Viņa Svētības, Jāņa Pāvila II vēstījums Pasaules Miera dienā 1999. gada 1. janvārī:

Patiesa miera noslēpums rodams cilvēktiesību respektēšanā

1. Savā pirmajā enciklikā Redemptor hominis , kuru es tieši pirms divdesmit gadiem adresēju visiem labas gribas cilvēkiem, es jau esmu uzsvēris cilvēktiesību

respektēšanas nozīmi. Ja šīs tiesības tiek visā pilnībā ievērotas, pieaug miers, tikmēr kari rodas no cilvēktiesību pārkāpumiem, un to sekas ir aizvien lielāki šo tiesību pārkāpumi.

Iesākot jauno gadu, pēdējo gadu pirms Lielās Jubilejas, es vēlētos vēlreiz dalīties savās pārdomās ar jums visiem: ar jums, visas pasaules vīriešiem un sievietēm; ar jums, tautu politiskajiem un reliģiskajiem vadītājiem; ar jums, kuriem ir dārgs miers un kuri vēlas to nostiprināt virs zemes.

Redziet, tā ir mana pārliecība, kuru Pasaules Miera dienā es vēlētos jums pavēstīt kā kvēlu aicinājumu: ja mūs iedvesmojošais pamatprincips būs cilvēka cieņas pacelšana un galvenais uzdevums būs kopējā labuma meklējumi, tad miera iedibināšanai tiks likti stingri un noturīgi pamati. Ja turpretī cilvēktiesības tiks ignorētas un personīgo interešu aizsardzība nepamatoti dominēs pār ieinteresētību kopējā labumā, tādā gadījumā tiks sētas nestabilitātes, dumpju un vardarbības sēklas.

Cilvēka cieņas respektēšana,

visas cilvēces mantojums

2. Cilvēka personas cieņai ir pārlaicīga vērtība, ko atzīst visi, kuri godīgi meklē patiesību. Tieši šīs patiesības gaismā ir jāskaidro visa cilvēces vēsture.

Tā kā katra persona ir radīta pēc Dieva attēla un līdzības (sal. Gen. 1:26-28) un tāpēc skaidri norāda uz savu Radītāju, tā atrodas pastāvīgā saistībā ar visiem, kuri apveltīti ar tādu pašu cieņu. Prasība pēc katra atsevišķā cilvēka labuma tādējādi tiek savienota ar kalpošanu kopējam labumam, ja vien pienākumi un tiesības ir atbilstoši viens otram un nostiprina viens otru.

Mūsdienu vēsture traģiskā veidā atklāj briesmas, kas rodas, ja neievēro patiesību par cilvēka personu. Mūsu acupriekšā ir tādu ideoloģiju kā marksisma, nacisma un fašisma rūgtie augļi, arī rasisma, nacionālisma un etniskās pārākuma apziņas radītie mīti. Ja arī ne vienmēr tik acīmredzama, tomēr ne mazāk bīstama ir materiālistiskās patērētājpozīcijas ietekme; pozīcijas, kurā individuālisma slavināšana un personīgo vēlmju apmierināšana kļūst par pēdējo un galīgo dzīves mērķi. Ar šādu pasaules uzskatu citiem nodarītais ļaunums šķiet nenozīmīgs sīkums. Pret šādu nostāju ir jāsaka, ka neviens uzbrukums cilvēka cieņai nedrīkst palikt bez ievērības, lai arī kādi cēloņi tam būtu, lai arī kādās formās tas izpaustos un kur notiktu.

Cilvēktiesību vispārīgums

un nedalāmība

3. 1998. gadā mēs varējām svinēt 50. gadadienu kopš Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas. Šī gadadiena tika izteiksmīgi savienota ar Apvienoto

Nāciju hartu, kuru caurauž tās pašas garīgās nostādnes, kas ir Cilvēktiesību deklarācijas pamatā. Deklarācijas preambula apstiprina visas cilvēces saimes locekļu dabiskās tiesības uz cieņu, kā arī visu cilvēku tiesību vienlīdzību un neaizskaramību. Visi tai sekojošie starptautiskie cilvēktiesību dokumenti akcentē šo patiesību, atzīstot un apliecinot, ka cilvēka tiesības izriet no viņa personai dabiski piemītošās cieņas un vērtības.

Vispārējā deklarācija ir skaidra: tā atzīst tiesības, kuras pasludina, bet ne jau deklarācija piešķir šīs tiesības; tās dabiskā veidā piederas cilvēka personai, viņas cieņai. No tā izriet, ka nevienam nevar būt likumīgas tiesības atņemt šīs tiesības savam līdzcilvēkam, jo tas nozīmētu vardarbību pret cilvēka dabu. Visas cilvēciskas būtnes bez jebkāda izņēmuma ir cieņā līdzvērtīgas. Šā paša iemesla dēļ šīs tiesības ir spēkā katrā cilvēka dzīves posmā un jebkurā politiskā, sociālā, ekonomiskā vai kultūras kontekstā. Šīs tiesības kopā veido vienu veselumu, kas nešaubīgi virzīts uz to, lai sekmētu gan sabiedrības, gan arī atsevišķas personas labuma visus aspektus.

Cilvēktiesības tradicionāli var iedalīt divās savstarpēji plaši saistītās jomās: no vienas puses, pilsoniskās un politiskās tiesības un, no otras puses, ekonomiskās un sociālās tiesības un tiesības uz kultūru. Starptautiskie līgumi abas šīs tiesību kategorijas definē ļoti skaidri, kaut arī dažādos līmeņos. Cilvēktiesības ir cieši savstarpēji saistītas, jo tās izsaka viena un tā paša subjekta, personas, dažādās esamības dimensijas. Abu šo cilvēktiesību kategoriju kā viena nedalāma veseluma atbalstīšana un attīstīšana ir patiesā garantija, ka katra no atsevišķajām cilvēktiesībām var tikt pilnībā ievērota.

Cilvēktiesību vispārīgums un nedalāmība ir izšķirošais faktors miermīlīgas sabiedrības veidošanā un gan atsevišķas personas, gan tautu un nāciju vienotā un nedalāmā attīstībā. Šī cilvēktiesību universālā un nedalāmā rakstura apliecināšana neizslēdz likumīgas atšķirības kultūras un politiskajā iekārtojumā ar vienu priekšnoteikumu — ka katrā gadījumā tiek paturētas spēkā no Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas izrietošās visai cilvēcei saistošās normas.

Paturot redzeslokā šīs pamatnormas, es tagad vēlētos norādīt uz dažām īpašām tiesībām, kuras šodien tiek vairāk vai mazāk atklāti pārkāptas.

Tiesības dzīvot

4. Pašas pirmās ir tiesības dzīvot. Cilvēka dzīvība ir svēta un neaizskarama no pirmā acumirkļa, no ieņemšanas līdz pat tās dabiskajam galam.

"Tev nebūs nokaut" — tā skan Dieva bauslis, kas novelk pēdējo robežu, kuru neviens nedrīkst pārkāpt. "Brīvi pieņemts lēmums atņemt dzīvību nevainīgam cilvēkam no morāles viedokļa vienmēr ir nelietīgs, apkaunojošs lēmums."

Tiesības dzīvot ir neaizskaramas. Tās iekļauj sevī pozitīvu lēmumu, lēmumu izvēlēties dzīvību. Šādā garā orientētas kultūras attīstība izplatās uz visiem dzīves apstākļiem un īsteno prasību ievērot cilvēka cieņu jebkurā situācijā. Patiesa dzīvības kultūra nodrošina tiesības vēl nedzimušajam nākt pasaulē un aizsargā jaunpiedzimušos (it īpaši tas attiecas uz meitenēm), lai tie nekļūtu par bērnu slepkavu upuriem. Tāpat arī tā nodrošina spēju izkopšanu cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kā arī slimo un veco cilvēku aprūpi.

Modernā gēnu tehnoloģija nes sev līdzi risku, kas rada dziļu nemieru. Kad zinātniskajiem pētījumiem šajā nozarē patiešām ir jākalpo cilvēkam, tie katrā solī ir jāpavada ar vērīgām ētiskām refleksijām, lai šie pētījumi paliktu ierobežoti tādos likuma ietvaros, kas aizsargātu dzīvības neaizskaramību. Dzīvība nekad nedrīkst tikt degradēta līdz lietas līmenim.

