Ministru kabineta noteikumi Nr. 8

Rīgā 1999.gada 5.janvārī (prot. Nr. 1, 15.§)

Aizsargjoslu ap ūdens ņemšanas vietām noteikšanas metodika

Izdoti saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 59.pantu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Šie noteikumi nosaka aizsargjoslu ap ūdens ņemšanas vietām (turpmāk — aizsargjoslas) noteikšanas metodiku, vides un cilvēka aizsardzības prasības, aizsargjoslu uzturēšanas un to stāvokļa kontroles mehānismu un kārtību, kādā aizsargjoslas tiek ierīkotas un apzīmētas dabā.

2. Aizsargjoslas nosaka ap virszemes ūdens ņemšanas vietām ūdenstecēs (piemēram, upēs, kanālos) un ūdenstilpēs (piemēram, ezeros, ūdenskrātuvēs) un ap pazemes ūdens ņemšanas vietām — atsevišķiem ūdens ieguves urbumiem vai ūdensgūtnēm (, lai nodrošinātu ūdens resursu saglabāšanos un atjaunošanos, novērstu piesārņojuma iekļūšanu virszemes vai pazemes ūdeņos un nelabvēlīgas ūdens kvalitātes izmaiņas.

II. Aizsargjoslu noteikšana

3. Aizsargjoslas nosaka esošām, projektējamām un rekonstruējamām ūdens ņemšanas vietām un ūdens padeves iekārtām no ūdens ņemšanas vietām uz apdzīvotām vietām vai atsevišķiem saimniecības objektiem, izņemot šo noteikumu 5. un 6.punktā noteiktos gadījumus.

4. Aizsargjoslu noteikšanu pēc saskaņošanas ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts ģeoloģijas dienestu un Labklājības ministrijas Sabiedrības veselības dienesta teritoriālo institūciju organizē ūdens ņemšanas vietas zemes īpašnieks vai lietotājs. Aizsargjoslas izveido, to robežas nosaka un iezīmē plānos atbilstoši Aizsargjoslu likuma 33. un 62.pantā noteiktajām prasībām.

5. Akām un avotiem, kuru dziļums nav lielāks par 20 metriem un kurus saimniecības vajadzībām vai dzeramā ūdens ieguvei izmanto individuālie ūdens lietotāji (fiziskās personas), aizsargjoslas nav jānosaka, ja ir veikta labiekārtošana un novērsta notekūdeņu infiltrācija un ūdens piesārņošana.

6. Ūdens ieguves urbumiem, kurus saimniecības vajadzībām vai dzeramā ūdens ieguvei (ne vairāk kā 10 m3 diennaktī) izmanto individuālie ūdens lietotāji (fiziskās personas), nav jānosaka bakterioloģiskā un ķīmiskā aizsargjosla.

7. Ap virszemes ūdens ņemšanas vietu nosaka šādas aizsargjoslas:

7.1. stingra režīma aizsargjoslu ūdenstecē:

7.1.1. uz abām pusēm no ūdens ņemšanas vietas (virzienā gar krastu) — ne mazāk kā 200 metrus uz augšu pret straumi un ne mazāk kā 100 metrus uz leju pa straumi akvatorijā;

7.1.2. krastam, pie kura izvietota ūdens ņemšanas vieta, — ne mazāk kā 100 metrus platu sauszemes joslu, skaitot no minimālā ūdens līmeņa (zemākā ūdens līmeņa, kas ir raksturīgs attiecīgajam objektam pēc ilggadējiem novērojumiem) robežas;

7.1.3. virzienā uz pretējo krastu no ūdens ņemšanas vietas: ja ūdensteces platums ir mazāks par 100 metriem — visu akvatoriju un ne mazāk kā 50 metrus platu pretējā krasta sauszemes joslu, skaitot no minimālā ūdens līmeņa robežas; ja ūdensteces platums ir lielāks par 100 metriem — ne mazāk kā 100 metrus platu joslu akvatorijā;

7.1.4. ūdens ņemšanas vietai ūdensteces līcī — visu līča akvatoriju un ne mazāk kā 100 metrus platu sauszemes joslu, skaitot no minimālā ūdens līmeņa robežas;

7.2. bakterioloģisko aizsargjoslu ūdenstecē:

7.2.1. uz abām pusēm no ūdens ņemšanas vietas (virzienā gar krastu) — uz augšu pret straumi tā, lai no bakterioloģiskās aizsargjoslas robežas līdz ūdens ņemšanas vietai ūdens tecēšanas laiks būtu ne mazāks par piecām diennaktīm, ja mēneša vidējā caurtece vasaras un rudens mazūdens periodā ir 95 procenti no normālās (aprēķinā jāņem vērā ūdens tecēšanas ātrums, kas aprēķināts, ievērojot pietekas un vidējo ūdensteces garumu un platumu), un uz leju pa straumi — ne mazāk kā 250 metrus akvatorijā;

7.2.2. no ūdens ņemšanas vietas virzienos uz abiem krastiem — ne mazāk kā 500 metrus platu sauszemes joslu, rēķinot no minimālās ūdens līmeņa robežas;

7.2.3. ja ūdens ņemšanas vieta ir ūdenstecē ar kuģu satiksmi, bakterioloģiskajā aizsargjoslā iekļauj tās robežās esošo kuģojamā ceļa akvatoriju;

7.2.4. ja ūdens ņemšanas vietā ir pretstraumes, bakterioloģiskās aizsargjoslas lielumu nosaka, ievērojot hidroģeoloģiskos un meteoroloģiskos apstākļus;

7.3. ķīmisko aizsargjoslu ūdenstecē — šo noteikumu 7.2.1., 7.2.2., 7.2.3. un 7.2.4.apakšpunktā noteiktajā kārtībā, bet ne platāku par pieciem kilometriem;

7.4. stingra režīma aizsargjoslu ūdenstilpē:

7.4.1. visos virzienos no ūdens ņemšanas vietas — ne mazāk kā 100 metrus platu joslu akvatorijā vai, ja akvatorija ir šaurāka par 100 metriem, — atbilstoši attiecīgās akvatorijas platumam;

7.4.2. krastam, pie kura izvietota ūdens ņemšanas vieta, un uz abām pusēm no ūdens ņemšanas vietas virzienā gar krastu — ne mazāk kā 100 metrus platu sauszemes joslu, skaitot no ezera vai ūdenskrātuves minimālā ūdens līmeņa robežas;

7.5. bakterioloģisko aizsargjoslu ūdenstilpē:

7.5.1. visos virzienos no ūdens ņemšanas vietas (ņemot vērā pietekas): ja valdošais vēju virziens uz ūdens ņemšanas vietu nepārsniedz 10 procentus no kopējo vēju skaita, — trīs kilometrus platu joslu akvatorijā; ja valdošais vēju virziens uz ūdens ņemšanas vietu pārsniedz 10 procentus no kopējo vēju skaita, — piecus kilometrus platu joslu akvatorijā;

7.5.2. no ūdens ņemšanas vietas virzienos uz krastiem — ne mazāk kā 500 metrus platu sauszemes joslu, skaitot no ezera vai ūdenskrātuves minimālā ūdens līmeņa robežas;

7.6. ķīmisko aizsargjoslu ūdenstilpē — šo noteikumu 7.5.1. un 7.5.2. apakšpunktā noteiktajā kārtībā, bet ne platāku par pieciem kilometriem.

8. Ap pazemes ūdens ņemšanas vietu nosaka:

8.1. stingra režīma aizsargjoslu atbilstoši ūdens horizonta dabiskās aizsargātības pakāpei:

8.1.1. neaizsargātam ūdens horizontam, kur nav mazcaurlaidīgu nogulumu, — 50 metrus platu joslu ap ūdens ņemšanas vietu;

8.1.2. relatīvi aizsargātam ūdens horizontam, kur mazcaurlaidīgo nogulumu biezums ir no viena līdz 10 metriem, 30–50 metrus platu joslu ap ūdens ņemšanas vietu;

8.1.3. labi aizsargātam ūdens horizontam, kur mazcaurlaidīgo nogulumu biezums ir no 10 līdz 20 metriem, 10–30 metrus platu joslu ap ūdens ņemšanas vietu;

8.1.4. ļoti labi aizsargātam ūdens horizontam, kur mazcaurlaidīgo nogulumu biezums ir lielāks par 20 metriem, 10 metrus platu joslu ap ūdens ņemšanas vietu;

8.2. bakterioloģisko aizsargjoslu, ko aprēķina tā, lai ūdens dabiskās plūsmas laikā līdz ūdens ņemšanas vietai mikroorganismu izdzīvošanas laiks ir:

8.2.1. gruntsūdens vai bezspiediena ūdens horizontam — 400 diennaktis;

8.2.2. artēziskā ūdens horizontam — 200 diennaktis;

8.3. ķīmisko aizsargjoslu, ko aprēķina tā, lai ķīmiskais piesārņojums ūdens ņemšanas vietā tās ekspluatācijas laikā nav iespējams.

9. Pazemes ūdens ņemšanas vietas bakterioloģiskajā un ķīmiskajā aizsargjoslā papildus iekļauj virszemes ūdensteces un ūdenstilpes, ja tās ir ūdens horizonta infiltratīvās barošanās avots un ja ūdens filtrācijas ilgums no infiltrācijas apgabala līdz ūdens ieguves urbumiem nav lielāks, kā noteikts šo noteikumu 8.2.1. un 8.2.2.apakšpunktā.

III. Vides un cilvēka aizsardzības prasības

10. Ūdens ņemšanas vietas stingra režīma aizsargjoslā aizliegts:

10.1. veikt jebkuru saimniecisko darbību, izņemot to, kas saistīta ar ūdens ieguvi ūdens ņemšanas vietās un attiecīgo ūdens ieguves un apgādes objektu uzturēšanu un apsaimniekošanu, nodrošinot ūdens ņemšanas vietas tehnisko notekūdeņu attīrīšanu un notekūdeņu novadīšanu kanalizācijas sistēmās vai uz vietējām attīrīšanas iekārtām un virszemes notekūdeņu novadīšanu ārpus stingra režīma aizsargjoslas robežām;

10.2. plānot un realizēt jaunu individuālo un sabiedrisko dzīvojamo apbūvi;

10.3. atrasties nepiederošām personām, kuras nav saistītas ar ūdens ieguves un apgādes objektu darbības nodrošināšanu ūdens ņemšanas vietās.

11. Ūdens ņemšanas vietas bakterioloģiskajā aizsargjoslā aizliegts:

11.1. veikt ar zemes dzīļu izmantošanu derīgo izrakteņu izpētei un ieguvei saistītu saimniecisko darbību;

11.2. iekārtot kuģu, liellaivu un peldošu celtņu piestātnes;

11.3. padziļināt gultnes un smelt (iegūt) zemi, kā arī būvēt meliorācijas sistēmas;

11.4. rūpnieciski izstrādāt (izcirst) mežus;

11.5. ierīkot maģistrālos ceļus un naftas produktu transportam nepieciešamos vadus;

11.6. novadīt notekūdeņus vai iesūknēt tos pazemes ūdens horizontos;

11.7. izvietot notekūdeņu attīrīšanas iekārtas un notekūdeņu krājbaseinus, sadzīves un bīstamo atkritumu izgāztuves, atkritumu pagaidu novietnes un atkritumu pārstrādes uzņēmumus, kūtsmēslu, ķīmisko vielu, pesticīdu un minerālmēslu novietnes, naftas produktu novietnes un degvielas uzpildes stacijas, katlumājas, mehāniskās darbnīcas, lopkopības, putnkopības un citus intensīvās lauksaimniecības objektus vai lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumus;

11.8. ierīkot kapsētas, dzīvnieku kapsētas, asenizācijas laukus, filtrācijas un dūņu laukus, lauksaimniecībā izmantojamās zemes apūdeņošanas sistēmas;

11.9. izmantot pesticīdus, minerālmēslus un ķīmiskās vielas;

11.10. atstāt ūdens ieguves urbumus pēc to ekspluatācijas laika izbeigšanās, ja tie nav likvidēti (tamponēti).

12. Stingra režīma aizsargjoslas teritorijai ap pazemes ūdens ņemšanas vietu jābūt noplanētai, apzaļumotai un iežogotai. Stingra režīma aizsargjoslas teritorijai ap virszemes ūdens ņemšanas vietu jābūt apzaļumotai un iežogotai, bet teritorijai akvatorijā — norobežotai ar bojām.

IV. Aizsargjoslu uzturēšanas un to stāvokļa kontroles mehānisms

13. Ūdens ņemšanas vietu stingra režīma un bakterioloģiskās aizsargjoslas uztur un par tām noteikto prasību izpildi ir atbildīgs attiecīgās ūdens ņemšanas vietas zemes īpašnieks vai lietotājs, bet ķīmiskās aizsargjoslas uztur un par tām noteikto prasību izpildi (aiz bakterioloģiskās aizsargjoslas robežām) ir atbildīgs aizsargjoslā esošās zemes īpašnieks vai lietotājs, ja citos normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

14. Aizsargjoslu likuma un šo noteikumu izpildi kontrolē Valsts sanitārā inspekcija.

V. Aizsargjoslu ierīkošana un apzīmēšana dabā

15. Dabā aizsargjoslas ar īpašām zīmēm neapzīmē.

16. Kuģojamās ūdenstecēs un ūdenstilpēs ūdens ņemšanas vietas apzīmē ar īpašām brīdinājuma zīmēm, kuru vizuālo un konstruktīvo noformējumu un atrašanās vietas nosaka saskaņā ar attiecīgās ostas noteikumiem.

VI. Noslēguma jautājums

17. Līdz Labklājības ministrijas Sabiedrības veselības dienesta izveidošanai tā centrālās institūcijas funkcijas veic Nacionālais vides veselības centrs, bet teritoriālo institūciju funkcijas — teritoriālie vides veselības centri.  

Ministru prezidents V.Krištopans

Labklājības ministrs V.Makarovs