Starptautiskajā konferencē "Janvāra barikādes"

Kad Latvijas tautu barikādēs vienoja tas svētais un ilgotais brīvības vārds

Konference, ko rīkoja Latvijas Republikas Ministru kabinets, Latvijas Zinātņu akadēmija un 1991.gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds, notika tai pašā Kongresu nama zālē, kur 1986.gada aprīlī rakstnieku kongresā pirmo reizi skaļi izskanēja prasība garantēt latviešu tautas konstitucionālās tiesības runāt un tikt saprastam savā tēvu zemē savā mātes valodā, 1988.gada jūnijā radošo savienību paplašinātajā plēnumā pirmo reizi atklātībai tika pausts par Molotova — Ribentropa slepeno vienošanos un oktobrī svinīgi tika nodibināta Latvijas Tautas fronte, kam bija vistiešākais sakars ar Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanu 1990.gada maijā un tās nosargāšanu 1991.gada janvāra barikādēs.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta prof. Jāņa Stradiņa ievadvārdi konferences atklāšanā publicēti "Latvijas Vēstneša" 19.janvāra numurā. Profesors kopā ar Latvijas vēstnieci Francijā Sandru Kalnieti vadīja arī konferences pirmo daļu, kurā runāja Latvijas Republikas augstākās amatpersonas un viesi no Lietuvas, Igaunijas un Gruzijas. Piesakot Alberta Einšteina institūta (ASV) profesoru Džīnu Šārpu, sēdes vadītājs atzīmēja, ka cienījamā viesa grāmatas par Mahatmu Gandiju un darbi par dažādiem nevardarbīgās pretošanās jautājumiem ir pazīstami visā pasaulē un publicēti 27 valodās, daži — arī latviešu valodā. Viņš profesoru aicināja uzrakstīt grāmatu arī par Baltijas tautu nevardarbīgās pretošanās pieredzi, varbūt salīdzinot to ar notikumiem Balkānos, kur pretošanās procesi notiek ļoti atšķirīgi.

Ar šīsdienas acīm barikāžu laika notikumus vērtēja Latvijas Tautas frontes vadītāji un jaunās Latvijas valsts pirmās amatpersonas. Par to, kā Latvijas neatkarība tika aizstāvēta Maskavas varas gaiteņos, runāja pirmajās alternatīvajās vēlēšanās no Latvijas ievēlētie PSRS tautas deputāti Marina Kosteņecka un Vilens Tolpežņikovs, kā arī Latvijas Republikas pastāvīgais pārstāvis Maskavā un vēlākais vēstnieks Krievijā Jānis Peters. Ārsta Vilena Tolpežņikova uzstāšanās daudziem sauca atmiņā to dienu pirms desmit gadiem, kad viņš PSRS tautas deputātu kongresu aicināja godināt Tbilisi traģēdijas upuru piemiņu un arī Maskavas varasvīri bija spiesti celties kājās.

Kā atzina visi konferences dalībnieki, barikādes tikai tāpēc varēja kļūt par efektīvu nevardarbīgas pretošanās fenomenu, ka tās aizstāvēja visa Latvijas tauta. Par barikādēm Liepājā un liepājnieku līdzdalību Rīgas barikādēs konferencē bija aicināts pastāstīt Liepājas teātra aktieris Jānis Kuplais. Viņam konferences dienā vajadzējis būt uz skatuves, bet to, par ko viņš būtu vēlējies runāt, varot izlasīt tikko iznākušajā barikādēm veltītajā grāmatā. Jāņa Kuplā stāstījumam grāmatas autori likuši virsrakstu "Mīlestība Rīgā un Liepājā". Varbūt pašas būtiskākās šai stāstījumā šķita rindas: "Tā lieta bija nopietni organizēta un tai bija nopietns atbalsts. Ja būtu saskrējuši Rīgā tāpat, bez atbalsta, nebūtu nekādas jēgas. Pateicoties tam, Rīga laikam izglābās, Latvija izglābās. Nebija pat problēmu, ja kaut ko vajadzēja, tad piezvana kaut kur — un tas ir. Tur nebija jārēķina, kur es dabūšu, cik tas maksās. Vienkārši vajag! Tā arī teica — jāved uz barikādēm, barikāžu večiem. Protams, arī sievām. Tas vienkārši bija tāds jēdziens — barikāžu vīri, barikāžu veči, mūsējie. Galvenais jau pēc visa šitā — nemēģināt visu salikt pa plauktiņiem. Tur nekas labs nesanāks.Tas zaudē jēgu, kad mēģina visu sistematizēt. Kas tad tur notika? To vajag būvēt no dzīvo aculiecinieku reālām ainām, tās arī stāstīs par to. Jo te cilvēks ieradās kā indivīds, tā nebija armija.

Ja padomāju par manu līdzdalību, tad, godīgi sakot, konkrēti savu vietu noteikt ir ļoti grūti. Toreiz bija tā — ko vajadzēja, to darīja! Un tāpat Tautas fronte toreiz. Kurš gan nebija Tautas frontē, kuram tai laikā nebija Tautas frontes kartiņa? Braucot uz Rīgu, mēs nebraucām sargāt kaut kādu konkrētu valdību. Protams, tā bija mūsu valdība, bet brauca jau tās pašas Latvijas dēļ. Kad tagad viens otrs saka — es otreiz uz barikādēm nebrauktu, man tā vien gribas iesaukties: Cilvēki mīļie! Nebrauktu jau valdību sargāt, brauktu Latviju sargāt! Tas jēdziens ir plašāks. Var jau būt nesaskaņas ar augstākstāvošām instancēm, bet tas jau nenosaka tavu attieksmi pret Dzimteni, savu tēvuzemi. Tāpēc tie tūkstoši, kas toreiz brauca, brauktu arī tagad."

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore