Mag. hist. JŪLIJS BRAČS:

Lietuviešu un latviešu sadarbības jautājums

Triju Baltijas tautu vienības ideja

Tagad mums trimdā ir visu pieņemta un atzīta triju Baltijas tautu — igauņu, latviešu, lietuviešu — vienības ideja. 1934.gadā tika noslēgta triju Baltijas valstu antante. No šī laika Baltijas tautu vienības doma ir dziļi iesakņojusies sabiedrības apziņā. To pastiprinājusi vēl smagā nacionālā katastrofa Otrā pasaules ka®a laikā — neatkarības zaudēšana un trimda. Sevišķi trimdā kopējos pulcēšanās centros un kolonijās izveidojusies cieša triju Baltijas tautu trimdinieku sadarbība. Nodibinātas vesela virkne kopēju triju Baltijas tautu institūciju un organizāciju. No tām pirmā kārtā minama Baltijas Universitāte Pinebergā pie Hamburgas, kas pastāvēja no 1946. līdz 1949.gadam. Tagad katrā organizācijas zemē izveidotas tā saucamās Baltiešu federācijas, kas apvieno un saskaņo atsevišķo zemju triju tautu galveno nacionālo organizāciju darbību.

Triju Baltijas tautu vienības ideja ir izcēlusies pēc ilgākiem meklējumiem. 1920.gadā Bulduros pie Rīgas sanāca piecu valstu konference ar nolūku nodibināt visu atbrīvoto valstu sadarbību, kas atradās starp Vāciju un Krieviju. Piedalījās Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija. Šo lielās savienības ideju izjauca Polijas agresija pret Lietuvu, okupējot Viļņu, kā arī Somijas vēlēšanās labāk saistīties ar Skandināvijas valstīm. Vēloties ievērot neitralitāti Lietuvas un Polijas konfliktā, ciešāku savienību 1923.gadā noslēdza tikai Igaunija un Latvija, bet Lietuva tādā kārtā palika izolēta līdz triju Baltijas valstu antantes nodibināšanai 1934.gadā. Tā no 5 valstu savienības idejas izkristalizējās triju valstu savienība, kas līdzīgas platībā un iedzīvotāju skaitā.

Triju Baltijas tautu apvienošanās grūtības

Triju Baltijas tautu ciešai apvienībai kā ārkārtīgi ievērojams šķērslis ceļā stāv šo triju tautu piederība diviem dažādiem etniskiem nogrupējumiem. Lietuvieši un latvieši ir cēlušies no viena celma. Ir tuvi radniecīgas tautas un pieder indoeiropiešu tautu grupai. Igauņi turpretim pieder somu tautu grupai. Valodas starpība ir tik liela, ka nekad bez ļoti lielām pūlēm nebūs iespējama igauņu valodas izplatīšanās plašākā sabiedrībā Latvijā un Lietuvā un otrādi. Lietuvieši un latvieši turpretim savas brāļu tautas valodu var iemācīties samērā viegli. Tātad triju tautu politiskas apvienošanās gadījumā kulturālā tuvināšanās varēs palikt tikai ierobežotā līmenī. Igauņi kulturāli gravitē uz Somiju. Igauņu un somu valodas ir tik tuvas, ka tie var saprasties arī bez īpašas mācīšanās.

Triju Baltijas tautu vienības ideju ir veicinājusi politiskā konstelācija īsi pirms Otrā pasaules ka®a — austrumu un rietumu spiediens uz Baltiju. Tik stiprs spiediens tuvākā paredzamā vēstures laikmetā, liekas, vairs neatkārtosies, Baltijas valstis var kļūt brīvas, vienīgi Padomju Savienībai sabrūkot. Domājams, kā tad Austrumeiropā brīvību iegūs arī citas tautas — baltrutēņi, ukrainieši un kaukāzieši. Tātad Krievijas spiediens uz Baltiju mazināsies. Vācijas spiediens arī, liekas, nepieaugs līdz Hitlera laika pakāpei. Vācieši tikai vislabākā gadījumā varbūt atgūs poļu atņemtos apgabalus austrumos no Oderas–Neisas līnijas. Ja austrumu un rietumu vienlaicīgais spiediens uz Baltiju tik stipri kā Otrā pasaules ka®a priekšvakarā vairs neatkārtosies, tad, domājams, ka igauņi kavēsies iesaistīties īstā federācijā ar pārējām divām Baltijas tautām. Igauņi drīzāk meklēs ciešāku sadarbību ar Somiju. No igauņu puses līdz šim arī nav sniegti konkrēti Baltijas federācijas projekti. Tas rāda, ka igauņu interese Baltijas federācijai ir ievērojami mazāka bijusi nekā lietuviešu un latviešu.

