Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns:

Ar kailām rokām, ar ticību, cerību, mīlestību

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Godātā barikāžu tauta, barikāžu dalībnieki, Valsts prezidente un Ministru prezident!

Šķiet, ka mūsu brīvības mirkļi, tai skaitā vārda brīvības mirkļi, ir bijuši pārāk īsi tūkstoš gadu garajā Latvijas tautas vēsturē, lai mēs spētu analizēt, atcerēties un apkopot to, kas ar mums ir noticis. Mums joprojām, es domāju, nepietiekami analizētas gan 13.gadsimta brīvības cīņas pret Romas baznīcas organizēto krusta karu, mēs vēl nepietiekami esam pētījuši okupācijas laiku un, protams, tagad šo 1991.gada janvāra barikāžu laiku, kas bija būtisks pagrieziens ne tikai Latvijas, bet arī bijušās Padomju savienības un Austrumeiropas vēsturē.

12.janvārī es caur Tallinu atgriezos no Baltijas valstu parlamentārās asamblejas Helsinkos. Jūrā plosījās vētra, savilkās negaisa mākoņi, puteņoja, un laiks kļuva arvien draudīgāks un spiedīgāks ne tikai tiešā, bet arī pārnestā nozīmē. Izbraucot cauri Tallinai, es dzirdēju, kā Igaunijas Radio savu tautu, Igaunijas tautu, uzrunāja igauņu līderi Marju Lauristine un Edgars Savisārs un aicināja visiem izturēties mierīgi, solidarizēties un nenobīties ne no kādām provokācijām, ne no kāda militāra uzbrukuma. Es nezināju, ka pavisam drīz šie paši vārdi, ko teica Edgars Savisārs un Marju Lauristine, un jau tajā pašā naktī — Vītauts Landsberģis Lietuvā, būs jārunā arī man.

Patiesībā savu barikāžu uzrunu es esmu teicis tajā 13.janvāra naktī 3.45 no rīta. Un es ceru, ka nevienam — ne man, ne arī kādam citam Latvijā — šāda uzruna vairs nebūs vajadzīga, mums nebūs tādu krīzes situāciju, mums nevajadzēs aizstāvēties uz dzīvību un nāvi. Barikāžu laiks bija 4.maija Republikas kulminācija, un savukārt 19. un 20.janvāris, tās dienas pirms desmit gadiem, bija kulminācija barikāžu laikam.

Kremļa vara bija sagatavojusi smalku, komplicētu provokāciju un apvērsuma plānu, pēc kura vajadzētu gāzt Latvijas Republikas legāli ievēlēto Augstāko padomi un valdību, lai tās vietā stātos tā sauktā Vislatvijas sabiedriskā glābšanas komiteja Alfrēda Rubika vadībā, lai atjaunotos kompartijas diktatūra un lai Latvijā tiktu ieviesta tiešā prezidentālā pārvalde.

12.janvāra vakarā mēs vēl nezinājām neko. Mēs jutām tikai šo spiedīgo, nomācošo gaisotni un sapratām, ka kuru katru brīdi kaut kas var notikt. Mums nebija stratēģiski militāra plāna, mums bija nojausma par to, kā mēs varētu nevardarbīgi pretoties. Un varbūt tas arī bija iegansts, kāpēc mēs šajā, ja lietojam militāru terminoloģiju, ne pēdējā, bet stratēģiski izšķirošajā cīņā barikādēs uzvarējām.

Pēc manas uzrunas Latvijas Radio pamazām ap Doma laukumu un pārējiem stratēģiskiem objektiem sāka pulcēties cilvēki. Zibenīgi radās barikāžu veidošanas plāni, kurus izstrādāja Augstākās padomes deputāti, Augstākās padomes Tautas frontes frakcija. Un izveidojās vesela, komplicēta, dzīva, elastīga aizsardzības sistēma.

Kad sāka veidoties barikādes, uz Rīgu no laukiem sāka virzīties smagā tehnika. Tas bija ārkārtīgi aizkustinošs un ārkārtīgi emocionāls skats. Ik pa brīdim mums pienāca dažāda maldīga informācija: uz Rīgu nāk tanku kolonna. Un pēkšņi mēs uzzinām: tā nav tanku kolonna, tās ir rindas ar smagajiem traktoriem, greideriem, treileriem, kuri pēc iepriekš saskaņota, būtībā ļoti īsā mirklī saskaņota, plāna ieņēma visas pieejas Rīgai un sāka bloķēt svarīgākos objektus.

Barikādes tapa tik ātri, ka mūsu pretinieki nespēja reaģēt. Un, ja vēlāk Krievijas militāristi centās smieties: mēs šīs barikādes būtu varējuši sadragāt ar tankiem, ar desantniekiem dažās minūtēs, tad tā nebija taisnība. Barikādes bija ļoti nopietnas stratēģiskas būves, bet jo nopietnākas tās bija tāpēc, ka aiz barikādēm stāvēja tauta, nevardarbīga tauta, kura izveidoja vēl kaut ko citu, daudz spēcīgāku par metāla, betona un akmeņu barikādēm. Tā izveidoja gaismas barikādes, kuras šie tumsas spēki nespēja pārkāpt.

Vēl viena svarīga barikāžu aizsardzības sastāvdaļa jeb stratēģiska vienība bija informācijas bruņinieki, informācijas kareivji. Latvijas Republikas Augstākās padomes preses centrā, ko tolaik vadīja žurnālists Aleksandrs Mirļins, kurš bija šo stratēģisko spēku komandieris, janvāra vidū bija akreditēti vairāki simti Rietumu, bijušās Padomju savienības un Latvijas žurnālistu. Informācija burtiski par katru minūti, katru stundu un katru notikumu zibenīgi aplidoja pasauli. Kremlim neizdevās sākotnēji iecerētais plāns – bloķēt informācijas pārraidi uz Rietumvalstīm. Tas arī bija izšķirošais, ka to, kā šeit par savu brīvību nevardarbīgi, kailām rokām, ar ticību, cerību un mīlestību stāv tauta, momentā uzzināja visa pasaule. Un tieši tāpēc janvāris bija tāds lūzuma posms pasaules sabiedriskās domas attieksmē pret Padomju savienību un arī pret Baltijas valstu brīvības centieniem.

Kad man reizēm jautā: vai es apzinos savu personisko atbildību, 13.janvāra naktī uzrunājot cilvēkus un aicinot viņus nākt aizsargāt mūsu iekarojumus, tāpat kā to bija darījis Igaunijā Edgars Savisārs un Lietuvā Vītauts Landsberģis, kura vārdus Latvijas Radio tajā naktī atskaņoja vairākas reizes krievu valodā, man šķiet, ka tā nebija tikai mana izšķiršanās. Jo es toreiz atrados šajā lielajā, spēcīgajā vēstures straumē. Un, kā zināms, vēstures ratu ar armiju, ar militāru spēku pagriezt atpakaļ nav iespējams. Es jutu, ka mēs virzāmies pareizā virzienā – tā ir brīvība, demokrātija, tā ir savas pašcieņas, savas valodas un kultūras aizstāvēšana. Un man šķiet, es pateicu tikai to, ko tajā brīdī teiktu jebkurš Latvijas cilvēks.

Tagad mēs esam nonākuši citā laikā, mēs esam laimīgi nodzīvojuši šos desmit gadus. Un, šajā zālē ienākot, es redzēju, ka mēs esam demokrātiska valsts. Jo šeit atrodas pat tie cilvēki, godinādami barikāžu desmit gadu atceri, kuri tolaik bija interfrontē un atbalstīja mūsu pretiniekus. Man bija arī televīzijā intervija ar Alfrēdu Rubiku, kurš vadīja apvērsuma vadītājus, kas gribēja gāzt likumīgi tautas ievēlēto varu Latvijā. Un šeit ir arī tie cilvēki, kas no nacionālradikālām pozīcijām aicināja neaizstāvēt barikādes, tie bija pilsoņu komiteju vadītāji. Šodien mēs visi šajā zālē esam kopā brīvā, neatkarīgā Latvijā, kādu nu paši to esam izveidojuši.

Bet mums vienmēr vajag atcerēties, ka šīs barikādes, gaismas barikādes, ir mūsos, un arī pretinieki ir tepat — vienā un otrā pusē. Ar šo barikāžu gaismu mums ir jādzīvo tālāk un jāatbild arī par to, kas Latvijā būs nākamajos desmit gados.

Paldies vēlreiz visiem tiem, pateicoties kuriem, mēs esam dzīvi, esmu dzīvs arī es, un pateicoties kuriem, mēs šodien varam brīvi runāt un, ja vien vēlamies, veidot Latviju par bagātu, pārtikušu un laimīgu valsti.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā