Latvijas Pagaidu valdība, tuvojoties sarkano armijai, 1919. gada 2.janvārī bija spiesta atstāt Rīgu un caur Jelgavu doties uz Liepāju. Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis kopā ar valdības locekļiem un Virsnieku, Studentu un Cēsu rotu, apmēram 500 karavīru, 1919.gada 6.janvārī ar vilcienu devās no Jelgavas cauri Lietuvai uz Liepāju.

Vilciens ar valdību un karavīriem ieradās Liepājā 7.janvāra vakarā. Atbraucējus gaidīja nepatīkams pārsteigums un vilšanās, jo enerģiskā pilsētas galvas Andreja Bērziņa vietā viņus sagaidīja Liepājas prefekts A.Meijers ar žandarmiem. A.Bērziņš dienu iepriekš bija aizbraucis uz Vāciju. Pilsētā varu bija pārņēmusi revolucionāro strādnieku komiteja, un virs pilsētas valdes nama plīvoja sarkanais karogs. Vācu žandarmērija bija izsludinājusi nakts kustības aizliegumu, tādēļ Latvijas valdībai liedza pat ieiet stacijā. Kad žandarmi mēģināja atbruņot Studentu rotas karavīrus, izcēlās asas domstarpības starp A.Meijeru un Latvijas apsardzības ministru J.Zālīti. Sadursmi novērsa tikai Liepājas vācu karavīru un revolucionārās padomes pārstāvja iejaukšanās. Pēc telefoniskas sazināšanās ar pilsētu A.Meijers atļāva valdībai un atbruņotajiem latviešu karavīriem doties tālāk.

Sākotnēji Latvijas Pagaidu valdības locekļi ar K.Ulmani priekšgalā apmetās dr.Jēkaba Alkšņa privātklīnikā Graudu ielā 28. J.Alksnis savās atmiņās raksta: "Laba daļa kabineta locekļu un valsts iestāžu darbinieku, arī ministru prezidents Ulmanis atrada uz īsāku vai garāku laiku patvērumu manā privātklīnikā. No šīs dienas tā pārvērtās par politisku viesnīcu... Ulmanis bija ģērbies vienkāršās drēbēs un garos smērzābakos, sēdēja klīnikas gultā ar atvērtu čemodānu klēpī, no kura ņēma rudzu maizes gabalus ar sviestu un laucinieku sieru. Plati zemnieka pleci, mierīgais vaigs un pētošās acis liecināja, ka šis zemnieks spēj celt un nest jaundibināmās valsts smagos likteņus."

Liepājā, tāpat kā iepriekš Rīgā, vācu okupācijas pārvalde lika Pagaidu valdības darbības ceļā visdažādākos šķēršļus. No jauna bija jāsāk pat sarunas par dažādu valsts iestāžu pārņemšanu, kurām pēc Rīgā parakstītā vienošanās līguma ar vācu iestādēm jau vajadzēja būt nodotām Latvijas Pagaidu valdības rīcībā.

Jaunieceltais Liepājas gubernators ģenerālleitnants grāfs Rīdigers fon der Golcs, kurš stājās amatā 3.februārī, izrādījās nikns jauno Baltijas valstu neatkarības pretinieks.

Būdama pārliecināta, ka tikai sabiedrotie un Latvijas tuvākie kaimiņi — igauņi un lietuvieši — var būt Latvijas valsts aizstāvēšanā uzticami cīņas biedri un atbalstītāji, Pagaidu valdība pēc pārcelšanās uz Liepāju pielika visas pūles, lai iegūtu no sabiedrotajiem militāru un materiālu palīdzību un lai nodibinātu ar Igauniju un Lietuvu vienotu cīņas fronti pret boļševikiem. Šai nolūkā jau 11.janvārī ministru prezidents K.Ulmanis kopā ar zemkopības ministru J.Goldmani un finansu ministru K.Puriņu izbrauca uz Kopenhāgenu. Liepājā palika iekšlietu ministrs M.Valters, apsardzības ministrs T.Hermanovskis, kopīgi uzņemdamies Pagaidu valdības pienākumu pildīšanu. Šāda valdības sadalīšanās bija nepieciešama, lai neatkarīgāk no vācu militārās pārvaldes varētu īstenot politisko darbību Latvijas atbrīvošanā un tālākā veidošanā. Liepājā Pagaidu valdība bija arī nepilnīgi informēta par Eiropas notikumiem, jo informācija nāca galvenokārt no vācu preses.