Lietuviešu un latviešu vienības ideja

Kopējais celms. Lietuviešu un latviešu tautas ir cēlušās no viena kopēja celma — aistu jeb baltu tautas. Šī tauta krusta ka®u priekšvakarā (12./13.gs.) sastāvēja no 8 ciltīm: prūšiem, saudaviešiem, jātvingiem, kuršiem, žemaišiem, zemgaliešiem, lietuviešiem un latviešiem. Tālākā vēstures gaitā žemaiši saplūda ar lietuviešiem un zemgalieši un kurši ar latviešiem, bet prūši tika pārvācoti. Tā no 8 cilšu sistēmas izcēlās divas tautas, ku®u nacionālās tradīcijas un nacionālās kultūras sastāvdaļas ir kopējas. Lietuviešu valoda ir formās vecāka, latviešu valoda — jaunāka. Vienas valodas gramatika nav pilnīgi izprotama bez otras. Dažā ziņā latvieši saglabājuši vecākas tradīcijas nekā lietuvieši, jo bija mazāk skarti no citu tautu iespaida. Lietuviešus un latviešus šķir it sevišķi pieņemtie valodas elementi, ku®us iespējams pa daļai eliminēt, izejot no kopīga pamata.

Kopēja vēsture. Lietuviešiem un latviešiem ir kopēja vēsture, ne vien brīvajā senatnē un krusta ka®u laikā, bet arī vēlāk. Krusta ka®u īstais noslēgums ir 16.gs. vidū, kad izdevās ar Lietuvas un Polijas savienotajiem spēkiem atgūt Baltijas jū®as piekrasti un likvidēt tur krustnešu nodibinātās baznīcas valstis. 1525.gadā tika sekularizēts Vācu ordenis Prūsijā un nodibināta Prūsijas hercogiste Polijas ietvaros. 1561.gadā Viļņā kapitulēja Livonija. Sekojošā gada sākumā Vācu ordeņa bruņinieki Rīgas pils svinību zālē novilka savus baltos mēteļus ar melno krustu un nodeva tos Lietuvas valdnieka Sigismunda Augusta pārstāvja kunigaiška Radzivila rokās. Šis ir nacionālās uzvaras brīdis pār krustnešiem. Jaunnodibinātās Kurzemes–Zemgales un Aizdaugavas hercogistes tiek apvienotas ar Lietuvu. Pēc Lietuvas un Polijas federācijas 1569.gadā nodibinājās Polijas–Lietuvas tautu savienība. Tā ir gan lietuviešu, gan latviešu valstiska pagātne. Šī pagātne vieno lietuviešus un latviešus arī nesenā vēsturē. Kopējā valsts pastāvēja līdz neatkarības galam 18.gs. beigās.

Vienības doma tautas atdzimšanas laikmetā

Kā lietuviešu, tā latviešu tautas atdzimšanas laikmetā 19.gs. izauga vienības kustība. Rakstnieki un sabiedriskie darbinieki kā vienā, tā otrā pusē uzsvēra lietuviešu un latviešu radniecību, meklēja tuvināšanos kultūras laukā un paredzēja vienu nākotni. Tika tīrīta valoda ar brāļu tautas valodas elementu palīdzību. It sevišķi latvieši sajūsminājās par Lietuvas slaveno vēsturi, dzejnieki apdziedāja to savos darbos. Lietuvā vienības tradīcija palikusi dzīva līdz jaunākiem laikiem. Latvijā tautas atmodas laikmeta vienības ideju aptumšoja stiprā sociālistiskā strāva 19.gs. beigās. Latvijas valsts neatkarību nodibinot, latviešu plašāka sabiedrība sociālisma iespaidā vienības domu vairs neapzinājās.

Vienības darbs neatkarības laikmetā

Jau tūlīt pēc neatkarības nodibināšanas kā Lietuvā, tā Latvijā nodibinājās organizācijas ar nolūku veicināt lietuviešu un latviešu kulturālo un politisko tuvināšanos. Pirmā nodibinājās Rīgā 1921.gadā Latviešu lietuviešu vienība inž. Jāņa Rītera vadībā, kas palika organizācijas priekšgalā visus 20 neatkarības gadus. Kauņā nodibinājās Lietuviešu latviešu vienība, ku®as iedvesmotājs ir bijis Dr. Jons Šļūps. Abas organizācijas noturēja kopējus kongresus, no ku®iem viens notika Klaipēdā, lai demonstrētu latviešu solidaritāti ar lietuviešiem pie rietumu robežām. Vienības kustības darbinieki Latvijā bija solidāri ar lietuviešiem arī Viļņas jautājumā. Rīgā pastāvēja Viļņas atbrīvošanas savienības latviešu nodaļa. Lietuvas sakari ar Viļņas apgabalu pa daļai tika uzturēti caur Latviju ar latviešu palīdzību. Šie fakti atklātībā nav tik plaši pazīstami. Vienības kustībai ar laiku radās arvien nopietnāki panākumi. Latvijas skolās latviešu valodas gramatikas stundās tika ietilpināti lietuviešu valodas elementi. Tātad latviešu ģimnāziju audzēknim bija obligāti teorētiski pārzināt arī lietuviešu valodu. Neatkarības laikmets vienības kustībai tikai izrādījās par īsu.

Vienības kustība trimdā

Vienības kustība uzliesmoja ar lielu dinamiku pēc Otrā pasaules ka®a beigām Baltijas tautu pulcēšanās centros brīvajā Eiropā. Latviešu lietuviešu vienības Rīgā pēdējā valde atjaunoja organizācijas darbību, piesaistot arī lietuviešus un tā izveidojot vienu kopēju organizāciju. Pirmā atjaunotās organizācijas delegātu konference sanāca Rotenburgā pie Brēmenes 1948.gadā. Tika noturēti arī divi plaši kongresi 1948.gadā Volterdingenā un 1949.gadā Hannoverā. Darbības kulminācijas laikā Latviešu lietuviešu vienībai brīvajā Eiropā bija 22 nodaļas ar gandrīz 1000 biedriem, turpretim dzimtenē LLV Latvijā bija 3 nodaļas un Lietuvā arī 3 nodaļas ar dažiem simtiem biedru katrā organizācijā. LLV darbība emigrācijas plūsmā no Eiropas tika pārcelta uz aizjūras zemēm. Arī Amerikā nodibinājās LLV nodaļas. Lielās izklaides dēļ Centrālai valdei tomēr nav iespējams attīstīt tik lielu dinamiku kā agrāk, kamēr nav galīgi izkristalizējusies un materiāli uzplaukusi trimdas saime.

Mērķis nākotnei

Ja, neraugoties uz igauņu atturību un savrūpo stāvokli, tomēr izdotos nodibināt triju Baltijas tautu patiesu federāciju, tad labi. Bet, ja tas neatrastu igauņu piekrišanu, tad mums paturama acīs iespēja nodibināt Lietuvas un Latvijas apvienību. Būtu nozīmīgi šādu iespēju mūsu acu priekšā konkretizēt, lai izšķirošā brīdī visas iespējas būtu apsvērtas un mēs acumirkļa izdevību nepalaistu neizmantotu svārstoties. Lietuvas un Latvijas apvienības projekts varētu būt šāds. Kopējās valsts nosaukums: "Lietuva–Latvija", Lietuvas vārdu kā vecāko liekot pirmo. Vēl ideālāki būtu nosaukums "Aistija". Baltijas vārds arī uz priekšu būtu atstājams triju zemju apzīmēšanai, kāda terminoloģija tagad nodibinājusies, ieskaitot arī igauņus. Savienotai valstij jāsastāv no divām sastāvdaļām — Lietuvas un Latvijas, kur katrai valstij ir sava iekšēja pārvalde. Galvas pilsēta būtu radāma pilnīgi par jaunu Lietuvas un Latvijas robežu tuvumā. Šāda galvas pilsēta nodibinātu kopēju gravitācijas centru un palīdzētu ātrāk tuvināties tautas masām. Ir izteiktas domas, ka šāda galvas pilsēta varētu būt Šauļi kā vislielākais dzelzceļu centrs vai arī Klaipēda.

Kopējais ģerbonis — jau tagad pieņemtā vienības kustības zīme — baltie Ģedimina stabi sarkanā laukā, vainagoti ar trim Latvijas zelta zvaigznēm. Kopējais karogs — jau tagad vienības kustības pieņemtās aistu nacionālās krāsas — balts-sarkans, dzeltens horizontālās svītrās. Valsts valoda — lietuviešu un latviešu valoda pēc tā parauga, kā vairākas valodas tiek lietotas Somijā, Šveicē, Beļģijā, Čehoslovākijā, Jugoslāvijā un Kanādā.

Ja izdotos realizēt augšā minēto divu brāļu tautu apvienošanās plānu, tad mēs būtu nodibinājuši stiprāku nacionālu valsti, mēs varētu aizstāvēt labāki un drošāki savas robežas rietumos un austrumos, un mēs varētu ieiet kā stiprāka nacionāla vienība vienotajā Eiropā. Vienotā Aistija varētu stāties arī tālākā savienībā ar Igauniju un Somiju, tā izveidojot līdzsvarotu aistu un somu tautu bloku starp rietumu un austrumu Eiropu.

