Ministru prezidents ANDRIS BĒRZIŅŠ:

Lai uz lielo mērķi ejam pāri ķildām un pretrunām

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Cienījamās dāmas! Godātie kungi! 1991. gada barikāžu aizstāvji!

1991. gada janvāra barikādes blakus strēlniekiem un 1918. — 1920. gada brīvības cīņām nu jau ir kļuvušas par vienu no spilgtākajām un ievērojamākajām 20. gadsimta Latvijas vēstures lappusēm. Neapbruņota tauta toreiz stāvēja pretī līdz zobiem apbruņotam OMON un padomju armijai, nepadevās provokācijām, izturēja un uzvarēja, kaut arī uzvara prasīja septiņu cilvēku dzīvības.

Latvijas vēsturē nav bijis daudz notikumu, kas ietekmējuši pasaules likteņus. Janvāra barikādes neapšaubāmi bija tāds notikums. Toreiz Baltijā un tajā skaitā Latvijā izšķīrās "Gorbačova atkušņa" liktenis. Ja toreiz būtu izdevies mainīt varu, iecelt padomiskajam centram uzticīgu pārvaldi un apspiest nacionālās atbrīvošanās kustību, iespējams, PSRS būtu attālinājusi savu sabrukumu. Pateicoties Baltijas tautu pretestībai, tas neizdevās. Padomju impērija, kas ilgāk nekā septiņdesmit gadus bija šausminājusi pasauli, pēc asiņainajām janvāra dienām strauji un neizbēgami turpināja slīdēt pretī sabrukumam.

Mums, šo notikumu laikabiedriem, notikušais palicis atmiņā uz mūžu. Taču mēs katrs tos atceramies citādi — katrs no sava skatupunkta. Katrs mēs balstāmies uz savu individuālo pieredzi, uz paša redzēto un pārdzīvoto. Un tikai tā, kā mozaīku saliekot kopā dokumentus un aculiecinieku liecības, izvērtējot tās, novēršot kļūdas un pārpratumus, ir iespējams radīt plašu notikumu ainu. Tam ir pienācis laiks.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Aizvadītie desmit gadi ir pietiekami ilgs periods, lai notikušā vērtējumā spētu pacelties pāri politiskajām interesēm, personiskajām simpātijām un antipātijām un aizsāktu objektīvu notikušā izvērtēšanu. Esmu pārliecināts, ka barikāžu notikumi nākotnē būs bagātīga viela ne vienai vien disertācijai, ne vienai vien atmiņu grāmatai, daudziem žurnālistu aprakstiem un arī dažam labam daiļliteratūras darbam, kas balstīts uz vēsturiskiem notikumiem. Ir pienācis laiks sākt to darīt. Jo īpaši es aicinu nekavēties ar barikāžu dalībnieku atmiņu pierakstīšanu, apkopošanu un izdošanu. Nedrīkst nogaidīt, jo daudzu barikāžu dalībnieku diemžēl jau nav mūsu vidū, šis tas laika gaitā pagaist no cilvēku atmiņas.

Barikāžu vēsture nav tikai Rīgā notikušā vēsture. Tā ir katra pagasta, katras mazpilsētas vēsture, no kurām aizsargāt neatkarību ieradās cilvēki. Tāpēc viņu atmiņas iegūst īpašu vērtību.

Toreiz nebija tā, ka notikušais nāca nejauši, ka darbojās nevadīti spēki un notikumi attīstījās stihiski. Jau vairākus mēnešus pirms janvāra gaisā virmoja īpaša politiskā spriedze. Atcerēsimies PSRS valdības rosīšanos ap tā saukto Savienības līgumu un mēģinājumiem to uzspiest republikām, lai leģitimētu to palikšanu vienotās impērijas sastāvā. Atcerēsimies mēģinājumus dibināt paralēlas varas struktūras Latvijā, ko realizēja kompartija un interfronte. Bet Preses nama ieņemšana 2. janvārī skaidri un nepārprotami apliecināja, ka padomju vara bez spēka un asinsizliešanas nepadosies. Latvijas tauta gan morāli, gan politiski, gan organizatoriski izrādījās gatava stāties pretī komunistiem, interfrontistiem, omoniešiem un padomju armijai.