Izvēlēties dzīvību nozīmē atteikties no jebkāda veida vardarbības: no tādas vardarbības, kura izpaužas kā trūkums un bads, kas nomāc daudzus cilvēkus; no tādas vardarbības kā bruņotie konflikti, narkotiku un ieroču nelikumīga izplatīšana, un arī neprātīga dabas postīšana. Jebkurā situācijā tiesības uz dzīvību jāveicina ar attiecīgām tiesiskām un politiskām garantijām, jo nedrīkst atstāt bez ievērības nevienu pārkāpumu pret tiesībām dzīvot, nevienu pārkāpumu, kas pretdarbojas katras atsevišķās personas cieņai.

Reliģijas brīvība, cilvēktiesību sirds

5. Reliģija ir cilvēciskas personas visdziļāko ilgu izteicēja, tā veido viņa pasaules uzskatu un sakārto viņa attiecības ar citiem: galarezultātā tās sniedz

atbildi un jautājumu par patieso dzīves jēgu gan personīgā, gan sabiedriskā plānā. Tāpēc reliģijas brīvība veido cilvēktiesību kodolu. Tā tik lielā mērā ir neaizskarama, ka ir jāatzīst arī cilvēka tiesības mainīt savu reliģisko piederību, ja viņa sirdsapziņa to pieprasa. Jo katram ir jāklausa savai sirdsapziņai ikvienā situācijā un nevienu nedrīkst piespiest rīkoties pret sirdsapziņu. Tieši tāpēc nevienu nedrīkst piespiest pieņemt kādu noteiktu reliģiju, lai arī kādi būtu apstākļi vai motīvi.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija nosaka, ka tiesības uz reliģijas brīvību iekļauj sevī arī tiesības paust savu pārliecību gan individuāli, gan kopā ar citiem, publiski vai privātā lokā. Tomēr vēl joprojām ir vietas, kur tiesības pulcēties uz dievkalpojumiem vai nu tiek noliegtas, vai arī tiek atzītas tikai kādas noteiktas reliģijas pārstāvjiem. Šie smagie personas tiesību pārkāpumi sagādā milzīgas ciešanas ticīgajiem. Kad valsts piešķir īpašas tiesības vienai reliģijai, tas nedrīkst nodarīt kaitējumu citām. Tomēr ir zināmas nācijas, kurās indivīdi, ģimenes un veselas cilvēku grupas tiek pakļautas diskriminācijai un ierobežotas tiesībās viņu reliģiskās pārliecības dēļ.

Mēs nedrīkstam noklusēt arī vēl citas problēmas, kuras netieši ir saistītas ar reliģijas brīvību. Reizēm rodas spriedze starp kopienām un tautām ar atšķirīgiem reliģiskiem uzskatiem un atšķirīgām kultūrām, kas, līdzdarbojoties spēcīgām kaislībām, pārvēršas rupjos, vardarbīgos konfliktos. Ķeršanās pie vardarbības reliģisko uzskatu vārdā ir visa tā izkropļojums, ko māca lielās reliģijas. Arī es apstiprinu to, ko bieži uzsvēruši dažādi reliģiskie vadītāji: vardarbības piekopšana nekad nevar tikt attaisnota ar patiesu reliģiozitāti, nedz arī tā to var veicināt.

Tiesības uz līdzdalību

6. Katram pilsonim ir tiesības piedalīties savas sabiedrības dzīvē — tā šodien ir plaši izplatīta pārliecība. Tomēr šīs tiesības tiek iznīcinātas, kad demokratizācijas

process tiek sagrauts protekcionisma un korupcijas dēļ. Šīs parādības ne tikai aizkavē likumīgu katra pilsoņa līdzdalību valsts pārvaldes procesos, bet arī aizšķērso cilvēkiem pieeju līdztiesīgā kopējā labuma un sabiedrisko pakalpojumu izmantošanā, uz ko katram ir tiesības. Pat ar vēlēšanām var notikt manipulācijas nolūkā palīdzēt gūt uzvaru noteiktām partijām vai personām. Šeit runa ir par uzbrukumu demokrātijai, kam ir smagas sekas, jo pilsoņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums līdzdarboties valsts dzīvē. Kad viņi tiek kavēti pildīt šo pienākumu, tie zaudē cerību, ka viņiem varētu būt jebkāda izšķiroša loma. Tādējādi tie ieslīgst pasīvā vienaldzībā. Līdz ar to veselīgas demokrātijas attīstība kļūst neiespējama.

Pēdējā laikā tiek veikti dažādi pasākumi, lai nodrošinātu likumīgas velēšanas valstīs, kuras totalitāro režīmu radīto grūtību un smago problēmu apstākļos vēlas pāriet uz demokrātisku iekārtu. Šīs iniciatīvas, kas ir nepieciešamas un iedarbīgas ārkārtējos gadījumos, neatbrīvo no pūlēm radīt pilsoņos pamatu pārliecībai par savu līdzdalību, ar kuras palīdzību reiz par visām reizēm pazustu iespēja manipulēt ar demokrātijas procesiem.

Starptautiskā mērogā nācijām un tautām ir tiesības līdzdarboties tādu lēmumu pieņemšanā, kuri bieži vien rada dziļas izmaiņas to dzīves veidā. Noteiktu saimniecisko problēmu profesionālās īpatnības rada tendenci apspriest tās šaurā lokā. Tādējādi rodas briesmas, ka politiskā un ekonomiskā vara koncentrējas ierobežotā valdību un interešu grupu lokā. Nacionālā un starptautiskā kopējā labuma meklējumi pieprasa arī saimnieciskajā sfērā reāli pielietot visu to tiesības uz līdzdalību noteiktu lēmumu pieņemšanā, kurus šie lēmumi skar un ietekmē.

Sevišķi smags diskriminācijas veids

7. Viens no visdramatiskākajiem diskriminācijas veidiem ir tas, ka etniskajām grupām un nacionālajām minoritātēm tiek atņemtas pamattiesības — tiesības

uz eksistenci. Tas notiek, tās apspiežot, brutāli deportējot vai arī mēģinot tik lielā mērā novājināt viņu nacionālo identitāti, ka tās vairs nav atpazīstamas. Vai gan iespējams klusēt, redzot tik smagus noziegumus pret cilvēci? Neviena piepūle nav par lielu, kad runa ir par to, lai darītu galu tādai personas cieņas nozākāšanai.

Pozitīvs signāls, kas liecina par valstu pieaugošo apņēmību uzņemties atbildību par šādu noziegumu upuriem un aizstāvēt tos, ir ANO Diplomātiskās konferences nesenās iniciatīvas. Šī konference ar īpašu lēmumu ir pieņēmusi Starptautiskā tribunāla statūtus, tribunāla, kura uzdevums būs identificēt un sodīt tos, kuri ir atbildīgi par veselu tautu iznīcināšanu (genocīdu), par noziegumiem pret cilvēci, par karu un agresiju izraisīšanu. Ja šai jaunajai institūcijai būs labs tiesiskais pamats, tā varēs pakāpeniski dot aizvien lielāku ieguldījumu, nodrošinot patiesu cilvēktiesību aizsardzību pasaules mērogā.

Tiesības uz pašīstenošanos

8. Katram cilvēkam ir iedzimtas spējas, kurām vajadzīgas attīstības iespējas. Tas nepieciešams cilvēka personības pilnīgam pašīstenošanās procesam un

arī nodrošina viņa atbilstīgu iekļaušanos apkārtnē. Lai tas varētu notikt, vispirms jānodrošina piemērota audzināšana un izglītība tiem, kuri iesāk savu dzīvi. No tā ir atkarīgi viņu panākumi nākotnē.

