Inga Reine, mag. iur., Valsts cilvēktiesību biroja Analīzes un informācijas daļas juriste, — "Latvijas Vēstnesim"

Tiesības uz īpašumu ir būtiskas indivīda tiesības, jo no tām lielā mērā ir atkarīga konkrētas personas labklājība. Tiesības uz īpašumu ir viena no senākajām un vislabāk attīstītajām tiesību nozarēm.

Tiesības par starptautisko līgumu noslēgšanu pieder pie tiesību grupas, par kuru saturu valstīm ir visgrūtāk panākt vienotu izpratni. 1948.gada ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija atzīst indivīda tiesības uz īpašumu, bet šai deklarācijai nav saistošs raksturs. No starptautiskajiem līgumiem nedz 1966.gada ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, nedz arī 1966.gada ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām negarantē tiesības uz īpašumu. Nozīmīgu dokumentu vidū tikai 1950.gada Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmais protokols (turpmāk — Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.protokols) aizsargā indivīda tiesības uz īpašumu. Konvencijas izstrādāšanas laikā valstis nevarēja panākt vienošanos par īpašuma tiesību saturu, tāpēc tās tika ietvertas protokolā — valstis varēja izvēlēties, pievienoties tam vai ne.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokols

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.protokola 1. pants:

"Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu."

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1.pants garantē katras fiziskās vai juridiskās personas tiesības uz īpašumu. Ar īpašumu tiek saprastas gan materiālas, gan arī nemateriālas lietas (piemēram, ieguldījumi). Tiesības uz īpašumu attiecas tikai uz dabā pastāvošo īpašumu (t.i., neattiecas uz labumiem vai īpašuma pieaugumu, kas būs nākotnē).

Īpašuma tiesības var tikt ierobežotas, to atsavinot, nosakot īpašuma lietošanas kontroli vai citādi ierobežojot.

Konvencijas 1. protokols nosaka stingras prasības īpašuma tiesību ierobežojumu likumībai. Pirmkārt, ierobežojuma mērķim jābūt sabiedrības interesēs. Šos mērķus nosaka valsts, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa patur sev kontroles tiesības. Otrkārt, ierobežojumiem jābūt noteiktiem likumā. Parastā prasība — likumam, kas nosaka ierobežojumus, jābūt vispārīgam un saprotamam. Treškārt, jāņem vērā vispārējie tiesību principi. Šis princips aizsargā ārvalstniekus pret patvaļīgiem īpašuma tiesību ierobežojumiem. Ceturtkārt, jāievēro taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un nepieciešamību aizsargāt indivīda pamattiesības (t.i., ar ierobežojumu izdarīšanu panāktajam labumam jābūt lielākam nekā indivīda tiesībām nodarītajam zaudējumam). Šis princips pirmām kārtam ietver tiesības uz atbilstošu kompensāciju. Cits taisnīga līdzsvara aspekts ir, ka likumā (Strasbūra ar terminu "likums" saprot jebkuru normatīvo aktu) jābūt paredzētām garantijām pret formāli taisnīga likuma nepamatotu vai neproporcionālu efektu. Likumam, kas nosaka īpašuma tiesību ierobežojumus, jānorāda faktori, kas varētu kļūt par pamatu ierobežojumiem. Taisnīgs līdzsvars nosaka arī to, ka sabiedrības intereses nevar apspiest īpašnieku. Jānodrošina process, kas ņemtu vērā ne tikai līdzsvaru starp labumiem, bet kas arī izvērtētu, vai sabiedriskais labums varēja būt panākts citādi, nevis ierobežojot īpašnieka individuālās tiesības.

Diezgan loģiski, ka gadījumos, kad tiek ierobežotas īpašuma tiesības, rodas strīds starp īpašnieku un īpašuma atsavinātāju. Šādos gadījumos skaidri jānošķir divi jautājumi:

1) vai konkrētajā situācijā radās strīds par īpašuma tiesībām;

2) vai iejaukšanās īpašuma tiesībās ir attaisnojama. Šajā situācijā galvenā nozīme ir taisnīga līdzsvara ievērošanai.

Runājot par valsts pienākumiem — ierobežojot īpašuma tiesības, tie ir — atbilstošas atlīdzības nodrošināšana, ātrs process un lietās par īpašuma tiesību noteikšanu — process, kas pilnībā atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta prasībām (tiesības uz taisnīgu tiesu).

Atgriežoties pie sabiedrības interesēm jāmin, ka Strasbūras institūcijas uzskata — gadījumos, kad indivīda civilās tiesības tiek atņemtas ar likumu, tiesības uz taisnīgu tiesu (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pants) nav piemērojamas. Tāpēc, lai veiksmīgi apstrīdētu īpašuma atsavināšanu, tam jābalstās uz īpašuma atsavināšanas apstākļiem, nevis uz atsavināšanas iemesliem (motīviem).

Latvijas atruna

1997.gada 4.jūnijā Latvija ratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās 1., 2., 4., 7., un 11. protokolu. Ratifikācijas likumā tika izdarīta atruna attiecībā uz īpašuma tiesībām (vienīgā Latvijas atruna, ratificējot konvenciju):

"Konvencijas 1.protokola 1.panta prasības neattieksies uz īpašuma reformu, kas regulē PSRS veiktās aneksijas laikā nacionalizēto, konfiscēto, kolektivizēto vai citādā veidā nelikumīgi ekspropriēto īpašumu atdošanu vai kompensācijas izmaksu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kā arī lauksaimniecības uzņēmumu, zvejnieku kolhozu un valsts un pašvaldību īpašumu privatizāciju."

Latvijas likumdošana

Latvijas tiesību sistēmā ir samērā labi attīstīta īpašuma tiesību regulēšana un aizsardzība. Latvijas Republikas Satversmes jaunpieņemtās 8. nodaļas 105.pants nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Latvijas likumdošana nosaka īpašuma tiesību rašanos un izbeigšanos, īpašuma lietošanu, iespējamus darījumus ar īpašumu, strīdu izskatīšanas kārtību. Šeit viens no būtiskiem un indivīda tiesībām sāpīgiem aspektiem ir īpašuma atsavināšana valsts vai sabiedriskajām vajadzībām. Par šo nedaudz plašāk.

Likums par piespiedu atsavināšanu

1992.gada 15.septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām", kas vēl joprojām ir spēkā.

Likuma objekts ir fizisko vai juridisko personu nekustamais īpašums vai tā daļa, kas ir nepieciešama valsts vai sabiedriskajām vajadzībām. Likums nosaka, ka nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana iepriekš minētiem nolūkiem pieļaujama izņēmuma gadījumos vienīgi pret atlīdzību un tikai uz atsevišķa likuma pamata. Likums nosaka kārtību, kādā notiek atsavināšanas process, respektīvi, definē personu loku, kas tiesīgas ierosināt nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu, īpašuma lietošanas ierobežojumus, kas saistīti ar atsavināšanas procesu, īpašuma novērtēšanas kārtību. Likums nosaka arī īpašnieka un ieinteresēto personu tiesības saņemt kompensāciju, t.i., kādi izdevumi tiek kompensēti un kādā apmērā. Kompensācijas apmērs tiek noteikts tiesā, ja nav panākta vienošanas starp atsavinātāju un īpašnieku, kā arī tiesa izskata jautājumu par atlīdzības apmēru "uz attiecīgās institūcijas pieteikuma pamata". Likums regulē arī atsavinātā nekustamā īpašuma atpakaļ nodošanas iespēju.

Likums neregulē termiņus, kādos jānotiek atsavināšanai un neregulē arī informācijas pieejamību, tas tikai piešķir tiesības ieinteresētajām personām nekustamā īpašuma aprakstīšanas un novērtēšanas laikā "dot paskaidrojumus un iesniegt dokumentus".

Likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" neatņemama sastāvdaļa ir Latvijas Republikas 1992.gada 15.septembra Augstākās Padomes lēmums "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību", kas precizē likuma darbību zemes reformas laikā. Šis lēmums tika papildināts ar 1996.gada 19.decembra likumu "Grozījums Augstākās Padomes 1992.gada 15.septembra lēmumā "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību". Pēdējais likums paplašina personu loku, uz kurām attiecas iepriekš minētais Augstākās Padomes lēmums pēc būtības, negrozot nedz pašu likumu "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu", nedz arī lēmumu.

1996.gada 19.decembra redakcijā Augstākās Padomes lēmums skan šādi:

"Noteikt, ka, atsavinot valsts vai sabiedriskajām vajadzībām nekustamo īpašumu, uz kuru saskaņā ar likumu ir atjaunojamas bijušā īpašnieka (viņa mantinieka) īpašuma tiesības, bet šis īpašums netiek atdots dabā, atlīdzības apmērs nosakāms naudā minētajā likumā noteiktajā kārtībā. Pēc īpašnieka pieprasījuma atlīdzība izmaksājama sertifikātos, kas paredzēti īpašuma kompensācijai. Likuma 17.pantā paredzētie procenti šajos gadījumos nav aprēķināmi.

Noteikt, ka, zemes reformas laikā atsavinot valsts vai sabiedriskajām vajadzībām — īpaši aizsargājamo dabas objektu, valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektu, valsts mācību saimniecību, nacionālo sporta bāzu, kā arī valsts vai pašvaldības nozīmes inženiertehniskās, enerģētikas un transporta infrastruktūras objektu uzturēšanai un darbībai — nepieciešamo nekustamo īpašumu, uz kuru ir atjaunotas vai saskaņā ar likumu atjaunojamas bijušā īpašnieka (viņa mantinieku) īpašuma tiesības, atlīdzības apmērs likuma noteiktajā kārtībā nosakāms naudā, bet ne lielāks kā nekustamā īpašuma novērtējums zemesgrāmatā vai kadastra dokumentos, kuri sastādīti pirms 1940.gada 22.jūlija un kuros norādīta nekustamā īpašuma vērtība. Koeficientus īpašuma vērtības pārrēķināšanai no 1938.—1940.gada cenām (pirmskara latos) pašreizējās cenās (latos) nosaka Valsts zemes dienests.

Ja īpašnieks pēc īpašuma tiesību atjaunošanas nekustamā īpašuma vērtību ir palielinājis, kompensējami arī ar šo vērtības palielināšanu saistītie ieguldījumi. Tāpat kompensējami arī īpašnieka (mantinieka) pamatotie izdevumi, kas saistīti ar īpašuma tiesību atjaunošanu (zemes iemērīšana, arhīva izziņu pasūtīšana u.c.). Izdevumi par pārstāvja pakalpojumiem atlīdzināmi faktisko izdevumu apmērā, bet ne augstāk par zvērināta advokāta atlīdzības takses apmēru.

Šajā punktā noteiktā nekustamā īpašuma atsavināšanas kārtība attiecināma arī uz īpašniekiem, kas nekustamo īpašumu ieguvuši no bijušā zemes īpašnieka (viņa mantiniekiem) uz dāvinājuma līguma pamata.

Šie trīs dokumenti kļuva par pamatu plašai diskusijai.

Satversmes tiesa

1998.gada 30.aprīlī Latvijas Republikas Satversmes tiesa izskatīja lietu par Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību" 2.punkta (1996.gada 19.decembra likuma redakcijā) atbilstību Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.protokola 1.pantam.

Šis spriedums ir interesants ne tikai tāpēc, ka tas ir viens no pirmajiem Satversmes tiesas spriedumiem. Šajā spriedumā ir analizēta Latvijas likumdošanas atbilstība starptautiskajam līgumam, lietas izskatīšanā tiek plaši izmantotas atsauksmes uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi.

Pieteikuma iesniedzēju galvenais arguments bija tas, ka tās personas, attiecībā uz kurām piemērojama lēmuma 2.punkta otrā un ceturtā daļa, ir nevienlīdzīgākas tiesas priekšā nekā tās personas, kurām īpašums valsts vai sabiedriskajām vajadzībām tiek atsavināts vispārējā kārtībā, jo lēmuma 2.punktā minētajām personām nav pamata aizstāvēt savas intereses tiesā attiecībā uz cenas (atlīdzības apmēra) noteikšanu par tām piederošo, bet piespiedu kārtā atsavināmo īpašumu. Tiesai šajos gadījumos atliek vienīgi formāli apstiprināt to cenu, kādu likuma robežās būs noteicis Valsts zemes dienests.

Kā norādīja pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, no lēmuma 2.punkta otrās un ceturtās daļas jēgas izriet, ka īpašuma novērtēšana ir atkarīga tikai no tā, pamatojoties uz kāda veida darījumu šāds īpašums iegūts un vai īpašnieka mantiskais stāvoklis ir uzlabojies vai arī pasliktinājies. Atlīdzībai par īpašuma atsavināšanu, pēc pieteikuma iesniedzēja pārstāvja domām, jābūt samērīgai un piemērotai neatkarīgi no attiecīgā īpašuma iegūšanas veida, bet, ja par vienu un to pašu lietu atkarībā no tās iegūšanas veida diviem cilvēkiem maksā dažādas naudas summas, tad tā ir diskriminācija pēc mantiskā stāvokļa.

Satversmes tiesa savā spriedumā secināja, ka jebkuras fiziskas vai juridiskas personas tiesības netraucēti izmantot savu īpašumu nozīmē arī tiesības uz šā īpašuma parasto vērtību jeb tirgus cenu. Tiesības uz īpašuma vērtības atlīdzību naudā gadījumā, ja nekustamais īpašums, pamatojoties uz atsevišķu likumu, piespiedu kārtā tiek atsavināts valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, Latvijas Republikā garantē likuma par piespiedu atsavināšanu 1. un 2. pants. Saskaņā ar šo likumu, atlīdzības apmērs nosakāms, atsavināmo nekustamo īpašumu novērtējot atbilstoši vietējām cenām un tiem sevišķiem apstākļiem, kādos attiecīgais īpašums atrodas, kā arī ja to pieprasa īpašnieks, atbilstoši tā iesniegumam, neņemot nepelnīto vērtības pieaugumu, kas atkarīgs no mērķa, kuram īpašumu atsavina. Ja labprātīga vienošanās nav panākta, atlīdzības apmēru atbilstoši iepriekš minētajiem kritērijiem, pamatojoties uz ekspertu atzinumu, nosaka tiesa.

Līdz ar to Satversmes tiesa uzskatīja, ka lēmuma 2.punkta otrajā daļā ietvertā atsavināmā nekustamā īpašuma novērtēšanas un atlīdzības apmēra noteikšanas kārtība atbilst Latvijas Republikā veiktās īpašuma denacionalizācijas pamatprincipam — "denacionalizēt īpašumu vai kompensēt tā vērtību tādā apmērā, kādā tas ticis denacionalizēts"— un ir vērsta uz to, lai īpašuma reformas (konversijas) rezultātā atjaunotu sociālo taisnīgumu un lai iespējami taisnīgi samērotu indivīda un visas sabiedrības intereses PSRS veiktās aneksijas seku kontekstā.

Tiesa atsaucās uz to, ka, lai gan atlīdzības apmēram jābūt saprātīgi saistītam (reasonably related) ar atsavināma īpašuma vērtību, tomēr, kā vairākkārt uzsvērts Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, konvencijas 1. protokola 1.pants neparedz īpašnieka tiesības uz atsavināmā īpašuma vērtības pilnu atlīdzību (full compensation) , it īpaši tajos gadījumos, kad šāda atsavināšana notiek sabiedrības sevišķi nozīmīgu interešu vārdā. Kā pamatkritērijs atsavināmā īpašuma atlīdzības apmēra izvērtēšanai Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē nepārprotami atzīts taisnīgs līdzsvars (fair balance) starp konvencijas 1.protokola 1.pantā minētajām sabiedrības interesēm un nepieciešamību aizsargāt šajā pantā garantētās īpašnieka intereses. Konkretizējot taisnīga līdzsvara jēdzienu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka likumīgie mērķi sabiedrības interesēs, kas sasniedzami ekonomiskās reformas ietvaros vai nolūkā panākt lielāku sociālo taisnīgumu, pieļauj mazāku atlīdzības apmēru nekā īpašuma pilna tirgus vērtība. Tādējādi taisnīga līdzsvara princips ne vien nosaka zināmu robežu starp pieļaujamu un nepieļaujamu īpašuma piespiedu atsavināšanu, bet arī piešķir valstij plašas tiesības, novērtējot atsavināmo īpašumu un nosakot atlīdzības (kompensācijas) apmēru.

Tiesa balstījās uz faktu, ka likumā par konvenciju 2.pantā iekļautā atruna par konvencijas 1. protokola 1.panta noteikumu neattiecināmību uz "īpašuma reformu, kas regulē PSRS veiktās aneksijas laikā nacionalizēto, konfiscēto, kolektivizēto vai citādā veidā nelikumīgi ekspropriēto īpašumu atdošanu vai kompensāciju izmaksu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem", norāda, ka, īstenojot īpašuma reformu, ir pieļaujama gan bijušo zemes īpašnieku, gan citu īpašuma tiesību subjektu tiesību ierobežošana sabiedrības interesēs. Jēdziens "īpašuma reforma" sevī ietver arī jēdzienu "zemes reforma", jo atbilstoši Augstākās Padomes 1991.gada 20.marta lēmuma "Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem" 1.punktam "īpašuma reforma" ir valsts uzņēmumu nodošana pašvaldību īpašumā, valsts un pašvaldību īpašuma denacionalizācija, kā arī valsts un pašvaldību īpašuma privatizācija.

Satversmes tiesa uzsvēra, ka konvencijas 1. protokola 1.pantā garantētās jebkuras fiziskās vai juridiskās personas tiesības uz netraucētu īpašuma izmantošanu atbilstoši likuma par konvenciju 2.pantā ietvertajai atrunai aplūkojamas gan kopsakarā ar konvencijas 1. protokola 1.pantā pieļautajiem īpašuma tiesību ierobežojumiem, gan kopsakarā ar visu Latvijas Republikā notiekošo īpašuma reformu un šīs reformas ietvaros veikto nekustamo īpašumu piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām.

Tiesa atsaucās arī uz to, ka lēmuma 2.punkta otrā un ceturtā daļa neliedz īpašniekam, kura nekustamais īpašums tiek atsavināts valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, vērsties tiesā jautājumā par atlīdzības apmēru. Lēmuma 2.punkta otrā daļa ierobežo vienīgi atlīdzības maksimālo apmēru. Tāpēc nav pamatots pieteikuma iesniedzēja pārstāvja tiesas sēdē izteiktais viedoklis, ka šīm personām liegtas tiesības uz tiesas aizsardzību un vienlīdzību tiesas priekšā.

Turpinot ar jautājumu par iespējamo diskrimināciju pēc mantiskā stāvokļa, Satversmes tiesa atsaucas uz konvencijas 14.pantu, kura izpratnē atšķirīga attieksme ir diskriminējoša, ja tai nav objektīva un saprātīga pamatojuma, respektīvi, ja šāda attieksme nav vērsta uz likumīga mērķa sasniegšanu vai arī nepastāv saprātīgs samērīgums starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamo likumīgo mērķi.

