Valsts prezidente:

— barikāžu atceres desmitgadei veltītajā pasākumā Doma laukumā

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Uzruna barikāžu desmitgadei veltītajā pasākumā Doma laukumā 2001.gada 20.janvārī

Mīļie 1991.gada barikāžu dalībnieki, mīļie tautieši!

Mēs esam pulcējušies, lai pieminētu vienu no mūsu tautas skaistākajām stundām. Un tas bija tās dienas, kad uz Doma laukumu, uz Vecrīgu, uz stratēģiski svarīgām vietām saplūda latvieši no visām Latvijas malām, lai tās aizstāvētu kopā ar cittautiešiem, kas arī ticēja tautas gribas svētumam, kas ticēja taisnības uzvarai, kas ticēja mūsu tiesībām uz brīvu zemi. Tās bija skaistas dienas, un tie bija pārdzīvojumi, kas jums paliks sirdī uz mūžu. Esiet lepni par savu līdzdalību šajos notikumos, jūs tajā brīdī sasniedzāt to dziļāko un cēlāko, kas ir jūsu sirdīs! Stāstiet par to saviem bērniem un bērnu bērniem, neļaujiet nevienam no jums atņemt lepnumu par to, kas toreiz tika paveikts, jo tie bija nozīmīgi un svarīgi brīži! Viss karājās mata galā, vēstures rats būtu varējis pavērsties pavisam citādi.

Tauta stāvēja ar kailām rokām pret milzīgu impēriju un tās militāro varu. Un lai Dievs nedod, bet būtu varējis notikt tā, kā notika Viļņā, ka tanki būtu braukuši un samaluši dzīvu miesu. Jā, arī mēs nesām asins upurus uz brīvības altāra, un varam pateikties Dievam, ka neizlija vairāk, nekā tas notika. Nolieksim galvas pateicībā tiem, kas toreiz krita, tie būtu varējuši būt jebkurš no mums, jebkurš no mūsu tuviniekiem. Neļausim nevienam mums atņemt šo sasniegumu, šo lepnumu, šo saviļņojumu, ko toreiz pazinām.

Man šodien saka — es mīlu savu zemi, bet nemīlu savu valsti. Ir jauki mīlēt savu zemi, bet ar to nav diezgan. Slieka arī mīl zemi, kurā tā rok savu alu, rāpulis mīl savu zemi, cilvēks ir kaut kas vairāk nekā slieka un rāpulis, kam pietiek ar zemi. Cilvēkam ir sava apziņa, savs lepnums, sava pašapziņa, cilvēkam ir vēsture, kultūra, valoda, viss tas, kas ir sakrāts audžu audzēs, kas ir izcīnīts iepriekšējo paaudžu sviedriem un asinīm.

Cilvēkam ir valsts un valstiskums kā viņa suverēnās gribas, kā viņa kopīgās gribas augstākā izpausme. Nicināt savu valsti — tas ir tikpat kā piesmiet savu māti. Nicināt savu valsti ir tikpat kā spļaut savai mātei sejā. Mēs nedrīkstam nicināt to Latviju, par kuru šeit pat Daugavas krastos 1919.gadā cīnījās mūsu brīvības cīnītāji, mēs nedrīkstam novērsties no savas valsts, par kuru šeit uz barikādēm pirms desmit gadiem stāvēja ļaudis un bija gatavi atdot savu dzīvību. Paliksim uz barikādēm, tas ir nepieciešams, lai šo valsti uzturētu un lai tā varētu zelt tāda, ka mēs to varētu mīlēt un cienīt.

Toreiz mums bija jāsargā valsts pret svešu varu, tagad mums ir jācīnās ar ļaunumu, kas ir mūsos pašos. Un cīņa nav galā un nebeigsies, jo tā ir cilvēces daļa, un neviens cits te nav vainojams, nevienam citam nevaram neko pārmest. Mums pašiem nepietiek ar to, ka vienreiz mūžā nostājamies uz barikādēm un pēc tam varam aiziet mājās un saldi gulēt visu atlikušo mūžu. Nē, mīļie tautieši, to mēs nevaram atļauties darīt.

Cīņa par savu valsti ir kaut kas, kas mums ir jāuzņemas un jāturpina katru augu dienu visa mūsu mūža garumā. Un te katram ir jāizšķiras un jāizlemj, kurā pusē barikādēm viņš katru savu mūža dienu ir nolēmis stāties. Vai viņš stāsies neprāta vai saprāta pusē, vai viņš aizstāvēs taisnīgumu vai netaisnību, vai viņš melos vai sacīs patiesību. Vai viņš būs savas valsts cienīgs, vai viņš kaut ko darīs, lai šī valsts iegūtu lielāku spozmi un godu.

Mans gods ir mana tauta, un mana tauta ir mana valsts. Cīnīsimies un strādāsim par savu zemi, par savu tautu un par savu valsti! Mums visiem tā ir vajadzīga. Atcerēsimies tās dienas, kad mēs bijām vienoti, kad mēs jutām sevī šo mīlestību, šo degsmi, šo spēju upurēties kaut kā augstāka labad! Tā vajadzība vēl arvien ir tikpat augsta un aktuāla.

Valsts, zeme, tauta gaida tevi šodien. Arī šodien, rīt un parīt ir jāizšķiras, kur tu stāvi, ko tu izlemsi. Kāds tu būsi, kur ir tavs gods, kur ir tavs lepnums, kur ir tavs tikums, latvieti. Gādā par to un gādā par savu valsti, tad Dievs mūs svētīs!

Dievs, svētī Latviju!

— tiekoties ar barikāžu kritušo aizstāvju tuviniekiem

Uzruna, tiekoties ar kritušo barikāžu aizstāvju tuviniekiem Rīgas pilī 2001.gada 19.janvārī

Dāmas un kungi, mīļie bērni!

Šodien mēs atzīmējam desmit gadu atceri tiem traģiskajiem notikumiem, kas jūsu ģimenēm nolaupīja tēvus, vīrus, bērnus, brāļus, bet kas arī caur šiem notikumiem palīdzēja atnest Latvijai neatkarību un brīvību. Tas ir liels zaudējums, jūs visi esat cietuši, un es vispirms vēlētos izteikt savā, savas ģimenes vārdā, visas tautas vārdā savu līdzjūtību jums visiem par to, ko esat zaudējuši, par to, ko esat izcietuši.

Jūsu zaudējums nav atvietojams, — miris tuvinieks ir zudis uz visiem laikiem. Bet es vēlētos jums pateikt, ka jūsu tuvinieki, aizejot aizsaulē, ir tomēr ieņēmuši tajā pašā laikā arī savu vietu Latvijas vēsturē, kas ne katram izdodas ne viņa dzīvē, ne nāvē. Mēs visi šajā pasaulē ierodamies kā viesi, savu laiku šeit nodzīvojam un tad, kad liktenis mums to ir lēmis, vai agri vai vēlu, atkal no tās šķiramies. Un vairums ļaudīm šī šķiršanās notiek vai nu gaidīta vai negaidīta, bet savā personīgā radu lokā.

Jūsu liktenis un jūsu dzimtas liktenis ir tā izvēlējies, ka jūsu ģimenes un jūsu personīgā traģēdija ir kļuvusi arī par visas latviešu tautas traģēdiju. Neviens nevar jums ne atmaksāt, ne atvietot to, ko esat zaudējuši, bet tas, ko varam jums teikt, ir, ka jūsu zaudējums ir arī mūsu visu zaudējums, ka jūsu zaudētie tuvinieki ieiet Latvijas vēsturē, viņu vārdi iekalti visu mūsu sirdīs, ne tikai tajās piemiņas plāksnēs un akmeņos, kas iezīmē viņu atdusas un bojāejas vietas.

Viņi ir sevi ierakstījuši mūsu tautas zvaigžņu stundā tajā brīdī, kad bija jāizšķiras — būt vai nebūt mūsu nākotnei, būt vai nebūt neatkarīgai Latvijai, būt vai nebūt brīvībai, būt vai nebūt patiesībai. Tas nebija deklarēts karš, tā nebija skaidri nozīmēta fronte, bet tā bija cīņa starp labo un ļauno, un jūsu tuvinieki bija labo spēku pusē, un viņi krita kā kareivji gaismas, taisnības un brīvības pusē. Caur to viņi mūsu atmiņā dzīvos vienmēr kā varoņi, mēs vienmēr tos godināsim, un mēs vienmēr būsim ar jums mūsu atmiņās un mūsu sirdīs.

Es vēlējos jūs uzaicināt šeit, lai jums atgādinātu, ka jūs, viņu tuvinieki, neesat aizmirsti. Mēs atceramies, mēs esam pateicīgi kritušajiem, mēs esam pateicīgi jums. Paldies jums, un izsaku visu mūsu apbrīnu un līdzjūtību.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Uzruna 1991. gada barikāžu atceres 10. gadadienai veltītajā Saeimas svinīgajā sēdē 2001. gada 20. janvārī

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Valdības locekļi! Godātie Saeimas un Augstākās padomes deputāti! Ekselences! Godātie barikāžu dalībnieki visā Latvijā!

Šodien esam pulcējušies kopā, lai atcerētos barikāžu laiku, laiku, kas mūsu vēsturē un atmiņā iegājis ar savu dramatismu un nezūdošo vērtību, laiku, par kuru maksāta asins cena.

Kopš tām dienām pagājuši jau desmit gadi. Katram savi, cerību un arī vilšanās gadi. Barikāžu ugunskuru dūmi, līdzīgi sākotnējiem neatkarības ideāliem, sen jau aizvējojuši mūžībā, bet tauta neaizmirst. Vēsture ir dzīva tautā, kura, divu trimdu kliedēta, tomēr īstenoja sen loloto Latvijas valsts neatkarības sapni, neraugoties uz impērisko spēku draudiem. Tautas ticība un nelokāmība bija tā, kas janvāra barikāžu dienās liesmoja līdz ar spožajiem ugunskuriem. Bez aizdomām, bez savtīguma un ļaunuma visa tauta bija kopā šajā vispārējās drosmes un cerību laikā. Kā valsts cieņas apliecinājums tam ir nodibināts valsts apbalvojums — 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, kas piešķirta jau gandrīz 5000 barikāžu dalībniekiem. Lai sniegtu kaut nelielu valsts atbalstu to cilvēku ģimenēm, kuri, aizstāvot Latvijas neatkarību, atdeva savu dzīvību, esam pieņēmuši likumu "Par valsts speciālo pabalstu Latvijas neatkarības atgūšanas procesā bojāgājušo personu bērniem". Pateiksimies cilvēkiem, kuri krita uz barikādēm, un godināsim viņu piemiņu ar klusuma brīdi! ( Klusuma brīdis. ) Paldies!

Viss brieda jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām mūsu dziesmotās revolūcijas gados, tajā laikā izjustajā un izdziedātajā. Viss brieda, vienojoties kopējā tautas lūgšanā: "Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!" Patiesībā viss brieda jau okupācijas režīma laikā, nesamierinoties, kaut arī pakļaujoties daudzajiem ierobežojumiem nodarbinātības, izglītības, valodas lietošanas, pārvietošanās un informācijas iegūšanas jomā.

Tādēļ arī cīņa par latviešu tautas izdzīvošanu un nacionālajām tiesībām pilnībā saplūda ar cīņu par valsts neatkarību un demokrātiju.

Šodien jāteic, ka pirms desmit gadiem Baltijas tautām starptautiskā situācija valstiskās neatkarības atjaunošanai bija daudz labvēlīgāka nekā 1939. un 1940.gadā, kad neatkarība tika zaudēta. Toreiz Eiropā bija divas spēcīgas totalitāras valstis, kas 1939.gadā noslēdza amorālo sadarbības līgumu. Bet pirms desmit gadiem Eiropā bija palikusi vairs tikai viena totalitāra lielvalsts — PSRS. Turklāt tā atradās starptautiskā izolācijā un pārdzīvoja smagu iekšējo krīzi. Arī Padomju Savienībā tolaik aktivizējās demokrātiskie spēki. Tie gan nebija visai lieli, tomēr spēja kavēt visreakcionārāko totalitārisma spēku centienus ar militāru varu pagriezt vēstures ratu atpakaļ.

Līča karš pret Irākas agresiju Kuveitā, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu "Tuksneša vētra", atstāja spēcīgu demoralizējošu ietekmi uz PSRS impēriskajām aprindām. Stiprā un labi apgādātā Irākas armija, kura pamatā bija apbruņota ar PSRS piegādātajiem ieročiem un par kuras apmācību bija rūpējušies PSRS virsnieki, pilnībā tika sakauta dažu dienu laikā. Tas visai pasaulei skaidri parādīja PSRS vājumu. To saprata arī tālredzīgākie PSRS vadītāji. Uzbrukumu Baltijas tautām viņi bija ieplānojuši sākt dažas dienas pirms starptautisko spēku ofensīvas pret Irāku, proti, pirms 15.janvāra. PSRS impēristi cerēja, ka Līča karš piesaistīs pasaules uzmanību, bet pa to laiku Baltijas tautu neatkarības centieni būs noslāpēti. Tomēr, pateicoties Baltijas tautu vienotībai un apņēmībai, PSRS reakcijas uzbrukums Baltijā iestiga, bet pēc Irākas sagrāves jūtami pastiprinājās arī starptautiskais spiediens uz PSRS. Aizvien skaļāka kļuva prasība izbeigt teroru pret Baltijas tautām.

Latvijas Tautas frontes aicinājums organizēt barikādes, tāpat kā neatkarības ideja, spēja saistīt lielāko sabiedrības daļu. Domāju, ka šo tautas nevardarbīgās pretošanās akciju var dēvēt par vienu no pagājušā gadsimta unikālākajiem sociālajiem fenomeniem. Tie nebija tikai rīdzinieki un Pierīgas iedzīvotāji vien, cilvēki brauca no visiem Latvijas novadiem. Daudzi lauku lielsaimniecību un saimniecisko iestāžu vadītāji deva iespēju cīnītājiem izmantot savu saimniecību transportu, bet citi — arī mežsaimniecības, celtniecības un ceļu būves smago tehniku. Šajā bargajā laikā visdažādāko profesiju un visdažādākajiem sociālajiem slāņiem piederīgi cilvēki stājās Latvijas brīvības sardzē katrs ar saviem ieročiem — vārdu, dziesmu, nosalušām rokām un salā aizsmakušām balsīm, ar sirdi, ar gribu un ticību. Mūsu laime bija tā, ka tauta spēja apvienoties, ka spēja apvienoties Latvija, Lietuva un Igaunija.

Barikāžu dienās Latvijā asinsizliešana bija relatīvi neliela. Par to pirmām kārtām varam būt pateicīgi tautas vienprātībai un apņēmībai, kas neatkarības pretiniekiem neatstāja nekādas cerības, ka ar teroristiskiem uzbrukumiem būtu iespējams piespiest latviešu tautu šajā cīņā kapitulēt vai piekāpties. Nav šaubu, ka, lietojot militārus līdzekļus, PSRS armija varētu neilgā laikā nogalināt daudzus barikāžu aizstāvjus un pārējos piespiest atkāpties. Taču nogalināt simtus vai pat tūkstošus neapbruņotu cilvēku tālaika PSRS vadība vairs nevarēja atļauties. Tai nebija pārliecības, ka karaspēks šāda rakstura pavēles precīzi pildīs, turklāt bija pamats domāt, ka šaušana izraisīs atbilstošu atbildi.

Okupācijas perioda laikā Latvijā iesūtīto PSRS pilsoņu lielākā daļa saprata, ka Latvijas neatkarības atjaunošana ir nenovēršama. Viņi nojauta, ka, vēršoties pret Latvijas pilsoņu neatkarības cīņu, pilnīgi droša būtu perspektīva zaudēt iespēju dzīvot Latvijā pēc tās neatkarības atjaunošanas. Tāpēc vairums no viņiem barikāžu cīņu laikā izturējās pasīvi. Tomēr īpaši jāatzīmē, ka ne tikai latvieši, bet arī daudzi pie citām tautām piederīgie noteikti nostājās neatkarības cīnītāju pusē. Tas, ka vairums okupācijas laikā Latvijā iebraukušo padomju pilsoņu barikāžu un citu izšķirošo cīņu saasinājumu laikā neprotestēja pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, bija reāls priekšnosacījums tam, ka šobrīd visiem, kuri prot latviešu valodu un jūtas piederīgi Latvijas valstij, ir iespējams integrēties Latvijas sabiedrībā kā pilntiesīgiem tās pilsoņiem.