Kā gan mēs lai nebūtu noraizējušies, redzot, ka dažos nabadzīgākajos pasaules reģionos izglītības iegūšanas iespējas faktiski ir samazinājušās — it īpaši pamatizglītībā! Reizēm tas ir tādēļ, ka atsevišķas valstis sava ekonomiskā stāvokļa dēļ nespēj nodrošināt skolotājiem pienācīgu atalgojumu. Citos gadījumos nauda acīmredzot ir pieejama prestižiem objektiem vai augstākās izglītības projektiem, bet ne pamatskolu vajadzībām. Kad izglītības iegūšanas iespējas ir ierobežotas, it īpaši jaunām meitenēm, tas, protams, rada diskriminējošas struktūras, kas var apdraudēt kopējo sabiedrības attīstību. Visbeidzot, pasaule var izrādīties sadalīta pēc jauna kritērija: no vienas puses, valstīs un indivīdos, kuru aprīkojumā ir augsti attīstīta tehnoloģija, un, no otras puses, zemēs, tautās un personās ar ārkārtīgi ierobežotām zināšanām un iespējām. Katrs viegli var saprast, ka tas pastiprinātu jau esošo ekonomisko nevienlīdzību ne tikai starp valstīm, bet arī valstu iekšienē. Audzināšanai un profesionālajai izglītībai ir jābūt pirmajā vietā tiklab jaunattīstības valstu plānošanā, kā arī reformu programmās pilsētām un laukiem, kuras īsteno ekonomiski spēcīgās tautas.

Nākamās pamattiesības, no kurām atkarīga cilvēka cienīga dzīves līmeņa sasniegšana, ir tiesības uz darbu. Kā gan citādi cilvēks varētu nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi un visu citu, kas nepieciešams dzīvei? Tomēr darba vietu trūkums šodien ir smaga problēma. Neskaitāmi cilvēki daudzās pasaules malās piedzīvo bezdarba postošo realitāti. Steidzami un neatliekami visiem un it sevišķi tiem, kuru rokās ir politiskā un ekonomiskā vara, ir jādara viss iespējamais, lai atrisinātu šo situāciju, kas rada tik daudz ciešanu. Nedrīkst aprobežoties tikai ar sociālās palīdzības pasākumiem bezdarba, slimību un līdzīgos apstākļos, ar kuriem nav iespējams pārraudzīt katra atsevišķā cilvēka situāciju. Šī palīdzība ir nepieciešama, tomēr vajag rūpēties arī par to, lai bezdarbniekiem radītu iespēju pašiem ņemt rokās savas eksistences nodrošinājumu un atbrīvot viņus no pazemojošā aprūpējamo statusa.

Globālais progress ar solidāru raksturu

9. Strauji progresējošā saimniecisko un finansiālo struktūru globalizācija rāda, ka nekavējoties ir stingri jānoteic, kam ir jāatbild par kopējo labumu un

ekonomisko un sociālo tiesību garantēšanu. Brīvais tirgus pats par sevi to nespēj atrisināt, jo īstenībā ir ļoti daudz cilvēcisku vajadzību, kuras nevar ieiet tirgus attiecībās. "Ir vēl kaut kas, kas bez adekvātas vērtību apmaiņas loģikas un tai raksturīgajām taisnīguma formām piemīt cilvēkam tieši kā cilvēkam un norāda uz viņa neatkārtojamās cieņas pamatu."

Nesenās finansiālās un saimnieciskās krīzes ir radījušas smagas sekas neskaitāmiem cilvēkiem, kuri ir novesti ārkārtējā nabadzībā. Daudzi no viņiem vēl pavisam nesen bija tiktāl uzlabojuši savu stāvokli, ka pamatoti varēja ar cerībām raudzīties nākotnē. Ne savas vainas dēļ viņi piedzīvoja, ka viņu cerības tiek cietsirdīgi sadragātas, kas traģiski atsaucās uz viņiem pašiem un viņu bērniem. Un tāpēc — vai gan drīkst atstāt bez ievērības finansu tirgus svārstību ietekmi? Steidzami nepieciešams jauns vienots skatījums uz vispārējo globalizāciju, kas paredzētu visas sabiedrības atbalstītu integrālu attīstību tā, lai katrs sabiedrības loceklis varētu realizēt savas spējas.