Kopenhāgenā jaunās Latvijas liktenim un tās brīvības cīņām sevišķi atsaucīgs bija angļu sūtnis Dānijā lords Kilmarloks. Viņam bija lieli nopelni to dāņu brīvprātīgo apbruņošanā un apgādāšanā ar visu nepieciešamo, kuri devās uz Ziemeļu fronti cīņā pret boļševikiem. Ar viņa gādību Latvijas armijai Liepājā vairākkārt tika izsniegti nepieciešamie ieroči un citi kara materiāli. Kopenhāgenā toreiz atradās arī amerikāņu Austrumeiropas valstu pārtikas apgādes centrs, kurā bija nepieciešams ievadīt sarunas par pārtikas piegādi Latvijai.

7.februārī Ministru prezidents K.Ulmanis ieradās Stokholmā, kur kopā ar ministriem J.Goldmani, K.Puriņu un S.Paegli apspriedās ar Lietuvas ministru prezidentu Sleževiču un finansu ministru Ičasu. Sarunas mērķis bija izveidot kopēju cīņas fronti pret boļševikiem. Pagaidu valdībai izdevās vienoties par 3 milj. vācu marku lielu aizdevumu, ko Lietuvas valdība bija gatava izsniegt no tā 100 milj. marku lielā aizņēmuma, kuru Lietuva saņēma no Vācijas. Latvijas Pagaidu valdība savukārt atļāva Lietuvai veikt brīvu tranzīttirdzniecību caur Liepājas ostu. Tā bija iepriecinoša parādība abu tautu savstarpējā palīdzībā un solidaritātē.

Visai dīvaina šajā laikā bija sociāldemokrātu rīcība Liepājā. Viņi 1919.gada 19.janvāra pašvaldību vēlēšanās ieguva lielu pārsvaru. Jaunievēlētais pilsētas galva sociāldemokrāts Ansis Buševics kopā ar savas partijas biedriem sāka pārvaldīt Liepāju ar separātām metodēm, pārņemot savā pārziņā pat Liepājas ostas un muitas valdes. Vairākkārtējiem Latvijas Pagaidu valdības uzaicinājumiem šīs iestādes nodot tai pilsētas galva un dome nepiegrieza nekādu vērību. Tikai marta otrajā pusē, kad no ārzemēm bija atgriezies tirdzniecības un rūpniecības ministrs S.Paegle un Pagaidu valdības vārdā piedraudēja šīs iestādes atņemt ar varu, pilsētas ieceltais muitas un ostas pārvaldnieks vācietis Rozenkrancs kopā ar saviem ierēdņiem atstāja šīs iestādes, un tās pārgāja Pagaidu valdības pārziņā.

19.februārī Liepājas ostā ienāca zviedru kuģis "Runeborg". Muitas ierēdnis, kontrolējot mantas, pie iebraukušā zviedru virsleitnanta Edlunda atrada vēstuli ar slepeniem dokumentiem, kuros bija sīki izstrādāts sazvērestības plāns pret Latvijas valsti. Tā autors bija Vidzemes muižniecības priekšnieks Heinrihs Eduards fon Štriks. Vidzemes landmaršals bija izstrādājis plānu, kā gāzt Latvijas Pagaidu valdību un nodibināt Vācijai pakļautu Baltijas valsti. Februārī šie dokumenti nonāca Pagaidu valdības rokās, un tā izdeva pavēli Štriku apcietināt. Taču Štrikam izdevās aizbēgt uz Vāciju.

Kad ziņa par vēstules nokļūšanu Pagaidu valdības rokās nonāca līdz vāciešiem, tie centās noliegt savu saistību ar šo lietu, norādot vietējā presē, ka sazvērestībā vācu karaspēks un muižniecība iejaukta tikai provokācijas nolūkos, un visu vainu uzvēla vienīgi Štrikam. Lai izbeigtu neveiklo situāciju Sabiedroto valstu priekšā, vācu virspavēlniecība nolēma izdarīt plašu uzbrukumu boļševikiem visā frontē, tādējādi mēģinot apklusināt runas par vācu nodomiem iznīcināt Pagaidu valdību. To viņiem arī izdevās īstenot, jo vācu ieroču darbību pret boļševikiem toreiz Eiropā viennozīmīgi vērtēja kā Versaļas miera līguma pildīšanu un kā lojālu rīcību pret Latvijas valdību.

24.februārī Liepāju atstāja Pagaidu valdības rīcībā esošā Cēsu rota, lai pa Aizputes šaurslieču dzelzceļu aizbrauktu līdz Kalnmuižas stacijai un tālāk kājām, līdz Rudbāržiem, tās pašas dienas vakarā nonākot līdz frontes rajonam. Liepājas stacijā atvadīties no rotas ieradās ministrs J.Zālītis un iekšlietu ministrs M.Valters.

Pagaidu valdības locekļu ārzemju braucienu rezultāti bija diezgan ievērojami. Bija saņemti sabiedroto solījumi par materiālo un militāro palīdzību cīņai pret lieliniekiem, kā arī par pārtikas piegādi Latvijai. Šie solījumi drīz vien tika arī sākti pildīt. 9.aprīlī Liepājā pienāca pirmais Sabiedroto pārtikas sūtījums — milti, cukurs, tauki u.c., kā arī ieroči un munīcija Latvijas karaspēkam. Arī brīvprātīgo vervēšana Dānijā un Zviedrijā bija jūtami uzlabojusies, samazinoties iespējamībai to rindās nokļūt Baltijas muižniecības atbalstītājiem un dažādiem avantūristiem. Bija panākta arī pilnīga vienošanās ar kaimiņvalstīm — Lietuvu un Igauniju — par kopēju karadarbību pret lieliniekiem un par savstarpēju palīdzību aizsardzībā pret ārējiem ienaidniekiem.

Daudz svarīgu darbu veica arī Liepājā palikušie Pagaidu valdības locekļi. Šeit izstrādāja dažādus noteikumus par pašvaldībām, skolām, tiesām u.tml. Liepājā ieviesa nekustamā īpašuma, tirdzniecības–rūpniecības uzņēmumu un personīgo ienākumu nodokļus, no kuriem 20% ienāca valsts kasē. Ar 31.janvāra rīkojumu Pagaidu valdība laikrakstu "Latvijas Sargs" noteica par valdības oficiozu, kurā izsludinātie valdības rīkojumi bija uzskatāmi par oficiāliem. Laikraksts sāka iznākt jau 21.janvārī brāļu A. un R.Kroderu un J.Bankava redakcijā. Tajā laikā šī laikraksta redakcijā strādāja J.Akuraters, E.Virza, K.Skalbe.

Tomēr galveno vērību Pagaidu valdība, arī Liepājā atrodoties, veltīja Latvijas aizsardzības spēku organizēšanai. Par latviešu karaspēka virspavēlnieku iecēla apakšpulkvedi O.Kalpaku. Lai sagatavotu vispārējai iedzīvotāju mobilizācijai nepieciešamos virsnieku kadrus, 25.janvārī izsludināja bijušo Krievijas sauszemes un jūras virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju Liepājā un Grobiņas apriņķī. Iesauca visus virsniekus līdz 45 gadu vecumam un apakšvirsniekus līdz 35 gadu vecumam, izņemot vietējos vāciešus. Iekšlietu ministrijas galvenā rekvizīcijas komisija 3. februārī izsludināja vispārēju zirgu un aizjūgu rekvizīciju valsts aizsardzības nolūkiem. 5.februārī apsardzības ministrija izsludināja vispārēju Latvijas pavalstnieku mobilizāciju Grobiņas, Pērkones un Gaviezes pagastos. Mobilizēja visus karadienestam derīgos vīriešus no 18—35 gadiem. 17.februārī vispārēju mobilizāciju izsludināja arī Aizputes apriņķī un 18.februārī to attiecināja arī uz Grobiņas pilsētu un pārējiem apriņķa pagastiem.

Lai nodrošinātu stipru, nacionālu un demokrātisku valsts iekārtu, par pirmo un svarīgāko Pagaidu valdība uzskatīja zemes jautājuma nokārtošanu: jo ātrāk latviešu bezzemnieks iegūs savu zemi, jo ātrāk Latvijā izbeigsies pilsoņu karš un rimsies šķiru naids. Tādēļ 27.februārī Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi. 14.martā ministru kabinets nolēma ieviest linu un linsēklu monopolu, kas ar laiku kļuva par svarīgu ienākuma avotu, dodot galvenos līdzekļus pirmajos valsts pastāvēšanas gados.

Pārceļoties uz Liepāju, Pagaidu valdība pārliecinājās, ka arī šeit vācu marka bija galvenais maksāšanas līdzeklis. Tāpēc jau 29.janvārī ministru kabinets nolēma, ka, "ievērojot sīko naudas zīmju trūkumu, izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kuras būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu un ienākumiem un pagaidām izpildītu naudas vietu." Taču 22.marta rīkojumā par valsts kases zīmju izlaišanu bija paredzēts bez sīkajām naudas zīmēm izlaist naudu 25,100 un 500 rubļu vērtībā. 27.marta valdības rīkojums noteica naudas kursu: 1 Latvijas rublis — 1 ostrublis — 2 vācu markas — 1,5 cara rubļi. Līdz baltvācu 16.aprīļa apvērsumam Latvijas Pagaidu valdība paspēja izlaist valsts kases zīmes par 850 tūkstošiem rubļu 25 rubļu gabalos. Naudas zīmes iespieda toreizējā G.Meijera tipogrāfijā.

Latvijas armijas atbrīvošanas cīņas pret lieliniekiem jau pirmajās dienās prasīja dārgus upurus. 6.martā uz Skrundas—Saldus lielceļa pie Airītēm, kādai latviešu karaspēka daļai saduroties aiz pārpratuma ar vācieša Borha komandēto bataljonu, krita latviešu dienvidrietumu karaspēka virspavēlnieks pulkvedis O.Kalpaks, kā arī Studentu rotas komandieris M.Grundmanis, virsleitnats Krievs un leitnats Šrinders.

O.Kalpaka pagaidu atdusas vietu atrada Liepājas Ziemeļu kapsētā. Viņa bērēs K.Ulmanis pirmo reizi satikās ar vācu ģenerāli R.fon der Golcu. Šo epizodi K.Ulmaņa biogrāfijā apraksta E.Virza:

"Pie Kalpaka kapa Ulmanis ar Golcu satiekas savai valdībai priekšgalā, kopā ar armijas jauno pavēlnieku Balodi, bet Golcs sava štāba pavadīts. Garā melnā mētelī, katliņu galvā Ulmanis stāv pie lielā pulkveža kapa, un, kad viņš cepuri noņem, lai sacītu runu, var redzēt, ka viņa mati jau sāk sirmot. Runas vidū skaļi, it kā gribēdams, lai pulkvedis to dzird, viņš iesaucas: "Saldus ieņemts! Saldus ir mūsu!" Tad nāk fon der Golca kārta. Viņš ir parādes uniformā, viņš tuvojas kapam dimdošiem soļiem, salutē, un viņa kaskas virsotne duras debesīs. Viņš saka spilgtus vārdus par kareivja godu un pienākumu, un šajā brīdī viņš ir īsts. Kad viņi atkal no tālienes atvadās un saskatās, liekas, ass zobens šķeļ gaisu un ikviens saprot — kamēr abi šie vīri stāvēs viens otram pretī, starp viņiem nebūs ne gaiss, bet bezgaisa telpa."

Lai dziedētu kaujās gūtos ievainojumus, Latvijas Sarkanā Krusta Liepājas nodaļā 12.martā atvēra latviešu kareivju lazareti. To organizēja un vadīja dr.J.Alksnis. Līdzekļi ārstēšanai tika saņemti galvenokārt no labprātīgiem ziedojumiem.