1949.gadā uzņemtajam fotoattēlam J.Bračs otrajā pusē uzrakstījis: "Latviešu lietuviešu vienības kopa 28.novembrī mūsu birojā: Jansona kundze, es, Apgrubis (lietuviešu apgabala pārstāvis), Namnieks, grafiķis Ancāns, Džilda (J.Brača dzīvesbiedre), stud. Dainuvīte Numane, Jansons (latv. komitejas priekšsēdis). Grupas aizmugurē aplī apvienoti latviešu un lietuviešu simboli — Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes un Ģedimina stabi

Mīļie prūšu draugi!

Jūs lūdzāt mani pastāstīt par dzejnieku Vomāru. Esmu latvietis, dzimis, uzaudzis un darbojies Latvijā. Vomārs bija prūsis, kā tagad saka. Man kā skolotājam vasaras bija brīvas un es dažreiz savas brīvdienas pavadīju Lietuvā. Tur arī dažus gadus pirms Otrā pasaules kara iepazinos ar Vomāru. Viņš bija aptuveni 26 gadus vecs jauneklis, nesen atbēdzis no Austrumprūsijas uz Lietuvu.

No viņa dzirdēju, ka viņš mācījies nacionālsociālistu skolā. Reiz visa skola devusies izbraukumā uz rietumiem. Stāvot Reinas krastā, Vomārs apjautis, ka vieta pie Reinas nav viņa dzimtene. Pēc ceļojuma pa Austrumprūsiju viņš pētījis šīs zemes vēsturi un atklājis, ka tur kādreiz dzīvojusi cita tauta. Šādā veidā notikusi viņa identificēšanās. Neko sīkāk par Vomāra skolu un apkārtni neesmu dzirdējis. Bet viņš man stāstīja, ka viņā radies dumpīgums pret nacionālsociālismu. Vai viņam bijuši konflikti šajās aprindās, to neuzzināju. Vēl Vomārs man uzticēja, ka viņš gribējis bēgt.

Bēgšana notikusi pāri Kuršu kāpām. Aiz pārguruma viņš nokritis bezsamaņā. Kad pamodies, ieraudzījis kādu vīru nepazīstamā uniformā noliekušos pār viņu. Pēc tā viņš apķēries, ka ir jau šķērsojis Vācijas robežu, un juties ļoti atvieglots, ka vairs nedraud briesmas. Tad viņš devies uz Kauņu (Kauen). Lietuviešu valodu Vomārs neprata. Mūsu sarunas ritēja vācu mēlē. Tad Vomārs mācījās lietuviešu valodu. Viņš apgrozījās lietuviešu studentu vidū — tātad jaunās paaudzes cilvēkos.

Viens no šīs sabiedrības bija Antans Umgrass (Antanas Umgrasas). Viņš bija matemātiķis un strādāja ārlietu ministrijā, nedaudz virs 30 gadiem. Viņu ļoti nodarbināja doma par Baltijas tautu apvienošanos. Par šo tematu viņš bija sarakstījis vairākas brošūras. Starp citu, pirms dažiem gadiem es kādā izdvevumā izlasīju tādu pašu uzvārdu, taču nevaru apgalvot, ka tā ir viena un tā pati persona. Domāju, ka A.U. kā ārlietu dienesta darbinieks diez vai pārdzīvoja opkupācijas laikus.

Vomāra dzejoļi tika publicēti tai laikā, kad manis nebija Lietuvā. Es uzzināju, ka šī mazā brošūriņa nelegāli tikusi sūtīta pāri Polijas robežai un no turienes uz Austrumprūsiju. Otrs ceļš bijis cauri Latvijai uz Viļņu un no turienes uz Austrumprūsiju. Latvijā valdīja nacionāls uzskats par baltiešu vienošanos un pret Poliju. Taču Polija nebija draugos ar Vāciju, tāpēc šis apkārtceļš caur Viļņu nebūtu bijis iespējams. Kā jau jūs droši vien zināt, robeža starp Lietuvu un Poliju visā tās garuma bija slēgta. Tātad nebija nekādas tiešas satiksmes starp Kauņu un Viļņu.

Attiecībā uz Vomāra dzejoļiem vēl varu minēt sekojošo.

Vomārs ir talantīgs, Dieva dots dzejnieks. Jo ne katrs spētu tik dziļi uztvert un dzejā atainot prūšu tautas likteni.

Vomāra dzejoļi tika pārtulkoti latviešu valodā un publicēti. Tulkotājs bija dzejnieks Alfons Francis, arī no jaunākās paaudzes. Tai laikā Latvijā valdīja autoritārais Valsts prezidenta Dr. Kārļa Ulmaņa režīms. Tulkotājs bija arī redaktors. Man ir tulkojuma kopijas.

Ar sirsnīgiem sveicieniem

Dr. Jūlijs Bračs

"LV" (Silvija Ernštreite)

tulkojums no vācu valodas