Saeimas priekšsēdētājs JĀNIS STRAUME:

Lai ikviens nežēlo spēkus Latvijas nākotnes labā

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Latvija nonāca totalitārisma varā pēc divu lielvalstu — PSRS un Vācijas sazvērestības — Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas. Totalitārisma sākumu mūsu valstī var datēt ar 1940.gada 17.jūniju, kad PSRS bruņotie spēki okupēja Latviju.

Okupantu nomaiņa Otrā pasaules kara laikā neietekmēja Latvijā īstenotās okupācijas politikas totalitāro raksturu. Pretošanās okupantiem un cīņa par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu turpinājās visu okupācijas periodu. Pirmajos pēckara gados tā izpaudās galvenokārt kā partizānu cīņa un represiju apdraudēto iedzīvotāju slēpšana. Vēlāk — kā valdošā režīma rīkojumu nepildīšana vai nepilnīga un nesavlaicīga pildīšana, centieni iegūt objektīvu informāciju par situāciju Latvijā un pasaulē, bērnu un jauniešu audzināšana patriotisma un politiskās demokrātijas ideju garā.

Brīvības ideju uzturēšanā un saglabāšanā okupācijas gados liela nozīme bija kultūras darbiniekiem — literātiem, Dziesmu svētku rīkotājiem un dalībniekiem, kā arī daudziem Latvijas skolotājiem un augstskolu pasniedzējiem, kas ļoti sarežģītos apstākļos veicināja brīvas, nepaverdzinātas apziņas veidošanos. Lielu darbu plašu sabiedrības aprindu garīgā spēcināšanā un pasargāšanā no demoralizācijas ilgstošās okupācijas apstākļos veica tradicionālo konfesiju garīdznieki. Izšķiroša nozīme bija nu jau aizgājušās un arī tagadējās vecākās paaudzes cilvēku rīcībai, kuri savus bērnus un mazbērnus audzināja par Latvijas patriotiem.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Kad iestājās okupētājvalsts vispārējā krīze, Baltijas valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, pamatlīnijās jau bija apzināti principi un politiskie lozungi, ap kuriem vienot visplašākās aprindas cīņai par nacionālās neatkarības atjaunošanu, kā arī demokrātiskas iekārtas veidošanu mūsu zemē. Okupācijas apstākļos, kad ļoti enerģiski darbojās iekšējās spiegošanas un represīvās iestādes, tomēr nevarēja rasties organizatorisks kodols, kas būtu spējīgs vadīt tautas cīņu par neatkarības atjaunošanu. Tādu varēja radīt tikai tad, kad jau bija sākusies totalitārās iekārtas krīze.

Nacionālās neatkarības atjaunošanas nosacījumi Latvijā tomēr bija ļoti sarežģīti. Valstī bija izvietots liels karaspēka kontingents. Latvijā bija iesūtīti daudzi tūkstoši PSRS pilsoņu, kuru nostāju bruņotu sadursmju gadījumā bija grūti prognozēt. Šādos apstākļos bija vēlams, lai neatkarības atjaunošana notiktu ar iespējami mazu asinsizliešanu, apvienojot ap neatkarības lozungiem iedzīvotāju vairākumu. Pamatvilcienos to arī izdevās panākt.

Atceroties to dienu gaisotni, prātā nāk daudzās organizācijas, kuras apvienoja tautu un iesaistījās cīņā par neatkarību, — "Helsinki — 86", Vides aizsardzības klubs, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Latvijas Tautas fronte, Pilsoņu kustība.

Barikāžu notikumi nebija Baltijas tautu izvēle. Tie bija šo tautu liktenis, pārbaudījums, kuru tās godam izturēja.

Latvijā ir grūti izcelt kādu atsevišķu sociālo grupu vai novadu, kas atbrīvošanās cīņā būtu piedalījies aktīvāk nekā pārējie. Ļoti pašaizliedzīgi darbojās lauku iedzīvotāji — zemnieki, mežstrādnieki, ceļu strādnieki, lauku celtnieki, kuri ar savu tehniku ieradās Rīgā, palīdzēja nosprostot pieejas stratēģiskajiem centriem un vairākas nedēļas iztika ar minimālām sadzīves ērtībām, palikdami dienām un naktīm pie ugunskuriem Latvijas brīvības sardzē. Liela vērtība bija arī pilsētnieku diennakts dežūrām, kas deva iespēju saspīlējuma brīžos papildināt spēkus tur, kur tie bija nepieciešami. Daudzi sirmgalvji, neraugoties uz spēka un veselības trūkumu, atrada iespēju kaut dažas stundas dienā uzturēties pie stratēģiskajiem centriem. Rīgas un arī citu novadu jaunieši ar savu optimismu, dziesmām un cīņas sparu uzturēja pozitīvu noskaņojumu. Īpaši es gribētu atzīmēt Latvijas sieviešu nozīmi barikāžu laikā. Viņas uzmundrināja no tālienes atbraukušos brīvības cīnītājus ar siltu ēdienu, tēju, labiem vārdiem, un šai gādībai bija būtiski svarīga nozīme daudzo tūkstošu lauku un mazpilsētu iedzīvotāju cīņas spara un laba garastāvokļa saglabāšanā. Laukos un mazpilsētās sievietes tajā pašā laikā nodrošināja normālu dzīves ritumu, darbodamās aizbraukušo vīru, tēvu un brāļu vietā.

Īpaša loma neatkarības atjaunošanas cīņās bija Latvijas inteliģencei. Latviešu virsnieki, kam bija militārā izglītība, plānoja barikāžu izvietojumu, bet grūti pārvaramu aizsprostu būvi veica gan augsti kvalificēti praktiķi, gan arī diplomēti inženieri ar zinātniskajiem grādiem. Svešvalodu pratēji nepārtraukti informēja pasaules žurnālistus, vēsturnieki un filozofi gatavoja rakstus proklamācijām, kas tiktu izplatītas okupantu karaspēka vidū, ja tā augstākā virspavēlniecība būtu izšķīrusies lietot ieročus. Preses, televīzijas un radio darbinieki grūtos apstākļos spēja nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem objektīvu informāciju par notiekošo. Fotogrāfi un kinodarbinieki centās iemūžināt unikālos notikumus.

Barikāžu cīņas Latvijā māca, ka tauta, ja tā ir saliedēta, var atgūt neatkarību arī mierīgā ceļā. Protams, tas var notikt tikai ļoti specifiskos apstākļos. Latvijā 1991.gada janvārī šādi apstākļi bija vispārējā krīze okupētājvalsts politikā un lielais starptautiskais spiediens uz neizlēmīgo un svārstīgo PSRS augstāko vadību. Liela nozīme bija arī masu saziņas līdzekļu augstajai attīstības pakāpei.

Šodien, atskatoties uz barikāžu laiku, sabiedrībā ir izteikti atšķirīgi, pat diametrāli pretēji viedokļi. Ne visi ir mierā ar savu sociālo stāvokli un tagadējo materiālās labklājības līmeni. Daļa pilsoņu nav apmierināti ar to, ka zināmas okupācijas sekas vēl joprojām ir mūsu dzīves realitāte. Daudzi nav atguvuši savus vai arī savu vecāku kādreizējos īpašumus. Latvijā arī desmit gadus pēc politiskās neatkarības atjaunošanas ir liels ēnu ekonomikas īpatsvars, grūti pārvarēt korupciju valsts un pašvaldību iestādēs, panākt taisnīgu un lietišķu tiesu iestāžu darbu. Liela iedzīvotāju daļa dzīvo uz nabadzības robežas.

Tajā pašā laikā daudzi, kuri Latvijā iebrauca okupācijas gados, vēlas šeit integrēties — mācās latviešu valodu, ar savu darbu un zināšanām iekļaujas valsts saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē. Savukārt netrūkst arī tādu, kuri nevēlas integrēties, nejūtas Latvijai piederīgi, tomēr kādu sev tīkamāku zemi arī nesteidzas meklēt. Viņi neprot un nemācās latviešu valodu, nezina Latvijas vēsturi un kultūru. Turklāt daži no šiem iebraucējiem izvirza pretenzijas, ka viņiem pieklātos saņemt Latvijas pilsoņu tiesības bez jebkādiem pienākumiem, bez eksāmeniem un pat bez latviešu valodas prasmes. Šiem cilvēkiem es ieteiktu atcerēties senu parunu, ka uz svešu klosteri nedrīkst iet ar saviem statūtiem. Jautājumos, kuri skar pilsonību un valodu, mums ir pieņemti likumi, kas pietiekami aizsargā latviešu tautas iespējas dzīvot un attīstīties un vienlaikus ir lojāli pret tām personām, kuras ar cieņu izturas pret Latvijas valsti un vēlas kļūt par tās pilsoņiem. Šos likumus atzinīgi novērtējusi starptautiskā sabiedrība. Svarīgi ir tagad tos stingri ievērot.

Nav pamata gaidīt, ka valsts neatkarības atjaunošana pati par sevi varētu atrisināt visas problēmas, kādas var izvirzīties Latvijas pilsoņiem. Tomēr tā apstiprināja latviešu tautas ticību saviem spēkiem un atjaunoja arī Latvijas minoritāšu ticību Latvijas nākotnei. Es gribētu novēlēt, lai barikāžu dienu atcere mūs visus mudina enerģiski strādāt, jo tikai tā varēsim panākt mūsu valsts materiālo augšupeju, tiesiskās situācijas un morālā klimata uzlabošanos. Es aicinu rūpīgi padomāt, ko mēs ikviens varam darīt Latvijas labā.