalē), "Pumpurs" (Tumē), "Zaļā zeme" (Zemītē), "Druva" (Irlavā), Ļeņins (Zīlēs), "Padomju dzimtene" (Drēģos), "Sarkanais karogs" (Zaļeniekos), "Cīņa" (Sainavā), "Komūna" (Matkulē), Staļins (Alšvangā), "Komunisma ceļš" (Grāveros). Bet tādu lappušu ir gandrīz trīs simti.

Tagad lasām mierīgi un itin kā bezkaislīgi. Tomēr tā ir mūsu tautas sāpīgā vēsture. Jo šīs lappuses nav tikai gandrīz 500 lapās nodrukātā hronika.

Citu pēc cita šķiram sadaļas: apgabali (13.lappuse), apriņķi (14.—22.lappuse), ciemi (23.—290.lappuse), pagasti (291.—387.lappuse), pilsētas (388.—404.lappuse), pilsētciemati (405.—413.lappuse), rajoni (414.—440.lappuse).

Rādās, ka tiklab Latvijas pašvaldību veterānus, kā arī tos darbiniekus, kuri jau vistuvākajā laikā tieši piedalīsies administratīvi teritoriālā likuma īstenošanā, spēs ieinteresēt nule aplūkotās grāmatas noslēguma nodaļa — "Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija dekrētu saraksts par administratīvi teritoriālā iedalījuma izmaiņām Latvijas PSR (1941—1989)". Varētu atgādināt, ka šī saraksta pirmās rindkopas spēj atsaukt atmiņā 1941.gada 9.janvāra dekrētu par rajonu nodibināšanu Rīgas pilsētā (attiecīgi — Kirova, Ļeņina, Maskavas, Proletāriešu, Sarkanarmijas un Staļina...) jau 1947.gada 8.oktobrī izveidoja arī Molotova rajonu.

Šajā respektablajā grāmatā ir uzrādīts Latvijas PSR Augstākās padomes 1944.gada 22.augusta lēmums par sešu Abrenes apriņķa pagastu (un arī pašas Abrenes) nodošanu Krievijas Federācijas Pleskavas apgabala valdījumā. Tomēr tā bija Augšpils, Gauri, Linava, Purvmala, Upmala, Kacēni, citas ne mazāk iezīmīgas vietas. Tad apmēram 80 km gara un 10–25 km plata robežjosla 1202,4 kvadrātkilometru kopplatībā kļuva par citas valsts teritoriju, bet vēl pēc gada — 1945.gada 12.oktobrī — atlikusī Abrenes apriņķa teritorija tika pārdēvēta par Viļakas apriņķi.

Dažkārt domājam, ka trīs apgabali Latvijā izveidoti vienīgi 1952.gada 7.aprīlī (tos gan jau 1953.gada 21.aprīlī likvidēja). Bet vēsturiskā patiesība ir arī tāda, ka 1941.gada 17.jūlijā ar Ādolfa Hitlera rīkojumu tika izveidota Ostlande ar pārvaldes centru Rīgā, nodibinot atsevišķu Latvijas ģenerālapgabalu ar sešiem apgabaliem — Rīgas pilsētas, Rīgas lauku, Jelgavas, Valmieras, Liepājas un Daugavpils.

Katrā ziņā šis krājums ir ne tikai apjomīgs, bet arī spēj izraisīt atmiņas un vedina uz pārdomām. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija to kā rokasgrāmatu piedāvā deputātiem, pašvaldību darbiniekiem, valsts amatpersonām, visiem, kas iesaistīti jauno administratīvi teritoriālo reformu procesā. Šis krājums lieti noderēs arī Latvijas novadu, rajonu un pagastu vēstures pētniekiem, visiem, kurus interesē nu jau pusgadsimtu ilga pagātne.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors