Mēs, ar augstāko izglītību, un mūsu labklājība

Izvēli — studēt vai tūliņ pēc skolas beigšanas sākt strādāt un pelnīt — izdara gan pats jaunietis, gan viņa vecāki, apsverot ģimenes rocību un vairākus citus faktorus. Kā liecina Filozofijas un socioloģijas institūta 1998. gadā veiktā ģimeņu aptauja, respondentu attieksme pret izglītību lielā mērā ir atkarīga no vecāku izglītības līmeņa. Izglītoti vecāki savu bērnu skološanai ir gatavi nest lielus upurus, būtiski samazinot savu personīgo patēriņu, pat pārdodot vajadzīgus sadzīves priekšmetus un ģimenes relikvijas. Turpretī mazizglītoti respondenti biežāk izsaka domu, ka izglītība viņu bērniem nav sevišķi svarīga, jo izglītība nevar garantēt labi samaksātu darbu.

Sava taisnība ir tiklab izglītoto, kā arī mazizglītoto viedoklim. Kā esam rakstījuši iepriekšējos rakstos, ģimenes galvenā pelnītāja augstākā izglītība sniedz iespēju ģimenei dzīvot labākos apstākļos nekā ģimenēm, kuru galvenajam pelnītājam augstākās izglītības nav. Tomēr atšķirība nav tik liela, lai tā pilnībā attaisnotu laiku un pūles, kas veltīti šīs izglītības iegūšanai (skat. I.Ciemiņas rakstus "LV" 1998.g. 10. jūnijā un 2. septembrī).

* Datoraprēķini: LU doktorante Signe Bāliņa

Uz labklājības kāpnēm

Turpinot pētījumu par augstākās izglītības lomu ģimeņu labklājības veidošanā, esam apstrādājuši jaunākos pašreiz pieejamos Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) mājsaimniecību budžetu pētījumu datus par 1998. gada 1. pusgadu*. Šajā nolūkā visas pētījumā iekļautās mājsaimniecības (gan tās, kuru pelnītājam augstākā izglītība ir, gan tās, kuru galvenam pelnītājam šīs izglītības nav) ir sadalītas 10 labklājības deciļgrupās pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Pēc tam katras deciļgrupas ietvaros ir noskaidrots, kādu daļu no šī labklājības līmeņa mājsaimniecībām veido mājsaimniecības, kuru galvenam pelnītājam augstākā izglītība ir, un kādu daļu — tās, kuru galvenam pelnītājam augstākās izglītības nav (plašāk par pētījuma metodi skat. O.Krastiņa rakstā "LV" 1998.g. 26. novembra numurā).

Šī raksta 1. tabulas pirmajā blokā ir parādīts rīcībā esošā ienākuma lielums latos mēnesī, kas nodrošina mājsaimniecības ieskaitīšanu konkrētā labklājības grupā. Ir uzrādīts minimālais, maksimālais un vidējais katras deciļgrupas ienākums, kā arī šie paši rādītāji visā Latvijā — vidēji visās labklājības deciļgrupās. Tie lasītāji, kuri aptuveni zina savu mēneša tīro ienākumu, pārrēķinot to vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, viegli var atrast savu pakāpienu uz šīm trūkuma kāpnēm.

Tabulas otrajā blokā ir parādīts aprēķinātais Latvijas mājsaimniecību sadalījums vispirms pēc labklājības deciļgrupām un pēc tam noskaidrots, cik no tām ir tādas, kuru galvenam pelnītājam ir augstākā izglītība un cik — bez tās. Labākas uzskatāmības dēļ tabulas trešajā blokā šie paši skaitļi ir izteikti procentos, katras deciļgrupas mājsaimniecību budžetu pieņemot par 100.

Redzams, ka 1998. gada 1. pusgadā no visām Latvijas mājsaimniecībām 15,9% bija tādas, kuru galvenam pelnītājam ir augstākā izglītība, bet 84,1% — tādu, kuru galvenam pelnītājam augstākās izglītības nav. Minētie skaitļi ir izmantojami par bāzi, lai salīdzinātu un novērtētu atbilstošos sadalījumus atsevišķās labklājības deciļgrupās.

Visnabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupā, kuru rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, vidēji bija Ls 14,97 mēnesī, ir tikai 5,4% tādu, kuru galvenajam pelnītājam augstākā izglītība, bet absolūtais vairākums — 94,6% — tādu, kuru galvenajam pelnītājam šīs izglītības nav. Diezgan līdzīgs sadalījums otrajā deciļgrupā. Ja galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, viņš gandrīz vienmēr spēj nodrošināt savu ģimeni vismaz tiktāl, lai tā nenonāktu starp pašām nabadzīgākajām. Tomēr, kā redzams, ir arī izņēmumi. Arī augstskolu beigušais var kļūt bezdarbnieks, turklāt pat uz ilgu laiku, ja grib atrast darbu savā specialitātē. Grūtos, izglītībai neatbilstošos apstākļos dzīvo kādreiz augstskolu beigušie pensionāri, kuri pensijā aizgājuši iepriekšējos gados un, tāpat kā visi citi, saņem mazas pensijas.

Tālākās deciļgrupās to mājsaimniecību, kuru galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, īpatsvars pieaug, lūzumu sasniedzot 7.–8. deciļgrupā. Šajās deciļgrupās izglītoto jeb inteliģences mājsaimniecību īpatsvars jau pārsniedz vidējo valstī. Šis īpatsvars tālu pārsniedz vidējo pēdējās divās augstākās labklājības deciļgrupās. Devītajā deciļgrupā mājsaimniecību, kuru galvenam pelnītājam ir augstākā izglītība, īpatsvars sasniedz 28,5%, bet desmitajā — 37,4%, vairāk nekā divas reizes pārsniedzot vidējo valstī (15,9%). Tātad augstākā izglītība parasti dod iespēju nostāties uz viena no diviem augstākajiem labklājības pakāpieniem. Sliktākā gadījumā — uz diviem nākamajiem, skatoties no augšas. Tikai tie, kuriem nav paveicies, nostājas uz zemākiem pakāpieniem, turpat, kur pulcējas mazizglītotie. Uz zemākajiem pakāpieniem jāstāv arī tiem, kuriem nelaimējies, jo piedzimuši un studējuši "par agru".

1. tabulas pēdējais bloks ir domāts ātram pārskatam. Salīdzinājumu bāze šajā gadījumā ir skaitlis 10. Par 10 lielāki skaitļi rāda, ka atbilstošās elementārgrupas pārstāvju ir vairāk, nekā atbilstu hipotēzei par vienmērīgu sadalījumu, bet skaitļi mazāki par 10; ka šo elementārgrupu pārstāvju ir mazāk, nekā paredz vienmērīgs sadalījums. Līdzīgi kā mājsaimniecības, pa labklājības deciļgrupām un tālāk pa galvenā pelnītāja izglītības apakšgrupām var sadalīt arī mājsaimniecības locekļus (personas), kas šajās mājsaimniecībās dzīvo (2. tabula).

Jāatzīmē, ka deciļgrupas veido tā, lai visās šajās grupās nonāktu vienāds mājsaimniecību skaits. Tā kā nabadzīgo un trūcīgo mājsaimniecības caurmērā ir lielākas, personu sadalījums deciļgrupās nav vienāds: zemākajās deciļgrupās tas ir lielāks.

Caurmērā skaitliski lielākas ir arī mājsaimniecības, kur galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība. Tādēļ pēc mājsaimniecību skaita Latvijā inteliģentās mājsaimniecības veido 15,9%, bet pēc tajās dzīvojošo personu skaita — jau 16,7%. Starpību veido galvenokārt vientuļie pensionāri (vieninieku mājsaimniecības), kuru jaunība jau ir patālā pagātnē, kad augstskolas bija pieejamas daudz grūtāk nekā pēdējās desmitgadēs. Tādēļ starp vientuļajiem pensionāriem samērā mazāk tādu, kuriem ir augstākā izglītība. Vieninieku mājsaimniecības ievērojami palielina mājsaimniecību skaitu, bet daudz mazāk — to locekļu skaitu.

Salīdzinot mājsaimniecību (1. tabula) un personu (2. tabula) sadalījumus, var pārliecināties, ka pēdējā gadījumā inteliģences mājsaimniecību locekļu koncentrēšanās uz augstākiem labklājības pakāpieniem ir izteiktāka. Gandrīz 40% no tiem, kas aizņem augstāko labklājības pakāpienu, ir inteliģences mājsaimniecību locekļi, bet uz zemākā pakāpiena viņu īpatsvars ir gandrīz desmitreiz mazāks.

Cik reprezentatīvs ir pētījums

Visi dati par Latvijas mājsaimniecību budžetiem un iedzīvotāju dzīves līmeni ir iegūti, izmantojot izlases datus. 1997. gadā CSP veica mēnesi ilgu 7881 mājsaimniecības budžetu novērojumu. 1998. gada 1. pusgadā šis skaitlis, dabiski, ir tikai apmēram puse no iepriekšējā — 3855 mājsaimniecības. Izmantojot īpašus svaru koeficientus un diezgan sarežģītus aprēķinus, iegūtos rezultātus attiecina uz visām Latvijas mājsaimniecībām. Tāpat iegūst vērtējumus par atsevišķām teritoriālajām, sociālajām, tautību, demogrāfiskajām un izglītības grupām, mūsu gadījumā — par mājsaimniecību grupu, kur galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība.

Tā kā mājsaimniecību izlase ir izveidota diezgan sarežģīti, ņemot stratificētu vairākpakāpju gadījumizlasi no visām Latvijas mājsaimniecībām, aprēķināt precīzas iegūto rezultātu izlases jeb reprezentācijas kļūdas nav viegli. Pašreiz CSP matemātiķi strādā pie šī jautājuma, taču nekādi rezultāti vēl nav publicēti.

Kamēr mūsu rīcībā nav precīzu aprēķinu par mājsaimniecību budžetu pētījumu rezultātu izlases kļūdām, uzskatām par lietderīgu izmantot aptuvenus aprēķinus, lai iegūtu vismaz orientējošu priekšstatu par izlases kļūdu lielumu.

Turpmākie aprēķini ir izdarīti ar pieņēmumu, ka pētītās mājsaimniecības ir atlasītas, izmantojot vienkāršu gadījumizlasi. Tas nozīmē vienkāršu izlozi, nodrošinot katrai Latvijas mājsaimniecībai vienādu varbūtību nonākt pētījumam izveidotā izlasē. Veidojot reālo izlasi, tika izdarīta iepriekšēja Latvijas mājsaimniecību stratifikācija — sadalīšana tipiskās grupās, izlozi veicot katrā grupā atsevišķi. Šāda izlase ir reprezentatīvāka nekā vienkārša gadījumizlase, tādēļ šī apstākļa dēļ mūsu aprēķinātās izlases kļūdas var būt lielākas nekā īstenībā. Turklāt reālā izloze notika vairākās pakāpēs. Vispirms izlozēja pilsētas un pagastus, kur notiks pētījums, pēc tam — mājsaimniecības tikai no teritorijām, kuras nonākušas izlasē izlozes pirmajā pakāpē. Divu vai vairākpakāpju izlasi izmanto, lai vienkāršotu intervētāju darbu, lai vienam intervētājam pētāmās mājsaimniecības neatrastos pārmērīgi tālu cita no citas. Vairākpakāpju izlase vienmēr ir mazāk reprezentatīva nekā vienkārša gadījumizlase. Šī apstākļa dēļ mūsu aprēķinātās izlases kļūdas būs mazākas nekā īstenībā. Ņemot vērā abus apstākļus, kuru ietekme uz izlases kļūdu ir pretēja, var cerēt, ka mūsu iegūtie rezultāti ir diezgan tuvi tiem, kurus dos precīzi aprēķini (kad tos pabeigs).

1998. gada 1. pusgadā mājsaimniecībās, kur galvenajam pelnītājam augstākā izglītība (turpmāk — izpētes kopa), rīcībā esošais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli vidēji bija Ls 79,92 mēnesī. Mājsaimniecībās, kur galvenajam pelnītājam augstākās izglītības nav (turpmāk — salīdzināšanas kopā), analogs ienākums bija Ls 54,45 mēnesī, bet visās Latvijas mājsaimniecībās — Ls 58,70.

Aprēķināsim šo rādītāju aptuvenas izlases kļūdas un pacentīsimies atbildēt uz jautājumu, vai minētie lielumi atšķiras statistiski nozīmīgi vai varbūt atšķirības ir izskaidrojamas vienkārši ar izlases kļūdu.

Pieņemot, ka izlase ir vienkārša gadījumizlase, aritmētisko vidējo galvenās izlases kļūdas aprēķina ar vienkāršām formulām:

kur Sx — pazīmes (ienākumu) variācijas rādītājs — vidējā kvadrātiskā novirze; aprēķina vai nu atkārtoti apstrādājot sākotnējos datus, vai, ņemot vērā, ka gribam iegūt tikai tuvinātus rezultātus, mājsaimniecību deciļgrupējumu pēc ienākumiem;

n

Izdarot izskaitļojumus, iegūstam, ka iepriekš minēto vidējo izlases standartkļūdas ir šādas: izpētes kopā — Ls 1,69, salīdzināšanas kopā — Ls 0,60, bāzes kopā — Ls 0,59. Izpētes kopā izlases kļūda ir daudz lielāka tādēļ, ka no visām pētītajām mājsaimniecībām tikai 15,9% bija tādas, kuru galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, resp., izlases vienību skaits izpētes kopā ir daudz mazāks nekā salīdzināšanas un bāzes kopā.

Attiecinot vidējā standartkļūdu pret vērtējamo vidējo un attiecību izsakot procentos jeb lietojot formulu

iegūstam izlases vidējā relatīvo kļūdu. Izpētes kopā tā ir 2,1%, salīdzināšanas kopā — 1 %.

Vidējā standartkļūda un relatīvā kļūda saistās ar varbūtību 0,68, ka izteiktie apgalvojumi ir pareizi. Statistikas pētījumos parasti uzskata, ka tas ir par maz.

Tādēļ galīgos secinājumus izdarīsim tā, lai par tiem varētu būt droši ar varbūtību 0,95. Šajā nolūkā izlases standartkļūda ir jāpareizina ar īpašu varbūtības koeficientu, iegūstot izlases robežkļūdu. Ja izlase ir liela (un tā tas ir visās mūsu kopās), varbūtībai 0,95 atbilst varbūtības koeficients 1,96.

Līdz ar to izlases vidējo robežkļūdas būs šādas: izpētes kopā — Ls 3,31, salīdzināšanas kopā — Ls 1,18, bāzes kopā — Ls 1,16.

Atskaitot un pieskaitot robežkļūdas attiecīgiem vidējiem, iegūstam vērtējuma robežas.

Izpētes kopā vidējā ienākuma zemākā robeža iznāk Ls 77, augstākā — Ls 83 (uzrādīt santīmus nav nozīmes iepriekš minēto apstākļu dēļ).

Ar varbūtību 0,95 varam secināt, ka mājsaimniecību, kur galvenajam pelnītājam augstākā izglītība, vidējais mēneša ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, Latvijā nav mazāks par Ls 77 un nav lielāks par Ls 83.

Šis intervāls raksturo vidējā lieluma iespējamo atšķirību izlasē un visās attiecīgās grupas Latvijas mājsaimniecībās, kas nav novērotas. To nedrīkst attiecināt uz atsevišķām mājsaimniecībām. Atsevišķu mājsaimniecību ienākumi variē daudz plašākā apgabalā, par ko liecina tabulas dati.

Atbilstošie vidējo lielumu vērtējumu intervāli salīdzināšanas kopā ir no Ls 53 līdz Ls 56, bet bāzes kopā — no Ls 58 līdz Ls 60.

Tā kā izpētes kopai noteiktais intervāls ar pārējo kopu intervāliem pat daļēji nepārsedzas, izpētes kopas vidējais no salīdzināšanas un bāzes kopu vidējiem atšķiras būtiski jeb statistiski nozīmīgi.

Izlases dati ļauj droši apgalvot, ka galvenais pelnītājs ar augstāko izglītību parasti spēj nodrošināt augstāku dzīves līmeni nekā pelnītājs, kuram šādas izglītības nav. Vēlreiz jāuzsver, ka tas ir statistisks secinājums, kas attiecas uz salīdzināmām kopām visumā, bet ne uz atsevišķām mājsaimniecībām.

Ja vien augstākās izglītības iegūšana neprasa pārmērīgus upurus un spējas to atļauj, tā ir mērķtiecīga. Konkursi uz iestāšanos augstskolās apliecina, ka jauniešu ieskati mūsu aprēķinus apstiprina.