Šai sakarībā es vēršos ar uzstājīgu aicinājumu pie visiem, kuri ir atbildīgi par finansu attiecībām pasaules mērogā. Es pieprasu, lai viņi pieliek patiesas pūles un atrod atrisinājumu nabadzīgo valstu starptautisko parādu draudīgajai problēmai. Starptautiskās finansu institūcijas šajā virzienā jau ir sākušas spert konkrētus soļus, kas pelna atzinību. Es aicinu visus, kuri ir iesaistīti šajā problēmā, it īpaši industriāli attīstīto zemju pārstāvjus, nodrošināt nepieciešamo atbalstu, lai palīdzētu īstenot šīs iniciatīvas. Steidzami nepieciešama stipra piepūle, lai, sagaidot 2000. gadu, vairākums valstu atrastu izeju no līdzšinējās kritiskās situācijas. Es esmu pārliecināts, ka dialogs starp šajā procesā iesaistītajām institūcijām novedīs pie skaidra un apmierinoša atrisinājuma, ja vien to vadīs vēlēšanās saprasties. Tādējādi kļūs iespējama ilgstoša attīstības perspektīva tām nācijām, kuras tagad atrodas lielās grūtībās, un nākamais gadu tūkstotis arī viņām kļūs par atjaunotas cerības laiku.

Atbildība par apkārtējo vidi

10. Ar prasību pēc cilvēka cieņas ievērošanas saistītas arī tiesības uz veselīgu apkārtējo vidi. Caur to kļūs saprātīga arī attiecību dinamika starp atsevišķu

indivīdu un sabiedrību. Starptautiskās, reģionālās un nacionālās apkārtējās vides aizsardzības pamatnormas pamazām piešķir šīm tiesībām juridisku formu. Tomēr juridiskie pasākumi paši par sevi vien nav pietiekami. Nopietnie postījumu draudi zemei un jūrai, klimatam, florai un faunai pieprasa dziļu pārmaiņu modernajā civilizācijā, kurai raksturīga patērētājfilozofija, it sevišķi bagātajās zemēs. Netiek novērtētas vēl kādas, lai arī mazāk dramatiskas, briesmas: trūkuma dēļ nabadzīgie lauku iedzīvotāji ir spiesti pārmērīgi ekspluatēt savus niecīgos zemes gabaliņus. Tāpēc jānodrošina speciāla izglītība, lai iemācītu viņiem, kādā veidā savienot zemes kultivēšanu ar apkārtējās vides aizsardzību.

Pasaules tagadne un nākotne ir atkarīga no radījumu aizsardzības, lai ilgstoši varētu pastāvēt savstarpējā sadarbība starp cilvēciskām būtnēm un dabu. Ja apkārtējās vides aizsardzības centrā liek cilvēka labumu, tas ir visdrošākais ceļš, kā reāli aizsargāt visu radību, jo tādā veidā tiek pastiprināta katra indivīda atbildība par dabas resursiem un to saprātīgu izmantošanu.

Tiesības uz mieru

11. Prasība pēc tiesībām uz mieru zināmā veidā nodrošina visu citu tiesību ievērošanu, jo šīs tiesības veicina tādas sabiedrības izveidošanu, kurā

cīņas par varu vietā stāsies savstarpējā sadarbība kopējā labuma vārdā. Jaunākie notikumi ir pietiekams apstiprinājums tam, ka varas pielietošana nav politisko un sociālo problēmu atrisinājums. Karš neko neuzceļ, bet tikai izposta; tas sagrauj sabiedrības morālos pamatus un rada jaunas pretrunas un ilgstošu spriedzi. Un tomēr joprojām tiek saņemtas ziņas par kariem, bruņotiem konfliktiem un to neskaitāmajiem upuriem. Un cik bieži mani priekšgājēji un es pats esam aicinājuši izbeigt šīs šausmas! Es to turpināšu darīt tik ilgi, kamēr tiks saprasts, ka karš nozīmē katra patiesa humānisma lejupslīdi.

