...Un kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts

Ieraudzīšanas prieku, ticību gara vērtībai un pārliecību, ka Dievs mūs radījis priecīgai un gudrai dzīvei, Imants Ziedonis artistiski dēsta un kopj Zvaigznes dienas dzejas vakaros, kopā ar klavesīnisti Ainu Kalnciemu saliedējot dzejas vijīgo plūdumu ar epifānijās izteiktajām atziņām un lūgšanām uzticēto tuvošanos Visaugstākajam. Jo Ziemassvētki un gadu mija ir laiks, kad mēs piesaucam augstību — jēdzienu, kas ikdienā ticis aizmirsts. Un domājam par ticības, cieņas un pārliecības audzēšanu sevī, par savām tiesībām un savu pienākumu dzīvot piepildītu, harmonisku dzīvi. Kā dzejnieks saka: "... un zemniekam ir tiesības pierādīt, ka viņa sētā Dievs, Daba, Darbs ir nešķirami jēdzieni un nemitīgi pāriet viens otrā." Un "ik cilvēkam ir tiesības iedegt gaismu un brīvprātīgi nākt tumsā ar savu gaismas atnesumu".

Jau 1996.gadā iznākušajā dzejoļu un lūgšanu grāmatā "es skaitīju un nonācu pie VIENA" lasījām rindas:

Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem —

labs prāts!

Un kur tu ej,

tev ceļš ir gaismas klāts.

Šajā sarīkojumā šķetinot tālāk domu — kā tas ir, kad "cilvēkiem labs prāts", dzejnieks vedināja aizdomāties par to, ka mēs gan nevaram atbildēt par visiem cilvēkiem — vai viņiem ir labs prāts un vai viņiem vispār ir prāts, bet mēs ikviens varam vēlēties un ticēt, ka mūsos visiem cilvēkiem ir labs prāts. Un ja tā jutīs un vēlēsies miljoni, tā būs liela gaisma, kas sakrāsies kaut tai vienā Ziemassvētku naktī. Un tā atmirdzēs laikā un telpā. "Tas nebūs daudz, bet tas būs bijis." Tas paliks prātā un summēsies miljonu prātos. Ziemassvētkos kā iekšējās gaismas svētkos tu būsi sapratis tādus vārdus kā tolerance, kā cieņa, sapratne, pazemība, pieticība, pateicība. Tu būsi domājies visus labus esam. Tas būs pasaules mirdzums tevī.

"Cilvēka dzīve neveidojas no gadiem un desmitiem gadu, bet no mīlestības acumirkļiem. Kāds nepiedzīvos nevienu tādu acumirkli un nomirs, tā arī neuzzinājis, kāpēc nācis pasaulē" — arī tādu atziņu esmu pierakstījusi šajā dzejas vakarā. Jo labu domu palaišana pasaulē nenoliedzami ir Imanta Ziedoņa specialitāte. Un viņš, šķiet, arī turpina savu dienasgrāmatu "no patikšanas uz patikšanu", no kuras šoreiz tika citēti ieraksti par nacionālo pasūtījumu jaunajam Latvijas institūtam un par Kauguru pagasta zemnieces Rasmas Freimanes lauriem Ženēvā, kur tika godinātas pasaules uzņēmīgākās lauku sievietes. Ne pašu uzvaru dzejnieks pieminēja, bet tos vārdus, ko laureāte pēc atgriešanās mājās teica saviem sagaidītājiem, un proti — piedalīšanās starptautiskajā konkursā devusi savas vērtības apziņu un pārliecību, ka lauku sievietēm jābūt vienotām.

Bet par to, cik lielās lietas ir dažkārt vienkāršas un šķietami vienkāršas — sarežģītas, lika domāt pieraksts no Prezidenta pils, kur godināti lauku ļaudis, kas piedalījušies konkursā par karoga vietu lauku sētā: pēc priekšnesumiem, kuros piedalījies arī zēnu koris, maza meitenīte līdz ar citiem steidz nest savu rozi diriģentam, bet vakara vadītājs, redzot, ka Jānim Erenštreitam puķu jau tāpat ir daudz, novirza viņu pie pianista. Meitēns ir bēdīgs visu vakaru. Dzejnieks pieiet un jautā: "Tu laikam savu rozi gribēji dot diriģentam?" Un viņa piekrītot pamāj ar galviņu. Dzejnieks ņem meiteni pie rokas, un viņi pieiet pie maestro. Jānis Erenštreits ir laipns un galants kā arvien. Viņi parunājas. Un meitēns ir priecīgs visu vakaru.

Dievs taču mūs radījis priecīgai un gudrai dzīvošanai.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Gunārs Janaitis