Par Kriminālprocesa kodeksa projektu

Gadījās ieskatīties Kriminālprocesa kodeksa projektā, kas tika nodots 6. Saeimai pieņemšanai. To noraidīja, iespējams, nepilnību dēļ. Lasot projektu, ar neapbruņotu aci varēja redzēt, ka tajā ir ievērojami daudz valodas kļūdu un satura neskaidrību.

Kodeksa projekts diemžēl neparedzēja atvieglot vai uzlabot procesa virzītāju darbu, nedz arī labāk nodrošināt aizdomās turamo vai apsūdzēto intereses. Drīzāk tas bija tendēts uz atsevišķu, šķietami populārāko advokātu monopolstāvokļa nodrošināšanu un viņu biznesa paplašināšanu, tāpat kā to nosaka pašreiz spēkā esošais Kriminālprocesa kodekss. Par to var pārliecināties, izlasot projekta 18. pantu, kur teikts, ka tiesības uz aizstāvību nodrošina procesa virzītājs. Skaidri redzams, ka bija jāraksta otrādi, tas ir, ka Zvērinātu advokātu padome nodrošina aizstāvību. Procesa virzītājam pietiktu tikai ar tiesību izskaidrošanu aizdomās turamajam vai apsūdzētajam, vai atsevišķos gadījumos paziņojot advokātu birojam norīkot aizstāvi. Pašlaik, lai procesa virzītājs netraucēti varētu strādāt, bezgalīgi jāatliek vai jāsaskaņo plānotais darbs, kamēr advokāts atbrīvosies no dalības citā procesā vai citu personīgu iemeslu dēļ atradīs par vajadzīgu piedalīties procesā. Arī tiesas izmeklēšanu, kā mēs zinām, atliek neskaitāmas reizes advokātu aizņemtības dēļ. Vienīgais iemesls atlikt procesu varētu būt slimība, bet arī tad tikai uz noteiktu laiku. Advokāta nevaļa vājina aizstāvības kvalitāti, pagarina procesa laiku un, protams, palielina pakalpojumu skaitu un maksu.

Līdzīgu trūkumu projektā ir daudz, taču šī raksta galvenais nolūks ir izteikties par likuma terminu neatbilstību likuma sūtībai un jēgai gan minētajā projektā, gan spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa grozījumos, kas stāsies spēkā vienlaikus ar jauno Krimināllikumu. Manuprāt, tajos ir daudz satura un valodas dīvainību, nekonsekvences. Vieni un tie paši jēdzieni izteikti ar dažādiem terminiem. Jā, var teikt, ka liela daļa to terminu ir patapināti no jau spēkā esošās likumdošanas. Bet kļūdas ir jālabo laikus un visos normatīvajos aktos. Projekta 79. pantā lasāms, ka procesuālais nolēmums ir spriedums, koleģiāls vai vienpersonīgs lēmums. Ko dod šāda vārdu spēle, nekomentēšu. Turpat 80. pantā terminu "tiesa" vai "tiesnesis" diez vai ir pamats aizvietot ar vārdiem "iestāde" vai "amatpersona". 85. pantā teikts par operatīvajiem pasākumiem, bet 28. un 34. pantā lieto vārdu "norādījumi". Arī Kriminālprocesa kodeksa grozījumu 45.3 pantā izziņas iestādes priekšnieks dod norādījumus. Iepriekšējos gadu desmitos jau dzīvojām vienos norādījumos un pasākumos. Ja likumā ietveram šādus neierobežotas varas rakstura nejuridiskus vārdus, tad vismaz jāuzskaita, kas tajos pasākumos vai norādījumos ietilpst. Apšaubāma ir terminoloģija, kā kriminālvajāšana (grozījums 45.1 p.) un saukšana pie kriminālatbildības. Ja nerunā Jaungada alegorijās, prokurors taču nevienu nevajā, bet pie kriminālatbildības sauc tikai tiesa. Prokurors ceļ apsūdzību un pēc tam to uzrāda personai vai aizdomās turamajam, un turpina izmeklēšanu.

Grozījumu 50. pantā sastopama vēl "jautrāka" terminoloģija — apsūdzētā saukšana pie kriminālatbildības. Izbrīnu rada fakts, ka apsūdzētais jau ir pirms apsūdzības celšanas. Projektā arī nav ieviesta īsta skaidrība, kas tā tāda nevainības prezumpcija. Iepriekšējā likuma 19.1 pants, tāpat arī projekta teksts, paliek joprojām sabiedrībā dažādi tulkojams. Kā juristi, tā žurnālisti un sabiedrība spriež, vai varēja personu nosaukt par noziedznieku jau tūlīt pēc aizturēšanas vai apsūdzības celšanas. Manā skatījumā te ir ļoti vienkāršs risinājums. Piemēram, būtu jāpasaka, ka pie kriminālatbildības personu var saukt tikai tiesa. Ar personas aizturēšanu pirmstiesas izmeklēšanas laikā tai nevar tikt ierobežotas tiesības, un tas nevar izraisīt nekādas juridiskas sekas, ja citādi nav paredzēts likumā, pirms nav stājies spēkā notiesājošs spriedums. Drīkst publiskot personas vārdu saistībā ar kriminālnoziegumu vai kriminālnodarījumu, bet tikai norādot personas procesuālo stāvokli — aizdomās turamais, apsūdzētais vai tiesājamais un bez secinājuma par personas vainas pakāpi.

Likumā vajadzētu tomēr precīzāk norobežot arī tādas procesuālās darbības kā kratīšana, izņemšana, apskate un aplūkošana. Praksē samērā bieži sastopami gadījumi, ka izņemšanas vietā izdara kratīšanu vai pat apskati — un otrādi.

Ja likumus rakstītu latviski, būtu daudz skaidrāka valoda. Diemžēl mēs savus likumus parasti tulkojam no kādas citas valodas, kuru terminoloģija neiederas mūsu valodā ne pēc satura, ne pēc mentalitātes. Rusicismi un anglicismi tādās reizēs tajās valodās satur vairākas nozīmes un iederas, bet ne latviešu valodā.