Paldies Dievam, dažos reģionos ir sasniegts ievērojams progress miera nostiprināšanā. Slavējami ir to drosmīgo politiķu nopelni, kuri ir iedrošinājušies turpināt pārrunas pat tad, kad situācija to, šķiet, vairs neatļauj. Bet tai pašā laikā — kā gan lai nenosoda masu slaktiņus, kuri joprojām notiek citos reģionos, kur veselas tautas tiek burtiski ar saknēm izrautas no savas tēvu zemes, viņu mājas tiek sagrautas un raža iznīcināta? Uzlūkojot šos neskaitāmos upurus, es piesaucu tautu vadītājus un visus labas gribas cilvēkus nākt palīgā visiem tiem, kuri, it īpaši Āfrikā, ir ierauti nežēlīgos, nereti ārēju saimniecisko interešu radītos, konfliktos, un palīdzēt tos izbeigt. Konkrēts solis šai virzienā noteikti ir ieroču pārdošanas pārtraukšana karojošām valstīm un atbalsts tiem tautu vadītājiem, kuri meklē ceļu uz dialogu. Tas ir cilvēka cienīgs ceļš. Tas ir miera ceļš!

Es esmu norūpējies par tiem, kuri dzīvo un uzaug kara apstākļos, par tiem, kuri nepazīst neko citu kā vienīgi konfliktus un vardarbību. Tie, kuri izdzīvojuši šādos apstākļos, nesīs šīs briesmīgās pieredzes rētas visu atlikušo mūžu. Un ko lai saka par nepilngadīgajiem karavīriem? Vai vispār ir iespējams akceptēt, ka tikko iesākušās dzīves tiek šādā veidā izpostītas? Vai, apmācītiem nogalināt un bieži piespiestiem to arī darīt, šiem bērniem nebūs ļoti smaga problēma nākotnē iesaistīties civilizētā sabiedrībā? Viņu izglītība ir pārtraukta un iespējas dabūt darbu miera apstākļos noslāpētas. Un kādas briesmīgas sekas tas radīs viņiem nākotnē! Bērniem ir nepieciešams miers. Viņiem ir tiesības uz to.

Līdzās šiem bērniem es gribētu pieminēt arī tos bērnus, kuri ir kājnieku mīnu un citu kara ieroču upuri. Neraugoties uz pūlēm panākt šo mīnu iznīcināšanu, mēs piedzīvojam neticamu un necilvēcīgu paradoksu: pretēji šai skaidri apliecinātajai tautu un valdību gribai aizliegt šo viltīgo ieroču pielietošanu mīnas joprojām tiek novietotas jau agrāk attīrītās vietās.

Kara sēkla tiek iesēta arī ar nekontrolējamu mazo un vieglo ieroču izplatīšanu, kuri, šķiet, neaizkavēti pārvietojas no viena konfliktperēkļa uz citu, arī pa ceļam vairojot vardarbību. Valdībām jāpieņem atbilstoši mēri, lai panāktu kontroli pār šo nāvi nesošo ieroču ražošanu, pārdošanu, ievešanu un izvešanu. Tikai tādā veidā būs iespējams efektīvi pretoties mežonīgajai, nelegālajai ieroču tirdzniecībai.

Cilvēktiesību kultūra —

visu cilvēku pienākums

12. Nav iespējams šeit pilnībā pārrunāt šo tematu. Es vēlētos tomēr uzsvērt, ka neviena no cilvēktiesībām nav drošībā, ja netiek pieliktas pūles aizsargāt tās visas.

Ja kāda no cilvēka pamattiesībām tiek nesodīti pārkāpta, tad arī visas citas tiek apdraudētas. Tādēļ ir būtiski nepieciešama globāla pieeja cilvēktiesību jautājumam un godprātīga iesaistīšanās šo tiesību aizsardzībā. Vienīgi tad, ja cilvēktiesību kultūra, kura ievēro dažādas tradīcijas, kļūst par būtisku cilvēces morālā mantojuma sastāvdaļu, ir iespējams raudzīties nākotnē ar cerībām un paļāvību.

Ir taču tā: kā gan varētu izcelties karš, ja tiktu respektētas visas cilvēktiesības? Pilnīga cilvēktiesību ievērošana ir drošākais veids, kā izveidot stabilas attiecības starp valstīm. Cilvēktiesību kultūra var būt vienīgi un tikai miera kultūra. Katrs cilvēktiesību pārkāpums nes sev līdzi iespējamo konfliktu iedīgļus. Jau mans godājamais priekšgājējs Dieva kalps Pijs XII Otrā pasaules kara beigās ir jautājis: "Ja kāda tauta tiek mežonīgi apspiesta, kas gan iedrīkstētos apsolīt pārējai pasaulei ilgstoša miera drošību?"