Barikādes ikvienam Latvijas iedzīvotājam lika izšķirties, kurā pusē nostāties. Vienā pusē palika vienotās un nedalāmās impērijas piekritēji, tie, kas pat brīdī, kad lija asinis, palika Komunistiskajā partijā vai to atbalstīja. Tomēr absolūtais vairākums izšķīrās par otru pusi, kur pulcējās neatkarības aizstāvji.

Toreiz tauta un politiķi bija vienoti, neraugoties uz to, ka arī toreiz valdībai nācās pieņemt sāpīgus lēmumus. Es te domāju cenu brīvlaišanu, kas vienlaikus notika visās trijās Baltijas valstīs. Kur nu vēl var būt sāpīgāki lēmumi. Pārtika vienā mirklī kļuva vairākas reizes dārgāka, cilvēku iekrājumi zaudēja vērtību, bieži vien nebija iespējams atļauties nopirkt pašu nepieciešamāko. Tas bija sāpīgs, nepopulārs, taču nepieciešams un pareizs lēmums. Tādos brīžos parasti krīt valdības. Bet Latvijā, piemēram, to atbalstīt janvārī Vislatvijas manifestācijā ieradās pusmiljons cilvēku.

Latvijas tauta vēlreiz demonstrēja augstu apzinīgumu un politisko izglītotību, brīvības mīlestību. Tāpat kā toreiz, kad tā radīja savu organizatori — Latvijas Tautas fronti. Es šodien gribu izteikt īpašu pateicību tiem daudzajiem Tautas frontes koordinatoriem, kas organizēja cilvēku ierašanos uz barikādēm, stādīja grafikus, rūpējās par barikāžu aizstāvju nomaiņu. Un, galvenais, gribu pateikt paldies tiem daudzajiem rīdziniekiem un iedzīvotājiem no citiem novadiem, kuri nesa barikāžu aizstāvjiem pārtiku, rūpējās par īsas atpūtas iespējām.

Kopā ar tautu bija valdība, Augstākā padome, kas precīzi sadarbojās kopīgā mērķa — Latvijas valstiskās neatkarības — sasniegšanai. Neatkarība bija mērķis, kas mūs pacēla pāri sīkām ķildām un pretrunām. Un to nevar ne aizmirst, ne noliegt. LTF izstrādāja nevardarbīgās pretestības plānu, 12. janvārī tika pieņemts lēmums par Vislatvijas tautas manifestāciju un barikāžu celtniecību. Valdība to akceptēja un izdeva pavēli par smagās lauksaimniecības tehnikas nogādāšanu galvaspilsētā. Atcerēsimies — toreiz pastāvēja administratīvā ekonomika, un bez šāda lēmuma nebūtu iespējama tāda masveida tehnikas nogādāšana uz barikādēm.

Šodien es vēlos vēlreiz uzsvērt Baltijas vienotības nozīmi. Mēs patiešām bijām vienoti, un tāpēc komunisti un interfrontieši "netika cauri" ne Latvijā, kas tika uzskatīta par vājāko posmu Baltijas ķēdē, ne Lietuvā, kas saņēma pirmo un visasiņaināko triecienu, ne Igaunijā. Es vēlos pateikt paldies arī tiem tūkstošiem nelatviešu, kas toreiz plecu pie pleca ar latviešiem stāvēja uz barikādēm, sargāja parlamentu, valdības ēku, televīziju, citus svarīgus objektus.

Toreiz daži desmiti apbruņotu un labi apmācītu omoniešu varēja terorizēt visu galvaspilsētu. Šodien tas vairs nebūtu iespējams.

Šodien mums ir sava neatkarīga valsts. Valsts, kas vairs nav nemaz tik jauna un kam, neraugoties uz piecdesmit okupācijas gadu atstāto smago mantojumu uz ekonomiskajām un sociālajām problēmām, ir nākotne un tās izpratne.

Valsts — tā ir iespēja pašiem risināt savas problēmas. Mums ir sabiedrotie, uz kuriem varam paļauties. Un mēs paši tiksim galā un pārvarēsim grūtības. Mēs jau esam daudz sasnieguši, ko paši reizēm nepamanām, bet ko labi redz citi.

Latvijas valsts uzdevums ir panākt, lai pēc nākamajiem desmit neatkarības gadiem mēs varētu secināt — esam ne tikai brīvi un neatkarīgi, bet arī pārtikuši. To es novēlu mums visiem!