Tiesa secināja, ka starp lēmuma 2.punkta otrajā un ceturtajā daļā minētajām personām un citām fiziskām, kā arī juridiskām personām, attiecībā uz kurām piemērojams likums par piespiedu atsavināšanu, objektīvi pastāv atšķirīga attieksme, bet tā skar vienīgi atlīdzības apmēru par atsavināmo nekustamo īpašumu. Lēmuma 2.punkta otrā daļa neizjauc taisnīgu līdzsvaru starp šajā daļā aizsargātajām īpaši nozīmīgajām sabiedrības interesēm un attiecīgo īpašnieku privātajām interesēm, jo paredz noteiktu kārtību, kādā šāda atlīdzība nosakāma, pamatojoties uz attiecīgā nekustamā īpašuma vērtību nacionalizācijas brīdī.

Pamatojoties uz iepriekš minētiem apsvērumiem, Satversmes tiesa atzina Augstākās Padomes 1992.gada 15.septembra lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību" 2.punkta otro un ceturto daļu par atbilstošām 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 1.pantam.

Diemžēl Satversmes tiesa neskatīja jautājumu par likuma par piespiedu atsavināšanu atbilstību Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (par to netika lūgts prasības pieteikumā). Ja tas notiktu, uzmanība varētu tikt pievērsta citiem nekustamā īpašuma atsavināšanas aspektiem.

Nobeigums

1981.gadā izskatot lietu "Sporongs un Lenrots pret Zviedriju", Eiropas Cilvēktiesību tiesa atrada pārkāpumu faktā, ka indivīdiem nebija tiesību griezties tiesā, lai apstrīdētu rīkojuma par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedriskajām vajadzībām izpildīšanas termiņus un ka viņi nevarēja pretendēt uz kompensāciju. Tā laika Zviedrijas likumdošana par īpašuma piespiedu atsavināšanu neparedzēja indivīda tiesības saņemt kompensāciju par atsavināmo īpašumu, nenoteica termiņus, kādos jānotiek īpašuma atsavināšanai, kā arī neparedzēja tiesības pārsūdzēt ar atsavināšanas procesu saistītos attiecīgās iestādes lēmumus tiesā. Tiesa gan, lēmumu par nekustamā īpašuma atsavināšanas procesu Zviedrijā pieņēma izpildvaras iestādes, tāpēc šeit ir piemērojams taisnīgas tiesas princips.

Latvijas situācija atšķiras no toreizējās Zviedrijas situācijas ar to, ka nekustamā īpašuma atsavināšana valsts vai sabiedriskajām vajadzībām notiek uz atsevišķa likuma pamata. Vispārējs likums, uz kura pamata tiek pieņemti atsevišķie likumi par konkrētā nekustamā īpašuma atsavināšanu, liek pārāk lielu uzsvaru uz valsts tiesībām ierobežot indivīda īpašuma tiesības. Tas nenosaka, kādos termiņos jānotiek atsavināšanas procesam, kā arī ierobežo indivīda tiesības pašam ierosināt lietas izskatīšanu tiesā. Tas arī skaidri neformulē indivīda tiesības savlaicīgi piekļūt visiem ar atsavināšanas procesu saistītiem dokumentiem.

Balstoties uz iepriekš minēto, var iebilst, ka šajā gadījumā valstij nav pienākuma garantēt īpašniekam tiesības pašam ierosināt lietu tiesā, jo nekustamā īpašuma atsavināšana notiek uz atsevišķa likuma pamata, kurā arī tiek noteikts kompensācijas apmērs. Tomēr nedrīkst aizmirst par samērīguma principa piemērošanu. Latvijas situācijā, kad īpašniekam ir vairāk pasīvas tiesības piedalīties procesā, kura rezultātā viņam tiks atņemts īpašums, līdzsvars starp sabiedrības interesēm un indivīda tiesībām netiek ievērots.

Lappusi sagatavoja

Liena Pilsētniece un Sandra Garsvāne