Manas 1999. gada 365 dienas

— Vilhelms Mihailovskis, fotogrāfs

Projekts. Tuvāk — 7.lpp.

1. diena. 01.01.99. 00:01

Tie ir sabiedrības pastāvēšani nepieciešamie likumi. Jo līdztekus tīri praktiskām mākām vajadzīgs arī garīgais starojums, kas dara iespējamu stabilu sabiedrības saliedētību. Bez šādām saitēm sabiedrība sabrūk (kā bez fizikālām saitēm sabrūk atoms, kristāli).

Apbrīnojama ir Latvijas iedzīvotāju spēja nosargāt šo garīgo mantojumu. Savaldībā un pieklājībā dziļi slēpts, tas gadu simtiem cauri izolēja tautu no svešām ideoloģijām. Pagājušā gadsimta pirmās atmodas svarīgākais rezultāts laikam gan bija latviešu pašapziņas izpaušanās ne vien kultūras, bet arī saimnieciskajā jomā. Jau pirms Pirmā pasaules kara zemnieki no Krievijas brauca uz Latviju, lai iepazītu racionālas lauksaimniecības paņēmienus. Par to raksta tālaika prese.

Pasaules karš un brīvības cīņas ļāva latviešiem atklāti nostāties pret gadsimtu apspiedējiem — vācu muižniecību un vēlāk arī pret Krievijas patvaldību. Vēl bija tikai 1914.gads, kad Svētē patriotiskā skolēnu vakarā, kājās stāvot, tika dziedāta tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju". Neraugoties uz uradnika protestiem. Kurzemē bija aizliegta pat "Dievs, svēti Baltiju", bet arī to dziedāja, kājās stāvot un neklausot policijas protestus.

Latviešu tautas ekonomiskās tradīcijas un senās garīgās kārtulas saņēma brīvās Latvijas sabiedrība. Un, tāpat kā senlaikos, šo ģeogrāfisko reģionu vajadzēja sargāt un racionāli apsaimniekot. Tāpēc, neraugoties uz kapitālismam raksturīgo konkurenci, te pastāvēja dažāda veida ciešas saites visu šķiru un tautību starpā. Pamatoti varēja runāt par reāli pastāvošu kopību — Latvijas tautu.

Šīs ekonomiskās un morālās saites bija ļoti svarīgs faktors, kas apgrūtināja padomju varai veidot Latvijā viegli pārvaldāmo padomju tautu. Līdztekus klasiskajam "Skaldi un valdi" vietējai sabiedrībai vēlās pāri gan necilvēcīgas represijas, gan tika uzspiesta nedabiska ekonomiskā sistēma. Ekonomiski nepamatota algu sistēma un dzīvokļu un preču deficīts veidoja tipisku vergu ideoloģiju, kur darba tikumam vairs nebija nozīmes. Svarīgi bija prast "dabūt". Līdzcilvēki kļuva par sadrumstalotu baru.

Šādā situācijā izšķiroša loma bija tautas senās kultūras, tās garamantu saglabāšanai, bet uzbrukumi vērsās pret literatūru un arī pret pamatvērtību — latviešu valodu. Šķietami nemanot notika latviešu valodas izspiešana no sabiedriskās aprites. Darbojās pareizrakstības un pareizas izrunas vienkāršošana, ar tendenci valodu primitivizēt, atraut no senajām saknēm. Lietvedībā ienāca krievu valoda. Zinātņu akadēmijas kopsapulcēs latviešu valoda skanēja arvien retāk.

Bet tautas gara spēks bija patvēries vēl plaši zināmajā daiļliteratūrā un aktīvā veidā mākslinieciskajā pašdarbībā. Tās loma vēl nepavisam nav izvērtēta, lai gan vairāki autori to uzsvēruši. Tā Ivars Godmanis runājis par tautas garīgās kultūras pārmantojamību, arī par pārmantojamību valsts politiskajā dzīvē.

Tiešām, kamēr rakstītais vārds varēja tikt pakļauts oficiālās cenzūras sietiem, tautas garamantām, vismaz cik zināms, nekādi aizliegumi nepastāvēja. Jo padomju vara taču bija maskējusies zem tautas labvēļu maskas. Visos Latvijas novados darbojās dziesmu un deju kolektīvi, kori un neprofesionālie teātri. Džādas paaudzes pulcējās arī aušanas un citās studijās. Visas šīs darbības kulminācija bija varenie dziesmu svētki.

Šie tautas garīgā spēka kondensācijas centri bija tiešs turpinājums no Latvijā jau pagājušajā gadsimtā aizsāktās pašdarbnieku aktivitātes. Tad izcila loma bija neprofesionālajiem teātriem, daudzajām izglītības biedrībām un it īpaši koriem. Visi šie centri bija latviešu tautas apzinīgās vienošanās pirmsākums.

