Lietuvas prezidents Valds Adamkus:

"Arvien ir jāvērtē

no diviem redzespunktiem"

Turpinjums no 1.lpp.

— Vai Krievijas krīze Lietuvai ir devusi smagu triecienu?

— Lietuvas ekonomika nav cietusi smagi. Ir novērojams ražošanas tempu kritums, tirdzniecības samazināšanās ar Krieviju. Taču tagad mēs strādājam pie tā, lai novērstu Krievijas krīzes negatīvo ietekmi, atjaunotu Lietuvas pozīcijas Austrumu tirgū.

— Jūs minējāt Kaļiņingradas apgabalu, un es atcerējos, ka šodien autoostā pievērsu uzmanību tam, ka blakus uzrakstam "Kaļiņingrada" iekavās ir uzraksts "Karaļauči". Vai tā ir nodeva noskaņojumam sabiedrībā vai politiskajās aprindās?

— Tas ir tikai vēsturiskais Kaļiņingradas nosaukums. Vācieši, piemēram, saka Mēmele, bet lietuvieši — Klaipēda. Nekas vairāk.

— Tātad, ja Pēterburgā stacijā jūs izlasīsit "Vilno" un "Kovno", jūsos tas protestu neizsauks?

— Es saprotu, uz ko jūs tēmējat. Jā, oficiāli Kaļiņingrada ir jāsauc par Kaļiņingradu, nevis Karaļaučiem.

— Prezidenta kungs, atbildiet, lūdzu, uz šādu jautājumu. Jūs esat daudzus gadus nodzīvojis ASV, tomēr palicis lietuvietis. Vai krieviem Lietuvā jācenšas palikt krieviem? Ja jūsu atbilde ir jā, tad — vai viņi var cerēt uz Lietuvas valsts palīdzību?

— Es personīgi esmu pārliecināts, ka ik nacionālajai minoritātei ir pienākums saglabāt savu kultūru, valodu, mācīt savus bērnus, ja runa ir par krieviem, krievu valodā. Taču tajā pašā laikā es uzskatu, ka ikvienam iedzīvotājam ir labi jāpārvalda konkrētās valsts oficiālā valoda, jābūt lojālam pilsonim. Ja runājam par mani, tad es biju lojāls Amerikas pilsonis, runāju angliski. Bet, kad mēs tikāmies ar lietuviešiem, es runāju ar viņiem lietuviski, lasīju lietuviešu avīzes, piedalījos lietuviešu kopienas kultūras dzīvē. Esmu pārliecināts, ka šīs tiesības ir jāgarantē katras nācijas pārstāvim, lai kur viņš arī dzīvotu — Āfrikā, Čehijā, Lietuvā, Krievijā, Polijā…

— Bet kas īsti tiek plānots? Vai nākotnē saglabāsies krievu skolas, vai arī mācības visās pamatdisciplīnās notiks lietuviski, bet krievu valodu skolnieki mācīsies tikai kā vienu no priekšmetiem?

— Es domāju, ka pašreiz pastāvošā kārtība ir pareiza, un tā tiek atbalstīta. Mums ir krievu skolas, kur lielākā daļa skolēnu ir krievi, un tur ir klases ar lietuviešu mācību valodu. Turklāt daudzi krievi sūta savus bērnus uz lietuviešu skolām, kurās tiek dota iespēja padziļināti mācīties krievu valodu. Cik man zināms, krievu iedzīvotāji ir pilnībā apmierināti ar to, kā viss notiek.

— Vai jums šajā gadā ir izdevies tikties ar krievu sabiedrības pārstāvjiem, krievu kopienas vadītājiem?

— Es esmu bijis krievu skolās…

— Kādus jautājumus uzdod Lietuvā dzīvojošie krievi?

— Man uzdeva tikai sadzīviska rakstura jautājumus. Neviens nežēlojās par viņu tiesību aizskaršanu. Neviens neteica, ka nav iespēju izmantot dzimto valodu, piedalīties kopienas kultūras dzīvē. Par to nebija ne vārda.

— Tātad var sacīt, ka tā dēvētā krievu jautājuma Lietuvā nav?

— "Krievu jautājums" Lietuvā nepastāv!

— Zbigņevam Bžezinskim, kurš nesen pēc jūsu ielūguma viesojās Viļņā un no jūsu rokām saņēma augstāko Lietuvas valsts apbalvojumu — pirmās pakāpes Lietuvas lielkņaza Ģedimina ordeni —, šķiet, ir cits viedoklis. Savā grāmatā "Lielais šaha laukums" viņš raksta, ka "pat demokrātiskie Krievijas vadītāji periodiski ķeras pie draudiem" pret Baltijas republikām, "lai saņemtu priekšrocības lielām krievu kolonistu kopienām, kuras ar nolūku izmitināja šajās valstīs Staļina valdīšanas laikā". Kādas tieši priekšrocības krieviem periodiski Lietuvai pieprasa Krievijas vadība?

— Ne no Lietuvas, tādēļ ka Lietuvā nemaz nav lielu krievu koloniju. Viņš runā par krievu kolonijām Latvijā un Igaunijā. Ja Rīgā 40% iedzīvotāju ir krieviski runājoši, tad tā ir problēma! Lietuvā nav tik daudz krievu.

— Prezidenta kungs! Lietuvā pastāvīgi notiek acīmredzami politiska rakstura tiesas procesi. Divreiz notiesāja Valeriju Ivanovu, tiesā kompartijas līderus, tā sauktos poļu autonomistus, bijušos iznīcinātāju vienību dalībniekus… Vai jums no tāda cilvēka pozīcijām, kurš audzis amerikāņu demokrātijas tradīcijās, nešķiet, ka Lietuva var iegūt, ja vēl nav ieguvusi, politizētas valsts tēlu?

— Es nevaru piekrist tam, ko jūs sacījāt. Ivanovs atrodas brīvībā. Viņš tika notiesāts, taču tagad ir jau atbrīvots. Es vēl zinu par tiesas procesu pret Burokjēviču un Jermolaviču… Tāda veida procesus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Ja runā no Rietumu demokrātijas pozīcijām, tad politisko ieslodzīto vispār nevajadzētu būt. Taču agrāk es dzīvoju citā sabiedrībā. Savukārt šeit bija cita situācija. Bija okupācija, viena partija īstenoja diktatūru. Taču dēvēt Lietuvu par politizētu valsti, pamatojoties uz to, ka šeit notiek divi, trīs, četri politiski procesi, kuri, stingrāk ņemot, nav gluži politiski — nē, tam es nepiekrītu!

— Atsevišķi Lietuvas politiķi tajos piecdesmit gados, ko Lietuva nodzīvoja PSRS sastāvā, neatrod nevienu gaišu brīdi, lai gan viņi paši no padomju varas ir saņēmuši visu, ko vien var vēlēties: izglītību, karjeru, ne vienmēr pelnītus pagodinājumus… Skatoties no jūsu viedokļa, kā cilvēkam ar svaigu redzējumu — vai Lietuvai bija kādi panākumi, kurus vajadzētu censties saglabāt?

— Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Piecdesmit gados cilvēce ir nogājusi lielu ceļu. Protams, arī Lietuva nav izņēmums, šeit cilvēki arī virzīja uz priekšu tehnoloģiju, zinātni, kultūru. Es teiktu, ka notika normāls process. Pateicoties komunistiskajai vai sociālistiskajai sistēmai? Es nezinu. Progress taču bija visā pasaulē. Manuprāt, likt pa plauktiņiem to, kas Lietuvā bija labi un kas slikti, nebūtu īsti korekti, jo manis šeit nebija. Es esmu liecinieks tam, kā laikā no piecdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem progresēja Savienotās Valstis. Progress Padomju Savienībā, Austrumu un Rietumu Eiropā nebija tik spējš, taču dzīve tāpat nestāvēja uz vietas. Vispār, ja ir jāizvērtē, kas ir labi, un kas — slikti, tad vienmēr tas ir jādara, raugoties no diviem punktiem — no ekonomikas viedokļa un no civilizācijas attīstības politiskajā ziņā. Apvienot abus zem vienas svītras nav iespējams.

— Jaunībā jūs paspējāt pakarot ar padomju armiju, ilgu laiku esat bijis atrauts no dzimtenes… Cik lielā mērā jūsu pieredzētais ietekmē jūsu šodienas realitātes uztveri, jūsu attieksmi pret Krieviju, krieviem?

— Ko šeit teikt… Es esmu lietuvietis, es esmu priecīgs redzēt šo valsti brīvu. Kāds no pretējās puses var sacīt, ka es esmu nacionālists. Jā, es esmu nacionālists kā savas nācijas pārstāvis. Taču nevis aprobežots ultrapatriots, kurš ap sev neko neredz. Es esmu lietuvietis, kurš uzskata par pienākumu aizstāvēt šo valsti, tās pilsoņus. Un es esmu pārliecināts, ka arī katram krievam ir jāaizstāv sava nācija, valdība, valsts.

— Es pats dzīvoju Latvijā un vēlētos, lai Latvija tiktu uzņemta Eiropas Savienībā, vēlētos, cerams, izmantot tās humanitārās iespējas, ko valsts līdzdalība Eiropas Savienībā (ES) dod tās iedzīvotājiem. Un man ir skaidrs, kādēļ Lietuva tiecas tajā pašā virzienā. Taču es nevaru saprast, kādēļ gan nepieciešams rauties uz NATO? Jūs teicāt, ka esat laimīgs redzēt Lietuvu brīvu. Tad kādēļ gan atņemt valstij brīvību, spiest tai uzstīvēt svešu mundieri un stāties ierindā?

— Pastāv dažādi viedokļi par NATO. Jūs runājat par NATO, kura pastāvēja aukstā kara laikā. Tad tā bija agresīva organizācija, kura stāvēja pretī padomju blokam gan militārā, gan politiskā, gan arī ideoloģiskā ziņā. Tā ir aizvērta vēstures lappuse. Man šodienas NATO ir absolūti jauna organizācija, un tā, iepriekšējā, aukstā kara laika, vairs nepastāv. Manā izpratnē šodienas NATO ir vienota visas Eiropas drošības sistēma, nevis agresīvs spēks. Šodienas NATO dalībvalstis kontrolē cita citu. Es vēlētos redzēt alianses sastāvā ne tikai Lietuvu, bet arī Krieviju, visas Eiropas valstis, un tad varētu būt pārliecināts, ka šajā planētas daļā neviens vairs nekaros ar kādu citu. Kā redzat, tā ir pilnīgi cita filozofija, pilnīgi cita pieeja.

— Un jūs nemaz nešokēja tas, ar kādu vieglumu ASV un NATO gatavojās lietot militāru spēku pret Dienvidslāviju (saruna ar V.Adamku notika pirms nesenās Bagdādes bombardēšanas)? Kad dzīvo tik mazā valstī, kāda ir Latvija vai Lietuva, kļūst neomulīgi, iedomājoties, ka kāds nesalīdzināmi spēcīgāks var sākt bombardēt tevi par nepaklausību…

— Ja tā būtu agresīva akcija pret Dienvidslāviju, Kosovu vai vēl kādu, es varbūt jums piekristu. Taču, kad mēs redzam slaktiņu, kurā tūkstošiem cilvēku tiek nogalināti etniskā, reliģiskā naida dēļ starp serbiem un musulmaņiem un ir tikai viena iespēja, kā apturēt asinsizliešanu — lietojot spēku — es to varu pieņemt. Zīmīgi, ka aviācijas triecienus nevajadzēja īstenot. Tie, kuri slepkavoja, saprata, ka ar viņiem nejoko. Tātad tas iedarbojās. Starptautiskā sabiedrība nedrīkst stāvēt malā, vienkārši noskatīdamās, ka kādu nogalina tādēļ, ka viņš pieder citai reliģijai. To jūs, domājams, negrasāties apstrīdēt. Turpretī, ja runa būtu par Dienvidslāvijas okupāciju, es teiktu: "Tas ir nepareizi!" Neviens to nevēlas.

— Piedodiet, prezidenta kungs, ka es novirzīju sarunu no Lietuvas lietām uz lielo starptautisko politiku. Jautājums jums kā pazīstamam ekologam. Atsevišķi Lietuvas politiķi piesūta Krievijai kā PSRS mantiniecei rēķinu par ekoloģiskajiem zaudējumiem, ko radījusi padomju armija, kamēr tā bija dislocēta Lietuvā. Tiek nosauktas dažādas summas — gan divi miljardi dolāru, gan divdesmit. Vai tiešām ir nodarīts tik milzīgs ļaunums?

— Es pirmo reizi dzirdu tādus skaitļus. Zināmi ekoloģiski zaudējumi bija. Miljons, divi miljoni vai miljards — to es nezinu.

— Bet kā jūs vispār novērtētu Lietuvas ekoloģisko stāvokli? Salīdzinājumā ar ASV, Rietumeiropas valstīm…

— Kā sliktu. Lielās upes ir piesārņotas. Deviņdesmit līdz deviņdesmit astoņiem procentiem aramzemes ir nepieciešama bioloģiska ārstēšana. Lai arī pakāpeniski situācija uzlabojas, tā tomēr vēl ir visai tālu no labvēlīgas.

— Savulaik es iepazinos ar amerikāņu studentu no Pitsburgas. Viņš man sūdzējās, ka pie viņiem upē peldēties nedrīkst, ja ieiesi ūdenī, noplaucēsi ādu…

— Tā bija. Es strādāju vidējos rietumos, pie Lielajiem ezeriem. Es par šo teritoriju biju atbildīgs. Kad es tur ierados, Čikāgas pludmalēs bija rakstīts: "Nepeldēties! Piesārņots!" Tagad, pēc 25 gadiem, manu pūliņu rezultātā neviens par to vairs neatceras. Jūs runājāt par upi Pitsburgā, ka tajā nevarēja peldēties. Es nosaukšu citu upi — Kaijahogo Klīvlendā. Ja tajā iemeta degošu sērkociņu, upe aizdegās! Šodien tajā peldās. Krastā ir atvērti restorāni un kafejnīcas. Tas viss maksāja milzīgu naudu. Es personīgi esmu parakstījies par 11 miljardiem dolāru, kurus iztērēju attīrīšanas pasākumiem. Bet tas tika izdarīts!

— Vai sakārtot Lietuvu būs vieglāk?

— Šeit situācija, protams, nav tāda, kāda tā bija Pitsburgā, Klīvlendā vai Mičigana ezerā. Tik daudz līdzekļu nevajag, taču laiku tas prasīs.

— Vai jums ir vēlēšanās apmeklēt Pēterburgu?

— Es dotos tādā braucienā ar lielāko prieku! Es trīsreiz esmu bijis Ļeņingradā ar amerikāņu ekologu delegācijām. Es mīlu šo pilsētu, tā ir brīnišķīga. Izmantojot gadījumu, es gribētu novēlēt Pēterburgas iedzīvotājiem, lai viņu pilsēta ar savu skaistumu vienmēr pievilktu visas pasaules cilvēkus.

— Paldies par interviju un labajiem novēlējumiem!

Valdis Girgensons,

"Sanktpeterburgskije vedomosti"