Pašvaldībās

Tērvete — stabils pagasts

Edvīns Upītis, Tērvetes pagasta padomes priekšsēdētājs, Miķelis Gediņš, veselības centra Tērvete direktors, Tērvetes pagasta padomes deputāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

— Kā jūs nokļuvāt Tērvetē? Spriežot pēc ievadvārdiem, te jau aizvadīts prāvs laiks.

— Pašam liekas neticami, tomēr te jau nodzīvoti gandrīz trīsdesmit gadi. Esmu dzimis jelgavnieks, bet 1955.gadā kopā ar ģimeni atnācām uz Dobeli. Tad man bija piecpadsmit, 1959.gadā beidzu vidusskolu, pēc tam mācījos Rīgas Celtniecības tehnikumā, jau 1971. gadā Tērvetes kolhozā kļuvu par būvdarbu vadītāju, kopš 1993.gada esmu pagasta deputāts.

Daudziem garšo Tērvetes alus, ko joprojām ražo bijušajā kolhozā, tagadējā agrofirmā. Tā patlaban ir veiksmīgs daudznozaru uzņēmums ar 2700 hektāriem zemes, 700 slaucamām govīm, 250 sporta zirgiem. Te ir darbs vairāk nekā 400 tērvetniekiem, apgrozījums sasniedzis 2,7 miljonus latu, peļņa — ap 300 000 latu, ko galvenokārt novirza ražošanas attīstībai. Varam secināt, ka agrofirmas pastāvēšana (tai ir vairāk nekā 500 akcionāru) ir bijis tālredzīgs solis.

— Un tomēr: arī Tērvetei neies secen administratīvi teritoriālā reforma. Kādas šajā ziņā ir tērvetnieku iestrādes?

— Tādas mums patiesi ir, turklāt ne jau pa galvu, pa kaklu veidotas. Palūk, te mūsu priekšā ir toreizējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Anatolija Gorbunova 1997.gada 10.decembrī akceptētais un bijušā pašvaldību lietu valsts ministra Ērika Zundas parakstītais dokuments par to, ka jau vairāk nekā pirms gada Tērvetes pagastam piesķirta 7000 latu mērķdotācija, lai varētu izvērtēt pagasta attīstības koncepciju 1996. — 2005.gadam, tāpat — lai izstrādātu pagasta teritoriālplanojuma pirmo redakciju, sāktu veidot Tērvetes ciemata ģenerālplānu un apsvērt priekšlikumus administratīvi teritoriālajai reformai.

Mēs esam daudz ko sprieduši un pārdomājuši, lai jau pārredzamā perspektīvā varētu būt kopā ar Augstkalnes, Bukaišu, Krimūnu, Penkules un pat ar tagadējā Jelgavas rajona Zaļenieku pagastu. Autonoma vienība, protams, ir Tērvetes dabas parks — meža un ainavu parks ar 170 svešzemju kokiem un krūmiem, ar unikālo (ap 260 gadu!) priežu audzi, ar dižsilu, ap 600 paparžaugu un ziedaugu sugām, ar koktēlnieka Krišjāņa Kugras skulptūrām. Arī ar Annas Brigaderes "Sprīdīšiem". Ja sākotnējais variants kļūtu par realitāti, lielā pagasta teritorija sniegtos līdz 30 000 kvadrātkilometriem. Katrā ziņā jau mūsu sarunas gaitā minētā pagasta attīstības koncepcija ir diezgan skaidra, vismaz mūsu izpratnē tajā nav nepārvaramu pretrunu. Tomēr visam vajadzīgs laiks. Jo vairāk — kardināliem risinājumiem. Te nevajadzētu pārsālīt.

— Viena no Tērvetes prioritātēm, protams, ir 1924.gadā atklātā Latvijas Sarkanā Krusta sanatorija, kas savulaik bijusi lielākā un modernākā Baltijas valstīs, īpaši pēc tam, kad trīsdesmito gadu sākumā te pēc populārā arhitekta Aleksandra Klinklāva projekta uzbūvēts jauns korpuss ar tēlnieka Kārļa Zemdegas darinātajiem sienas ciļņiem. Ko te varētu piebilst?

M.Gediņš

: — Nevajadzētu domāt, ka dažādas būtiskas pārvērtības kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas ir skārušas gandrīz vai tikai rūpniecību, lauksaimniecību, satiksmi un pārējās nozares, kam ciešs un tiešs sakars ar ekonomiku. Mēs arī te, Tērvetē, izjūtam, kas notiek ar skolām, jo ar tām saskaramies ikdienā. Mums liekas pats par sevi saprotams, ka mūsu pagastā mācās ap septiņdesmit bērnu no Dobelei it kā attāluma ziņā tuvākā Auru pagasta, ka sociālās aprūpes centrā "Tērvete", kas atrodas bijušajā Tērvetes pagastnamā (cita starpā, tur piedzimis trešais Latvijas brīvvalsts prezidents Alberts Kviesis, 1881—1944) būtībā ir 95 visa rajona kādreizējie iedzīvotāji, tāpat bērnu namā ar 76 audzēkņiem, ko pārzina rajona pašvaldība, visi ir mūsējie.

— Tas nešaubīgi ir saprātīgs risinājums. Tomēr jūsu pamatuzdevums ir Veselības (mēdz sacīt — Rehabilitācijas

) centra vadīšana. Tam ir savas īpašas funkcijas, ņemot vērā arī to, ka Tērvete savulaik bija specializējusies plaušu slimību (tostarp tuberkulozes) ārstēšanā.

— Negribētos sacīt, ka viss ir sagriezies kājām gaisā, tomēr reizēm rodas sajūta, ka noticis tieši tā. Pirms dažiem gadiem zinājām, kas notiek te, kas — Dikļos, Sauriešos, kas — Juglā. Patlaban oficiāli tiešām esam rehabilitācijas centrs, pieņemot pacientus ar elpošanas orgānu saslimšanām, ar ortopēdiskām saslimšanām, ar neiroloģiskus un reimatisma slimniekus, kā arī tā sauktos SIS (stenokardija, miokarda infarkta atveseļošanas posms).

— Zinot arī to, ka laikā līdz 1992. gadam te regulāri uzturējušies 250–300 pacientu, tai skaitā sabiedrībā prominentas personas, kā arī to, ka Labklājības ministrija pašlaik spēj nodrošināt 50 slimnieku vietas un par pārējo "piepildījumu" jārūpējas pašiem, tas, kā rādās, nebūt nav viegls uzdevums.

— Jā, 1998.gadā esam nopelnījuši tikai 63 procentus no iecerētā, ir 49 "štata" pacienti, vēl 20 "brīvprātīgo", kas spēj maksāt vairāk nekā piecus latus dienā. Es pats te strādāju jau piekto gadu, mana dzimtene ir Liezērē, Madonas apkaimē, tālab man gribētos, lai šādu veselības labošanas iestāžu pakalpojumus vairāk varētu izmantot tieši lauku cilvēki. Būtībā nevajadzētu sūkstīties, jo mums jau ir pieteikumi uz brīvajām vietām līdz pat 2000. gadam, ar šo gadu pārejam slimokasu aprūpē. Vispārējā aina it kā nemaz nebūtu satraucoša: gada laikā par valsts naudu Tērvetē uzturas 1200 sirdzēju (parasti divas līdz trīs nedēļas), ap 650 — par saviem līdzekļiem, un varbūt šī situācija nav pārāk satraucoša, jo 1997. gadā mums bija tikai nepilni trīs simti šādu vājinieku.

— Kā rādās, gana daudzus, tostarp "LV" lasītājus, varētu interesēt ziņas par to, kāds īsti patlaban Tērvetē ir medicīniskā personāla "kvorums"?

— Mums ir deviņdesmit darbinieku, no tiem aptuveni puse — "tīro" mediķu. Piecus varētu uzskatīt par augstas raudzes ārstiem, divdesmit ir tā sauktais vidējais medicīniskais personāls. Pārējie strādā citās nozarēs, manuprāt, mums ir krietna virtuve. Tos, kam ir attiecīga interese, varētu piesaistīt dažādu masāžu iespējas, ārstnieciskā vingrošana, ūdensdziedniecība, fizikālā terapija, dūņu aplikācijas, sālskamera, tāpat "torenkūrs" (īpašas pastaigas Tērvetes dabas parkā). Tajā pašā laikā mums ir zināms, ka Latvijā patlaban ir astoņi radniecīgi veselības centri, kurus pārzina Labklājības ministrija. Es domāju par Vaivariem, Rāznu (precīzāk — Lūznavu), Līgatni (kādreizējo LKP CK pirmā sekretāra Pugo patvertni, tālāk no Rīgas), Baltezeru, Krimuldu, arī Ogri. Mēs, saprotams, nevaram iztikt bez ārvalstu sakariem, un mūs vilina divi miljoni marku, ko savas darbības pilnveidei varētu izmantot, ja liktu lietā projektu, ko piedāvā Vācija.

— Cik noprotams, tas saistās ar tērvetnieku ieceri līdzdalībai konkursā, lai te izveidotu modernu geriartrijas centru vai vismaz nodaļu gados veco Latvijas iedzīvotāju aprūpei.

— Šī problēma laika gaitā kļūst aizvien aktuālāka. Man līdzi ir Labklājības ministrijas projekta koncepcijas teksts. Tajā var lasīt, ka 1989. gada tautskaites laikā Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums bijis 36,3 gadi, bet 1996. gadā — 37,3. Tas esot viens no vidējā vecuma visaugstākajiem rādītājiem Eiropā un nozīmē augstu vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvaru sabiedrībā, jo 1996. gada sākumā gandrīz 20 procentiem iedzīvotāju bijis vairāk par 60 gadiem. Turklāt Latvijā ir vairāk nekā 3500 politiski represēto personu, kuru veselību iedragājusi uzturēšanās gulaga nometnēs, cietumos, geto un spaidu darbos. Valstiskai attieksmei pret šiem cilvēkiem ir būtiska nozīme. Mēs iesniedzām arī savus priekšlikumus, un, ja paveiksies, ļoti gribētos cerēt, ka tieši Tērvetē varētu būt šāds centrs.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors