Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma lēmums Nr.3

1996.gada 10.jūnijā

Par likuma piemērošanu, izskatot lietas, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām

Ar 1993.gada 1.septembri stājusies spēkā atjaunotā Latvijas Republikas Civillikuma (turpmāk CL) ģimenes tiesību daļa. Šīs daļas spēkā stāšanās laiks un kārtība noteikta 1993.gada 25.maija likumā. 1993.gada 21. oktobrī pieņemts likums "Par civilstāvokļa aktiem" un 1995.gada 6.novembrī pieņemts likums "Par bāriņtiesām un pagasttiesām".

Notikušas būtiskas izmaiņas un papildinājumi civilprocesuālajā likumdošanā.

Lai nodrošinātu likumu vienveidīgu piemērošanu tiesu darbā, Latvijas Republikas Augstākās Tiesas plēnums nolemj izskaidrot:

1. Saskaņā ar CL 26.pantu saderināšanās ir savstarpējs solījums savienoties laulībā, kas izteikts skaidri un nepārprotami, jebkurā darījuma formā (rakstiski, mutiski, ar faktiskām darbībām).

2. Laulība slēdzama likumā noteiktā kārtībā, laulājot dzimtsarakstu nodaļas pārzinim vai CL 51.pantā norādīto konfesiju garīdzniekam, kuram dota attiecīgās konfesijas vadības atļauja. Faktiskās kopdzīves attiecības, neatkarīgi no kopdzīves ilguma, nerada likumā noteiktās laulāto tiesības un pienākumus.

3. Tiesa pēc ieinteresēto personu vai prokurora prasības var atzīt laulību par neesošu, ja pārkāpti noteikumi par laulības noslēgšanu vai arī laulība noslēgta fiktīvi, t.i. bez nolūka izveidot ģimeni, un lietas izskatīšanas brīdī nav zuduši pamati laulības neesamībai. Ja tādi pamati vairs nepastāv (fiktīvi noslēgtajā laulībā starp laulātiem izveidojušās ģimenes attiecības, sasniegts laulībai noteiktais vecums, tā laulātā, kas bija noslēpis savu iepriekšējo laulību, pirmais laulātais tagad miris vai šāda laulība šķirta), prasība noraidāma.

Laulātais, kas dodoties laulībā, nav zinājis par otra laulātā ļaunticīgu rīcību, var pēc savas izvēles saglabāt laulības uzvārdu un ir tiesīgs prasīt no ļaunticīgā laulātā līdzekļus uzturam un zaudējumu atlīdzību.

4. Laulību šķir tiesa. Pieteikumu par laulība šķiršanu, ja laulātais atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, iesniedz viņa aizgādnis pēc saskaņošanas ar attiecīgo bāriņtiesu (pagasttiesu).

Pieņemot pieteikumu, tiesnesim jāpārbauda tā atbilstība CPK 130.panta prasībām. Pieteikumā jābūt norādītiem iemesliem, uz kuriem pamatota prasība par laulības šķiršanu. Viens no šiem iemesliem var būt laulāto vienošanās šķirt laulību bez iemesla norādes.

5. Lai noskaidrotu iespējas laulātos samierināt, tiesnesim, sagatavojot lietu iztiesāšanai, jāizpilda CPK 145.pantā noteiktās darbības.

6. Ja laulāto dalāmās mantas sastāvā ir nekustams īpašums, prasījums par kopīgas mantas sadali nav izskatāms laulības šķiršanas lietā, bet atsevišķā tiesvedībā tajā pašā tiesā.

Civillietas, kurās starp laulātajiem ir strīds par īpašumtiesībām uz nekustamu īpašumu, piekritīgas izskatīšanai apgabaltiesā.

