Ar paaudžu pēctecību, ar mūža gaitu

Dr. phys. Natālija Cimahoviča
— "Latvijas Vēstnesim"

1998.gads ir ritējis Latvijas astoņdesmitgades zīmē. Izraisījusies vesela gūzma atceru un pārdomu to vidū, kuri dzimuši vēl brīvajā Latvijā un paspējuši tai laikā izaugt līdz apzināšanās vecumam.

Mēs esam tā paaudze, kas izgājusi cauri visām vēstures dzirnām pusgadsimta garumā. Tik jāstrīdas ar populāro apgalvojumu, ka neesam samalti. Kā nu kurš ir spējis izturēt un kā nu kurš kurā dzirnu ratā ir bijis iesviests. Bet galvenais — cik daudz katrs nesis iepriekšējo paaudžu gara spēku. Cik no tā esam spējuši saņemt, tik esam atnesuši šodienai.

Laikmeta garu, kā tagad mēdz teikt — laikmeta auru, nosaka sabiedrības kultūras, ekonomisko, politisko un morālo attiecību integrālā gaisotne. Šo gaisotni tad arī katrs valsts iedzīvotājs uztver, transformē sevī un nes sev līdz, nododams nākamajām paaudzēm. Ikkatrs sabiedrības loceklis piedalās šai kopīgajā pārmantojamības procesā.

Līdztekus dokumentētām agrāko laiku liecībām — rakstītiem tekstiem, mākslas darbiem, arhitektūras pieminekļiem šī dzīvā saikne ir devusi savu daļu mūsdienu Latvijas gara pasaulei. Cik šī daļa liela, par to lai spriež vēsturnieki, taču bez tās izvērtējuma būs grūti izskaidrot daudzas tagadējās sabiedrības īpatnības.

Latvijas valstiskuma rašanās un pastāvēšanas fenomens nav izprotams bez Latvijas vēstures un aizvēstures pētījumiem. Un centrālais faktors šeit katrā ziņā ir latviešu tautas gara spēks.

Gara spēka saturs un tā pārmantojamība nosaka tautas izdzīvošanas spēju. Tālab lietuvieši un latvieši ir vienīgās baltu tautas, kas saglabājušās no tālās indoeiropeiskās aizvēstures — no 2,5–3 gadu tūkstošu pagātnes. Var tikai minēt, kāpēc te, pie Baltijas jūras, ģeopolitiski neizdevīgā situācijā — satiksmes krustceļos, palika dzīvot un negāja prom tās dažas senās ciltis, no kurām laiku gaitā izveidojās tagadējās baltu tautas. Varbūt tāpēc, ka tālāk bija jūra, tālāk vairs nebija kurp iet.

Bet varbūt tieši tāpēc, ka apstākļi bija skarbi, šie cilvēki radīja tādus pastāvēšanas likumus, kas ir spēkā arī šodien. Te nevarēja pastāvēt bez dzīves gribas, dzīves prieka, bez neskaitāmām dzīves prasmēm. Šīs garīgās vērtības tika pārmantotas ar tautas garamantu un personīgā parauga palīdzību un, izspraukušās cauri feodālajai verdzībai, okupācijām un kariem, nu ir mūsu rīcībā.

Mēs mazāk esam pazīstami ar lietuviešu seno garīgo mantojumu, bet latviešu dainu, pasaku, teiku un ticējumu krājumi ir pieejami ikvienam. Un ne tikai mutvārdos un iespiestā veidā. Ar latviešu datorspeciālistu pūlēm tie saglabāti arī elektroniskajā atmiņā. Bet par šo fundamentālo darbu un tā veicējiem citā reizē. Šoreiz par latviešu tautas garamantās dokumentēto pēctecības mācību.

Dainu un pasaku bagātajā saturā ietverti ne vien piemēri un analoģijas, bet arī tiešas instrukcijas, kas liek "klausīt tēvu un māmuliņu", godāt vecus ļaudis — informācijas glabātājus, uzturēt labas savstarpējās attiecības. Un pavisam noteikti:

Uz ežiņas galvu liku,

Sargāj’ savu tēvu zemi:

Tā darīja mūsu tēvi,

Tā lai dara viņu dēli.

Kategoriska, nediskutējama, nepieciešamības diktēta kārtula. Tāpēc arī morāles normās atrodamas ne vien sadzīviskas, bet arī sociālpolitiskas tēmas:

Nava kauna, tev māmiņa,

Tādu dēlu auklējus’:

Līdzi sēž ar kundziņu,

Piejoziesi zobentiņu.

Turpinājums — 3.lpp.