Eiropas Cilvēktiesību tiesa

Ineta Ziemele, Ph. D. cand., Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta direktora v.i., — "Latvijas Vēstnesim"

Eiropas Cilvēktiesību pils Strasbūrā

Eiropas Cilvēktiesību tiesa Eiropas Padomes statūtos netiek minēta kā tās institūcija. Taču jau no pirmajām organizācijas pastāvēšanas dienām bija izvirzīts mērķis izstrādāt Eiropas Cilvēktiesību hartu, ņemot vērā to, ka bija pieņemta 1948.gada ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija un līdzīga deklarācija bija pieņemta arī Amerikas kontinentā. Tāpēc jau pēc 18 mēnešiem desmit Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju, kas stājās spēkā 1953.gada 3.septembrī.

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija veido Eiropas Cilvēktiesību tiesas juridisko pamatu. Konvencijas 19.pants nosaka, ka konvencijas saistību ievērošanas nodrošināšanai līgumslēdzējas puses, kuras, pirmkārt, ir Eiropas Padomes dalībvalstis un, otrkārt, tikai tās, kuras parakstījušas konvenciju vai pievienojušās tai, nodibina Eiropas Cilvēktiesību tiesu.

Eiropas cilvēktiesību aizsardzības mehānisms tika izveidots, lai nodrošinātu to saistību ievērošanu, ko dalībvalstis uzņēmās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas ietvaros. Sākumā tiesības griezties ar konvenciju izveidotajās tiesībaizsardzības institūcijās tika dotas tikai valstīm. Valstis varēja iesniegt sūdzības viena par otru attiecībā uz konvencijas pārkāpumiem. Tomēr, ņemot vērā, ka cilvēktiesības pēc savas būtības ir indivīda tiesības, Eiropas mehānisms nevarēja darboties pilnībā, neatzīstot arī indivīda tiesības griezties attiecīgajās starptautiskajās institūcijās.

Ar 11.protokola stāšanos spēkā 1998.gada 1.novembrī tika reformēts ar konvenciju izveidotais cilvēktiesību aizsardzības mehānisms.

Sīkāk par procedūru, kas pastāvēja līdz 1998.gadam. Konvencijas 3.sadaļa paredzēja divas institūcijas, kuras kontrolēja konvencijas ievērošanu. Tās ir:

1) Eiropas Cilvēktiesību komisija;

2) Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Komisija saskaņā ar konvencijas 20.pantu bija pilnvarota izskatīt iesniegumus, kurus varēja iesniegt jebkura valsts tieši komisijā vai ar ģenerālsekretāra starpniecību par konvencijas pārkāpumu, ko izdarījusi cita valsts — konvencijas dalībniece. Komisija varēja lietu iesniegt tiesā. Praktiski komisija pati noteica savas darbības Kārtības rulli.

Saskaņā ar konvencijas tradicionālo procedūru Eiropas Cilvēktiesību komisija izlemj, vai iesniegt Ministru komitejai ziņojumu par lietu vai arī triju mēnešu laikā nodot tiesai. Trešais iespējamais risinājums ir ierosināt, lai Ministru komiteja izbeidz šo lietu. Konvencijas 48.pants nosaka subjektus, kuri var griezties tiesā.

Tie ir:

1) Cilvēktiesību komisija;

2) konvencijas dalībvalsts, kuras pilsonis uzskatīja sevi par cietušo;

3) konvencijas dalībvalsts, kura iesniegusi lietu komisijai;

4) konvencijas dalībvalsts, pret kuru iesniegta sūdzība.

Tikai konvencijas 9.protokols, kuru dalībvalstis parakstīja 1990.gada 6.novembrī, iedibināja indivīda tiesības iesniegt lietu tiesā.

Konvencijas 38.panta vecā redakcija noteica, ka tiesnešu skaitam tiesā ir jāatbilst Eiropas Padomes dalībvalstu skaitam. Šis princips nav mainījies pēc 11.protokola stāšanās spēkā. Parlamentu asambleja ievēlē Cilvēktiesību tiesas tiesnešus. Katra dalībvalsts var izvirzīt trīs kandidātus, no kuriem diviem ir jābūt šīs valsts pilsoņiem. Asambleja balso par izveidoto kandidātu sarakstu ar vienkāršu balsu vairākumu. Tiesneši tiek ievēlēti uz deviņiem gadiem. Tiesā nedrīkst būt vairāk par vienu vienas valsts pilsoni. Tiesnešu ievēlēšanas modelis paredz rotācijas principu, tas ir, ik pēc trim gadiem tiek atjaunota viena trešdaļa tiesas sastāva. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ar izlozes palīdzību izvēlas, kuriem tiesnešiem termiņš beigsies pēc trim un kuriem pēc sešiem gadiem. Nav nekādu normu, kas aizliegtu tiesnešus ievēlēt atkārtoti.

Līdzīgi, kā tas ir ar Eiropas Padomes sekretariāta darbiniekiem, arī tiesneši nedrīkst:

a) būt valsts valdības locekļi;

b) ieņemt citus amatus, kas var radīt šaubas par viņu neatkarību un objektivitāti;

c) būt tādu profesiju pārstāvji, kas var radīt šaubas par neatkarību un objektivitāti.

Lieta parasti tiek izskatīta palātās, kuras sastāv no deviņiem tiesnešiem. Viens no principiem tiesas palātas tiesvedībā ir tas, ka tiesnesis, kas ievēlēts no tās valsts, kuras lieta ir ierosināta, sēdēs piedalās neoficiālā statusā, vai arī valsts pati nosaka personu, kura piedalās sēdēs. Pārējos tiesnešus tiesas prezidents izvēlas izlozes ceļā.

Tiesa ir pilnvarota skatīt visas lietas, kas ir saistītas ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas interpretāciju un piemērošanu, ja organizācijas dalībvalsts, kurai konvencija ir obligāta, ir deklarējusi konvencijas 46.panta kārtībā (vecā redakcija), ka atzīst tiesas kompetenci attiecībā uz tās darbībām konvencijas sakarā.

1994.gada 11.maija Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību protokols Nr.11 ir pieņemts kā papildinājums konvencijai. Protokols ir tās reformas rezultāts, kura aizsākās jau 1982.gadā. Strīdu un sūdzību izskatīšanas sistēma, kuru iedibināja konvencija sākotnējā redakcijā, parādīja, ka lietas izskatīšana prasa ļoti ilgu laiku un kaprocedūra ir ciešāk saistīta ar valstu izpildinstitūciju interesēm, nekā ar tiesas procesa neatkarības principu.

Protokols papildina un groza konvencijas 2. un 3. sadaļu, nosakot, ka tiesa ir pastāvīga justīcijas institūcija Eiropas Padomes ietvaros. Reformas rezultātā beidza pastāvēt komisija. Grozījumi nosaka, ka tiesneši tiek vēlēti uz sešiem gadiem, bet puse no tiesnešu sastāva mainās ik pēc trim gadiem. Jaunā procedūra neaizliedz ievēlēt tiesnešus atkārtoti. Tas nozīmē, ka tiesnešiem ir iespējams pavadīt visu mūžu šajā darbā. Tomēr protokolā izdarītie grozījumi nosaka, ka tiesnešu pensijas vecums ir 70 gadi.

Reformas mērķis ir radīt mehānismu, kas garantētu tiesnešu neatkarību un objektivitāti, jo stabilitāte šajā amatā ir viens no šādiem garantiem. Tomēr katra valsts, izvirzot kandidātus tiesai, piemēro savu tiesnešu ievēlēšanas modeli. Ikvienā valstī šis modelis var būt vairāk vai mazāk saistīts ar valdošo partiju. Tas, ka tiesnesis paliek savā darbā vēl pēc tam, kad nomainās valdība, ir viens no tiesneša neatkarību garantējošiem faktoriem, taču tradicionālais deviņu gadu periods grozījumos ir aizstāts ar sešiem gadiem. Garantijas, ka jaunie valdošie spēki izvirzīs par kandidātu to pašu tiesnesi, kam beidzas pilnvaru laiks, nav.

Saskaņā ar jauno procedūru tiesa strādā komitejās, kurās ir pa trim tiesnešiem. Tiesas palātas veido šīs komitejas, kur lieta tiek izskatīta no tās ierosināšanas formālo prasību viedokļa. Komiteja var nolemt (ja balsojums ir vienbalsīgs), ka lieta nav ierosināma, vai arī svītrot no saraksta 34.panta kārtībā (jaunā redakcija) ienākušo individuālo sūdzību , — ja to nevar izskatīt tālāk. Komitejas lēmums ir galīgs.

Ja lēmums komitejā nav pieņemts, lieta nonāk tiesas palātā, kas sastāv no septiņiem tiesnešiem. Palāta atsevišķi lemj par lietas pamatotību no tās ierosināšanas formālo prasību viedokļa, kā arī skata pēc būtības starpvalstu prasības, kuras ir iesniegtas 33.panta kārtībā.

Ņemot vērā to, ka jaunā sistēma paredz izveidot arī tā saukto Lielo palātu, kas sastāv no septiņpadsmit tiesnešiem, Eiropas tiesvedības procesā ir vēl arī trešais līmenis, kad Lielā palāta skata tās lietas, kuras rada nopietnu problēmu attiecībā uz konvencijas un tās protokolu interpretāciju, vai arī ja Lielā palātas rezolūcija nesakrīt ar iepriekšējās stadijās pieņemto spriedumu. Palāta var jebkurā laikā pieņemt lēmumu par labu Lielās palātas jurisdikcijai lietā, ja vien kāda no pusēm neiebilst.

Lielajai palātai ir divi darbības virzieni:

1) definēt iesniegumus, kas ir ienākuši 30., 33. un 34. panta kārtībā, ja palāta tos nodod, vai arī 43.panta kārtībā, ja lieta ir nodota;

2) izspriest jautājumus, kas ir nodoti 47.panta kārtībā, lai saņemtu palātas padomu.

Pēc konvencijas grozīšanas, pieņemot 11.protokolu, kā konvencijas dalībvalstis, tā arī indivīds, nevalstika organizācija vai indivīdu grupa var griezties tiesā saskaņā ar konvencijas un tās protokolu pārkāpumiem.

Lietas ierosināšanas formālās prasības ir šādas:

1) ir izieta visa pieejamā nacionālās tiesvedības procedūra;

2) ievērots sešu mēnešu noilguma termiņš;

3) lieta nav acīmredzamā pretrunā ar vispārējiem starptautisko tiesību principiem;

4) ja iesniegtā individuālā sūdzība nav anonīma;

5) nav tā pati lieta, ko tiesa tikko ir skatījusi;

6) lieta nav paralēli iesniegta jau citai starptautiskajai procedūrai, piemēram, Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām fakultatīvajā protokolā paredzētajai procedūrai ANO Cilvēktiesību komitejā.

Tiesa pasludina indivīda iesniegumu par nepieņemamu, ja tas ir pretrunā ar konvenciju un tās protokoliem, ja tas ir acīmredzams izdomājums, ja tādējādi tiek ļaunprātīgi izmantotas tiesības iesniegt prasību, kā arī tad, ja tiek pārkāpti iepriekš minētie priekšnoteikumi.

Jaunā procedūra pieļauj arī trešo personu piedalīšanos lietas izskatīšanā palātā vai Lielajā palātā. Ja kādas valsts pilsonis ir prasības iesniedzējs, tad šī valsts var sniegt komentārus vai piedalīties sēdēs. Tiesas prezidents var uzaicināt jebkuru valsti vai personu, kas nav lietas subjekti, iesniegt rakstiskus komentārus vai piedalīties sēdēs. Jebkurai šādai trešās puses iesaistīšanai ir jābūt "lietas taisnīgas spriešanas interesēs".

Tiesa drīkst jebkurā tiesvedības stadijā svītrot lietu no izskatāmo lietu saraksta, ja šīs lietas apstākļi liek secināt, ka:

1) iesniedzējs nedomā virzīt savu iesniegumu;

2) strīds ir atrisināts;

3) no jebkura viedokļa raugoties, nav attaisnojuma ilgāk skatīt lietu.

Tiesa var nolemt, ka iesniegums atjaunojams izskatāmo lietu sarakstā, ja visi apstākļi liek to darīt.

Kad tiesa ir pasludinājusi, ka lieta tiek ierosināta, šī lieta jāsāk skatīt kopā ar abām lietā iesaistītajām pusēm. Ja nepieciešams, jāveic izmeklēšana, kuras laikā valstu pienākums ir sniegt jebkuru iespējamo palīdzību. Pirmām kārtām tiesai ir pienākums darboties kā abu pušu starpniekam, lai rastu strīda mierīgu atrisinājumu. Kamēr tiesa meklē, ar kādiem līdzekļiem atrisināt strīdu mierīgā ceļā, procedūra ir konfidenciāla. Ja tiesas piedāvātais mierīga atrisinājuma līdzeklis tiek pieņemts, lietu svītro no izskatāmo lietu saraksta.

Tiesas sēdes ir atklātas, ja vien īpaši lietas apstākļi neprasa to izskatīt slēgtā sēdē. Dokumenti ir pieejami visiem, ja vien arī šajā jautājumā tiesa nenolemj ko citu.

Pēc sūdzības saņemšanas tiesa vispirms mēģina pārliecināt puses par iespēju atrisināt jautājumu, izmantojot citus starptautiskajā praksē pieejamus miermīlīgus līdzekļus. Ja puses šādi vienojas, lieta tiek svītrota no izskatāmo lietu saraksta, tiesa pieņem lēmumu par to, pamatojot šo lēmumu ar īsu faktu izklāstu un minot risinājumu, kas rasts un bijis pieņemams abām pusēm.

Zaudējuma taisnīgas atlīdzināšanas princips ir Eiropas cilvēktiesību tiesas noteiktās atlīdzināšanas sistēmas pamatā. Tas nozīmē, ka tad, ja valsts likumi paredz daļēju atlīdzību par zaudējumu, tiesa var spriest par to, kas ir taisnīgi šādā lietā.

Tiesas palātu spriedumi ir galīgi. Tomēr triju mēnešu laikā un izņēmumu gadījumā puses var prasīt lietas pārskatīšanu Lielajā palātā. Piecu tiesnešu prezidijs izlemj, vai lieta:

a) skar konvencijas un tās protokolu interpretācijas jautājumus;

b) skar konvencijas un tās protokolu piemērošanas jautājumus;

c) attiecas uz nopietnu vispārējas nozīmes problēmu.

Ja pieci tiesneši šo prasību izlemj pozitīvi, Lielā palāta izskata lietu un taisa spriedumu tajā. Lielās palātas spriedums ir galīgs. Galīgie spriedumi ir publicējami. Jebkurš tiesnesis, ja viņš nepiekrīt spriedumam, par kuru ir balsojis vairākums, ir tiesīgs pievienot lietai savu atsevišķo viedokli.

Puses apņemas pildīt tiesas spriedumu. Ministru komiteja ir tā institūcija, kuras kompetencē ir sprieduma izpildes kontrole. Pašreiz jaunā tiesa ir uzsākusi savu darbu, kamēr komisija vēl pabeidz pēdējo lietu izskatīšanu. 11.protokols paredz vienu gadu kā pārejas periodu, kurā nepabeigtās lietas vai nu tiek izskatītas, vai, ja pietrūkst laika, nodotas tiesai.

Tikai Ministru komitejai ir tiesības izmantot tādu tiesas jurisdikcijas veidu kā konsultatīvo atzinumu sniegšanas procedūra. Tiesa ir pilnvarota sniegt konsultatīvus atzinumus tikai juridiskas dabas jautājumos par konvencijas interpretāciju. Nedrīkst prasīt tiesai padomu par konvencijas pirmo daļu, kur ir nostiprinātas cilvēktiesības. Šī veida jurisdikcijas ietvaros tiesa pati nedrīkst skart jautājumus, kuri attiecas uz cilvēktiesību saturu. Ministru komiteja var iesniegt prasību tiesai pēc atzinuma tad, ja par to nobalsojis pārstāvju vairākums. Pašas tiesas pienākums ir izlemt, vai izvirzītais jautājums attiecas uz šo procedūru vai ne.

Kas ir kas?

Lai novērstu iespējamos pārpratumus, runājot par nosaukumos līdzīgām starptautiskām organizācijām, ir svarīgi iegaumēt, kas ir kas:

• Eiropas Cilvēktiesību tiesa ( European Court of Human Rights ). Justīcijas institūcija, kura ir izveidota uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pamata. Mītne atrodas Strasbūrā. Darbojas saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

• Eiropas tiesa ( European Court of Justice ). Nodrošina Eiropas Savienības līgumu pareizu iztulkošanu un lietošanu. Mītne atrodas Luksemburgā.

• Starptautiskā tiesa ( International Court of Justice ). Apvienoto Nāciju justīcijas institūcija, kuras mītne atrodas Hāgā.