Lai veicinātu cilvēktiesību kultūru, ko caurauž sirdsapziņa, ir nepieciešams visu sabiedrības spēku kopīgs darbs. Es gribētu norādīt uz masu mediju īpašo lomu, kuriem ir tik liela nozīme sabiedriskās domas veidošanā un cilvēku uzvedības ietekmēšanā. Kā gan var noliegt masu mediju atbildību par tiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kuru cēlonis ir vardarbības slavināšana, apstākļos, kad šie masu mediji patiešām rada pamatu šiem pārkāpumiem. Tāpat arī ir jāatzīmē viņu nopelni cildenās dialoga un solidaritātes iniciatīvās, kuras radušās, pateicoties viņu neatlaidībai veicināt savstarpējo saprašanos un mieru.

Lēmumu laiks, cerību laiks

13. Jaunais gadu tūkstotis ir durvju priekšā. Tā tuvošanās piepilda daudzu cilvēku sirdis ar cerībām par taisnīgāku un brālīgāku pasauli. Tie ir centieni, kas

var piepildīties. Un tiem patiešām ir jāpiepildās!

Uzlūkojot šo perspektīvu, es īpaši vēršos pie jums, dārgie brāļi un māsas Kristū, kuri Evaņģēliju ir pieņēmuši kā dzīves likumu: kļūstiet par cilvēka cieņas vēstnešiem! Ticība mūs māca, ka katra persona ir radīta pēc Dieva veida un līdzības. Pat tad, kad cilvēks atsakās no tā, debesu Tēva mīlestība ir vienmēr uzticīga; Viņa mīlestībai nav robežu. Viņš ir sūtījis Jēzu, savu Dēlu, izpirkt katru cilvēku, atjaunojot tajā pilnu viņa cieņu. Ņemot to vērā — kā gan lai mēs varētu atraut kādam mūsu palīdzību? Gluži pretēji, mums jāierauga Kristus visnabadzīgākajos un atstumtākajos, tieši šādu kalpošanu mums uzliek par pienākumu Euharistija, svētā komūnija ar mums ziedoto Kristus miesu un asinīm. Kā skaidri parāda līdzība par bagāto vīru, kurš uz visiem laikiem ir palicis bez sava vārda, un nabaga Lācaru, "Dievs kliedzošajā kontrastā starp nejūtīgo bagāto vīru un nabaga trūkumcietēju ir nabagā pusē". Mums arī jābūt nabagā pusē.

Trešais un pēdējais sagatavošanās gads Jubilejai ir iezīmēts ar garīgu svētceļojumu uz Tēva mājām: katrs ir aicināts uz patiesas atgriešanās ceļu, kas ietver atteikšanos no ļaunuma un pozitīvu izšķiršanos par labo. Uz 2000. gada sliekšņa mūsu pienākums ir ar jaunu sparu aizsargāt nabago un atstumto cilvēku cieņu un konkrēti — atzīstot to tiesības, kuriem nav nekādas tiesības. Pacelsim savas balsis par viņiem, lai pilnībā iedzīvinātu uzdevumu, kuru Kristus ir uzticējis saviem mācekļiem! Tas ir priekšā stāvošās Jubilejas gars. Jēzus mums ir mācījis saukt Dievu par Tēvu, Abba , tādējādi atklājot mūsu dziļo saistību ar Viņu. Bezgalīga un mūžīga ir Viņa mīlestība uz katru cilvēku un visu cilvēci. Daiļrunīgi šai ziņā ir Dieva vārdi, kuri atrodas pravieša Jesajas grāmatā: "Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis" (49:15—16).

Pieņemsim ielūgumu dalīties šajā mīlestībā! Tajā ir atrodams katras sievietes un katra vīrieša tiesību ievērošanas noslēpums. Jaunās tūkstošgades iesākums tad atradīs mūs gatavus kopīgiem spēkiem veidot mieru.

Vatikānā, 1998. gada 8. decembrī Jānis Pāvils II