Cilvēktiesību aizsardzība

Zane Zvaigzne, Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra direktora vietniece, — "Latvijas Vēstnesim"

Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā

Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kas stājās spēkā 1953. gada 3. septembrī, ir Eiropas Padomes pirmais un svarīgākais līgums. Atšķirībā no Apvienoto Nāciju Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, katra valsts, parakstot konvenciju, uzņemas juridiskas saistības. Tas ir vienīgais starptautiskais juridiskais instruments, ko var izmantot indivīdi savu tiesību aizsardzībai. Eiropas cilvēktiesību konvencija aizstāv tiesības uz dzīvību, brīvību un drošību, tiesības uz taisnīgu tiesu, ģimenes, mājas, privātās dzīves un korespondences neaizskaramību, domu, apziņas, reliģijas brīvību u. c. Šīs tiesības ir papildinātas ar daudziem nozīmīgiem protokoliem, piemēram, protokolu par nāves soda atcelšanu, tiesībām uz izglītību utt.

Konvencijas efektivitāte nav šo tiesību un brīvību daudzumā, bet aizsardzības mehānismā. Visām valstīm, kas parakstījušas konvenciju, iestājoties Eiropas Padomē, jāpilda Cilvēktiesību tiesas spriedumi, pretējā gadījumā Ministru komiteja noteiks ultimatīvas sankcijas.

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija — viens no pirmajiem dokumentiem starptautisko cilvēktiesību jomā — balstās uz objektīvo standartu principu un uz individuālu personu tiesībām uz aizsardzību pret valsts pilnvaru pārsniegšanu. Visa konvencijas juridiskā režīma pamatā ir valstu apņēmība nodrošināt cilvēktiesības visiem.

Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Cilvēktiesību komisijas lēmumu ietekmē bieži izdarīti grozījumi dalībvalstu likumdošanā: piemēram, Austrijā labots kriminālkodekss attiecībā uz ieslodzīto ārstēšanu slimnīcā, Beļģijā — likums par klaidonību, Dānijā — likums par ārlaulībā dzimušiem bērniem, Grieķijā — likums par ieslodzītajiem iepriekšējā izmeklēšanā, Nīderlandē — militārais kriminālkodekss un likums par garīgi slimu pacientu ieslodzīšanu, Lielbritānijā atcelti miesas sodi skolās.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pirmo noklausīšanos noturēja 1960. gada oktobrī lietā Lavless pret Īriju, kas bija saistīta ar ieslodzīšanu bez tiesas sprieduma. Tiesas noklausīšanās ir publiskas, un šo gadu laikā tās ir apmeklējuši vairāki tūkstoši cilvēku (vienkārši iedzīvotāji, studentu grupas, juristi, īpaši praktizējoši tiesneši un delegācijas no Eiropas Padomes dalībvalstu tiesām).

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. protokols, kas paredz vienotas, pastāvīgas tiesas izveidošanu, tika atvērts parakstīšanai 1994. gada 11. maijā pēc pirmās Eiropas Padomes galotņu tikšanās Vīnē. Tas stājies spēkā šī gada 1. novembrī, un tagad individuāli prasību iesniedzēji var tieši piekļūt jaunajai tiesai. Šāda sistēma saīsinās procedūru, saglabājot cilvēktiesību aizsardzības principu augsto līmeni. Tā prasa valstīm atzīt individuālās sūdzības iesniegšanas tiesības un tiesas jurisdikciju bez laika ierobežojuma.

Andžejs Džemčevskis, Eiropas Padomes Cilvēktiesību direktorāta Viduseiropas un Austrumeiropas nodaļas vadītājs, uzsver, ka problēmu loks, ar kurām jāsaskaras, izskatot lietas, ir ļoti plašs, piemēram, valsts ir nacionalizējusi īpašumu, cilvēki zaudējuši darbu politisku iemeslu dēļ vai varas iestādes izturējušās nelikumīgi. Daudzi cilvēki Austrumeiropā neuzticas savas valsts tiesu sistēmai un tāpēc meklē palīdzību Strasbūras tiesā. Neizbēgami ir arī daudzi vilšanās gadījumi, jo Strasbūras varas iestādes nevar piešķirt kompensācijas, piemēram, par komunistu veiktajām nelikumībām. Jāatceras, ka tiek pieņemti iesniegumi tikai par notikumiem pēc konvencijas ratificēšanas datuma. Iestāšanās Eiropas Padomē nelabo pagātnes kļūdas. Daudzos gadījumos iesniegtajās sūdzībās tiek ignorētas Strasbūras tiesas pamatprasības, visbiežāk prasītāji nav izgājuši visas instances savā valstī pirms cilvēktiesību tiesas.

Eiropas Padomes juridiskie eksperti labi zina, ka dalībvalstīs trūkst informācijas, tāpēc īpašas Demostena programmas ietvaros tiek rīkoti semināri un specializēti kursi juristiem, tiesnešiem, prokuroriem un citiem tieslietu sistēmas darbiniekiem.

Vēl viena nozīmīga problēma ir uzziņu materiālu trūkums Austrumeiropas valstīs. Lai to risinātu, uz dažādām iestādēm tiek sūtītas grāmatas par cilvēktiesībām, kā arī Cilvēktiesību tiesas spriedumi, bet no 1997. gada tiesas spriedumus var atrast arī internetā.

Viena gada pārejas periods, kas katrai valstij paredzēts starp Eiropas Cilvēktiesību konvencijas parakstīšanu un ratificēšanu, parasti tiek uzskatīts par normu, bet dažās bijušajās komunisma valstīs nepieciešams ilgāks laiks, lai jaunie likumi stātos spēkā un lai mainītos cilvēku domāšana. Ļoti atšķiras demokrātisko procesu ātrums dažādās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs. Izšķirošais faktors ir struktūras, kuras tās mantojušas, un pārliecība, ar kādu valdība cenšas līdzināties Eiropas Padomes standartiem.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija

1. pants. Ievieš starptautiskajā cilvēktiesību likumdošanā svarīgu elementu, proti, līgumslēdzējas puses nodrošina tiesības un brīvības, kas definētas konvencijā "visiem, kas atrodas to jurisdikcijā", tādā veidā uzsverot konvencijas universālo raksturu: konvencija aizsargā ne tikai pilsoņu, bet arī ārvalstnieku, bezvalstnieku un rīcības nespējīgu personu tiesības. Valstis, kuras ratificē konvenciju, automātiski uzņemas divkāršas saistības saskaņā ar 1. pantu. Pirmkārt, tām jānodrošina, ka to vietējā likumdošana ir saskaņota ar konvenciju. Otrkārt, nekavējoties jānovērš jebkurš šīs konvencijas aizsargāto pamattiesību un brīvību pārkāpums.

2. pants. Tiesības uz dzīvību, bez šaubām, ir viena no būtiskākajām cilvēka pamattiesībām. Šis nosacījums ir paredzēts, lai aizsargātu indivīdu pret jebkuru patvaļīgu dzīvības atņemšanu no valsts puses.

3. pants. Tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai, cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās vai soda aizliegums. Tās ir ļoti nopietna rakstura tiesības, kas aizsargā indivīda personas viengabalainību un cilvēka cieņu.

4. pants. Šis pants nošķir verdzību un nebrīvi no piespiedu un obligāta darba un nosaka, ka nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā un nebrīvē.

5. pants. Šis pants nodrošina ikvienam tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību, kā arī raksturo izņēmuma apstākļus.

6. pants. Pants garantē tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu, nosakot kādas personas civilās tiesības un pienākumus vai viņam izvirzītas apsūdzības pamatotību.

7. pants. Pants aizsargā personas no notiesāšanas par kriminālnoziegumu, kas neeksistē likumdošanā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Tas atspoguļo principu, ka ikvienam jābūt informētam par kādas darbības aizliegumu, lai varētu uzlikt atbildību par tā pārkāpumu.

8. pants. Pants garantē tiesības uz privātās, ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību, tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni, tiesības uz laulāto vienlīdzību, aizsargā ļoti plašu, savstarpēji saistītu tiesību loku.

9. pants. Pants garantē tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību. Šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai, kā vienatnē, tā kopā ar citiem.

10. pants. Tiesības brīvi paust savus uzskatus ir ne vien galvenais demokrātijas stūrakmens, bet arī priekšnoteikums daudzu citu Cilvēktiesību konvencijā iekļauto tiesību un brīvību īstenošanai. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām.

11. pants. Tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanās brīvība, ieskaitot tiesības veidot arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses; aizstāv demokrātiskas sabiedrības politiskās un sociālās vērtības.

12. pants. Pilngadību sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējo likumdošanu, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.

13. pants. Pants garantē tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu, nosakot kādas personas civilās tiesības un pienākumus vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību.

14. pants. Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, piederības pie kādas nacionālās minoritātes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Kā nacionālās, tā starptautiskās tiesības pievēršas vienlīdzības un nediskriminācijas principiem.

15. pants. Kara vai kāda cita ārkārtēja sabiedriska stāvokļa gadījumā, kas apdraud valsts dzīvi, jebkura līgumslēdzēja puse var veikt pasākumus, kas atkāpjas no saistībām, ko tā uzņēmusies konvencijas ietvaros, tai apjomā, ko neizbēgami prasa situācijas ārkārtas raksturs.

16. pants. Pants nosaka ārvalstnieku politiskās darbības ierobežojumus.

17. pants. Šis pants aizliedz ļaunprātīgi izmantot konvencijā noteiktās tiesības.

18. pants. Nosaka tiesību ierobežošanas pielietojuma robežas.

19.–51. pants. Noteikta Eiropas Cilvēktiesību tiesas darbība.

Papildprotokoli

1. protokols:

1. pants. Pants garantē tiesības netraucēti izmantot īpašumtiesības, ko parasti sauc par tiesībām uz īpašumu.

2. pants. Nosaka tiesības uz izglītību.

3. pants. Pants uzliek valstij saistības organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.

4. protokols:

1. pants. Nosaka aizliegumu atņemt brīvību parādu dēļ.

2.–4. pants. Satur vairākus nosacījumus, kas attiecas uz ārvalstniekiem, kas likumīgi uzturas līgumslēdzēju pušu teritorijā.

6. protokols:

1. pants. Nosaka nāves soda aizliegumu.

7. protokols:

1. pants. Nosaka procesuālus aizsardzības noteikumus ārvalstnieku izraidīšanas gadījumā.

2.–5. pants. Nosaka tiesības uz pārsūdzību krimināllietās, tiesības uz kompensāciju kļūdainu spriedumu gadījumā un tiesības netikt sodītam vairākas reizes par vienu noziegumu.

5. pants. Nosaka laulāto vienlīdzību.