Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Šogad ir sācies

mierīgs, mērķtiecīgs darbs"

Turpinājums no 1.lpp.

Prezidentam vienkārši ir jāapstiprina tas, ko rekomendē parlaments, tāpēc es savās sarunās un savās pārdomās dalos pirms šīs diskusijas, pirms izskatīšanas parlamentā cerībā, ka deputāti, visas šīs lietas kopā veidojot, ņems vērā arī, manuprāt, šos trīs ļoti svarīgos argumentus.

— Jā, visvairāk ir runāts par šo aizsardzības budžetu, par šo valdības deklarācijā pausto apņemšanos atvēlēt vienu procentu no iekšzemes kopprodukta, tagad esošo 0,9 un vēl pēcāk šo valdības apņemšanos gada laikā, tā teikt, uzaudzēt līdz šim vienam procentam. Vai jums ar premjeru ir bijusi saruna, kā to izdarīt?

G.Ulmanis: — Jā, bija detalizēta saruna, un tagad ir pēc iespējas ātrāk jāapstiprina Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Pašreiz šim amatam, kā jūs zināt, ir izvirzīts Graubes kungs, un, lai gan ir diezgan izvērsta plaša diskusija — un tas ir normāli, demokrātiski — par Graubes kunga personību, es ceru, ka Graubes kungs tiks apstiprināts, jo, atklāti sakot, šobrīd neredzu no armijas speciālistu aprindām labāku kandidatūru Nacionālo bruņoto spēku komandierim par Graubes kungu. Mēs pēdējā sarunā ar premjeru arī vienojāmies, ka turpinām atbalstīt un uzturēt spēkā šo kandidatūru. Tādā gadījumā 10 miljoni, kas nāk papildus klāt pie pašreizējā budžeta projekta, ļoti nopietna summa, kuru Nacionālo bruņoto spēku komandierim un aizsardzības ministram būtu kārtīgi jāizplāno, jāizrēķina un jāpamato, kā šo summu izmantot pirmām kārtām jau Nacionālo bruņoto spēku kaujas spēju stiprināšanai. Nevis varbūt apēšanai, nevis varbūt atsevišķu ēku sakopšanai vai kādas bāzes veidošanai, vai nevajadzīgu ēku uzturēšanai, bet tieši virsnieku kadru sagatavošanai, karavīru pilnai apbruņotībai, sākot no zeķēm, zābakiem, formu un beidzot ar to, ar ko viņiem būtu vajadzības gadījumā jācīnās. Un, protams, šai summai ir arī jāveicina mūsu valsts aizsardzības spējas, tas ir galvenais kritērijs, kāpēc šī nauda tiek dota. Ja tiek sekmīgi apgūti šie desmit miljoni, tad prioritātēs valdība ir ierakstījusi kā pirmo papildu piecus miljonus budžeta izpildīšanas gaitā, un reizē ar to gada laikā mēs varētu izpildīt šo savu solījumu un apņemšanos arī paši pret sevi. Viens procents no nacionālā kopprodukta ir paredzēts armijas vajadzībām, joprojām tas būs mazākais procents, mazākā summa, ko kāda Eiropas valsts piešķir savas armijas vajadzībām.

— Vai jūsu tikko stāstītais liek domāt, ka nauda būtu, ja vien būtu pienācīga, argumentēta nostāja un pamatojums, kurš šo naudu liks?

G.Ulmanis: — Ziniet, abi šie jautājumi rod risinājumu vienā un tai pašā telpā — Ministru kabinetā. Ministru kabinets piešķir naudu, Ministru kabinets var panākt, lai šī nauda tiktu racionāli izmantota. Nav tā, ka Ministru kabinets atdod naudu kādai citai, svešai organizācijai un pēc tam uztraucas, ka nauda netiek racionāli izmantota. Acīmredzot valdībai un aizsardzības ministram turpmāk būs ļoti nopietni un daudz stingrāk gan jākontrolē līdzekļu izlietošana, gan arī jāpamato sabiedrībai, kā šie līdzekļi ir tikuši izmantoti.

— Jā, jūsu pieminētā profesionāļa Godmaņa kunga pēdējā laika populārākā frāze ir, ka naudas nav, vai arī — naudas ir tik, cik ir.

G.Ulmanis: — Viņš ir liels viltnieks šai ziņā, tas ir pareizi.

— Vai jūs pieļaujat un pieņemat situāciju, ka kādai citai jomai, kādai citai sadaļai budžetā tiek kāds mīnusiņš sakarā ar šo aizsardzības budžetu?

G.Ulmanis: — Tas ir parlamenta jautājums, un es domāju, ka budžeta viens procents jau tik sen tika prognozēts un tik sen tika ieskaitļots, ka šeit nevarētu būt runa par kaut kādiem citiem mīnusiem. Bet ziniāt, budžets jau sastāv no ļoti daudziem plusiem un ļoti daudziem mīnusiem, un, runājot par vienu kaut kādu konkrētu tēmu, neviens, atskaitot varbūt pašu finansu ministru un attiecīgās komisijas un parlamentāriešus, nedrīkstētu un nevar iejaukties tai ļoti sarežģītajā katlā, kur kam noņemt un kam pielikt. Es domāju, ka zināmā mērā par to liecinās un to parādīs arī attiecīgie balsojumi.

— Vai jūs šodien arī ar Godmaņa kungu pēcpusdienā varat apspriest šo variantu — mīnusi, plusi aizsardzībai?

G.Ulmanis: — Atkarībā no tā, kādā veidā viņš būs šo budžetu sagatavojis un kādā veidā viņš to pasniegs. Katrā ziņā es neesmu noskaņots kaut kādā veidā dot tādus pārgudrus padomus, kur pielikt un kur atņemt. Man ir savas trīs problēmas, kuras, es uzskatu, ir ļoti asas šobrīd Latvijā, un mans aicinājums ir — risināt šīs problēmas.

— Jā, jūs jau minējāt Nacionālo bruņoto spēku komandiera iecelšanas procedūru un arī presē, kā normālā demokrātiskā valstī, parādījušos apšaubījumu par akadēmiskās izglītības trūkumu. Vai, jūsuprāt, šajā konkrētajā gadījumā tam nav jāpievērš uzmanība?

G.Ulmanis: — Varētu jau pievērst un varētu nepievērst. Beigu beigās nedrīkst ar, nu, kāda noteikta jautājuma fetišizāciju vai simbolikas pārklāšanu lietas būtībai aizklāt pašu problēmas raksturu. Un kāda tad mums ir armijas izglītība lielākajai daļai mūsu armijas cilvēku? Padomju armijas izglītība, padomju sistēmas izglītība. Un, ja cilvēks, šinī gadījumā Graubes kungs nav viss beidzis padomju armijas kādu augstāko kara akadēmiju vai kādu Frunzes vai Vorošilova kara skolu, bet ir beidzis Anglijas attiecīgo koledžu, attiecīgo mācību iestādi, pēc kuras Igaunijas valdība jau ir piešķīrusi tāda paša veida absolventam ģenerālleitnanta pakāpi, tad mums tomēr vajadzētu skatīties lietas būtībā — kādās kategorijās domā Graube, kādu viņš ir ieguvis pašreiz moderno izglītību, nevis formāli varbūt skatīties, kāpēc viņš 60. vai 70. gados nav ieguvis padomju militāro izglītību. Citu izglītību jau toreiz nebija iespējams iegūt nevienam. Tāpēc es domāju, ka nevajadzētu pārmest nedz tiem, kuriem ir šī padomju militārā izglītība, jo šeit ir arī vispār pieejama un varbūt arī populāra zināšanu joma apgūta, un nevajadzētu arī pārmest tiem, kuri nav šai laikā ieguvuši padomju augstāko kara izglītību, bet ir pēdējos gados ieguvuši atsevišķu gadu vai pāris gadu veidā militāras zināšanas, kuras viņi var izmantot šodien armijas veidošanai. Katrā ziņā šis ir ļoti sāpīgs jautājums, jo paies vēl droši vien pieci vai desmit gadi, kad mēs varēsim runāt mūsu armijā par militāriem speciālistiem, kuri ieguvuši savu izglītību modernajā pasaulē.

— Jā, pārrunāt jautājumus, kas saistīti ar valodas un izglītības likumiem, kā arī situāciju valstī pēc 7. Saeimas vēlēšanām un valdības sastādīšanas, Rīgā no šodienas trīs dienas ir EDSO augstais komisārs Makss van

der Stūls. Ko jūs sagaidāt no šīs vizītes, zinot, ka jūsu darba kārtībā nav tikšanās ar šo kungu?

G.Ulmanis: — Es apsveicu šo sirmo un visādā veidā ļoti cienījamo kungu, kurš kārtējo reizi ir ieradies Latvijā. Mums ir bijušas ļoti labas un saturīgas sarunas, bet šobrīd mums nav tāda īsta pamata runāt par kādu problemātiku vai konkrētiem jautājumiem, kuru risināšanā būtu jāiejaucas Stūla kungam. Jo šie pamatjautājumi, kurus savā laikā Stūla kungs izvirzīja, turklāt ne tikai Stūla kungs, bet arī Eiropas Savienība un EDSO, pamatos ir risināti mūsu pašu spēkiem, pēc mūsu pašu gribas un pārliecības, un es varu ar Stūla kungu tikties kādā kafejnīcā, padzert tasīti tējas vai kafijas un parunāt par laiku un par notikumiem pasaulē, bet konkrētu problēmu, ar kurām viņš ir ieradies, man šodien nav, tāpēc protokolārā tikšanās nenotiks.

— Šķiet arī ar Saeimas deputātiem viņam paliek arvien mazāk ko runāt, bet dažas lietas ir, un tas ir Valsts valodas likums, konkrēti — valodas lietošana privātajā jomā, par ko gan arī šodien ar komisijām ir kompromiss panākts. Kāds ir jūsu viedoklis mūsu valsts valodas lietošanā privātajā sfērā?

G.Ulmanis: — Man šeit ir viens princips — Latvijas iedzīvotājam, ja viņš griežas kādā no iestādēm, nav jāpēta, vai tā ir akciju sabiedrība, vai tā ir kāda privāta firma, vai valsts firma. Ja viņš kā Latvijas iedzīvotājs ir runājis valsts valodā, viņam ir jāsaņem atbilde šai valsts valodā. Un tas ir mans kritērijs. Protams, iekšēji divi šī uzņēmuma speciālisti var savā starpā sarunāties esperanto valodā, tā ir viņu problēma. Bet grāmatvedības lietās, tajās lietās, kas sabiedrību interesē, lietās, kur ir saskarsme ar Latvijas iedzīvotājiem, ir viens kritērijs — tam jau ir jēdziens — valsts valoda, un tāpēc šai valsts valodai ir jādod arī valsts valodas tiesības.

— Jā, vienas dienas oficiālā vizītē šodien savukārt ir Somijas ārlietu ministre Tarja Kārina Halonena. Zinot, ka Somija pēc pusgada būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts un jūs tiksities ar Halonenas kundzi, — ko jūs runāsit šodien?

G.Ulmanis: — Jā, es tiekos šajās dienās ar Zviedrijas ārlietu ministri, ar Somijas ārlietu ministri, kura atrodas vizītē Rīgā. Tie ir divi mūsu ļoti nopietnu, draudzīgu kaimiņvalstu pārstāvji, un mēs runāsim par to, kas ir paveikts aizgājušajā gadā un kas būtu jāizdara nākamajos gados. Protams, ārlietu ministriem būs savs skatījums uz Latvijas ārpolitiku, uz Latvijas ārpolitikas varbūt vēlamām tendencēm un to, kas būtu labāk jāizdara un kādas varētu būt mūsu divpusējās attiecības, vēl labāka situācija starp Somiju un Latviju, Zviedriju un Latviju, un es gan šodien vairāk esmu noskaņots pirmajā pusgadā domāt, kā rast kontaktu un kā vairāk runāt ar Vāciju, jo pirmajā pusgadā prezidējošā valsts Eiropas Savienībā ir Vācija. Un, lai gan arvien biežāk Eiropā izskan viedoklis, ka Eiropas Savienības iekšējās problēmas ir pamatjautājums, nevis kandidātvalstu gatavība vai negatavība, mums ir jāintensificē sava darbība, lai mēs maksimāli gatavāki pienāktu tai brīdī, kad mums šīs sarunas atļaus uzsākt. Un es domāju, ka Vācijas prezidentūras nobeigumā arī varētu būt zināmi spriedumi izdarīti par kandidātvalstu gatavību, ja šai laikā nekādu kardinālu un būtisku jaunumu nebūs, tad acīmredzot jācer uz mūsu ziemeļu kaimiņu — Somiju. Un šeit ir ļoti daudz ko runāt, jo mums ir ļoti daudz saistību, ir pārrunāts ar Somijas premjeru, ar Somijas prezidentu mēs regulāri sazvanāmies un apmaināmies viedokļiem. Ir ļoti svarīgi Eiropas Savienības dažādu komisāru, tai skaitā arī Somijas pārstāvja komisāra, viedoklis, bez tam Eiropas Savienība ir solījusi gada beigās tomēr zināmus secinājumus vai soļus spert uz priekšu arī Eiropas Savienības paplašināšanā. Tāpēc Somijas nostāja un Somijas viedoklis ir ļoti būtisks, un es šo viedokli gribētu šodien gribētu dzirdēt kaut vai daļēji no Somijas ārlietu ministres, protams, no savas puses es informēšu par to, kā Latvija gatavojas šo gadu sagaidīt.

— Un tiekoties ar Zviedrijas ārlietu ministri?

G.Ulmanis: — Principā tās pašas problēmas, Zviedrija ir ļoti ieinteresēta un pēdējos gados ļoti aktīvi iesaistās tautsaimniecībā. Atcerēsimies "Unibanku", tās darba stabilizēšanā Ziemeļvalstu lielākā banka ir iesaistījusies, un "Unibankas" stabilitātes koeficients reizē ar to ir kļuvis vēl spēcīgāks. Bez tam Zviedrija ir viena no valstīm, kur arī visvairāk nāk investīcijas un kur atsevišķi uzņēmēji ir gatavi iesaistīties Latvijas tautsaimniecībā, tie varētu būt pamatjautājumi. Un tradicionāli Zviedrijas premjeram ir tāda prakse, ka ar Latvijas jauno valdības vadītāju parasti tiekas pirmais Zviedrijas valdības vadītājs. Tas nozīmē, ka Zviedrijas ieinteresētība Baltijas attīstībā ir ļoti aktuāla.

— Jā, tiktāl par politiku un saimniecību, bet pērnā gada nogalē, par ko mēs neesam tikušies un runājuši, jūs saņēmāt vēstules no bērniem, kas dalījās savos ieteikumos, ja nemaldos, ko es varu darīt, lai pasaule kļūtu labāka.

G.Ulmanis: — O, tās bija lieliskas vēstules. Man vienīgi žēl, ka tāda nopietna reklāmfirma kā LNT šo gadījumu stipri pārspīlēja un mani apvainoja visādos grēkos šai procesā. Bet es viņiem to piedodu, jo bērni bija ļoti apmierināti, vienīgi es nevarēju kopā ar viņiem aiziet uz teātri, bet beigu beigās — teātrī jau pats svarīgākais ir tas, kas notiek uz skatuves, nevis tas, kas sēž zālē. Tāda bija mūsu vienošanās: ka daļu bērnu es uzņemu pilī, kas šīs vēstules bija rakstījuši, un pārējie kopā ar saviem vecākiem, ar draugiem apmeklēja šo teātra izrādi. Un es domāju, ka tas bija labākais 1998.—1999.gadu mijas dialogs prezidentam ar savas valsts iedzīvotājiem. Un šeit no bērnu mutes izskanēja gan neliekuļota sajūsma par to, kas ir noticis Latvijā šais septiņos astoņos gados, gan patiesa kritika, gan bērnu sirdssāpes un bērnu vēlējumi. Un tad, kad mēs apkopojām šos vēlējumus, ko es arī gribēju, lai izdara masu mediji (un to viņi arī darīja, paldies viņiem par to), redzējām, cik daudz bērnos dzīvo patiesības, šīs patiesības, kura mums bieži vien ir aizēnota ar negribēšanu vai nevēlēšanos, bet bērni ir spējuši saskatīt mūsu dzīvese svarīgākās stīgas, svarīgākās nianses, un mūsu uzdevums ir šajā un turpmākajos gados vēl vairāk ieklausīties bērnu balsīs un risināt tā, lai bērni justos apmierināti. Jo, ja bērni jutīsies apmierināti, tad arī visa valsts jutīsies apmierināta.

— Vai ir kas tāds, kas jums personiski liekas, ja tā var teikt, piesavināms no šiem vēlējumiem un ieteikumiem?

G.Ulmanis: — Viens no ļoti negaidītiem, tiešām negaidīts pārsteigums. Daudzi bērni rakstīja par to, kā vajadzētu audzināt noziedzniekus, kādu kārtību vajadzētu cietumos, ka vajadzētu, lai cietumos cietumnieki ēd ar karotīti un dakšiņu, lai ēd no labiem traukiem un lai būtu kārtīgi apģērbti, lai viņiem būtu iespējams paskatīties kino, televīziju, lai viņi varētu lasīt grāmatas, jo acīmredzot pat bērnam ir skaidrs, ka mūsu pāraudzināšanas sistēmas, kurās nokļūst gan pusaudži, gan arī pieaugušie, nevienu vēl nav pāraudzinājušas, bet tikai varbūt pagremdējušas un pabāzušas dziļāk. Un reizē ar to šie it kā naivie bērnu priekšlikumi caur acīmredzot sabiedrībā novēroto liek mums domāt, vai mēs tikai spējam domāt par tiem, kam jau ir labi, vai mēs patiesi spējam palīdzēt tikt uz pareizā ceļa arī tiem, kuri nokļuvuši uz noziedzības ceļa. Tā bija viena no tādām niansēm. Protams, bērni runāja, lai nebūtu ieroču, lai nebūtu karu, lai būtu miers, lai būtu mīļa mamma un strādīgs tētis un lai vienmēr visa kā būtu gana, lai viņiem būtu dāvaniņas, protams, katrs bērns vēstules beigās uzrakstīja, ka viņš gribētu saņemt dāvaniņu, un tā ir ļoti dabiska prasība. Un es esmu pateicīgs viņiem par šīm vēstulēm un vēlu visiem, kuriem ir bērni un kuriem nav bērnu, bet ir saskare ar šiem bērniem,— dāvināsim bērniem gan prieku, gan arī to mazo patīkamo brīdi, kad mēs varam uzdāvināt viņiem kādu automobili vai spēļu grāmatu vai lasāmgrāmatu, tas bērnus patiesi dara gan lielus, gan arī stiprus.

— Jā, nu jācer, ka šāda līdzīga tradīcija katru gadu arī atkārtosies tieši ar bērniem.

G.Ulmanis: — Noteikti, tā ir viena no jaukākām tradīcijām, un es domāju, ka šeit nevarētu būt nekādu problēmu.

— Paldies, nepilnas 20 minūtes šeit pusdienas studijā bija Valsts prezidents Guntis Ulmanis, lai mēs šeit runātu atkal pēc kādām divām nedēļām.

G.Ulmanis: — Jā, kā vienojušies.

Latvijas radio žurnālistam

Andrim Siksnim

Pēc radioieraksta