7. Ja starp laulātajiem ir strīds par to, pie kura no viņiem paliks bērns, tiesnesis uzdod bāriņtiesai (pagasttiesai) veikt bērna dzīves apstākļu apsekošanu, kā arī pārbaudīt tā vecāka, kas nedzīvo kopā ar bērnu, dzīves apstākļiem. Pēc tam, kad saņemti apsekošanas materiāli, tiesnesis noliek lietu iztiesāšanai tiesas sēdē, kurā obligāti jāpiedalās bāriņtiesas (pagasttiesas) pārstāvim.

8. Ja laulības šķiršanas pamatojumam nav minēti CL 71., 73., 74 vai 76.p.p. paredzētie iemesli, tiesai jāatliek lieta laulāto samierināšanai uz laiku no trim līdz sešiem mēnešiem. Samierināšanās termiņš nav samazināms, ja vien prasības pamats netiek grozīts uz tādu, kas pieļauj laulības šķiršanu bez lietas izskatīšanas atlikšanas samierināšanās nolūkā.

9. Tiesa var šķirt laulību, ja konstatējusi vienu no likumā noteiktajiem pamatiem laulības šķiršanai un, vienlaicīgi atzinusi, ka laulāto turpmāka kopdzīve un ģimenes saglabāšana nav iespējama.

10. Sprieduma aprakstošajā daļā tiesai jānorāda, kad reģistrēta laulība, tajā dzimušie bērni un viņu dzimšanas laiks, kādus prasījumus bez laulības šķiršanas lietā pieteikuši laulātie, kādu uzvārdu pēc laulības šķiršanas vēlas tas laulātais, kas, stādamies laulībā, mainījis uzvārdu.

Sprieduma motīvu daļā tiesai jānorāda laulāto attiecību izbeigšanas iemesli, vai laulāto vienošanās šķirt laulību bez iemesla norādes, un pierādījumi, kas to apstiprina. Arī sakarā ar laulības šķiršanu nosakāmais valsts nodevas apmērs motivējams spriedumā, ievērojot laulības šķiršanas iemeslus, laulāto mantas līdzekļus un citus apstākļus.

Sprieduma rezolutīvajā daļā jābūt tiesas nolēmumam par visiem prasījumiem, kā arī datiem, kas nepieciešami laulības reģistra ieraksta papildināšanai ar ziņām par laulības šķiršanu (laulības noslēgšanas vieta - dzimtsarakstu nodaļa vai baznīca, laiks - gads, mēnesis, diena un reģistra Nr), kā arī ziņas par uzvārdiem.

Tāpat sprieduma rezolutīvajā daļā tiesai jānorāda, no kura laulātā un kādā apmērā par laulības šķiršanu noteikta valsts nodeva, vai īpašos gadījumos - no abiem, to nepiedzen, tad arī par to jābūt nolēmumam.

11. Ja laulība šķirta tiesā un spriedums stājies likumīgā spēkā līdz 1993.gada 31.augustam, bet neviens no laulātajiem nav iesniedzis spriedumu laulības šķiršanas reģistrācijai dzimtsarakstu nodaļā, tas nerada tiesiskas sekas un to vairs nevar iesniegt laulības šķiršanas reģistrācijai (LR likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 6.p.).

12. Tiesiskas sekas ir spriedumam par laulības šķiršanu, kas taisīts pēc 1993.gada 31.augusta vai vēl nebija stājies likumīgā spēkā līdz 1993.gada 1.septembrim, jo saskaņā ar CL 69.pantu laulība ir šķirta no dienas, kad tiesas spriedums par laulības šķiršanu stājies likumīgā spēkā.

Tiesa, kas šķīrusi laulību, pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā izdara par to atzīmi šķirtā laulātā pasē pēc tam, kad samaksāta tiesas valsts nodeva. No valsts nodevas atbrīvotajam šķirtajam laulātajam atzīmi pasē izdara bez valsts nodevas apmaksas.

13. Prasību par pabalsta vai uzturlīdzekļu piedziņu laulātais var celt neatkarīgi no tā, kāds mantisko attiecību veids starp laulātajiem pastāv.

Pabalsts ir īslaicīgs, parasti vienreizējs maksājums otram laulātajam, kas nav vainojams par šķirtu dzīvi.

Uzturlīdzekļi ir ilgstoša materiālā palīdzība otram laulātajam sakarā ar materiālā stāvokļa pasliktināšanos.

Nosakot maksājamā pabalsta vai uzturlīdzekļu apmēru, tiesai jāņem vērā laulātā vajadzības sakarā ar izmaiņām materiālajā stāvoklī, kā arī maksātāja mantas līdzekļi.

Novērtējot maksātāja mantas līdzekļus, tiesai jāņem vērā ienākumi, kas tiek gūti ar darbu, no uzņēmējdarbības, no īpašumiem, kā arī maksātāja ģimenes sastāvs un viņa izdevumi ģimenes locekļu labā.

14. Laulāto savstarpējās uzturēšanas pienākums pastāv arī pēc laulības šķiršanas, izņemot gadījumus, kad bijušais laulātais - uzturlīdzekļu pieprasītājs ar savām darbībām veicinājis laulības šķiršanu vai devies jaunā laulībā (CL 82.pants).

Bijušais laulātais, kas ir trūcīgs un neizvairās iegūt līdzekļus par savu darbu, var prasīt uzturu no otra samērā ar pēdējā līdzekļiem, ja viņš ar savām darbībām nav veicinājis laulības šķiršanu un devies jaunā laulībā.

Ja laulība šķirta, konstatējot, ka tās iziršanā vainojami abi laulātie, vai arī uz tā pamata, ka laulātie vienojušies par laulības šķiršanu bez iemesla norādes, neviens no viņiem nevar saņemt līdzekļus uzturam, kaut arī būtu trūcīgs.

15. Izšķirot strīdu par laulāto mantu, tiesai jānoskaidro laulāto mantisko attiecību veids - likumiskais vai līgumiskais.

Pastāvot laulāto likumiskām attiecību veidam, laulātie kopīgo mantu var iegūt kopīga tiesiska darījuma rezultātā vai viens no laulātajiem, bet ar abu līdzekļiem vai ar otra darbības palīdzību. Tas nozīmē, ka tiesai manta jādala atbilstoši laulāto ieguldītajiem līdzekļiem, bet pastāvot šaubām par katra laulātā ieguldījuma apjomu, jāvadās no tā, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Viena laulātā ieguldījums otra laulātā atsevišķā mantā nerada īpašuma tiesības uz to, ja starp laulātajiem nav bijusi cita vienošanās. Ja laulātā atsevišķās mantas vērtība būtiski palielinājusies otra laulātā vai abu darbības rezultātā, šādu ieguldījumu var kompensēt naudā, bet ar īpašnieka piekrišanu - atzīt attiecīgajā daļā īpašuma tiesības.

Ja saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 16.panta 1.-a punktu nostiprinājumā ierakstā par nekustamā īpašuma īpašnieku nav atzīmes par to, ka nekustamais īpašums ir laulātā atsevišķā mantā, ka tas ietilpst laulāto mantas kopībā, vai arī, ka laulātiem ir visas mantas šķirtība, par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tas, kas par tādu ierakstīts Zemesgrāmatā. Šādu ierakstu otrs laulātais var apstrīdēt tiesā prasības kārtībā.

16. Laulātie savu kopīgo mantu var dalīt paši, strīda gadījumā tiesai tā jāsadala dabā, vai jānosaka nauda kompensācijas kārtība, piemērojot CL 1075.panta noteikumus.

Kopīgā manta, kas nav dalāma dabā un tāpēc paliek laulāto kopīgā īpašumā, nosakāma katram domājamās daļās.

Izskatot prasību par laulāto kopīgas mantas sadali, jānoskaidro mantas sastāvs, vērtība, tās esamība un pie kura no laulātiem tā atrodas. Šādas mantas sastāvs nosakāms uz brīdi, kad pārtrauktas laulāto attiecības. Ja viena laulātā rīcības rezultātā pēc laulāto attiecību pārtraukšanas mantas vērtība samazinājusies, laulātā daļa var tikt samazināta tādā apmērā, kādā samazinājusies mantas kopējā vērtība.

Nosakot sadalāmās mantas vērtību vai piedzenamās kompensācijas apmēru, tiesai jāvadās no mantu vērtības lietas iztiesāšanas laikā pirmajā instancē.

Laulātie jebkuras mantas vērtību var noteikt savstarpēji vienojoties.

17. Laulātie var noslēgt laulības līgumu ar ko izbeidzas starp laulātajiem pastāvējušās likumiskās mantiskās attiecības.

Laulības līgumā saskaņā ar CL 116.pantu laulātie var noteikt kā visas esošās, tā arī nākotnē paredzamās mantas šķirtību vai kopību.

Par laulības līgumu attiecībā uz nekustamu īpašumu jābūt speciālam ierakstam zemesgrāmatās Zemesgrāmatu likuma 16.panta kārtībā, tomēr, ja tas nav izdarīts, laulības līgums nezaudē savu spēku (CL 1478.pants).

Laulības līgumos nav ietverami nosacījumi, kas attiecas uz laulāto personiskajām attiecībām (par uzvārdu, šķirot laulību, viņu dzīves vietu un tml.), uz attiecībām ar bērniem (par vecāku varu, satikšanos, uzturlīdzekļiem un tml.) vai aizskar trešo personu intereses.

Nav saistoši tie laulības līguma noteikumi, ar kuriem aizskartas trešo personu intereses.

18. Izšķirot strīdu par laulībā dzimuša bērna izcelšanos, jāņem vērā, ka līdz tā izskatīšanai tiesā, bērns atzīstams par dzimušu laulībā. Tēva ierakstu var apstrīdēt prasības kārtībā pēc bērna dzimšanas reģistrācijas. Lai taisītu spriedumu par tēva ieraksta anulēšanu, tiesai jāiegūst pierādījumi par to, ka bērna mātes laulātais nav viņai dzimušā bērna tēvs.

19. Ja ārlaulībā dzimuša bērna paternitāte nav atzīta brīvprātīgi, vai arī 12 gadus vecumu sasniegušais bērns nedod piekrišanu paternitātes atzīšanai, paternitāti var noteikt tiesa, ievērojot CL 157., 158.p. noteikumus.

Vienlaicīgi ar prasību par paternitātes noteikšanu tiesa var izskatīt arī prasījumu par uzturlīdzekļu piedziņu bērniem.

Apmierinot prasību par paternitātes noteikšanu, tiesai jāizspriež arī jautājums par bērna uzvārdu.

20. Vecāku varas atņemšana vai vecāku varas pārtraukšana, neatbrīvo vecākus no pienākuma sniegt bērniem uzturlīdzekļus.

Prasību tiesā var celt jebkura fiziska persona, kuras audzināšanā atrodas bērns vai pats bērns, ja tas sasniedzis pilngadību vai par tādu izsludināts CL 220. un 221.p. kārtībā.

Uzturlīdzekļi piespriežami no brīža, kad prasība celta tiesā.

Tiesa, piedzenot uzturlīdzekļus, tos var noteikt konkrētā naudas summā, arī graudā, vai abejādi.

21. Likums, nosakot, ka tēvam un mātei ir pienākums apgādāt līdz tam laikam, kad viņi paši var sevi apgādāt, neierobežo uzturlīdzekļu piedziņu bērniem ar pilngadību un atrašanos vecāku varā.

Nav pamata prasības apmierināšanai, ja pilngadību sasniegušais neturpina mācības vai profesionālo iemaņu apgūšanu, spēj, bet izvairās iegūt līdzekļus ar darbu.

22. Ja uzturlīdzekļu prasītājs ir viens no bērna vecākiem, tiesai jāpārbauda ne vien atbildētājs, bet arī prasītāja mantas stāvoklis, kas, nosakot piedziņas apmēru, samērojami ar bērna uzturēšanas izdevumiem un reālajām vajadzībām.

Citos gadījumos, nosakot no viena vai abiem vecākiem piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru, prasītāja (piem. aizbildņa) mantas stāvoklim nav tiesiskas nozīmes.

23. Vecāku pienākums saskaņā ar CL 179.p. noteikumiem ir sniegt līdzekļus bērniem, kuri atrodas pansionātos vai bērnu iestādēs, ja vien tie pēc likuma nav atbrīvoti no šādu līdzekļu sniegšanas.

24. Taisot spriedumu par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam, tiesa vadās no fakta, ka atbildētājs ir bērna tēvs vai māte. Ja, izskatot šādu prasību, atbildētājs iebilst pret to, norādot, ka nav bērna vecāks, tiesai jāizskaidro atbildētājam tiesības apstrīdēt vecāka ierakstu CL 156.panta kārtībā, ceļot pretprasību.

25. Ja bērnam vecāku nav, vai viņi nespēj apgādāt bērnus, vai arī, ja vecāku atrašanās vieta nav zināma, šis pienākums gulstas uz vecvecākiem samērā ar viņu mantas līdzekļiem.

Par apstākļiem, kad vecāki nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekoša apmērā, uzskatāmi viņu slimība, darba nespēja un tml.

Ar vecvecāku atbilstošu mantas stāvokli jāsaprot tādi eksistences līdzekļi, kas var nodrošināt kā viņus pašus tā apgādāt mazbērnus.

26. Prasītāji lietās par uzturlīdzekļu piedziņu atbrīvoti no valsts nodevas samaksas, bet no atbildētājiem tā aprēķināma un piedzenama saskaņā ar CPK 81.panta 7.pkta noteikumiem.

Apmierinot prasību par piedzīto uzturlīdzekļu apmēra palielināšanu, no atbildētāja valsts labā piedzenamā valsts nodeva aprēķināma no maksājamo summu starpības (CPK 81.panta 6.pkts).

27. Piedzenamo uztura līdzekļu apmēra un piedziņas ilguma grozīšana, kā arī atbrīvošana no uztura līdzekļu maksāšanas iespējama tikai ieinteresētajām personām ceļot jaunu prasību.

Ja piedzinējs, kuram pēc tiesas sprieduma tika maksāti uzturlīdzekļi bērnam, miris, nepilngadīgā bērna audzinātāja pieteikums, ja nav strīda par to, kā aprūpē atrodas bērns, izskatāms CPK 208.panta kārtībā, un nosakāms jauns piedzinējs.

28. Uzturlīdzekļu maksājumu parādu pēc izpildraksta aprēķina tiesu izpildītājs, kura darbības parādnieks, piedzinējs un citas ieinteresētās personas var pārsūdzēt CPK 435.pantā noteiktajā kārtībā.

Pēc uzturlīdzekļu maksātāja prasības tiesa ar spriedumu var atbrīvot viņu no parāda samaksas vai parādu samazināt, ja konstatē, ka maksājumu parāds radies parādnieka slimības vai citu attaisnojošu iemeslu dēļ.

29. Adopcija uzskatāma par notikušu tikai tad, ja pēc nepilngadīgas personas adoptētāja, bet pilngadīgas personas adopcijas gadījumā - pēc adoptētāja un adoptējamā kopīga pieteikuma to apstiprinājusi tiesa. Pirms pieteikuma iesniegšanas tiesā adopcijas jautājums jāizskata bāriņtiesai (pagasttiesai). Nepilngadīgā adopcijas gadījumā jābūt atzinumam, ka adopcija adoptējamam nenāks par ļaunu. Pilngadīgas personas adopcijas jābūt atzinumam, ka starp adoptēto un adoptējamo ir izveidojušās faktiskas vecāku un bērnu attiecības. Ja šāds atzinums netiek dots, ieinteresētās personas attiecīgo bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumu var pārsūdzēt likuma "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" 24.panta kārtībā, kas izskatāms vienā tiesvedībā ar pieteikumu par adopcijas apstiprināšanu. Atzīstot par pamatotu adoptētāju lūgumu ierakstīt viņus kā vecākus adoptētā dzimšanas reģistrā, tiesai sprieduma rezolutīvajā daļā jānorāda dzimtsarakstu iestādei nepieciešamās ziņas par adoptētāju un adoptējamo, kā arī par adoptējamā vārda un uzvārda maiņu.

30. Adopciju, ja tā notikusi pārkāpjot CL normas, var atcelt tiesa. Konstatējot, ka adopcijas atcelšana neatbilst bērna interesēm, tiesa var prasību noraidīt. Par pamatu prasības noraidīšanai var būt adoptētā atrašanās ilgums pie adoptētāja un viņu starpā izveidojušās attiecības, praktisko un emocionālo kontaktu trūkums ar personu, kura vēlas realizēt vecāku varu pār nepilngadīgo.

Pieteikums par adopcijas atcelšanu iesniedzams tai apgabaltiesai , kas adopciju apstiprinājusi un tiesā tas izskatāms, piedaloties bāriņtiesas (pagasttiesas) pārstāvim. Ja lēmums par adopciju pieņemts pirms 1993.gada 1.septembra vai arī adopciju apstiprinājusi rajona (pilsētas) tiesa, pieteikumu par adopcijas atcelšanu izskata tā apgabaltiesa, kuras darbības teritorijā notikusi adopcija.

31. Nepilngadīgā bērna interesēs, tiesa var atcelt adopciju, kaut arī nav pārkāpti adopcijas noteikumi. Par pamatu tam var būt gan adoptētāja un adoptētā emocionālā un psiholoģiskā nesaderība, kādēļ nav izveidojies nepieciešamā tuvība, gan adoptētāja ilgstoša slimība, gan arī adoptētāja izvairīšanās realizēt vecāku varu, nelietīga un slikta apiešanās ar bērnu, alkohola, narkotiku pārmērīga lietošana.

32. Ja bērnam sakarā ar adopciju mainīts uzvārds vai vārds, atceļot adopciju, sprieduma rezolutīvajā daļā jābūt nolēmumam par adopcijas vārda vai uzvārda atstāšanu, vai pirmsadopcijas vārda un uzvārda atjaunošanu. Šis jautājums izlemjams ievērojot bērna interese.

33. Adopciju var atcelt, ja adoptētais ar adoptētāju vienojušies par to. Pieteikumu tiesa izskata sevišķās tiesāšanas kārtībā, neprasot tā iepriekšēju izskatīšanu bāriņtiesā (pagasttiesā), ja adoptētam nav nepilngadīgu pēcnācēju. Ja tādi adoptētam ir, tad tiesā izskatāmajā lietā jāpiedalās bāriņtiesas (pagasttiesas) pārstāvim.

34. Bērni līdz pilngadības sasniegšanai atrodas vecāku varā, kas izbeidzas CL 198.pantā noteiktajos gadījumos. Vecāku dzīvošana atsevišķi no bērna pati par sevi nav pamats vecāku varas atņemšanai.

Tiesa var vienam vai abiem vecākiem atņemt vecāku varu, pamatojoties uz CL 200.p., neatkarīgi no tā, vai vecāki dzīvo kopā ar bērnu vai atsevišķi.

Prasību par vecāku varas atņemšanu tiesā var iesniegt viens no vecākiem, aizbildnis vai prokurors.

