Par Kriminālprocesa kodeksa projektu

Turpinājums no 1.lpp.

Tā, manuprāt, noticis arī ar vārda "doznaņije" tulkošanu, nosaucot to par "izziņu". Izziņa krievu valodā nozīmē "spravka". Te nav vainīga tiesu iestāžu reforma. It kā viss skaidrs, ka policija izdara pirmstiesas izmeklēšanu līdz laikam, kad ir iegūti pierādījumi krimināllietas nosūtīšanai prokuroram apsūdzības celšanai un izmeklēšanas turpināšanai. Prokurors turpina izmeklēšanu, nosūta lietu tiesai un uztur valsts apsūdzību tiesā. Tas ir saprotams. Liekas, prokuratūrā vienlaikus ir ieviesta ideālam tuva struktūrpolitika — visi ir prokurori ar patstāvīgām pilnvarām, katrs atbildīgs par saviem lēmumiem, ir likvidēta daudzkārtainā, nestrādājošo komandieru un priekšnieku hierarhija.

Ar izziņu ir brīnumlietas. It kā skaidrs, kas tā tāda izziņa ir, tomēr, lasot procesuālā likuma grozījumus, kā arī praksē nav īstas izpratnes, kad policijā sākas izziņa, kad — izmeklēšana un kas ir izziņas iestāde. Varbūt visa policija? Kas par ko atbildīgs, un kādām jābūt attiecīgu amatpersonu procesuālajām attiecībām un kvalifikācijai?

Kriminālprocesa kodeksa grozījumu 45. pantā ir noteikts izziņas izdarītājs. Vārds "izdarītājs" skan jocīgi. Izdarīt — tā ir sekundāra, atsevišķa rīcība. Ar izziņu patiesībā domāts vesels process policijai izdarāmo pirmsizmeklēšanas darbību un pirmstiesas izmeklēšanas darbību līdz apsūdzības celšanai. Pieņemsim, ka tā jābūt, bet kādēļ likuma autori nosaka, ka izziņas izdarītāja pienākums ir veikt pirmstiesas izmeklēšanu? Tad jau būtu jāsaka — pienākums veikt pirmstiesas izziņu. Izziņas izdarītājs grozījumu 45.1 pantā apveltīts ar pilnīgu patstāvību, bet 45.3. pants ar vārdiem, ka izziņas iestādes priekšnieks var dot norādījumus par pirmstiesas izmeklēšanas izdarīšanu (no sākuma līdz beigām) un tie ir obligāti izpildāmi, jau anulē patstāvību.

Tālāk grozījumu 117. panta 3. punktā noteikts, ka izziņas iestādes pienākums ir veikt izmeklēšanas darbības un citus nepieciešamos pasākumus , bet šī panta pēdējā sadaļā izziņas iestādes pienākums jau ir veikt ko citu — izziņu. 45.3 pantā viss vienā teikumā — izziņa, izmeklēšana, izdarīšana, veikšana. Acīmredzot prasīties prasās pēc viena latviski skaidri saprotama vārda un no tā atvasinātās darbības nosaukuma — izmeklēšana, izmeklētājs, izmeklēt. Daudzos gadījumos neveiksmīgi tiek lietots vārds "veikšana". Ja ir izmeklēšana, tad, manuprāt, nav vajadzības teikt — izmeklēšanas veikšana. Nevar piekrist autoriem, ka izziņas iestādei ir pienākumi (117. p.). Drīzāk gan uzdevumi, bet pienākumi — amatpersonām, fiziskām personām. Ja salīdzina izziņas izdarītāja un izziņas iestādes pienākumus (45.1 p. un 117. p.), pirmais veic pirmstiesas izmeklēšanu, otrais — izmeklēšanas darbības (un izziņu), operatīvās darbības un citus nepieciešamos "pasākumus". Un izziņas iestāde (tās sastāvā ir arī izziņas izdarītāji) izpilda izziņas izdarītāja dotos uzdevumus. Te ir grūti tālāk komentēt. Grozījumu 5.3 p. noteikts, ka lēmumu var pieņemt prokurors vai ar viņa piekrišanu izziņas iestāde. Ja lēmumu var pieņemt iestāde, tad tas ir izziņas iestādes priekšnieks, bet varbūt šīs iestādes izziņas izdarītājs? Bet, ja lasa 117. panta beigu daļu, tad jau šādu lēmumu pieņem izziņas iestāde ar virsprokurora piekrišanu.