Un vēl. Avīzē "Līdums" 1914. gadā vai ikkatrā numurā lasām paziņojumus par Baltijas Lauksaimniecības biedrības agronoma Kārļa Ulmaņa priekšlasījumiem. 30. novembrī Pāles pagasta namā, 1. decembrī Alojas Zemkopības biedrības namā, 2. decembrī Matīšu Kopmoderniecības zālē. Patkulē, Tīlanos, Gulbenē, Stāmerienā, Rencēnos. Temati par lopkopību, par lopu ēdināšanu. Taču tā nebija tikai progresīvas lauksaimniecības popularizēšana, lai gan augstas kvalitātes lauku saimniecības laiku gaitā kļuva par Latvijas valsts ekonomisko pamatu. Tas bija liels neatlaidīgs tautas apvienošanas darbs. Lauksaimniecības lekcijas bija saieti, kur pulcējās zināt un darīt griboši lauku ļaudis, kuri vēlāk, pēc Pirmā pasaules kara, rekordlaikā spēja atjaunot savas saimniecības un vēlāk lika Latvijas lauksaimniecības slavai iziet plašā pasaulē. Un te arī svarīga bija pēctecība. Daudzi lauksaimnieku dēli un meitas studēja agronomiju un atgriezās mājās jau augtākā pakāpē. Nebūtu piecdesmit melno gadu, Latvija lauksaimniecības jomā tagad būtu Holandes līmenī.

Pirmskara Latvijā veidojās arī politiskā vienotība. Tēvi, kuri bija Latviju izcēluši no kara gruvešiem, pilsoniskās solidaritātes ideju nodeva jaunajai paaudzei. Tāpēc 1934. gada 15. maija notikumus sabiedrības lielākā daļa uzņēma kā valstij nepieciešamu politisku pavērsienu. Jaunatnē veidojās augsta valstiskuma apziņa. Pret šo politisko pēctecību padomju okupācijas gados brutālā svešā vara vērsa galvenos uzbrukumus. Tika iznīcināts arī Latvijas lauksaimniecības pamats — stabilās zemnieku saimniecības. Līdz vietējās kultūras radikālai iznīcināšanai padomju vara netika. Šī pēctecība bija visgrūtāk iznīcināma, lai gan Latvijas augstskolu absolventus bieži vien sūtīja darbā uz Krieviju, vietā atsūtot svešus ļaudis.

Sabiedrības gara pasauli caurauž arī šķietami netveramas līnijas — uzvedības paradumi, rīcības motivējumi, senie ticējumi. No senlaikiem nākot, tie kļūst par tautas un valsts piederības zīmēm. Šo iezīmju pārmantojamībā neatsveramu darbu veicis savulaik ar lielu atsaucību uzņemtais Dabas un vēstures kalendārs. Sen jau izsijātā Krievijas inteliģence brīnījās, kā kaut ko tādu varot bez īpašas atļaujas izdot... Bija jau ne tikai kalendāri. Rīgā 1967. gadā izdotais rakstu krājums par Saules aktivitātes ietekmi uz Zemes dzīvību iedrošināja šās problēmas pētniekus visā toreizējā Padomju Savienībā. Bet mēs šo tēmu bijām mantojuši no ievērojamā latviešu ārsta profesora Kristapa Rudzīša agrīnajiem darbiem. Un vēl agrāk bija Annas Brigaderes dzeja:

Ziemeļu viesuļi pūta,

Dega sarkani kāvi,

Latvija Kalpaku sūta

Karot ar postu un nāvi.

Jo Latvijas atbrīvošanās cīņu laiks sakrita ar paaugstinātu Saules aktivitāti, kam allaž seko kāvi. Šās dabas parādības saistība ar norisēm cilvēku sabiedrībā jau izsenis dokumentēta latviešu tautas dainās:

Cik naksnīnas pret ziemeli

Redzēj’ kāvus karojam:

Karo kāvi pie debesu,

Vedīs karus mūs zemē.

Kādas valsts gara pasaule ir allaž mainīga, dinamiska telplaika — četru dimensiju sistēma. Tā sakņojas pamattautas garīgā spēka dzīlēs, bet vēstures ritumā iegūst arvien jaunus elementus. Paaudžu pēctecībā pārmantojas nozīmīgākais, atkrīt sārņi. Kari un revolūcijas spēji izmaina sabiedriskās iekārtas, bet tautas garīgā struktūra var ļoti ilgi pretoties svešām ietekmēm. Gara kultūras nesēja ir valoda. Latviešu valoda — viena no vecākajām indoeiropiešu cilmes valodām — ir izvedusi savu tautu cauri verdzībai un okupācijai, tagad tā jāsargā no popkultūras vardarbības. Jo popkultūras nāk un aiziet, bet Zemes civilizāciju veido tikai striprākās līnijas. Tāpēc pašlaik visas tautas meklē savas senās saknes, lai pierādītu savu identitāti un apliecinātu spēju bagātināt pasaules garīgo struktūru.

Latviešu senajai kultūrai te ir nozīmīga vieta. Ar to varam lepoties, pretnostatot to viegli apgūstamajai, bet arī viegli zūdošai izklaides industrijai. Tagad, kad mēs vairs nedzīvojam aiz dzelzs priekškara, varam brīvi iepazīt visus jaunos pasaules gara dzīves virzienus un izvēlēties no tiem vērtīgākos. Pamatos tomēr saglabājot latviešu tautas garīgo spēku, kas daudzu gadsimtu norisēs ir līdzējis mums te būt un palikt.

Tēzes kārtotas 1998. gada 18. novembrī — Murjāņu (Valmieras apriņķis) atjaunotās Izglītības biedrības svinīgajā sanāksmē