Kopš 1991.gada janvāra barikādēm pagājuši jau desmit gadi. Pārāk īss laiks, lai izdarītu pilnīgus un objektīvus secinājumus. Patiesība vēl gaida savu laiku. Taču droši varam atzīt, ka barikāžu notikumiem ir bijusi izšķiroša nozīme visu Baltijas tautu turpmākajā attīstībā. Salīdzinājuma labad varam palūkoties uz Baltkrieviju, kas gāja citu ceļu. Tur, tāpat kā Latvijā vai Lietuvā, dzīvo strādīgi un izglītoti ļaudis. Taču Baltkrievijā pēc PSRS sabrukuma notikumi risinājās citādi nekā Baltijas valstīs un tagad ir gluži atšķirīgi apstākļi nekā pie mums. Protams, ikvienas valsts sabiedriskā kārtība ir attiecīgās tautas iekšējā lieta. Arī pie mums tagad, uz barikāžu laiku atskatoties, ir izteikti atšķirīgi, bieži vien diametrāli pretēji viedokļi. Daudzi uzskata, ka nav pilnībā piepildījušies tautas pašnoteikšanās centieni, ka daudzas idejas, ko toreiz pauda tautas balss, ir noraidītas, pat nedodot iespēju tautai pateikt savas domas.

Toreiz ikvienam vajadzēja iejusties jaunā situācijā, jo valstiskā neatkarība bija ne tikai ilgotais mērķis, bet arī realitāte, kas Latvijas dzīvē bija liels solis uz priekšu salīdzinājumā ar okupācijas laiku, taču tā nedeva garantijas, ka tiešām tiks atjaunota faktiski neatkarīga Latvijas valsts, kurā būs vismaz elementāri apstākļi latviešu tautas attīstībai. Latvijā tad vēl atradās ārvalsts karaspēks un spēcīgākās saimnieciskās pozīcijas joprojām nebija Latvijas pilsoņu rokās.

Protams, bijusī padomju vara darīja visu, kas bija tās spēkos, lai nepieļautu neatkarīgās Latvijas nostiprināšanos un saglabātu tās vadībā sev padevīgus cilvēkus. Taču nevar piekrist viedoklim, ka visu vadīja "kāds ļoti prasmīgs režisors", jo neatkarības atjaunošanas gaitā daudz kas notika stihiski un guva izpausmi tautas pašdarbības formā.

Sava nozīme bija arī apstāklim, ka neatkarīgās Latvijas valsts ideja arī pēc ilgstošās okupācijas joprojām bija dzīva tautas vairākuma apziņā. Taču šī ideja izpaudās vairāk kā emocionāla vēlme, tā nebija saistīta ar daudzu pilsoņu gatavību piedalīties valsts pārvaldīšanā, turklāt trūka arī prasmes šādu darbu veikt. Plašas tautas aprindas pašaizliedzīgi darbojās barikāžu laikā, taču tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas krasi samazinājās to sabiedriskā aktivitāte. Toreiz Latvijā vēl nebija tāda spēka, kas prastu atrast un izvirzīt politiskās dzīves priekšgalā labākos cilvēkus. Šodien, kad izauguši latviešu politiskie darbinieki, kad latvieši ir ceļā uz savas valsts sekmīgu pārvaldīšanu, sabiedrība atkal kļūst prasīgāka, vērtējot politiskās un saimnieciskās norises. To apliecina gan pēdējos gados notikušās tautas nobalsošanas, streiki, diskusijas, gan arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa rīcība.

Jaunajos apstākļos risinājās asa politiska un ideoloģiska cīņa par neatkarīgās Latvijas turpmāko attīstības ceļu, arī saistībā ar okupācijas sekām. Smagu mantojumu Latvijai bija atstājis okupācijas laiks: saimniecība bija noplicināta, lielā mērā izzudis arī darba tikums. Šajā sarežģītajā situācijā tika likvidēta lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu, daudzas lauku lielsaimniecības, kritiski samazinājās ražošana, kas būtiski ietekmēja sabiedrības vairākuma dzīves līmeni. Rezultātā tautas liela daļa nonāca tuvu nabadzības slieksnim, un tajā pašā laikā lieli ienākumi koncentrējās ne pārāk lielas ļaužu grupas rokās. Protams, krasu politisku pārmaiņu periodā ekonomiskie zaudējumi nav novēršami, tomēr domāju, ka prasmīgākas rīcības rezultātā tie varēja būt mazāki.

Nevar neminēt arī tālaika sāpīgāko jautājumu: kāds būs okupācijas laikā Latvijā iebraukušo PSRS pilsoņu statuss?

Šobrīd noklusušas debates par pilsonības tiesībām, norimusi kņada, kas tika sacelta ap Latvijas pilsonības jautājumu, tagad ikvienam, kurš apguvis latviešu valodu un ir lojāls pret valsti, ir iespējas piedalīties Latvijas likteņa lemšanā. Zīmīgi, ka gaidāmās pašvaldību vēlēšanas būs pirmās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kurās reāli varēs izjust jauno, naturalizēto pilsoņu klātbūtni. Raugoties Latvijas tālākās attīstības perspektīvā, jānovērtē sabiedrības integrācija, kas, prasmīgi rīkojoties un neatlaidīgi īstenojot valodas un izglītības likumus, valstī ir iespējama, neraugoties uz to, ka ir ļaudis, kuri Latvijas neatkarību nīst, nevēlas mācīties latviešu valodu un iekļauties mūsu dzīvē, kuri ar provokatīvām akcijām cenšas izraisīt sarežģījumus.

Mūsu tauta uz barikādēm izdarīja savu izvēli. Šis laiks ir iegājis vēsturē. Tagad mēs dzīvojam laikā, kuru dēvē arī par izšķirošo gaismas kauju ar tumsu. Tikai mūsu pašu spēkos ir nonākt pie atziņas, ka tā vairs nav kāda abstrakta tumsa un ilgāk vairs nevar abstrakti cīnīties ar to. Tautas cerības, kas uzplauka pirms desmit gadiem, var atdzimt. Taču uzticība un ticība tautas vadītājiem, kā arī cieņa pret viņiem radīsies tikai tad, ja tautai būs garantēta drošība un stabilitāte ģimenē, mājās, pagastā, pilsētā, novadā un valstī. Es aicinu jūs, atceroties laiku, kad Vecrīga uguņoja un cerēja, strādāt tā, lai mūsu valsts īstenotā politika balstītos uz cilvēciskām vērtībām, lai tā stiprinātu mūsu valsti kā iekšpolitiski, tā ārpolitiski. Vēlu mums visiem veiksmi! Dievs, svētī Latviju!

Doma laukumā atkal deg ugunskuri. Barikāžu dienu un nakšu atcerei	Savas tautas vidū arī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga	Pieminot barikāžu upurus: Vaira Vīķe–Freiberga, Jānis Straume, Andris Bērziņš
Karavīru godasardze kinooperatora Jura Podnieka atdusas vietā	Te atdusas kinooperators un kinorežisors Andris Slapiņš	Dzimtenes ziedi 1991.gada janvārī bojā gājušajiem
Notikumos pirms 10 gadiem kavējas brālis Jānis Slapiņš	Barikāžu piemiņas ugunskurs pie Saeimas nama	Jaunās paaudzes paldies un sveču gaisma uz akmeņiem pie Bastejkalna
Pie barikāžu un atmiņu uguns priekšplānā divi bijušie Tautas frontu priekšsē-dētāji — Gruziju pārstāv Nodars Natadze, Latviju — Romualds Ražuks	Saeimas pagalmā kā toreiz, pirms desmit gadiem: Jānis Straume, Ģirts Valdis Kristovskis, Andrejs Krastiņš	Pie piemiņas akmeņiem Bastejkalnā: Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, kultūras ministre Karina Pētersone

Foto: Arnis Blumbergs un Māris Kaparkalējs, "LV"