35. Ar vecāku varas atņemšanu jāsaprot to tiesību atņemšana, kas izriet no radniecības ar bērnu un pieder vecākiem līdz laikam, kad bērni iegūst pilnu rīcībspēju, kā arī dažu likumā paredzētu personisko un mantisko tiesību atņemšana - saņemt uztura līdzekļus bērniem no otra vecāka, bērnam maksājamo pensiju sakarā ar apgādnieka - otra vecāka nāvi un valsts vai sociālos pabalstus, kā arī liedzot saņemt uztura līdzekļus nākotnē no pilngadīgajiem bērniem.

36. Tiesa var atjaunot vecāku varu, ja mainījušies apstākļi un vecāku uzvedība, kas bija par pamatu vecāku varas atņemšanai un ja tas nav pretrunā bērna interesēm.

Prasību tiesā par vecāku varas atjaunošanu var celt persona, kurai tā atņemta vai arī nepilngadīgo bērnu interesēs - prokurors.

Nevar atjaunot vecāku varu, ja bērns adoptēts.

Prasība par vecāku varas atjaunošanu ceļama pret to no vecākiem, kurš realizē vecāku varu, aizbildni, audžuvecākiem vai bērnu iestādi - atkarībā no tā, pie kā bērns atrodas.

Atjaunojot vecāku varu, tiesa vienlaicīgi var izlemt jautājumu par bērna nodošanu prasītājam vai, ja tas nav iespējams, par viņa dzīves vietu.

37. Jautājumu par vecāku varas pārtraukšanu vai tās atjaunošanu - lemj bāriņtiesa (pagasttiesa).

Ja prasība celta par vecāku varas atņemšanu, bet tiesa atzīst, ka tai nav pietiekama pamata, tiesa saskaņā ar CL 203.p. var aprobežoties ar vecāku varas pārtraukšanu, nepieciešamības gadījumā ieceļot bērniem aizbildni.

38. Vecāku domstarpības bērnu audzināšanas jautājumos izšķir bāriņtiesa (pagasttiesa).

Ja vienu vai abus vecākus neapmierina bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmums, strīdu izšķir tiesa, izskatot attiecīgu prasību ar bāriņtiesas (pagasttiesas) pārstāvja piedalīšanos.

Līdzīgā kārtībā šādi strīdi izskatāmi arī tad, ja vecāku varu realizē bērnam iecelts aizbildnis.

39. Vecāki var atprasīt bērnus no katra, kas viņus pretlikumīgi aiztur.

Bērnu atprasīšana, ja tie adoptēti, vai iecelts aizbildnis, iespējama tikai tad, ja atcelta adopcija vai aizbildnība un ja tā nav pretrunā ar bērna interesēm.

40. Aizgādnību pilngadīgajam uz likumā noteiktajiem pamatiem, kā arī aizgādnību par promesošu un pazudušu personu mantu vienmēr nodibina tiesa, bet aizgādni uz tiesas nolēmuma pamata ieceļ bāriņtiesa (pagasttiesa).

41. Lietās par laulības šķiršanu, laulības atzīšanu par neesošu, paternitātes noteikšanu, mātes vai tēva ieraksta anulēšanu, adopcijas apstiprināšanu, adopcijas atcelšanu, vecāku varas atņemšanu un vecāku varas atjaunošanu izraksts no sprieduma pēc tā stāšanās likumīgā spēkā jānosūta attiecīgo laulības vai dzimšanas reģistru papildināšanai tai dzimtsarakstu nodaļai, kurā reģistrs atrodas, bet, ja, laulība noslēgta baznīcā - arī baznīcai.

Ja tiesa, taisot spriedumu par vecāku varas atņemšanu vai atsevišķos gadījumos - par vecāku varas pārtraukšanu, iecēlusi bērnam aizbildni, tad sprieduma noraksts pēc tā stāšanās likumīgā spēkā jānosūta bāriņtiesai (pagasttiesai) pēc bērna dzīves vietas.

Latvijas Republikas Augstākās Tiesas priekšsēdētājs A.Guļāns

Plēnuma sekretāre, Latvijas Republikas Augstākās Tiesas senatore Z.Raupa