Kā rāda prakse, izziņu izdara visi policisti, arī dežuranta palīgi, autovadītāji (pieņem paskaidrojumus, iesniegumus u.c.), tas ir, personas bez jebkāda speciāla pilnvarojuma, bez sertifikāta. Policistiem ir amata pakāpe, bet diemžēl nav kvalifikācijas pakāpes. Bet vai apskatīt notikuma vietu vai nopratināt personu tiesīgs jebkurš policists vai tikai tas, kuram valsts policija piešķīrusi amatu un šādas tiesības? Procesuālais likums šo jautājumu neatrisina. Pat sargiem tiek prasīts sertifikāts, un tas noteikts ar likumu. Jā, ir arī "tīrie" izziņas izdarītāji, bet, ja saīsināti atvasina no likumā lietotajiem vārdiem, varbūt jāraksta "izziņveži", "izziņizdarītāji", "izziņdari", "izziņveicēji", "izzinātāji", "izziņmeklētāji" vai pat "izziņizmeklētāji"? Kaut ir izziņas amatpersonas, pēc amata viņi ir kriminālpolicijas inspektori un strādā ar tās un izziņas priekšnieka norādījumiem, lēmumi jāsaskaņo. Bet tas, vai ir vai nav jāapstiprina un kuri lēmumi, būtu precīzi jānosaka tieši procesuālajā likumā, kā arī būtu jānorāda, kurš būs atbildīgs par šādi apstiprināto lēmumu.

Grozījumu 45. pantā noteikts, ka izziņas izdarītāju ieceļ valsts policija. Vārdi "valsts policija" faktiski ir mistisks nosaukums. Likumdevējs turklāt to lieto ar mazo burtu. Mūsu valstī (nevis republikā) gandrīz visas policijas (drošības, finansu, kārtības, ceļu u.c.) ir valsts policijas. Arī pašvaldības ir valsts pārvaldes iestādes.

Līdz ar izziņas iestāžu ieviešanu izmeklētāju vietā un tās sarežģīto, neskaidro struktūrpolitiku neviļus papildus izveidojas vesela plejāde komandieru, priekšnieku, un nav personīgās atbildības par izmeklēšanas kvalitāti.

Kā tas iespaido procesu, par to viegli pārliecināties notikuma vietā, kur nereti ierodas vai visu rangu priekšnieki, ja ir nopietns notikums, tad pat desmit un vairāk, bet izrādās, ka trūkst cilvēku, kas apskatītu notikuma vietu un vadītu darbu notikuma vietā. Bet liela daļa priekšnieku ierodas, lai tikai iepazītos ar notikumu un pārliecinātos, vai tas ir vai nav viņa nodaļai, pārvaldei piekritīgs notikums, un aizbrauc. Atkal jāgaida, kamēr atbrauc izziņas izdarītājs vai kāds jaunākais iecirkņa inspektors. Kā atceros, tā bija pat vienā no ļoti svarīgiem notikumiem. Vai tad kāds priekšnieks rakstīs apskates protokolu? Pilnīgi dabiski, cilvēkam ir tendence nedarīt to, ko viņš var nedarīt vai uzlikt darīt citam. Arī statūti nosaka, ka pēc augstāka priekšnieka ierašanās zemākais priekšnieks pakļaujas augstākā komandai, gaida norādījumus. Un īsti nerīkojas neviens. Teikto apliecina spilgts piemērs — notikums Talsos, kur klāt bija visu līmeņu priekšnieki, bet, lai nepieļautu traģēdiju, atbildīgo nebija.

Uzdrošinos teikt, ka policijas pakāpes un milzīgais priekšnieku arsenāls — tā ir policijas nelaime, bezatbildības iemiesojums. Teiktajam ir ļoti daudz argumentu. Speciālās amata pakāpes vietā būtu jāievieš kvalifikācijas pakāpes. Starp citu, šādu priekšlikumu jau piedāvāju 1996. gadā, strādājot likumprojekta "Par policiju" darba grupā.

Darba samaksa ir pirmajā vietā, bet, ja nebūs labas darba organizācijas un katra personīgās atbildības, algas neglābs Latviju no noziedzības, jo naudas nekad nav gana. Un, vērojot pašreizējo ielās klaiņojošo bērnu barus, var prognozēt, ka pēc 5–10 gadiem dramatiski augs noziedzības līmenis, būs "sprādziens". Mums vismaz jāapbruņojas ar labiem likumiem un labiem kadriem.

Šajā rakstā ir izceltas tikai dažas procesuālā likuma un šī likuma projekta neprecizitātes. Ir samērā daudz arī citu, bet to nevar izteikt vienā rakstā.

Ceru, ka jaunā kriminālprocesa likuma autori un valodnieki daudzās neprecizitātes un neskaidrības novērsīs, un būtu gandarīts, ja noderētu arī šajā rakstā izteiktais viedoklis.