Latviet’s esmu, latviet’s būšu

Kopš 1996.gada vasaras, kad pazīstamais latviešu sabiedriskais darbinieks un literāts, Monreālas Latviešu biedrības vadītājs Mārtiņš Štauvers kārtējā dzimtenes apmeklējuma laikā viesojās "Latvijas Vēstneša" redakcijā, regulāri saņemam biedrības izdoto Ziņotāju. Esam viņam kā šī izdevuma galvenajam redaktoram par to ļoti pateicīgi un nereti sniedzam arī mūsu laikraksta lasītājiem ieskatu žurnāla publikācijās. No 1998.gada pēdējā numura — žurnālista Jura Mazuša pārdomas par latvietības saglabāšanu svešumā. "LV"

Acīmredzot, šo dziesmu ar pilnu krūti drīkst (un prot) dziedāt arvien mazāks "ārzemju latviešu" korītis. Momentu, momentu... vispirms detaļas, kopvilkumu, tad lai iet vaļā debates.

No tīri techniskā viedokļa šodien saukt sevi "latvietis" nozīmē — būt Latvijas pilsonim (arī ja tādu statusu apstiprina "otrā puse".). Pārējie visi esam latviskas izcelsmes amerikāņi, kanadieši, austrālieši, zviedri utt. Tāds sadalījums, ievērojot Latvijas neatkarības atjaunošanu, nav apstrīdams. Vienkārši — esam vai neesam. Sakarā ar 7.Saeimas ievēlēšanu Latvijas Ārlietu ministrija ziņoja, ka balsstiesīgo ārzemēs ir, apm., 30.000; no tiem, aptuveni, 10.000 1998.g. 3.oktobrī pieteikušies.

Vai tas varētu būt... viss? Diezgan droši dati rāda, ka II pasaules ka®a laikā bēgļu gaitās uz rietumiem devās, apm., 120.000 latviešu; austrumu virzienā aizvesti, aizvilināti un/vai aizbraukuši tikpat daudz, ja ne vairāk. Trimdas 50 gados izaugušas 2—3 jaunas paaudzes, esam "vairojušies"... bet pie formālas latvietības no sākumskaitļa palikuši tikai, apm., 13%. Fakts!

Protams, "dzīvais latviskums" ir cita lieta: subjektīvs, dziļāks, grūtāk sazīmējams, mainīgs, reizēm pretrunīgs (ai, "sakarnieku" laiki!), vietumis piesaukts "labo–slikto" šķirošanā... un arī tāds kā nelūgts ciemiņš, neveiklas izvēles nesējs — it īpaši ģimenēs, ku®ās abi partne®i nav latvieši. Un "centros", kur latviešu nav daudz. "Turēties" vai ne? Par cik? Būt vai nebūt? Ikdienā apzināti tādus jautājumus necilājam, bet tie tomēr iedarbojas pie katras sīkas izvēles — tālāk veidojot gaisotni, kas latviskumam gādā pastāvēšanas iespējas... vai pieļauj putēšanu. Nopietnākās reizēs uzmetas izvairība. Nedaudz pēc 1991.g. pagrieziena šai pusē uzpeldēja apgalvojums: "Nav jābūt Latvijas pilsonim, lai paliktu pie latvietības". Ar piekabi: "Vai tad visi Latvijas pilsoņi ir īsti (un labi) latvieši". Pareizi: nav, un — nē. Latvijas latviskums daudziem sagādā rūpes; par to arvien uztraucamies.

Bet nav jau runa par "turieni"... vietu un vidi, kas ir nesalīdzināmi stiprāka, paliekošāka savā latviskumā. Runa ir par "šejieni", svešu vidi. Nav runa par pusotra miljona latviešu izturēšanu, bet par mūsu mazās saujiņas. Nav runa par dabisku latvisku ikdienu, bet par savdabīgu "brīvā laika" latviskumu. Atbildēsim paši par sevi.

Tātad ja pilsonība nav viss — tikai ārēja forma — kas tad ir tas "latviskums"? Kā pazīsim "īstu latvieti"? Nevienam nav liegts lepni deklarēt: "esmu latvietis" (un noticēt, ka ir)... vai: "esmu latvisks" (un noticēt, ka ir)... bet kāds ir segums tādiem apgalvojumiem? Cik liels tiem mūsu tautiešiem — "ilgi neredzētiem" — kas 1991.g. jūsmu atplūdos pēkšņi parādījās vietējā sabiedrībā, pagrozījās un atkal pazuda... būtu "latviskums"? Tiem, kas nesen no neatkarīgās Latvijas emigrējuši... bet par latvisko šeit neliekas zinis? Salīdzinājumā ar tiem, kas vēl audzina izteikti latviskus bērnus un arvien strādā diasporas organizācijās? Piedalās palīdzības akcijās?

Ja būtu tāda "latviskumu" valstība — varbūt vienīgā, kas īsteni pastāvējusi un pastāvēs — kas pēc zināmu priekšrocību izpildīšanas izsniegtu pases vai piederības apliecības... kādus konkrētus pierādījumus mēs varētu uzstādīt sev par labu?

Izejas punkts katram viens un tas pats: ar lielāku vai mazāku pārliecību sakām "gribu latvisko" (vai: "latviskums man svarīgs"; vai: "turos pie latviskā"; vai: "sirdī esmu..."). Labi: pastāv un tiek ievērota dzīva latviskuma apziņa — bet runāsim par tās izteiksmi. Izteiksmes veidiem. Tālāk ņemsim talkā schēmu (Fig. 1: "Dzīva latviskuma pakāpes").

Tajā atzīmētas divas galējības. Tiešākais ceļš uz koncentrētu (un ikdienas) latviskumu ir — pārcelšanās uz dzīvi Latvijā, lai kādas tur būtu sagaidāmās iespējas, problēmas. Dažiem tāds gājiens tomēr sagādā vilšanos... un tie atgriežas ārzemju diasporā. Tur liela bijušo trimdnieku daļa dažādu iemeslu — jauktu laulību, inerces, vienaldzības, izolācijas — dēļ jau asimilējusies vai tik tālu atzgājusi no latviskuma, ka... nu, nav nozīmes. Šur tur vēl sastopami "misijas darbi" — MML ("mēs mācāmies latviski") klases, "mazrunājošo" nometnes posmi — bet lieli panākumi tiem nekad nav bijuši.

Sīkāk apskatot schēmas centrā palikušos, t.s., "vēl dzīvos", jāvaicā: kas viņu aprindās izsaka kutelīgo "latviskumu"? Ja paliekam pie principa, ka galvenais latviskuma "pols" (latviskā nākotne) ir Latvijā — varbūt pietiekami spēcīgs, lai reiz izraisītu "sasparošanos", kas ārzemju latvieti pievilktu tuvāk vai beidzot pakļautu pavisam — sakārtosim šejienes latviskuma pazīmes aptuveni tā, ka vienā galā tās izteiktāk orientētas uz Latviju, bet otrā uz vietējo, "iekšējo"... un apdraudēto.

Tādā kārtojumā nepārprotami pirmā vietā — Latvijas pilsonības (un pases) pieprasīšana. Pase, protams, neapstiprina "latviskumu"... bet tā apliecina gribēšanu un pave® ceļu. Tūlīt seko līdzdalība Latvijas procesos — vēlēšanās utt. Atgūta pilsonība, vārdu sakot, nav tikai "suvenīrs"; saņēmējs izpilda savus demokrātiskos pienākumus (tik tālu arī zināmi skaitļi: resp., 30.000 un 10.000). Tad nāk "Latvijas projekti" — palīdzības akcijas, uzņēmumu veidošana, tirdzniecība, akadēmiskais, darbs Latvijā... un īpašumu atgūšana. Viss tas saistās ar iedziļināšanos Latvijas ikdienā — pie reizes varbūt mudinot tuvošanos pilsonībai. Seko regulāri kontakti ar Latviju, tekoša informēšanās par "turienes" notikumiem, līdzdalība kopējās organizācijās (piem., ārstu, inženie®u apvienībās) — tāda kā sagatavošanās pakāpe. Meklējumi. Laipu likšanas.

Toties, ja galvenokārt saistāmies diasporas organizāciju, draudžu, skolu un tml. pasākumos — orientācija manāmi noliecas uz vietējo. Tādas rosmes liecina, ka darbojas zināms "pretpols" — ar savu īpatsvaru. Mēs gribam būt laviski tur, kur esam... strādājam latviskas sabiedrības labā. Turpat, līdzīgā stāvoklī, ir aktīvi kulturālais, radošais: piedalīšanās ko®os, tautas deju grupās, teāt®a ansambļos, mūzikas, rakstniecības, mākslas jomi... latviskais trimdā 50 gadus prasījis tādas izpausmes. Bez sabiedriskas un kulturālas pajumtes veidošanas individa latviskumam nebūtu bijušas lielas izredzes. Lielā mērā tie, kas aizgājuši no sabiedrības — visātrāk asimilējušies.

Arī sabiedriskās rosmes pārorientējas. Ilgi tās veicināja "izturēšanu" (tātad kalpoja vietējiem mērķiem),— bet tagad, piem., 3x3 kustība pārstādīta Latvijā; organizācijas (draudzes — "māsu draudzēm") nes palīdzību; autori cenšas savus darbus iespiest Latvijā (te izdevniecības slēdz); avīzēs ziņas no Latvijas (un par notikumiem Latvijā) izspiež "mūsu" ziņas; koristi un dejotāji dodas uz Latvijas dziesmu svētkiem; ārzemēs pieņem audzinātājus, skolniekus no Latvijas. Sabiedriskam diasporā ir vēl sava "forma", bet saturs mainās. Diasporas latviskums, lai cik vēl noenkurots pie vietas, vairs nevar būt "tas pats". Un tāpēc "sabiedriskikulturāli aktīvie" gribot negribot biežāk skatās uz Latvijas pusi. Derētu izdebatēt gala nozīmi tādām maiņām, kad iet runa par ārzemju latviešu kopienas saturīgu (abās nozīmēs) "turpināšanu".

Parallēli, "trimdas jēgai" izplēnot (kamēr robu vēl neaizpilda ideāli latviska Latvija), skatoties uz "misijas darbos" velti tērēto enerģiju, izejot no neapmierinātības ar vietējo sabiedrību, kas nemāk izšķirties "nākt vai iet"... manāms atkāpes gājiens uz mazākām "savējo" (reizēm: tieši ģimenes, radu un draugu) "domu biedru" vienībām, pudu®iem, tādu kā norobežošanos, kas saka: re, "pie mums vēl viss kārtībā". Kopienai putot, individi gatavo latviskas patversmes vietas — tajās uzsverot tradicijas, valodu. Vismaz... kulturālu turpinājumu.

Visubeidzot — gandrīz pie asimilācijas sliekšņa — nāk inerta dzīvošana atmiņās, ik pa laikam "uzpeldēšana" sabiedrībā vai draugu pulkā, tāds kā "dzirdu jau, bet īsteni negribu dzirdēt" nostādījums. "Tā lieta man pārāk grūta, ko tur vairs daudz". Nākošie soļi iekrīt viegli un "loģiski" — jānokrata "grūtības" pavisam: jāstrīpo abonējumus, jāizstājas, nav bērnus jāved uz latviešu skolu, grāmatas prom krāmu tirgū un... aiziet. Uzdots.

Turklāt... kur mēs katrs ierindojamies, ir mainīga nedroša vieta. "Latviskumā" ejam uz augšu, leju, turpu un atpakaļ. Vakardienas "aktīvais" ir šodienas "pasīvais". Ilgi "zudušais"... pēkšņi "ierodas", uzplaukst. Personīga pārliecība ved uz sabiedrisku darbu. Sabiedrības inerce atsvešina nepacietīgos. Drošais veido patversmi, nedrošais meklē palīdzību. Apstākļi mainās. Dzīves vieta pārcelta. Mainās draugi. Bērni ienāk pilngadībā un dara savas izvēles. Vecāki aiziet pensijā — un dara savas. Visu to ņemot vērā, pienācīgi orientējoties, soli pa solim — kādas mums "latviskuma" izredzes? Kā jau minēts: pieteiktā schēma nav absolūti precīza; tās uzdevums nav plika "mērīšana", vienīgais — tā ierosina pārrunu sākuma punkta nospraušanu. Iebildumu varētu būt daudz un dažādu, bet, lūdzu, nāciet ar maiņām, labojumiem, pavisam citu modeli... lai vismaz mums būtu kopējas pieturas vietas.

Ērtākais būtu lepni atmest: "tādā pasākumā piedalīties — atsakos" (vai: "mani gan neviens tā lai netaisās nomelnot"). Replika būtu tik pat vienkārša: "un tad ko"? Iesim atpakaļ pie bezvērtīgās "es saku — tu saki" spēlītes nesegtu deklarāciju zonā, no ku®as bez kaut kādas ceļa kartes nav iespējams izķepuroties? Stipri lielākas schēmas ietvaros mūs izvērtēs tik un tā...

Uz ku®u pusi — "Tik pie Gaujas" piedziedājumā — ejam? Varbūt vēl der... "latviet’s esmu". Mazliet grūtāk pareģot, ka... "latviet’s būšu". Formālais izpildījums "latviet’s mūžam palikšu" jau diezgan skaidrs. Un kas tā bija — ko citā dziesmā — ko solījām ar darbiem rādīt?

Juris Mazutis