• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Un tomēr: sēļi vēl dzīvo!. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.01.1999., Nr. 2/3 https://www.vestnesis.lv/ta/id/20651

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ceļot zinātni un Latviju

Vēl šajā numurā

06.01.1999., Nr. 2/3

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs savā zemē un laikā

Un tomēr: sēļi vēl dzīvo!

Saldu sasniegusi ziņa par dīvainībām galvaspilsētā. Zinātnieki esot sākuši strīdiņu par sēļu vārdu. Pats sēlis būdams, nedrīkstu malā stāvēt arī es.

Līdz šim sēļu vārdu lietojām bez aizspriedumiem. Plūdoņa dziesmā taču esam pieminēti kā līdzvērtīgi pārējo Latvijas novadu ļaudīm — zemgaļiem, latgaļiem un kūriem (kuršiem). Zinātnieki man, protams, var iebilst pret izvēlēto piemēru, jo Plūdons bija dzejnieks, tātad dažu vērtējumā gandrīz vai nezinītis. Te nu der atcerēties, ka patiesība ir drīzāk pretēja. Reti kad dzejnieki apdzied zinātniekus (Ojārs Vācietis Einšteinu), bet pat ļoti bieži zinātnieki pētī dzejnieku darbus. Terminoloģiju palaikam normē zinātne, bet valodu bagātina dzeja. Un vai tad varēs noliegt, ka primāra ir un paliek valoda, bet terminoloģijai pieder tikai sekundāra loma? Turklāt, ja runājam tieši par Plūdoni, tad viņš bija ne tikai dzejnieks, bet vienlaik arī tulkotājs, pedagogs, literatūrvēsturnieks, tātad zinātnieks. Viņš bija vīrs, kas vārdus vējā nekaisīja, bet lietoja tos ar gudru ziņu un apdomu. Plūdoņa valoda — nozīmīga mūsu valodas daļa.

Par spīti Plūdoņa populārajai dziesmai sēļu vārds kā Sēlijas tagadējo apdzīvotāju nosaukums tiekot apstrīdēts. Arī Plūdoņa dzejā tas tātad it kā lietots nelegāli. Negaidījām gan, ka vārda aizliegums nāks laikā, kad Latvija, Sēliju ieskaitot, vismaz juridiski, ir brīva.

Cik man zināms, pret pašas Sēlijas vārdu iebildumu neesot. Tāpat zinātnieki nedomājot sēļu vārdu atņemt tiem mūsu senčiem, kas Sēlijā mituši tālajā pagātnē. Aizliegums attiecoties vienīgi uz mums — tagadējiem, vēl dzīvajiem sēļiem.

Savādi gan. Indriķis par letgaļiem dēvē itin visus baltus, kas viņa laikā dzīvoja Daugavas labajā krastā. Tagadējie latgaļi tātad nav vienīgie kādreizējo letgaļu pēcnācēji. Bet viņi drīkst saukties par latgaļiem, taču sēļi par sēļiem nedrīkst. Ja jau jāapstrīd (es domāju, ka nav jāapstrīd) kāds vārds, tad vispirms apstrīdiet latgaļu vārdu, tikai tad vērsieties pret sēļiem! Jo vairāk tāpēc, ka latgaļu sabiedrībā reizēm pavīd separātiskas tendences, kamēr sēļiem tādu nav un nekad nav bijis.

Sēļu vairs neesot. Diemžēl nav paskaidrots, kur tad viņi palikuši. Ja izmiruši līdz pēdējai dvēselei, tad mēs gribam zināt, kad un kādā mērā. Ja pārtautoti, tad mēs gribam zināt, kad un par ko. Bet ziņu nav ne par fizisku iznīcināšanu, ne par pārtautošanu. Ir pat pamats domāt, ka viņi iekarotājiem 13.gadsimtā padevušies labprātīgāk nekā pārējie šejienes balti, tātad, domājams, nav arī tik lielā mērā izkauti kā pārējie. Sēļu kā etniskas kopas bojāeja nav pierādīta un nav arī pierādāma. Darīšana šeit acīmredzot ir tikai ar apzināti vai neapzināti radītu teorētisku fantāziju par tēmu "Kas notika ar senču ciltīm".

Mums pasaka īsi un vienkārši: sēļi bija un izbija. Bet sēļiem taču dzima bērni, bērniem atkal bērni un tiem atkal un atkal — līdz pat mūsu dienām. Kā tad tā? Senšu asinis, senču gēnus mēs mantojām, bet vārdu ne, to mums atņem.

Lai atceramies savus brāļus prūšus. Ar viņiem notika abas vēsturē iespējamās nelaimes. Viņus tikpat kā izdeldēja fiziski, un tos, kas palika dzīvi, pārtautoja. Bet tam visam par spīti viņi nezaudēja savu vārdu. Prūšu vārdu joprojām lieto pat pārvācotie prūši. Prūšu valoda ir mirusi, bet vārds dzīvo. Ar mums tagad notiek pilnīgi pretējais. Mēs vēl esam, bet vārda mums vairs nav.

Jau minēju, ka Sēlijas vārds kā vietas, kā teritorijas apzīmējums netiekot apstrīdēts. Sēlija tātad ir. Bet kā lai dēvējam Sēlijas novada ļaudis? Ja pastāv pilsēta, tad tās iedzīvotāju vārdu atvasinām no pilsētas nosaukuma: Viesīte — viesītieši. Ja pastāv pagasts, tad tā iedzīvotāju vārdu atvasinām no pagasta nosaukuma: Sauka — saucieši. Tas pats ar pagasta daļām: Aizpore (Aknīstes pagasta daļa) — aizpornieki. Tas pats ar administratīvi noteiktiem reģioniem: Kurzeme — kurzemnieki. Vienīgais izņēmums paliek Sēlija, kuras nosaukumam līdzās mēs nedrīkstot lietot vārdu sēļi. Kādēļ?

Sēļiem it kā neesot savas valodas. Vairs neesot. Man gan neviens mēms sēlis nav pazīstams (gluži pretēji: sēļi mēdz būt visai runātīgi), bet droši vien ir arī mēmi sēļi. Tad es piekāpjos. Ja kādam sēlim nav savas valodas, tad viņš, pat ļoti gribēdams, nevarēs sevi nosaukt par sēli. Bet mums, pārējiem, valoda, paldies Dievam, ir! Pat skaista, ļoti skaista valoda. Mēs ikviens runājam kādā no augšzemnieku dialekta sēlisko izlokšņu grupas izloksnēm. Un arī tad, ja cenšamies runāt literārajā valodā, bieži vien ir tā, ka savas sēliskās intonācijas zilbju izrunā un savu sēlisko šaurā un platā e lietojumu mēs saglabājam. Man, lūk, ir jautājums: kā lai sauc cilvēkus, kas runā kādā no burvīgajām sēliskajām izloksnēm? Ja ir latviešu valoda, tad tās runātāji ir latvieši. Ja ir augšzemnieku dialekts, tad tā runātāji ir augšzemnieki. Bet ja ir sēlisko izlokšņu grupa, tad kas ir tās runātāji? Kā lai dēvējam viņus? Par sēlisko izlokšņu runātājiem? Pārāk gari un pārāk precīzi. Šāds apzīmējums jau pārlieku izklausās pēc terminoloģijas, nevis pēc valodas. Bet dzīvā valoda nesastāv no terminiem. Tā sastāv no dzīviem vārdiem. Un dzīvie vārdi šai gadījumā ir: sēlis un sēliete, sēļi un sēlietes.

Man, iespējams, pārmetīs, ka tik lielu vērību pievēršu valodas pazīmēm. Pārmetīs, ka ar sēlisko izlokšņu grupas īpatnībām ir par maz, lai sēļus sauktu par sēļiem. Tiesa gan, pagātnes sēļu identifikācijai kalpo ne vien valodas, bet arī, piemēram, arheoloģiskās liecības. Ja atraktajā kapā atrastie priekšmeti ir tādi, kas raksturīgi sēļiem, tad var sacīt, ka jā, tas skelets, kas atrodas kopā ar šiem priekšmetiem, ir piederējis sēlim. Bet runa šoreiz ne par vēsturiskajiem sēļiem. Runa par tiem sēļiem, kas dzīvo tagad. Par mums. Ko te var palīdzēt arheoloģija? Mēs vēl dzīvojam, vēl neesam aprakti. Un kad gulēsim savās kapenēs, tad, spriežot pēc pēdējo gadu pieredzes, mūs drīzāk atraks nevis arheologi, bet gan kapu huligāni. Un huligāniem, vienalga, esam sēļi vai neesam. Huligāni mūs vērtēs pēc zārkā ielikto priekšmetu tirgus cenām. Tātad sēļu vārda nesēju identifikācijai tagadnē laikam gan citu kritēriju neizdomāsim, vienīgi lingvistisko. Kurš sēliski runā, tas ir sēlis.

Mums saka: jūs neesat sēļi. Vairs neesat. Jūs esat latvieši. Bet vai tad mēs to noliedzam? Tāpat viesītieši ir latvieši. Tāpat saucieši ir latvieši. Tāpat augškurzemnieki un visu pārējo Latvijas novadu laudis, ja vien viņi nav piederīgi kādai citai tautai, ir un paliek latvieši. Es vienlaik varu būt gan tēvs, gan vecaistēvs, gan brālis, gan dēls, gan mazdēls, gan... Un tāpat es vienlaik varu būt gan aknīšāns, gan sēlis, gan latvietis, gan eiropietis... Jūs būsit redzējuši krievu rotaļlietu — koka meitene, kas iegērbta krievu nacionālajā tērpā. Viņai iekšā ir vēl viena tāda pati meitene, un tai iekšā atkal viena tāda pati meitene... Lūk, arī loģikā, arī jēdzienu sistēmā mēdz būt līdzīgi gadījumi — kad viens šaurāks jēdziens ietilpst kādā citā, plašākā.

Pieļauju, ka dažreiz var rasties vajadzība pēc lielākas noteiktības. Es saku sēlis, bet mans klausītājs var būt nesaprašanā, par kādu sēli es gribu runāt — par tālās pagātnes vai tagadnes sēli. Zinošāks un attapīgāks klausītājs vēros kontekstu. Bet pagadīsies varbūt arī tādi, kam ar kontekstu nepietiks. Ko tad? Tad jāskatās pēc labiem paraugiem. Un labu paraugu tiešām netrūkst. Bija vēsturiskie prūši, un ir tagadējie prūši. Viņus atšķiram pavisam vienkārši. Tagadējie ir prūši (kaut arī viņi prūsiski nerunā), bet tie, kas dzīvoja pirms gadsimtiem, — senprūši. Līdzīgi ir daudzi citi piemēri: grieķi un sengrieķi, ebreji un senebreji, slāvi un senslāvi, islandieši un senislandieši...

Lasītājs jau būs nojautis, ko gribu ieteikt. Ja kāds ļoti vēlas vai ja kādam ir spiedīga vajadzība sēļus šķirot pēc viņu vēsturiskā vecuma, tad te jums būs priekšlikums. Mūs sauciet par sēļiem, bet kādreizējos, hronikās minētos — par sensēļiem. Tad būs vajadzīgā skaidrība, un vienus sēļus ar otriem nekādi nebūs iespējams sajaukt.

Visu sacīto kopā saņemot, ar drošu prātu varam teikt, ka sēļu vārdu kā Sēlijas novada tagadējo ļaužu nosaukumu esam drīkstējuši un joprojām drīkstam lietot bez aizspriedumiem. Un tāpat — bez sirdsapziņas pārmetumiem varam un drīkstam joprojām dziedāt Viļa Plūdoņa "Latvju himnu":

Tā zeme ir mūsu.

To nedos vairs svešiem

Ne zemgal’s, ne latgal’s,

ne sēlis, ne kūrs!

Saldū, Valdemārs Ancītis

1998.gada Ziemsvētku priekšvakarā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!